Vegāni ir mānīgi hobiti

Sākt es gribētu ar to, ka ar šo ierakstu es necenšos kurināt naidu, vai jebko citu pret vegāniem, bet man tomēr ir pasaulei jāpaziņo, ka vegāni ir kaut kādi mānīgi hobiti.

Es patiesībā gribēju rakstīt par kaut ko pilnīgi citu, bet ņemot vērā faktu, ka ierakstus es veicu aptuveni tik pat bieži kā interesējos par to, ko raksta uz kāzu ielūgumiem (ko es pēdējo 6 mēnešu laikā 1 reizi esmu darījis!), tad man nav jāatskaitās pat sev, un principā es šo varētu veltīt arī tam cik smieklīgas bildes es saņemu no Jāņa Bičkovska (jo viņam ir internets, un pieeja spoki.lv). Bet to es nedarīšu.

Principā mana pirmā saskarsme ar īstu vegānu ir Kosķiks. Tas pats Kosķiks, kas ir fantastisks tāds krievs, kas nāk uz ballītēm ar torti un izturas aptuveni tikpat pieklājīgi, kā cilvēki, kam ikdienā jātiekas ar karalieni. Side note: man šķiet es būtu patriotiskāks, ja mums būtu karaliene. Es pašreizējo prezidentu, iespējams, uz ielas neatpazītu, un iespējams man par to būtu jākaunas.

Es, protams, esm saticis cilvēkus, kas uzdodas par vegāniem, arī pirms tam, taču viņi visi ir bijuši pārāk hipsterīgi. Es īsti neuzticos hipsteriem, kurus neesmu pazinis pirms šī viņu dzīves posma, un man ir stipra pārliecība, ka tas ir pareizs veids kā attiekties pret cilvēkiem kas strādā „freelancā” , lai varētu pa dienu iet uz Kalnciema ielas tirdziņu. Vegānam tomēr jābūt ar tādu kārtīgu nostāju, kas pauž, ka, ja viņam draudēs, viņš drīzāk apēdis nazi, nekā kotleti, nevis jāiet ar līkumu Maķītim, tāpēc, ka Stīvs Džobss ir nomiris(jā!).

Manas pirmās šaubas radās pirms pāris mēnešiem, kad es zvanu Jānim un saku „dzeram?”  un viņš saka „bļē čista dzeram! Dzeram , dzeram, neguļam, nāc uz centru tu luni”. Kamēr man liekas, ka es soļoju uz kādu no Vecrīgas krogiem, izrādās Kosķiks ar savām prāta kontroles spējām ir ievilinājis Jāni kafejnīcā, pie kuras durvīm gatavo rīsus, un iekštelpas ir pārbāztas ar meitenēm, kurām vairs nav 16, bet hipiji vēljoprojām ir kruti. Papildus tam, izrādās, ka mums tur ir jāsēž stundu, jo jāņa riteņa atslēgas ir pie cilvēka, kam pašlaik ir joga. Jā tieši tā – vat?
Tā nu mēs tur sēžam, apskatot aizdomīga pastkata maizes rullīšus, kurus Jānis man iesaka nenomēģināt, un vienīgais dzēriens, ko dabujam ir kaut kas, ko dāma jautri nodēvē par „veselīgo kokteili : ))))))))” . Iespējams kaut kad Zemes pirmsākumos tur tiešām bija kaut kas, ko kāds arī varētu gribēt dzert, bet tagad dažādu mistisku rituālu (kautkādas bļeģ aļģes) rezultātā, mums katram rokā ir pa glāzei dzēriena, kas pēc skata atgādina kaut ko  kas rīmējas ar vārdu „dūņas”  un vienīgais kā noraksturot garšu ir vārds „dīķis”. Interesanti jau, bet tomēr ne obligāti patīkami. „Interesanti” ir arī viss, ko mēs pa abiem varam izspiest pēc tam, kad kokteiļu jaucēja prasa kā garšo, redzot mūsu priekpilnās sejas pēc pirmajiem malkiem. Un tad, kad reāli mēs beidzot arī varam iet dzert, izrādās, ka dīķis manā vēderā ir izdomājis tur nokārtoties uz palikšanu, un principā es nonāktu strespilnā situācijā, un negribu alu (beidzās viss labi, bet nu tomēr kamōōōōn). Labākais ko varu pateikt ir tas, ka, lai arī kafejnīcas apmeklētāju sieviešu puse nebija obligāti glīta, tās meitenes izskatās TIK nenormāli veselīgas, ka es zinu kur doties meklējumos tad, kad man būs neapturami spēcīga nepieciešamība vairoties.

Pēc pāris mēnešu pārtraukuma es jau esmu aizmirsis par Kosķika tumšo, mānīgo, burkānus grauzošo pusi, un mēs sēžam Jāņa dzīvoklī, un vakara plānu pārrunās ievijas fakts, ka Kosķikam, redz, esot „Trakas kazas zale”. Pirmajā brīdī man nav ne jausmas kas tieši ir tas, ko man mēģina iepārdot, bet es tomēr esmu cilvēks, kas diezgan viegli piekrīt muļķīgām lietām, un pēc brīža jau mājās ir Kosķiks ar pilnu burciņu „Trakas kazas zali”. Sākumā man šī substance tika aprakstīta kā kaut kas, starp amfetamīnu un viagru, un līdz ar Kosķika ierašanos es noskaidroju, ka nav nemaz tālu no patiesībās. Uz burciņas aizmugures ļoti sliktā tulkojumā uzrakstīta ķīniešu leģenda par ganu puiku, kura āži saēdas kautkādus fakin dadžus un pēkšņi ir kazlēnu birums, vai kaut kas tāds. Papildus tam, protams, arī tiek solīts fantastisks enerģijas pieplūdums un tas viss – no dabīgiem materiāliem. Kaut kādu iemeslu pēc mums arī visiem šķita pilnīgi normāli lietot uzbudinošus preperātus, ņemot vērā, ka mūsu kompānija sastāvēja tikai no 5 čaļiem. Pati zāle principā pēc skata, ir vienkārši zaļš pulveris, kas smaržo pēc siena šķūņa, un es izlemju, ka es var vienkārši iebāzt  sev mutē ēdamkaroti un uzdzert ūdeni. Worst idea ever. Pāris sekundes vēlāk es esmu noklepojis ar pulveri visu Jāņa izlietni, trauku švami un sienu, un mēģinu skalot kaklu ar ūdeni, nesaprotot īsti vai es gribu vemt vai nomirt. Principā, man liekas, ka  tagad es zinu ko nozīmē ieēst kanēli, jo piedzīvojums nevarētu būt īpaši citādāks, ja neskaita faktu, ka tava mute tagad garšo pēc sienašķūņa. Papildus tam nelielā bonusā man ir nenormāli intensīvās sāpes gan kaklā, gan degunā, un tas tā, uz savām minūtēm 40. Jānis ar Aigaru, būdami gana inteliģenti, lai mācītos no manām kļūdām, atmaisa pulveri glāzē ar ūdeni un dzer kā „veselīgo kokteili : ))))))))”. Viņu recenzija īsumā: „Garšo pēc sūda”.

Un rezultāts? Nekāds. Kad man pārgāja sāpes, mēs vienkārši pielējām seju, un es neatceros, ka kādā brīdī būtu juties īpaši savādāk kā ikdienā. Tā kā īsumā – vegāni ir mānīgi hobiti, un viņiem nevar uzticēties. Un nevar uzticēties es domāju nevis „nevar atstāt vienā telpā ar nazi”, bet „neņem rokā neko, ko viņš tev dod” veidā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Un nesaproti mani nepareizi – Kosķiks ir kruts arī tad, ja krāpnieks.