Klāt ir Ziemassvētku laiks, laiks pārdomām, ģimenei, asarām, skatoties bankas kontā. Mana māsa ilgāku laiku jau dzīvo Zviedrijā, tāpēc šķiet šim faktam vajadzētu tikt atspoguļotam arī mūsu attiecībās - iztulkoju ar google translate "fuck you". Pasaku to māsai pie svētku vakariņu galda - sejas izteiksme 10/10. Izrādās gan, ka tas ko saņēmu pretī nav gluži "fuck you" parastajā nozīmē, bet vienkārši "izdrāzt tevi". Perfekti. Bet kā dažas dāmas man stāsta - tas neesot incests, ja abas puses piekrīt. Labā ziņa ir tāda, ka tagad zinu, ko teikt zviedru dāmām, kā arī protu nepareizi pateikt "I like to move it move it". Māsas draugam (zviedrs) Ziemassvētkos uzdāvināju sarakstu ar ļoti nepopulāriem latviešu lamuvārdiem. Ir tomēr skaisti, kad māsa saņem dāvanu, un tur klāt pierakstīts "peteņkoferis".
Vai es kaut kad jau rakstīju, ka aizkari principā ir tādi dzīvē augstu uzkāpuši galdauti? Man šķiet, ka jā. Esmu beidzot atradis tam arī nelielu pierādījumu - pie gaisa tilta ir veikals ar spožām neona gaismām logā, kas liek domāt, ka nejauši esi pagājis garām mājām un attapies Vecrīgā. Ko tur pārdod? Tieši tā - galdautus un aizkarus. Būsim godīgi - principā viņi pārdod vnk auduma gabalus. Es domaju - vai, ja es ieeju un saku, ka gribu šos aizkarus un viņi maksā 10eur (ne mazākās nojausmas cik maksā aizkari. Čigāns ar aizkariem uz ielas appistu mani 100 faking %), un tad saku - nē, tad es labprātāk ņemšu šo galdautu - un joprojām rādīšu uz to pašu lietu, vai es saņemšu atlaidi?
Cilvēki ir dažādi, un tikai daži no viņiem nav idioti, tāpēc man ir stipra aizdoma, ka šim vajadzētu iet cauri. Bet es mīlu idiotus. Kāds no maniem draugiem sita kanti dāmai, kas teica, ka viņai dzimšanas diena ir vienā dienā ar Jēzu. Dzimšanas diena Martā. :l Viens no viņiem noteikti nav tas asākais nazis atvilknē.
Izgāju šodien cauri savām pierakstu īsziņām un sapratu, ka tā ir viena no manām pēdējā laika skaistākajām idejām - reāli būtu aizmirsis savus 85% pierakstīto lietu. Līdz ar to sekojošā informācija ir nedaudz mazāk aktuālā, tāpēc labāk neizmanto to kā argumentāciju jauniem pētījumiem nepārbaudot vēlreiz.
Kādu vakaru ar Laimu un Reini izdomājām, ka nu ir laiks pastkaršu izsūtīšanai, un laizot markas nonācām pie daudz skaistiem secinājumiem.
1. Cik faking skaista būtu izstāde, kurā tu vienkārši met ārā lietas pa logu? Vienkārši klavieres, rakstāmmašīnas, krāsu spaiņi, bērni, kas man besī, sautēti burkāni, utt. Tā kā Reinim tuvojās skates, atļāvu viņam šo ideju iesniegt, ja neizdodas tikt galā ar pārējiem darbiem. Sliktākajā gadījumā, ja pasniedzēji to neņem pretī, pa logu izlēkt var viņš pats.
2. Ziedoņdārzs ir interesantāka vieta, nekā man šķita pat pēc šai apkārtnē nodzīvotiem vairākiem gadiem. Pirmkārt - vai tu esi kādreiz piebradājis strūklaku ar zābakiem? Tā jau domāju. Otrkārt - tā ir vienīgā vieta, kuru zinu, kur ir speciāli atvēlēts placīts tādai lietai, kā "dārzeņu kapi". Grūti to pastāstīt vārdos, bet paskatoties uz to zemes pleķi ir uzreiz skaidrs, ka te dus neapēstas paprikas un no rosola izkasītie burkāni. Reinis gan saka, ka jāiet skatīties drīz, jo vasaras laikā iespējams tur būs rozes. Kas vispār jāliek uz dārzeņu kapiem? Uz parastiem liekam puķes. Varbūt uz dārzeņu kapiem jāliek vistas fileja.
3. Es mīlu vietas, kur kādreiz bija lietas, bet vairs nav. Kāpņu telpas izejas, kas nu ir kļuvušas par strupceļiem ļoti slinka cilvēka labirintā, publiskas vietas bez cilvēkiem, tukši veikali - ir kaut kas ļoti skaists tajā, kā lietas nepilda savu funkciju. Es melotu, ja teiktu, ka nesapņoju, ka kādu dienu pamodīšos un būs pazuduši visi pasaules cilvēki, un es vienkārši iešu veikalā gar plauktiem un ar roku gāzīšu uz zemes rindas vīna pudeļu.
4. Ir grūti būt cilvēkam, kas atsakās ēst pārtiku, no kuras reāli varētu būt sanākusi šmiga. Nākamreiz, kad kāds man stāstīs cik grūti ir ar gluten free diet, es teikšu nedirs - pamēģini nodzīvot dienu uz šmigan-free.
5. Būtu grūti būt pusaudzim, ja tu esi death - destroyer of worlds. Iedomājies, tev ir pubertāte, gribas mīlēties, ir pinnes, tavi garstāvokļi mainās līdz ar katru HIM dziesmu, bet visur, kur ej, ir tikai haoss, destruction un sāpes. Man reāli ir aizdomas, ka tevi pat uz izlaiduma balli neaicinātu.
6. Esi uzmanīgs ko runā, kad neesi mājās. Uz ielas apbrīnojām kādas mašīnas signalizācijas indikatoru, un tieši brīdī, kad mums ap 4iem no rīta iet garām kāds klejotājs, Laima saka "Šitas zilais visu nakti mauks". Jauks veids kā sapist cilvēkam vakaru.
7. Maizes printeris. Tu padomā par to. Es nevaru sagaidīt nākotni.
Nobeigumā - ja arī tev kādreiz ir nepieciešamība 16gadniekam pastāstīt par kontracepciju, es nezinu labāku veidu kā to darīt, kā braucot mašīnā un dziedot pari Gotye - Somebody I Used to Know. Iespējams mēs ar Niklāvu varētu vienkārši izdot albumu ar dziesmām, kas tev iemāca dzīvot.
Lūk, mēģinu pieķert šī gada stāstāmo.
svētdiena, decembris 27
svētdiena, decembris 20
Rekviēms negaidītam bērnam
Ir kaut kāds zināms šarms mirstošā būtnē. Misija Marss bija lieta, ka mira jau no pirmās dienas. Ja neko daudz nezini - īsumā 6 cilvēkiem sadirsa, ka viņi piedalās sociālajā eksperimentā, ieslēdza vienistabas dzīvoklī uz 9 mēnešiem, un atstāja atrofēties.
Zīmīgākie varoņi:
Marbels - atsakās uzvilkt kreklu. Džeks, kurš šovu saskatīja kā burvīgu iespēju sadabūt sev sirdsdāmu. Nopietni čali? Vieglākais veids kā dabūt meiču ir būt ieslēgtam kopā ar viņu, un vēl 4 cilvēkiem? Var taču arī kauties ar govīm.
Nils Kārkliņš - šovā izvēlējās iesauku "Ralfs" :l
Hasija - 13gadīga meitene ieslodzīta 18gadīgas meitenes ķermenī, visticamāk vēl nav informēta par seksu, tāpēc nesaprot ko Marbels no viņas grib.
Tad vēl tur bija 2 vienādi džeki, un boring meiča, kuru aprakstam es JAU esmu iztērējis par daudz zīmju.
Satura nekad nebija daudz, taču ik pa laikam bija interesanti uzmest aci vai tie cilvēki tur vēl nav nomiruši, vai pārgājuši kaut kādā pirmatnējā dzīves ritmā. Tuvu. Kaut kādā brīdī pēkšņi tika izlemts, ka lidojot uz Marsu varētu notikt arī izbalsošanas, kā rezultātā šķiet izbalsojušies visi dalībnieki.
Vakarnakt gribēju apskatīties kā iet nabaga cilvēkiem, un secināju, ka viss, kas ir palicis livestreama bufferī iestrēgusi pēdējā šova minūte.
Tas ir kaut kā reizē smieklīgi un saldsērīgi skaisti. Es esmu totālā sajūsmā par šādu lietu iemūžināšanu, un nu, reāli mums ir pēdējā minūte realitātes šova. Izskatās, ka piektdienas vakarā jaunieši nākuši vienkārši iedzert brīvās telpās. Tajā pat laikā lapā nav sižeta ar pēdējiem notikumiem un Twitter konts miris kopš Novembra vidus. Tā atklāsme, kad tu saproti, ka skaties uz kaut ko mirušu, ir tomēr nedaudz sajūsminoša.
Galu galā, lai arī 6 cilvēki par to samaksāja ar pusgadu savas dzīves, es teiktu, ka varbūt varam to saukt par sociālo eksperimentu, kura hipotēze bija, ka bariņš dulburu var uztaisīt realitātes šovu. Hipotēze neapstiprinājās.
Lai vieglas smiltis, Misija Marss.
Lūk, kaut kā beigas.
Zīmīgākie varoņi:
Marbels - atsakās uzvilkt kreklu. Džeks, kurš šovu saskatīja kā burvīgu iespēju sadabūt sev sirdsdāmu. Nopietni čali? Vieglākais veids kā dabūt meiču ir būt ieslēgtam kopā ar viņu, un vēl 4 cilvēkiem? Var taču arī kauties ar govīm.
Nils Kārkliņš - šovā izvēlējās iesauku "Ralfs" :l
Hasija - 13gadīga meitene ieslodzīta 18gadīgas meitenes ķermenī, visticamāk vēl nav informēta par seksu, tāpēc nesaprot ko Marbels no viņas grib.
Tad vēl tur bija 2 vienādi džeki, un boring meiča, kuru aprakstam es JAU esmu iztērējis par daudz zīmju.
Satura nekad nebija daudz, taču ik pa laikam bija interesanti uzmest aci vai tie cilvēki tur vēl nav nomiruši, vai pārgājuši kaut kādā pirmatnējā dzīves ritmā. Tuvu. Kaut kādā brīdī pēkšņi tika izlemts, ka lidojot uz Marsu varētu notikt arī izbalsošanas, kā rezultātā šķiet izbalsojušies visi dalībnieki.
Vakarnakt gribēju apskatīties kā iet nabaga cilvēkiem, un secināju, ka viss, kas ir palicis livestreama bufferī iestrēgusi pēdējā šova minūte.
Tas ir kaut kā reizē smieklīgi un saldsērīgi skaisti. Es esmu totālā sajūsmā par šādu lietu iemūžināšanu, un nu, reāli mums ir pēdējā minūte realitātes šova. Izskatās, ka piektdienas vakarā jaunieši nākuši vienkārši iedzert brīvās telpās. Tajā pat laikā lapā nav sižeta ar pēdējiem notikumiem un Twitter konts miris kopš Novembra vidus. Tā atklāsme, kad tu saproti, ka skaties uz kaut ko mirušu, ir tomēr nedaudz sajūsminoša.
Galu galā, lai arī 6 cilvēki par to samaksāja ar pusgadu savas dzīves, es teiktu, ka varbūt varam to saukt par sociālo eksperimentu, kura hipotēze bija, ka bariņš dulburu var uztaisīt realitātes šovu. Hipotēze neapstiprinājās.
Lai vieglas smiltis, Misija Marss.
Lūk, kaut kā beigas.
otrdiena, decembris 15
Vai invalīdi ir cilvēki?
Kādu vakaru aizrunājāmies par to kas tad īsti ir cilvēks.
Sākumā šķita, ka Krisīša lielākā problēma ir tā, ka viņš nesaprot cik daudz var nogriezt no cilvēka, lai to vēljoprojām sauktu par cilvēku. Piemēram, ja viss, kas tev ir, ir tava dēla īkšķis, ko atsūtīja nolaupītāji, diez vai tu viņu 15 gados vedīsi uz pasu daļu un jautāsi kad precēsies. Man šķiet to var risināt daudz vieglāk - ja tu aizved kādu pie citplanētiešiem, un viņam nav īkšķis, tu nevari īsti teikt, ka tas ir cilvēks, jo viņš nereprezentē to, kā reāli normāls cilvēks, kas pieskata savus īkšķus izskatās. Tātad jebkura cilvēka daļa atsevišķi reizē nav cilvēks, un ir cilvēks bez kaut kā. Krisītis saka - "Tātad tu saki, ka invalīdi nav cilvēki?" :llll Stāvu un saku "Jā". Par laimi es tīri tehniski nevarēju aiziet uz šķūnīti nošauties, jo Niklāvam koridorī ir suns. Bet cepuri nost. Neatceros pēdējo reizi, kad man kāds būtu izlicis tik viltīgu slazdu.
Cik bieži tu izgudro lietas par kurām jākaunas? Man vienkārši interesē ko dara cilvēki, kas savā brīvajā laikā nenodirš invalīdus. Sestdien biju aizbraucis ar diviem principā nepazīstamiem cilvēkiem apskatīt jūru/nepazaudēt mašīnu/uzkāpt tornī. Izkāpjam Jūrmalā, un es saku Tomam un Marijai
V-"Hei, gribat es Jums parādīšu kaut ko smieklīgu? Bet jūs nedrīkstat smieties".
T-"Kas būs, ja mēs smiesimies?"
V-"Nu tad es vienkārši nerādīšu"
T-"OK"
Es esmu ārā aukstā vējainā dienā, un aizmirsis Rīgā cimdus. Tāpēc prezentēju ideju, kuru RIIJĀ pārdot par 90€ - ZEĶU CIMDI! Ok, jā, man vienkārši ir zeķes rokās. Tajā brīdī, kad gaidu izsmieklu tas, ko saņemu ir "OOO VALTER!!" un abi aizskrien uz mašīnu. Pēc mirkļa Marijai rokās ir zeķes.
Dažreiz ir vienkārši viegli mīlēt cilvēkus.
Droši vien nebūs normāls ieraksts bez maniem pūliņiem izdzīvot ikdienas situācijās.
Viena no pēdējā laika jaunākajām lietām, ko esmu atklājis - Atceries laikus, kad sabiedriskajā transportā tev iedeva naudu, un pēc tam biļeti, lai vari izmest ārā, nevis naudu virsū biļetei tavā rokā? Jā, tas bija sen. Ilgu laiku domāju KĀĀĀĀĀĀĀĀĀPĒĒĒĒĒĒĒC JŪS MAN TO NODARAT, LŪDZU NĒ, ES JŪS LŪDZU, un reāli nav skaidrs kā visi šoferi to izdomāja reizē. Vai ir kkāds slepens šoferu forums? Vai viņiem ir meilu liste uz kuriem sūta šādu info? Lūdzu sakiet, ka tāda ir. Atrakstiet man privāti, un neviens to nekad neuzzinās. Lai nu kā pagājušonedēļ sapratu kur slēpjas āķis - būsim godīgi, nevienam zem 60 tā biļete nav vajadzīga - tas vienkārši ir ietinamais papīrs. Tu vienkārši ietin savu naudu sev plaukstā, lai neizbirst ejot sēsties. Es to pirmo reizi izdarīju piektdienas naktī, un tā arī pusi ceļa paliku uz dirsas skatoties ārā pa logu ar thousand yards stare. Es vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk.
Šoferi tehniski ir tādi kā pārdevēji, bet ar prasmēm. Varbūt domā, ka nav baigi augsta latiņa, bet zini ar ko viņi konkurē? RIMI kundze pirka etalonu (jeh, wat?) un pārdevēja izvilka savu tabulas lapu (nu to, kur ir kodi precēm, kuras nevar nopīpstināt). Katru reizi, kad viņas izvelk to tabulas lapu, man sirdī ir nelieli Ziemassvētki, jo tu vari ievērot kuri produkti ir sarežģīti. Lai nu kā - viņa pēta to lapu kādas 8 sekundes un tad.. apgriež viņu otrādi. Reāli tieši tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saprastu, ka tas teksts ko tu lasi vienkārši neko tavām smadzenēm nenozīmē. Bet es varu saprast. Es esmu programmētājs.
Piemājas LB savukārt iepazinos ar jaunu pārdevēju. Iepriekšējā bija jauna meiča, kas katrreiz smaidīja, kad ienācu. Sākumā domāju, ka tāpēc, ka esmu seksīgs, bet tad sapratu, ka ticamāk tāpēc, ka visas reizes, ko tur esmu bijis, viss ko es pērku ir garie tinamās tabakas papīrīši :l Tāda dzīve. Jaunā pārdevēja ir vecāka, un nesaprot naudu. Pērku papīrīšus - maksā 55centi, iedodu 1eur un 5 centus, viņa man izdod 10centus 20 centus divus 5 centus un vēl pāris mazākcentu monētas... Nopietni? Tā kā kāpēc viņasprāt tieši es iedevu tos 5 centus pa virsu? Simt punkti min vēl šobaltdien, prasīja vīram, prasīja vecmammai, pie zintnieces aizgāja un vēl netiek gudra. Bet nekas, man mājās krājās mazās monētas, un kaut kad es iešu pēc alkohola.
Es neesmu atriebīgs cilvēks, es vienkārši esmu pamācošs.
Tad vēl tikai tāda lieta - nezinu īsti kur šo iebāzt, bet man ir jāsaka, ka "Tomātu deserti" noteikti nav pirmā grāmata, ko tu gribi rādīt cilvēkam zem LSD.
Lūk, īstenībā dažādas lietas.
Sākumā šķita, ka Krisīša lielākā problēma ir tā, ka viņš nesaprot cik daudz var nogriezt no cilvēka, lai to vēljoprojām sauktu par cilvēku. Piemēram, ja viss, kas tev ir, ir tava dēla īkšķis, ko atsūtīja nolaupītāji, diez vai tu viņu 15 gados vedīsi uz pasu daļu un jautāsi kad precēsies. Man šķiet to var risināt daudz vieglāk - ja tu aizved kādu pie citplanētiešiem, un viņam nav īkšķis, tu nevari īsti teikt, ka tas ir cilvēks, jo viņš nereprezentē to, kā reāli normāls cilvēks, kas pieskata savus īkšķus izskatās. Tātad jebkura cilvēka daļa atsevišķi reizē nav cilvēks, un ir cilvēks bez kaut kā. Krisītis saka - "Tātad tu saki, ka invalīdi nav cilvēki?" :llll Stāvu un saku "Jā". Par laimi es tīri tehniski nevarēju aiziet uz šķūnīti nošauties, jo Niklāvam koridorī ir suns. Bet cepuri nost. Neatceros pēdējo reizi, kad man kāds būtu izlicis tik viltīgu slazdu.
Cik bieži tu izgudro lietas par kurām jākaunas? Man vienkārši interesē ko dara cilvēki, kas savā brīvajā laikā nenodirš invalīdus. Sestdien biju aizbraucis ar diviem principā nepazīstamiem cilvēkiem apskatīt jūru/nepazaudēt mašīnu/uzkāpt tornī. Izkāpjam Jūrmalā, un es saku Tomam un Marijai
V-"Hei, gribat es Jums parādīšu kaut ko smieklīgu? Bet jūs nedrīkstat smieties".
T-"Kas būs, ja mēs smiesimies?"
V-"Nu tad es vienkārši nerādīšu"
T-"OK"
Es esmu ārā aukstā vējainā dienā, un aizmirsis Rīgā cimdus. Tāpēc prezentēju ideju, kuru RIIJĀ pārdot par 90€ - ZEĶU CIMDI! Ok, jā, man vienkārši ir zeķes rokās. Tajā brīdī, kad gaidu izsmieklu tas, ko saņemu ir "OOO VALTER!!" un abi aizskrien uz mašīnu. Pēc mirkļa Marijai rokās ir zeķes.
Dažreiz ir vienkārši viegli mīlēt cilvēkus.
Droši vien nebūs normāls ieraksts bez maniem pūliņiem izdzīvot ikdienas situācijās.
Viena no pēdējā laika jaunākajām lietām, ko esmu atklājis - Atceries laikus, kad sabiedriskajā transportā tev iedeva naudu, un pēc tam biļeti, lai vari izmest ārā, nevis naudu virsū biļetei tavā rokā? Jā, tas bija sen. Ilgu laiku domāju KĀĀĀĀĀĀĀĀĀPĒĒĒĒĒĒĒC JŪS MAN TO NODARAT, LŪDZU NĒ, ES JŪS LŪDZU, un reāli nav skaidrs kā visi šoferi to izdomāja reizē. Vai ir kkāds slepens šoferu forums? Vai viņiem ir meilu liste uz kuriem sūta šādu info? Lūdzu sakiet, ka tāda ir. Atrakstiet man privāti, un neviens to nekad neuzzinās. Lai nu kā pagājušonedēļ sapratu kur slēpjas āķis - būsim godīgi, nevienam zem 60 tā biļete nav vajadzīga - tas vienkārši ir ietinamais papīrs. Tu vienkārši ietin savu naudu sev plaukstā, lai neizbirst ejot sēsties. Es to pirmo reizi izdarīju piektdienas naktī, un tā arī pusi ceļa paliku uz dirsas skatoties ārā pa logu ar thousand yards stare. Es vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk.
Šoferi tehniski ir tādi kā pārdevēji, bet ar prasmēm. Varbūt domā, ka nav baigi augsta latiņa, bet zini ar ko viņi konkurē? RIMI kundze pirka etalonu (jeh, wat?) un pārdevēja izvilka savu tabulas lapu (nu to, kur ir kodi precēm, kuras nevar nopīpstināt). Katru reizi, kad viņas izvelk to tabulas lapu, man sirdī ir nelieli Ziemassvētki, jo tu vari ievērot kuri produkti ir sarežģīti. Lai nu kā - viņa pēta to lapu kādas 8 sekundes un tad.. apgriež viņu otrādi. Reāli tieši tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saprastu, ka tas teksts ko tu lasi vienkārši neko tavām smadzenēm nenozīmē. Bet es varu saprast. Es esmu programmētājs.
Piemājas LB savukārt iepazinos ar jaunu pārdevēju. Iepriekšējā bija jauna meiča, kas katrreiz smaidīja, kad ienācu. Sākumā domāju, ka tāpēc, ka esmu seksīgs, bet tad sapratu, ka ticamāk tāpēc, ka visas reizes, ko tur esmu bijis, viss ko es pērku ir garie tinamās tabakas papīrīši :l Tāda dzīve. Jaunā pārdevēja ir vecāka, un nesaprot naudu. Pērku papīrīšus - maksā 55centi, iedodu 1eur un 5 centus, viņa man izdod 10centus 20 centus divus 5 centus un vēl pāris mazākcentu monētas... Nopietni? Tā kā kāpēc viņasprāt tieši es iedevu tos 5 centus pa virsu? Simt punkti min vēl šobaltdien, prasīja vīram, prasīja vecmammai, pie zintnieces aizgāja un vēl netiek gudra. Bet nekas, man mājās krājās mazās monētas, un kaut kad es iešu pēc alkohola.
Es neesmu atriebīgs cilvēks, es vienkārši esmu pamācošs.
Tad vēl tikai tāda lieta - nezinu īsti kur šo iebāzt, bet man ir jāsaka, ka "Tomātu deserti" noteikti nav pirmā grāmata, ko tu gribi rādīt cilvēkam zem LSD.
Lūk, īstenībā dažādas lietas.
ceturtdiena, decembris 3
I'm not dead yet
Šeit sen nekas nav ticis rakstīts. Nav tā, ka esmu nomiris. Jaunais darbs gan apēd manu vēlmi būt
pieslēgtam šai realitātei, bet tas nekas - the light inside is broken, but I still work. Šķiet
pirmo reizi sāku ieberzties ar to, ka uzskatu, ka tādas lietas kā "Es nemāku" un "Es nevaru" saka
tikai idioti. Nekad nebiju gaidījis, ka kaut uz sekundi ilgošos pēc laika, kad mani vienīgie
darba pienākumi bija spēlēt CookieClicker un sūtīt fakučus Hermanim Verhobghblimblim. Bet no
otras puses - ja Sīzifs var, ar ko tieši es esmu sūdīgāks? Jāatzīst gan, ka ir nedaudz jocīgi
laicīgi ieplānot, ka no darba jāaiziet pirms narkotikas, kas paredzētas, lai no viņa atslēgtos
sāk izmaksāt vairāk, nekā ir vērts.
Labās ziņas - esmu iemācijies kas ir stress. Kādreiz man šķita tā ir tāda slinku cilvēku diršana.
Otra labā ziņa ir tāda, ka, ja kādreiz man pa vakariem īsziņas rakstīja meitenes, tad tagad to
dara serveri. Teikšu gan godīgi - neviena no manām dāmām nav bijusi tik uzstājīga, ka pusdivos
rakstītu "You have few hours".
Bet tas viss ir sīkums murmuļi, galvenais ir mīlēt.
Kaut kad sāku lietot Tinder. Izteikt savu viedokli par šo laikam nu jau vairs nav populāri, bet tā kā dažādu personisku attiecību dēļ mana ienākšana šajā pasaulē ir aizkavējusies, es esmu tas džeks, kurš ierodas koncertā 2 dienas vēlāk un bļauj "es arī esmu stilīgs". Pretēji populāriem apgalvojumiem, es teiktu, ka Tinders ir tuvs reālajai dzīvei. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka tur es vismaz zinu kuras meičas jau ir brīvas. (Vai tā es domāju). Sliktā ziņa ir tāda, ka reālā dzīve ir garlaicīga, un tagad tā vietā, lai pārrunātu ar meitenēm tādas lietas kā "Oh, wow, nopietni? Tev tiešām patīk izklaidēties ar draugiem, jautrība un viss interesantais? Es neticu" krogā, es to varu darīt arī mājās. Neteikšu, ka biju baigi izturīgs, un pēc laika, kad reāli man sāka rasties sajūta, ka es runāju ar vienu un to pašu cilvēku, nolēmu pieiet šim pasākumam nedaudz tehniskāk. Tā, lai nav pārsteigums - es esmu tas džeks, kas sākot strādāt mediju aģentūrā, izvelk patēriņa un mediju lietošanas datus sava vecuma diapazona dāmām :l. Mana pirmā doma bija - hei, es vienkārši reāli varu dabūt profilu meitenēm, kuras būtu ieinteresētas manī tikai pēc izskata. Uzinstalēju extensionu, kas laiko visas meičas pēc kārtas, un ik pa laikam vienkārši iegāju apskatīties kas interesants notiek. Pa lielam nekas. Atrast kopīgās īpašības dāmām bez padziļinātas izpētes diezgan nereāli, labākais, ko no visa varēju izsecināt ir tas, ka visas izskatās pēc sievietēm. Jāatzīst gan, ka neteiktu, ka tas ir slikts rezultāts. No [neatceros ciparu] dāmām pirmās uzrakstīja kādas 3, bet es minu, ka tās vienkārši bija izmisušas, jo Valentīdiena nu jau vairs nav aiz kalniem. Kas šitā ir par lietu es nesaprotu. Vai tikai džeki var uzsākt sarunu? Ko faking laiko, ja tev nav ko teikt. Varētu šķist, ka tas ir brīdis, kad varētu mest mieru, bet kaut kā muļķīgi tagad neizmantot potenciālu, ko rada jaunie dati. Programmēšanā ir tāda lieta, kā "smoke testing", principā iedomājies, ka tu iepūt maisā dūmus, un skaties vai kaut kur ir sūces, pa kurām dūmi nāk ārā. Nofiltrēju visas meičas, kas savos 20+ neizskatās pēc 16-, un nospamoju visām "mjau". Ok, es zinu, ka es neesmu tas interesantākais džeks, bet arī mani laika resursi ir savā ziņā ierobežoti. Worth it. Rezultāts ir tāds, ka pēc 2h sarunas mašīnā ar meiteni no laukiem, kuru drošības labad sauksim par Marģeri "es miegā dalos ar cilvēkiem savā pašnovērtējumā" Uzvārds, es attopos ceļā uz tādiem laukiem, ka man nav vairs pat LMT zona mašīnā ar dāmu, kurai pirkstā gredzens :l Dzīvojam tikai vienreiz. Laikā pēc tam es teiktu rezultāts jau vairs nav naudā novērtējams - man govs nolaizīja dibenu. Ja tev tas liekas normāli, tad tev visticamāk arī nekad nav bijusi govs mēle kabatā, un ar tādiem plebejiem es vispār kategoriski atsakos runāt. Neteiktu, ka tā gluži ir mana komforta zona, jo brīdī, kad dāma ar govju uzraugu (? no idea, tas nebija gans) ar muguru pret ganāmpulku aplūko ūdens tvertnes, tā pati govs, kas atzina manu dibenu par seksīgāko no trim, vienkārši lēkādama nesas mums virsū. Šajā brīdī īsti nesapratu vai ir pienācis tas brīdis, kad man būtu jāpierādā sava vīrišķība.
Sidenote: Atbraucot pie ganāmpulka, kāpjam ārā, un zeme ir visai dubļaina. Dāma paskatās uz mani un prasa vai man nebūs par traku. :l Vai attiecībās, kas šeit varētu veidoties, es būtu trophy-husband? Not happening, džāra.
Tātad skrien virsū govs, un es stāvu un domāju kā tikt ar to galā. Pirmā doma ir paņemt aiz ragiem un nogāzt uz sāna, kā riteņbraucēju, taču ir zināmas aizdomas, ka, svars, kas zaudēts pēdējos mēnešus ēdam sevis gatavotu pārtiku, tomēr varētu būt visai būtisks, ja mēģini dabūt gar zemi lopu. Mana otrā ideja ir vienkārši sist pa galvu, taču ir aizdomas, ka govij uz pieres vajadzētu būt stipram kaulam, jo viņas badās. Tātad - jāvelk no apakšas pa žokli. Tā arī līdz kautiņam netiku, jo speciālisti vienkārši pagriezās un apturēja govi ar kaut kādu mind control. Pa lielam supersmuki, nezināju, ka govis ir tik nenormāli ziņkārīgas, un būt pie dabas ir mana dzīves visiztrūkstošākā lieta.
Esot whaterver kur, atradām kartē netālu vietu, kas dēvejas par Ukrainu. Gribēju aizbraukt, jo reāli sen jau interesē vai Stūrī Zēvele - Ukraina (Jah. Izskatās, ka draugiem.lv ir pēdējā vieta, kur tā dziesma ir ) dziedāja, ka Ukrainā meitenes bučojas savādāk. Savulaik Somijā satiku latvieti, kas man teica, ka esot bijis Ukrainā, un tās meitenes neesot bučojušās īpaši savādāk, bet es domāju problēma tajā, ka viņam nebija kontroles datu - ar tām pašām meitenēm vajadzēja bučoties arī ārpus Ukrainas. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Latvijā Ukraina izpaužas kā.. vienkārši nekas. Tur nekā nebija. Ceļš, krūmi ceļa malā, kkāda cirsma. Thats it. :(( Tā arī šī mistērija paliek neatrisināta.
Anyways atgriezos Rīga aiznākamās dienas rītā. Tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu sitis meičai kanti ar Excel makrosiem. :)
Lūk, dzīve
Kaut kad sāku lietot Tinder. Izteikt savu viedokli par šo laikam nu jau vairs nav populāri, bet tā kā dažādu personisku attiecību dēļ mana ienākšana šajā pasaulē ir aizkavējusies, es esmu tas džeks, kurš ierodas koncertā 2 dienas vēlāk un bļauj "es arī esmu stilīgs". Pretēji populāriem apgalvojumiem, es teiktu, ka Tinders ir tuvs reālajai dzīvei. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka tur es vismaz zinu kuras meičas jau ir brīvas. (Vai tā es domāju). Sliktā ziņa ir tāda, ka reālā dzīve ir garlaicīga, un tagad tā vietā, lai pārrunātu ar meitenēm tādas lietas kā "Oh, wow, nopietni? Tev tiešām patīk izklaidēties ar draugiem, jautrība un viss interesantais? Es neticu" krogā, es to varu darīt arī mājās. Neteikšu, ka biju baigi izturīgs, un pēc laika, kad reāli man sāka rasties sajūta, ka es runāju ar vienu un to pašu cilvēku, nolēmu pieiet šim pasākumam nedaudz tehniskāk. Tā, lai nav pārsteigums - es esmu tas džeks, kas sākot strādāt mediju aģentūrā, izvelk patēriņa un mediju lietošanas datus sava vecuma diapazona dāmām :l. Mana pirmā doma bija - hei, es vienkārši reāli varu dabūt profilu meitenēm, kuras būtu ieinteresētas manī tikai pēc izskata. Uzinstalēju extensionu, kas laiko visas meičas pēc kārtas, un ik pa laikam vienkārši iegāju apskatīties kas interesants notiek. Pa lielam nekas. Atrast kopīgās īpašības dāmām bez padziļinātas izpētes diezgan nereāli, labākais, ko no visa varēju izsecināt ir tas, ka visas izskatās pēc sievietēm. Jāatzīst gan, ka neteiktu, ka tas ir slikts rezultāts. No [neatceros ciparu] dāmām pirmās uzrakstīja kādas 3, bet es minu, ka tās vienkārši bija izmisušas, jo Valentīdiena nu jau vairs nav aiz kalniem. Kas šitā ir par lietu es nesaprotu. Vai tikai džeki var uzsākt sarunu? Ko faking laiko, ja tev nav ko teikt. Varētu šķist, ka tas ir brīdis, kad varētu mest mieru, bet kaut kā muļķīgi tagad neizmantot potenciālu, ko rada jaunie dati. Programmēšanā ir tāda lieta, kā "smoke testing", principā iedomājies, ka tu iepūt maisā dūmus, un skaties vai kaut kur ir sūces, pa kurām dūmi nāk ārā. Nofiltrēju visas meičas, kas savos 20+ neizskatās pēc 16-, un nospamoju visām "mjau". Ok, es zinu, ka es neesmu tas interesantākais džeks, bet arī mani laika resursi ir savā ziņā ierobežoti. Worth it. Rezultāts ir tāds, ka pēc 2h sarunas mašīnā ar meiteni no laukiem, kuru drošības labad sauksim par Marģeri "es miegā dalos ar cilvēkiem savā pašnovērtējumā" Uzvārds, es attopos ceļā uz tādiem laukiem, ka man nav vairs pat LMT zona mašīnā ar dāmu, kurai pirkstā gredzens :l Dzīvojam tikai vienreiz. Laikā pēc tam es teiktu rezultāts jau vairs nav naudā novērtējams - man govs nolaizīja dibenu. Ja tev tas liekas normāli, tad tev visticamāk arī nekad nav bijusi govs mēle kabatā, un ar tādiem plebejiem es vispār kategoriski atsakos runāt. Neteiktu, ka tā gluži ir mana komforta zona, jo brīdī, kad dāma ar govju uzraugu (? no idea, tas nebija gans) ar muguru pret ganāmpulku aplūko ūdens tvertnes, tā pati govs, kas atzina manu dibenu par seksīgāko no trim, vienkārši lēkādama nesas mums virsū. Šajā brīdī īsti nesapratu vai ir pienācis tas brīdis, kad man būtu jāpierādā sava vīrišķība.
Sidenote: Atbraucot pie ganāmpulka, kāpjam ārā, un zeme ir visai dubļaina. Dāma paskatās uz mani un prasa vai man nebūs par traku. :l Vai attiecībās, kas šeit varētu veidoties, es būtu trophy-husband? Not happening, džāra.
Tātad skrien virsū govs, un es stāvu un domāju kā tikt ar to galā. Pirmā doma ir paņemt aiz ragiem un nogāzt uz sāna, kā riteņbraucēju, taču ir zināmas aizdomas, ka, svars, kas zaudēts pēdējos mēnešus ēdam sevis gatavotu pārtiku, tomēr varētu būt visai būtisks, ja mēģini dabūt gar zemi lopu. Mana otrā ideja ir vienkārši sist pa galvu, taču ir aizdomas, ka govij uz pieres vajadzētu būt stipram kaulam, jo viņas badās. Tātad - jāvelk no apakšas pa žokli. Tā arī līdz kautiņam netiku, jo speciālisti vienkārši pagriezās un apturēja govi ar kaut kādu mind control. Pa lielam supersmuki, nezināju, ka govis ir tik nenormāli ziņkārīgas, un būt pie dabas ir mana dzīves visiztrūkstošākā lieta.
Esot whaterver kur, atradām kartē netālu vietu, kas dēvejas par Ukrainu. Gribēju aizbraukt, jo reāli sen jau interesē vai Stūrī Zēvele - Ukraina (Jah. Izskatās, ka draugiem.lv ir pēdējā vieta, kur tā dziesma ir ) dziedāja, ka Ukrainā meitenes bučojas savādāk. Savulaik Somijā satiku latvieti, kas man teica, ka esot bijis Ukrainā, un tās meitenes neesot bučojušās īpaši savādāk, bet es domāju problēma tajā, ka viņam nebija kontroles datu - ar tām pašām meitenēm vajadzēja bučoties arī ārpus Ukrainas. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Latvijā Ukraina izpaužas kā.. vienkārši nekas. Tur nekā nebija. Ceļš, krūmi ceļa malā, kkāda cirsma. Thats it. :(( Tā arī šī mistērija paliek neatrisināta.
Anyways atgriezos Rīga aiznākamās dienas rītā. Tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu sitis meičai kanti ar Excel makrosiem. :)
Lūk, dzīve
Abonēt:
Ziņas (Atom)