Valters Brūns un krievi

Manā dzīvē ir maz krievu. Papildus tam pēdējo gadu laikā principā visi krievi, ko esmu saticis, latviski runā labāk kā Arturs Duboks, un, ja nerunā, latviski, runā angliski. Līdz ar to manas krievu valodas zināšanas, un tas, cik daudz laika es veltu domāšanai par krieviem latvijā, ir nokritušies "mņeh pofig" līmenī. Kaut kad domāju - varbūt man vajadzētu atrast tādu riktīgu krievu draudzeni, lai nedaudz tomēr vairāk "iepazītos ar kultūru", bet nu nav tomēr šādi ceļi krustojušies.

Sestdien aizbraucu pie Laimas un izgājām ārā pastaigāt un sabliezties, satikām uz ceļa šādu vīru:
Skatos mums garām pa ielu paiet čalis, kurš no sākuma pie sevis norūc kā lācis, un tad ļoti entuziastiski aizsper akmeni, kas bija pie kājām. Ļoti zolīds/kārtīgs, ~50 un acīmredzami nāk no vīna degustācijas, jo ir ievērojami palielinājusies vēja ietekme uz viņa spēju pārvietoties.
Pasmejamies nedaudz, bet tad čalis apstājas, pagaida līdz mēs viņu pieķeram un saka (visu saka krieviski, bet, ja es mēģināšu krieviski rakstīt neviens vairs neko nesapratīs)
K-Hei jaunieši! Var jums ..... paprasit?
V-Mmmjā?
K-Es rekur šito maisiņu sunim nesu.
Tad nāk klāt un vajag sasveicināties.
Principā iepazīstināja ar savām pārdomām kā suņi kaķi un viss cits ir mūsu mazie brāļi un mums jārūpējas par viņiem, un lai paskaitam cik daudz ēdiena tik izmests restorānos utt, to visu varētu duksim atdot. Prasu vai tas viņa duksis, vai kur viņš atadis - izrādās "pie Jurisa" tam tur esot kkādi suņi, kam jādodot ēst. Bet cik saprotu laikam klaidoņi.
Es viņam saku, ka es šitam neticu. Ir skumji, bet mēs nevaram turpināt barot vienkārši visus klaidoņus, jo viņi turpina vairoties, es neredzu, ka šis ir problēmas risinājums, tā ir vairāk cīnīšanās ar sekām. Viņs saka nē. Viņš tā nevar, viņam visi ir ļoti tuvi un draudzīgi. Arī peles un žurkas visi mazie.
Prasu kas par kukaiņiem rūpēsies - viņs principā atlec atpakaļ un sāk kaut ko taisnoties nenormāli, no sākuma nav skaidrs vispār par ko, biški sabijos, ka viņš sapratis ko mēs esam iznākuši padarīt, jo principā es pīpēju viņam sejā, un padodu Laimai. Izrādās tas, ko viņš ir dzirdējis ir nevis "kukaiņi", bet "Ukraina" un tagad ir sācis dievoties, ka visiem krieviem-latviešiem jādzīvo saticībā, un viņam brāļa sieva ir no Ukrainas un Ukraina pati labākā zeme, viņš tur arī ir bijis. Mēģinu viņu tomēr pārliecināt, ka es nerunāju par Ukrainu, saku
-"nē nē, es saku kukaiņi! Nu vaboles. žuk!"
Šajā brīdī notiek kaut kas grūti saprotams, jo viņš principā izskatās tā, it kā es viņam būtu uzdirsis. Noliek uz zemes savus gardumus, ko nesa sunim un saka, ka ja es ar viņu tā runāšu, principā atraušos pa muti. Lai pārliecinātu mani viņš saka, ka [krievu teksts ko nesaprotu]. Prasu Laimai, ko tas nozīmē - Laima saka man, ka viņš siltajās zemēs esot bijis. Ļoti samulsu. Nezinu gan cik ļoti var ticēt ņemot mūsu prāta stāvokli un faktu, ka Laima domā, ka baznīca krieviski ir "bazņica".
Vēl kādu reizi mēģinu viņu pārliecināt, ka es nerunāju par Ukrainu, bet viņš rāda man roku "stop" izteiksmē un saka "nenenenenennene", nu principā vnk brutāli izlēma runāt tagad par šo. :D
Noklausījamies pārdomas un padomus kā dzīvot saticībā, un biju pārsteigts cik ļoti džeks ielika pūles mēģinot mūs pārliecināt, ka viņš nav "ļaunais krievs". Viņš te dzīvo jau 35 gadus, netusē ar Putinu, nekad nemēģinās mūs uz ielas nogalināt. Izklausās jau smieklīgi, bet kādi ir tie apstākļi, ka viņam tas man ir jāskaidro.
Aizmirsu pierakstīt, bet  pa šo brīdi mēs esam sasveicinājušies jau reizes 4. Nezinu kāpēc, bet iespējams tas varētu būt veids kā ievirzīt sarunas jaunā gultnē. Piemēram, ja mēs sākam runāt par kko, ko es galīgi negribu runāt, es varu teikt "Labi čau es eju prom.. O čau! Klau, man tev jāpastāsta šis!". Saprotot, ka mūsu ceļi šķiras, onkulis man šķita grib sasveicināties vēlreiz, bet es izstiepju roku un viņš vienkārši pievelk mani sev klāt un apskauj. :) mīlis.

Lūk, krievi.

Rīti

Šodien man ir brīvdiena, laiks, kad celties kamēr laiks ir rakstāms ar divciparu skaitli, principā ir noziegums. Un es esmu nobliezis līdz 4iem rītā, bet acīmredzot ķermenim ir vienalga, jo tagad mēs mostamies pusdesmitos. Es vienkārši nesaprotu šito. Ja es kaut dienu pirms darba bez modinātājiem svaigs pamostos pusdesmitos, es vienkārši domātu, ka mani pulksteņi ir sākuši dzīvot savu dzīvi.

Rīti ir nenormāli grūti.

Tagad es esmu pasācis uz/no darba iet ar kājām. Man ir nenormāli grūti atrast laiku, kad nodarboties ar savu domu kārtošanu, un šis dod tādu free pass, jo no vienas puses tu jau kaut ko dari ar mērķi, no otras galvai vēl ir brīvs, līdz ar to tā var nodarboties ar to, ko grib. Diezgan cool.

Bet problēma ir tāda, ka rīti, protams, vienkārši ignorē to, ka man ir ņerubiļņiks.

Vienu rītu eju mierīgi uz darbu, esmu vēl kaut kur sapnī, kad es redzu sev vēderā lietussargu. Paskatos uz priekšu - tur Elīna. Īsti nesaprotu šo, tikko te nebija Elīna, samulsis domāju iet tālāk, bet redzu, ka viņa kaut ko saka. Noņemu austiņas, saku "ko?", viņa skatās un saka "čau". Nodomāju "ā - čau" un eju prom. Draugi mani sauc par social butterfly.

Nākamajā rītā eju, atkal redzu meiteni priekšā, domāju "ha hāāā Elīn! Es jau šim esmu gatavs", bet jo ilgāk skatos, jo jocīgāk man šķiet, redzu ka kustās mute un saka "čau" saku arī "čau" un paeju garām. Tad saprotu, eu pag! Pagriežos atpakaļ - tā nav Elīna. Vispār tas ko es redzu ir Dāvis, un viņš lokas un smejas kopā ar Ievu par mani. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka, lai uzturētu reputāciju, es Dāvi publiskās vietās nesveicinu, bet ar to šoreiz laikam par īsu.

Nākamais rīts - aizeju uz RIMI, stāvu pie kases, tuliņ mana kārta, kad pie pārdevējas pienāk cita un superdirsīgā tonī saka "KĀDS JAUNAIS GREIPFRŪTU KODS?" es domāju teikt "2", bet tagad nobijies esmu pat es. Nu principā džuse visu iepriekšējo dienu greipfrūtu nepareizi spiedusi. Man jau šķiet to var risināt mierīgi, bet tad es atceros kā reiz man no rīta bulkas vietā iesita kkādus 100kg gaļas, un pārdomāju.

Tiekam pāri šim un man pat nav jāuzlabo pārdevējas garstāvoklis atzīstot, ka arī es nezinu jauno greipfrūtu kodu. Vienu laiku vienā citī RIMI biju ievērojis mīlīgu pārdevēju, kuru nevarēju nostalkot, jo tagad uz čekiem netiek drukāts uzvārds. Varbūt nākamreiz, kad redzu viņu jāsaka "Ja es tev pateikšu jauno greipfrūtu kodu, vai tu šovakar esi brīva?". Man ir jāizdod grāmata "Valtera Brūna pickup lines".

Lai nu kā laiks maksāt, es ielieku karti, un nekas nenotiek. Pārdevēja saka, ka es esmu muļķis, ka ieliku karti, lai lieku kad viņa saka - ok daram tā, tāpat nekas. Izmēģinām vēl visādi, viņa prasa kas man par karti. Kas tas par jautājumu? Ar telekarti nevar Rimi maksāt? Nu parasta bankas karte. Ja es atradīšu kādu pārdevēju, kas man nenormāli kaitina, vienkārši atnākšu un ielikšu karšu lasītājā vizītkarti. Ja kaut ko pārmet jāsaka "ko? Bet tur ir mans vārds virsū, tā nav bankas karte?", tad pēc tam no somas jāizvelk augstskolas diploms un jāmēģina iebāzt tas. Ja es labi pacentīšos, es varētu atrast diezgan daudz lietas ar savu vārdu virsū. Esmu 83% pārliecināts, ka viņai vienkārši kaut kas bija jānospiež, bet ok, saku, nu neko grūta dzīve, iešu prom. Bet pārdevēja saka "nē nē, te pie durvīm bankomāts, aizejiet izņemt, nebūs ilgi."

Aizeju izņemu naudu, nāku atpakaļ, tagad starp durvīm viss piebārstīts ar āboliem. Stāvu ābolu vidū, tur kaut kāds džeks viņus lasa, un ir nedaudz par intīmu. Mēģinu izkļūt pa otrām durvīm nepieskaroties nevienam ābolam un viņš man uzdirš "Obligāte te bija jānāk kur āboli?". Nu es nezinu. Es vienkārši uz veikalu nācu. Varbūt neesmu tik atvērts svaigām idejām, kā pats uzskatu, bet nezinu cik pareizs plāns ir pie Rimi ieejas bārstīt savus augļus un pēc tam būt nokaitinātam uz cilvēkiem.
Tieku pāri šim - nāku atpakaļ pie kases, un visa rinda 6 cilvēku garumā skatās uz mani un noteikti domā "Kāds jauks jauns vīrietis, tieši skaisti, ka varēju pastāvēt te rindā, kamēr viņš aiziet uz bankomātu". Nu neko, dabuju brokastis.

Lūk, rīti.

Matīss ir melīga persona

Ja tu atnāci lasīt tikai kāpēc Matīss melīga persona, sāc ar ceturto rindkopu, ja tāpēc, ka tu regulāri apmeklē grupas "Brālīši" koncertu Sarkaņu viesu namā "Kalnagravas", pēdējo, visādi citādi - you know the drill.
Zini kā ir, kad tev ir pierakstītas idejas, un tad tu domā "hmmmm jāsaliek viņas kopā sakarīgā stāstījumā"? Es tipa arī nē.

Viena no patīkamākajām "I don't give a fuck" izpausmēm ir mēģināt pakarināt apģērbu uz āķīša, tas aizkrīt garām, bet tu vienkārši ej prom. Dažreiz dzīvē sevi vajag palutināt. Tāpēc es dzeru.

Viena no lietām, kuru es nekad neuzzināšu ir cik cilvēki ir redzējuši manu dibenu. Es minu, ka tas varbūt nav obligāti standarta apgalvojums, bet, tā kā Excelis šķiet ir kaut kur nu jau manos gēnos, labprāt paskatītos laika griezumā kad mans dibens redzēts visvairāk, top5 cilvēki, kas viņu redzējuši visbiežāk utt. Es zinu, ka tie nav derīgākie dati, bet ir nedaudz skumji, ka es varu par viņiem domāt, bet nekad neredzēšu.

Laiks sūdzībām.
Kādu vakaru sarunājam, ka satiksimies pie Bērnu Pasaules, jo man viņam jāatdod liels oranžs dildo. Man gan tajā vakarā ir citi plāni, bet tā kā zinu, ka Matīsam pašam ieiet intīmpreču veikalā ir kauns, saku ok, jā, izpalīdzēšu, sarunājam, lai viņš man zvana, kad ir pie BP. Būdams apveltīts ar maģisku spēju rēķināt lietas laikā (bet nopietni, padomā cik tas patiesībā ir nenormāli kruti, ka mēs mākam tā rīkoties), es pametu savus plānus neilgi pirms man šķiet Matīsam vajadzētu būt klāt, un izeju. Esmu jau gandrīz pie BP, kad zvana Matīss:
V:Kur esi?
M:Es stāvu pie BP ieejas.
OK, eju raitāk, pēc minūtes esmu klāt - ko es redzu? Matīss stāv faking otrā ielas pusē. Minūti vēlāk. Otrā ielas pusē. Tu teorētiski vari būt tik high, ka iekļūšana ēkā tev sagādā problēmas, bet tik ļoti, ka tu pat neesi uz īstā kvartāla? Matīs.
Laima man saka, ka tādiem cilvēkiem vienkārši būtu jāpiespriež nāvessods. Nevaru nepiekrist, bet laikam labi, ka nepārsteidzāmies ar soda izpildi, jo Matīss man palīdzēja atvest galdu. Tagad, kad atvedīšu mājā meiteni, kad viņa prasīs "kur ir tava gulta?" es varēšu atbildēt "Nav vajadzības, es tevi uz galda paņemšu".
Runājot par Matīsu, nesen pie intīmpreču veikala, blakus durvīm, uz miskastes redzēju pāri sarkanu ādas cimdu. Par cik tu vilktu viņus rokās?

Domājam nesen par apglabāšanu, jo es esmu jauka persona ar ko pavadīt laiku, man patīk ballītes draugi un labi pavadīt laiku :))))))  Lai nu kā, esmu nonācis pie secinājuma, ka, tā kā man ir klaustrofobija, man reāli vajadzēs zārku, kurā es varu piecelties. Ja es tur pamodīšos, es labprāt vismaz otrreiz nomirtu sēdus, vicinot rokas. Daži man saka, ka man vienkārši vajag mauzoleju. Es nevaru nepiekrist, bet man tomēr ir par kaut ko jāstrīdās. Mauzolejam tu nevari virsū uzlikt kapakmeni, kur visu laiku iet tava "idle" animācija, līdz kāds iet garām, un tu parādi viņam 2 fakučus.

Tā kā visi-(~4) no jums par šo nezina, tad lūk jaunumi - man ir jauns īsziņu notepads, bet tagad ar atbildēm. Kindof kā, kad tu pārēj no parasta mobilā uz viedtālruni (kas tas ir, ka rakstot šo vārdu es jūtos netīrāks, nekā rakstot "smartfōns"?) un tagad tev ir Google balss komandas, kurām tu saki savas īsziņas tekstu, bet pretim saņem aforismus. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka es nesen uz ielas atradu Jauno Derību. Grāmatā vienā no pirmajām lapām atradu šādus pierakstus - divas reizes kāds izmēģinājis arābu ciparu 3, un tad pierakstīts telefona numurs (kurā btw nav cipars 3). Spriežot pēc rokraksta visticamāk bērns vai romietis. Aizsūtīju numuru notepadam, lai lūdzu piezvana, un pasaka man kas otrā galā. Tur diemžēl izslēgts :/ Laikam tomēr pat ticības mācībā, kā jau daudzās citos pamatskolas priekšmetos, man brutāli sadirsa sakot, ka Dievs vienmēr ceļ klausuli.

Lūk, dzīve.
[EDIT vēlāk]
Zvana Matīss, gribot iet aliņu iedzert. Nevar ticēt, moš patiesībā grib pa purnu sadot.