Mazpilsētnieks pie buržuju krūzēm

Viena lieta, ko es vēljoprojām savā dzīvē nespēju saprast ir "glaunās" servīzes, no kurām tiek ņemtas kafijas un tējas krūzītes dažādiem saviesīgiem pasākumiem. Pēdējo dienu laikā man tādas ir bijis jāizmanto jau divas reizes un es to vienkārši nesaprotu. Es, protams, saprotu, ka tas iespējams ir glauni un pieklājīgi, bet FAK. Es stāvu ar to šķīvīti un miniatūru krūzi, mēģinot izdomāt sakarīgu veidu, kā dabūt kafiju savā mutē, nevis uz krekla, un jau pirms es kaut ko izleju man gribas bļaut " SŌŌŌŌŌRĪ SŌŌŌŌRĪ ES ESMU TIZLS". Kurš pie velna kaut ko tādu izdomāja?? >:l
Var jau būt, ka pie Anglijas karalienes ir reāli sūdīga tēja, un tad tu esi priecīgs, ka nav daudz jādzer, bet tas tomēr nav iemesls, lai tādas lietotu visos saviesīgajos pasākumos, kur nav galdiņu, un tevi grūž no visām pusēm tik ļoti, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu priekšnesumu, un es jau apsveru pieteikties darbam cirkā. Un tas šķīvis?! Vai tas ir domāts, lai tur izlīst kafija? Taču no tā materiāla, kas iztērēts šķīvim varētu vienkārši lielāku krūzi uztaisīt.
Es apsveru iespēju, ka visur varētu iet ar savu kafijas krūzi, no kuras var normāli padzert, bet man ir bail, ka ar tādu parādoties saviesīgos aģentūru pasākumos, pa skaļruņiem atskanēs "UZMANĪBU! UZMANĪBU! TELPĀS PROLETARIĀTA PĀRSTĀVIS! UZMANĪBU!" un tad divi uzvalkos tērpti vīri mani izmet pa durvīm un pārējie apmētās ar saviem baltajiem cimdiem.

Principā ar tādu krūzi rokā es jūtos tik pat nedroši kā ar apvemtu jaku. Un es to esmu pieredzējis! Kaut kad nesen savā brīvajā laikā nedaudz saindējos un pa ceļam uz Rīgu autobusā pamodos no nepārvaramas vēlmes parādīt citiem, kas ir manā vēderā. Un tā nu es tur sēžu ar apvemtu jaku un man nav ne jausmas ko darīt. Parasti apvēmušies ir vienu piedzērušies cilvēki, vai arī bomži. Man blakus ir brīva vieta, un ko tad man teikt, ja kāds man grasās apsēsties blakus? " Es atvainojos Mister Ser, jūsu paša ērtības labad ieteiktu Jums izvēlēties kādu citu sēdvietu, jo es šeit, redziet, nedaudz vemju". Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka, lai arī tizla, saindēšanās ir salīdzinoši viena no interesantākajām "slimībām". Piedāvātais simptomu klāsts, kas mainās ik pēc pusdienas tomēr nedaudz atsvaidzina vienmuļo dzīvi gultā, ko nevarētu teikt par laiku, ko tu pavadi vienkārši klepojot 80 stundas no vietas.

Un pie reizes vēlviena lieta, ko es nesaprotu: Kurš izvēlas dziesmu sarakstu Radio 101? Es it kā klausos, un viss smuki, kad pēkšni skan kas tāds kā "Es pēēēēēldēēēēēju no Ventspils..." vai "Zaļā dziesma". Kāpēc? Kāpēc kāds, lai gribētu to klausīties pec tam, kad noskanējis kas šāds ? Vienīgais loģiskais izskaidrojums šķiet tas, ka Voldemārs Šoriņš ir zaudējis savas pēdējās prāta paliekas, un brīvajā laikā sēž uz māju jumtiem, uzvilcis savu kleitu, un izliekas par Operas spoku, kas ik pa laikam ieskrien 101 studijā un uzliek savu kaseti, kamēr Toms Grēviņš ir pārāk aizņemts uzmērot savus jaunos Agneses Kleinas legingus, ar kuriem doties uz Fashion Week.

Burkšķis ir paburkšķējis, jauku dienu, murmuļi.

Dubstep dance lesson

Vakardien ejot pa ielu un klausoties kaut ko, kas manā izpratnē ir dubstep, es domāju par to cik ļoti smieklīgi ir pie kaut kā tāda dejot. Es, protams, neesmu nekāds dejošanas karalis, un parasti tikai tad, kad manu prātu ir pārņemis alkohols, es eju attēlot kaut ko starp lēkājošu pagali un cilvēku ar epilepsijas lēkmi, bet vakar ejot pa ielu man galvā pēkšņi ienāk prātā "FAK. Zini kas būtu totāli kruti? Cilvēki, kas pie dubstep dejo čarlstonu". Un ko lai saka - man totāli ir taisnība.
Un lūk - uzkonstruēju nelielu paraugu ar cerību, ka es šito kādreiz redzēšu kaut kur dzīvē.