Ir klāt pavasaris un Valterā Brūnā atgriežas dzīvība. Man šķiet interesanti, ka pilnīgi bez nekāda racionāla iemesla nedaudz uzspīdot saulītei es vienkārši izlienu no hibernācijas, un gribu atkal satikt cilvēkus, un pavadīt savas dienas apskatot dabu izteiksmīgā alkohola reibumā. Bet es neesmu vienīgais tāds - aiz Mellužu veikala stūra savas galviņas no zemes izspraukušies arī pirmie gada siltā perioda vēstneši - savu darbību laiku lieki netērējot ir atsācis Mellužu debašu klubs A.K.A. 4-6 divča cienītāji, kuru apģērbs liecina par to, ka viņi ir labāk informēti par kvantu fiziku, nekā vārdu savienojumu "Agnese Kleina".
Divi no viņiem reizē ar mani ienāca veikalā, kur izmēģināja laimi jaunās veikala pārdevējas sirds savaldzināšanā, kas man ir pilnīgi nesaprotams rituāls, bet iespējams, ka viņi šovakar nogrūdīsies kaut kur aiz Mellužu aptiekas. Saruna rit aptuveni šādi:
Debašu kluba dalībnieks: he hēēi, Saulīt, preci mani
Pārdevēja: nu nē, tevi es nekad neprecētu
DKB: Bet es rīt atnākšu un pateikšu cik skaista tu esi (?)
P: Jā, nākamnedēļ *laughing track*
DKB: Hahaha, bet 8. martā es pie tevis ar puķēm atnākšu
P: Jā, noteikti nākamgad *laughing track*
Šajā brīdī pārsmējušies ir pilnīgi visi izņemot mani, kam šķiet, ka nupat ir redzējis sliktāko skeču savā mūžā, un ir būtiski piezīmēt, ka es esmu redzējis kādas 3 sezonas Big Bang Theory.
Šī jaunā pārdevēja ir vismazāk patīkamā no šī veikala izmaiņām, taču iespējams ir labāka par iepriekšējo. Īsumā stāsts ir tāds, ka Mellužu veikals bankrotēja, un vienreiz, kad mēs gājām spuldzītes pirkt, veikala 2. stāvā vēl bija preces, bet tās pārdeva no grīdas, jo mēbeles bija aizvestas. Šo līdz galam neesmu sapratis, un tas man rādās sapņos vēl šobaltdien.
Tad veikals atdzima identiskā izskatā, taču ar citu nosaukumu un citām pārdevējām (iepriekšējie pārdevēji bija reāli kruti). Pirmā pārdevēja bija tāda, kurai, šķita, vispār nav skaidrs, ka viņa veikalā atrodas. Ziniet kā ir, kad pārdevēji ir pārāk pieklājīgi, un saka paldies par to, ka tu alu nopirki, bet tu domā, ai nomierinies, visi taču mēs cilvēki? Nu tā nav Mellužos. Vienu dienu atnāku uz veikalu, pārdevēja paskatās uz mani, pasauc gaļas veikala pārdevēju un abas aiziet pīpēt. Like what? Es saprotu, ka katram vajag atpūsties, bet nu tu tomēr strādā Mellužu veikalā, kur ir 6 apmeklētāji dienā, nevis stacijas Narvītī. Un tad nu es tur stāvu, pats nezinot, kas ir mana problēma, bet nu laikam tā, ka es biju atnācis uz veikalu ar domu iepirkties. Protams, diezgan muļķīgi no manas puses. No veikala aizmugures izlien it kā veikala vadītāja, kas ļoti grib mani apkalpot, bet izrādās, ka viņa, redz, neprot ar bankas kartēm darboties. Un tā nu mēs gaidām, kamēr džāras pīpē. Nav gluži tā, ka man baigi kaut kur bija jāsteidzas, bet nu savādi. Tad veikala vadība man nezināmu iemeslu dēļ izlēma pīpējošo pārdevēju paaugstināt amatā - tagad viņa ir veikala vadītāja un telpā aiz produkcijas rij kaut kādas desmaizes ar tomātu (nopietni, vienreiz redzēju), bet mani apkalpo pīrādziņš vai alkānu princese. Pīrādziņš vēl ir ok, jo, lai arī viņa nešķiet ar ilgstošu darba pieredzi veikalā, tomēr prot atšķirt slimus no mazās cigarešu paciņas, un darbojas visai veikli. Savukārt alkānu princese nerubī vienkārši neko, tāpēc uz visu ir jārāda ar pirkstu, par ko, savukārt, saņem pārmetošu skatienu, jo viņa acīmredzot domā, ka zin, kur viss atrodas. Tagad sāku domāt, ka tas prezervatīvs, kas piepūsts bija piekarināts veikalā pie cigarešu stenda pirmajās dienās, kad darbā pieņēma pīrādziņu un alkānu princesi, bija nevis svētku dekorācija, bet ņirgāšanās par tiem nelaimīgajiem, kas negrib iet uz tālo veikalu pēc alkohola. jebkurā gadījumā tajā veikalā var nopirkt ķērpju sēklas, un, lai arī Laima man teica, ka tā nevajag darīt, iespējams Laimas mamma sagaidīs pavasari pagalmā ar ne tādiem augiem, kā bija plānojusi.
