Interesanti gan vispār ir tas, ka tas nestrādā vienmēr. Pīrāgs- it kā kruti, krūtis - it kā kruti, saliec kopā - manliekas, ka nav īsti kruti, ja vien tu neesi cilvēks, kas katru dienu pirms gulētiešanas rij zirņus ar speķi.
Bet nu vispār es šo rindkopu rakstīju tikai tāpēc, ka man likās, ka tev vajag dzirdēt šo. Nopietni. Ir smuki.
Nesen no rīta stāvu Mellužu stacijā un metu miskastē pudeli. Šķiet normāli? Acīmredzot tu neko nesaproti. Būdams tieši pie miskastes pie reizes sāku pārmeklēt savu somas saturu, kas mani jau vairākas reizes ir pārsteidzis ar tādiem jaunumiem kā "izrādās mandarīnu mizas pūst nevis sakalst" un "tā vecā mēnešbiļete ko tu izmeti, nebija veca". Savā redzeslokā pamanu objektu, ko nu jau vairs grūti nosaukt par dāmu pat pēc pašiem augstākajiem pieklājības standartiem, taču tā kā viņa agresīvi žestikulē manā virzienā, saprotu, ka mans pienākums ir izņemt austiņas. Saņemu paziņojumu - aiz stacijas ir liela miskaste. Es saku, ok, bet izrādās nav ok - man atkārto, ka aiz stacijas ir liela miskaste. Kad prasu vai tā, kur es pašlaik kaut ko metu, nav miskaste, tikai vēlreiz saņemu atbildi, ka aiz stacijas esot lielāka miskaste, it kā visiem būtu zināms, ka lielākas miskastes ir the new shit. Aptuveni minūtes laikā pār mani nāk apskaidrība, un es saprotu, ka tā ir vietējā sētniece - izrādās visi nākot un metot lietas miskastē. Šajā brīdī man jau ir grūti nesmieties, un situāciju nepadara vieglāku fakts, ka sētniece uz mani ir tik dusmīga, ka varētu domāt es tajā miskastē ebrejus būtu izmetis. Es domāju, ka nav noslēpums, ka es mēdzu nebūt lietas kursā par to, kā konkrētās situācijās ir jāuzvedās, tāpēc īsu brīdi minstinos un cenšos saprast, vai man tagad būtu jāņem tā pudele ārā no miskastes un jāliek viņa citā, bet būdams kretīns, es vienkārši aizeju uz vilcienu.
Pēc pāris minūtēm redzu, ka sētniece ir satikusi kādu, spriežot pēc formas, savu draudzeni, abas divas spraigi sarunājas, un redzu kā pa gabalu uz mani rāda ar pirkstu, un es esmu gatavs derēt, ka tieku nosaukts par narkomānu.
Pāris dienas vēlāk no rīta gaidot vilcienu redzu, ka sētniece ripinās pa ceļmalu, un lasa šādus tādus nosviestus benārus un papīrīšus. Šajā rītā viņa satiek kādu citu vienaudzi ar ko papļāpāt un es dzirdu kā viņa sūdzās - Katru dienu kaut kas ir jāvāc, atnākot uz darbu, un atkal kaut kur ir gruži.
Bet tu esi sētniece.
Ko? Es vienkārši nesaprotu šito, bet man liekas tā ir riktīga latviešu štelle - visiem šķiet pilnīgi normāli neko nedarīt un saņemt naudu. No otras puses ko gan var gribēt no valsts, kuras prezidents ir Andris Bērziņš.
Tā kā es te esmu parunājis par to, kas manuprāt nav normāli, lai cilvēki nesāktu trakot, laikam jāparunā par to, kas ir normāli. Zini kas ir normāli? Vienu dienu samainamies ar laimu ar telefoniem. Diemžēl viņi ir tādi lohi, ka izņemot bateriju nespēj vairāk atcerēties cik ir pulkstens. Vakarā samaināmies atpakaļ, un es, būdams cilvēks, kas spēj atrast divdabja teicienu dažos no teikumiem, aizeju gulēt visai agri (man agri skola, lūdzu nedomā, ka neesmu stilīgs :( ), kā atnāk Laima nemaz nepamanu, bet viņa mani pamodina, kad sāk zvanīt viņas modinātājs. Es protams ceļos, un ņemu savu telefonu, bet kaut ko nesaprotu - viņai rāda pulksteni 7, bet man 3. Pēc nelielas skaidrošanās saprotu, ka laikam nesalaboju savam laiku un ceļos augšā, un nevienam šajā brīdī nešķiet aizdomīgi, ka Laimai liekas, ka baigi maz gulēts ir. Ieeju dušā, saģērbjos, ieslēdzu kompi un skatos - pag, bet tur arī pulkstens 3. Paskatus citur - tur arī. Tad nu eju pārbaudīt iemeslus tam, kāpēc Laima nav izgulējusies- prasu cikos aizgāja gulēt - 02:30. Nu ja. Un ir normāli nesaprast vai tu esi gulējis 5, vai 0,5h.
Tā nu es tīrs ģērbjos nost un eju atpakaļ gulēt. Bet tas laikam pofig, jo es tagad esmu students, un man ir draugi, kuriem neļauj alu nest mājā iekšā.
