Pirms kāda laika izdomāju - randiņi tomēr ir tāda ļoti laiku patērējoša lieta. Veids kā to labi risināt ir maksimāli ātri ir vienkārši jau uz randiņu izprintēt CV, lai mēs varam netērēt laiku runājot par darbu, un uzreiz vienkārši runāt par krūtīm.
(bļeģ man totāli ir sajūta, ka es šo vienreiz jau rakstīju) Lai nu kā, zini kas ir stulbi? Ka katru reizi, kad eju uz CopyPro kaut ko printēt, pēc tam jāiet Downloads folderī un jādzēš ārā savi dokumenti. Kas notiek, ja tu to nedari? Atnāk Valters Brūns un nosūta visu kas tur ir sev uz meilu vēlākai izmantošanai. Principā es to tagad domāju darīt katru reizi, kad kaut kas būs jāprintē. Man gan tagad tāda vajadzība ir reti, un tas ir stulbi, jo es nevaru sagaidīt, kad būs iemesls aiziet pakaļ vēl kādiem random dokumentiem. Šobrīd manā rīcībā ir 3 faili franču valodā, kuri pēc retarded Google translate tulkojuma šķiet ir kaut kas par rietumu vērtību sistēmas izcelsmi.
Varētu domāt, ka no tā nav īpaši lielas jēgas, bet pirms kādas nedēļas aizmirsu nomaksāt LMT rēķinu - atcerējos nākamajā dienā, samaksāju, un domāju - būšu pieklājīgs cilvēks - aizrakstīju viņu info cilvēkiem "sorix, totāli aizmirsu, šodien ieskaitīju" un pielikumā pievienoju vienu no tiem failiem. Atbildē gan saņēmu tikai "Paldies, jūsu maksājums ir saņemts. :/ Dzīve pilna vilšanos
Un tad vēl - kādreiz visi stilīgie bērni, kas nesmirdēja, bet tikai rullēja, lasīja Donaldu daku un saņēma līdzi tās fantastiskās lietas. Staipīgs citplanētietis, kaut kādi šaujamie, kas pārstāj strādāt pēc 2h, kārtis, galda spēles, pie kurām ar Ivaru pavadījām cauras naktis. Bija faking lieliski. Bet tad - kaut kādā brīdī acīmredzot to cilvēku, kas veltīja savu laiku, lai meklētu tās lietas, ko sūtīt līdzi, acīmredzot piemeklēja kāda traģiska problēma, jo vienu dienu savam Donaldam Dakam es saņemu līdzi akcijas. I shit you not. Kurā tieši brīdī tu izdomā, ka tas, ko labi apvēlies mazpadsmitgadīgs Valters Brūns uzskata par interesantu ir birža? BIRŽA. Kāds vienkārši faking sakars.
Šajās brīvdienās gribējās pamest Rīgas piedāvātās izklaides iespējas, un 5 džeki 17os vakarā devāmies uz Ložmetējkalnu. Vai tas ir labs plāns to darīt slapjā tumšā ziemas vakarā? Grūti teikt, jo es nebiju skaidrā. Ceļā uz mežu piestājām Maximā, un te tāds būtisks padoms, ko došu arī saviem bērniem - Maximas bulku pasaulē var vienkārši konkrēti iet dirst. Nopirku maizīti ar picas pildījumu - esmu varbūt nedaudz naivs, bet tas, ko es normāli šādā situācijā sagaidītu ir kaut kāds pīrāgs, kam iekšā sabāzta picas virsiņa. Tas ko es dabuju ir maizīte, kurai iekšā ir vienkārši vēl maize :l. Tehniski jau gan nav melots. Vēl ir interesanti kā Maxima ir pacentusies ar rindu inovācijām - tur ir atsevišķa kase, kurā nav jāstāv rindā, ja tu pērc tikai cigaretes. Šī ir pirmā reize manā mūžā, kad saņemu jebkādu atbalstu tam, ka esmu smēķētājs, teiktu - wow Maxima, jūs esat kruti džeki, bet tad es atcerējos to picas maizīti, un tagad man tek asaras. Vēl pie kases tur bija apsargs, kurš veikalu nosargājsi tik labi, ka tagad viņam principā nav ko darīt, tāpēc vienkārši atgādina apmeklētājiem par savu vērīgo aci, izsakot dažādus komentārus, kamēr viņi norēķinās. Vienai sievietei paprasīja "Jums gripa nav mājās?" nebija. Bet džekam pēc viņas - "ko, dzersi atkal?". :l Principā lielvaikeli varētu ieviest "mammu" pakalpojumu - vienkārši sievietes, kas staigā apkārt, un, ja esmu paņēmis pārāk daudz aliņus, vienkārši komentē "vai tad tiešām tik daudz jādzer?" vai pērkot bulkas atrgādina par zaļumiem, un pasaka ko man vēl vajag, lai uztaisītu vakariņas, kuras būtu gatavs ēst arī kāds cits bez manis. Fak. Es gribu šo palīdzību jau tagad :l
Lai nu kā - ložmetējkalnā izskatījās aptuveni šādi:
pirmo stundu pavadījām meklējot kādu taku, pa kuru nonākt purvā, līdz sapratām, ka mēs vienkārši ejam atpakaļ pa ceļu, pa kuru atbraucām. Kad atradām purvu tur izskatījās tieši tāpat - viss melns, bet tagad zem kājām arī mīksts.
Es esmu cilvēks, kam tik ļoti nepatīk organizēt ballītes, kas principā nesvinu pats savas dzimšanas dienas. Līdz šim gadam man šķita, kas tas vienkārši ietver sevī pārāk daudz darba, lai es to darītu dienā, kad atpūsties pelnījis esmu visvairāk. Izrādās ir tomēr arī vienkāršāki varianti - tas, ko dara Jānis, ir - uztaisa FB jaunā gada ballītes eventu "Aigara dišuks" un saaicina baru cilvēku ar domu - ejam visi pieliet seju uz Aigara dzīvokli. Un tā mēs arī daram.
Īsumā par Aigaru - mēs esam pazīstami kādus 6 gadus, gulējuši viens otra apskāvienos (Aigars šķiet ir vienīgais vīrietis manā mūžā, ar kuru esmu gulējis kā mazā karotīte), bet neesam FB. Abi divi esam tādi idioti, kas parasti neaicina draudzēties pirmie, un šajā brīdī man personīgi šķiet, ka ir nedaudz jau par vēlu šo situāciju labot :D Vēl uzzināju, ka Aigars sākumā iepazīstoties ar Jāni domāja, ka Jānis ir gejs, jo draugiem.lv bija pievienojies domubiedru grupā homoseksuāļiem. Tā notiek, kad tu esi Jānis Bičkovskis un aizej mājās neizlogojies no sava profila, kamēr apkārt klīst Valters. Šis gan ir visai smieklīgi, jo es ilgu laiku domāju, ka gejs ir Aigars, jo Jānis man bija pateicis, ka Rūsis ir viņa boyfriends.
Manas pirmās ekspektācijas bija zemākas par Aigara garumu un Jāņa aicinājumu "Nāc nāc, te būs smukas brīvas igaunietes!" es interpretēju kā "Te būšu es, Aigars un divcis".
Drošībai pirms tam iegāju RIMI paņemt kaut ko nopietnāku, un man priekšā rindā divi džeki ar 100 eiro banknoti nopirka vienu tamponu iepakojumu. Grūti saprast, bet es neesmu tas, kurš nosodīs cilvēkus par to, kā viņi pavada savu vecgada vakaru.
Atnāku pie Aigara - nav ne igaunietes, ne divcis. Ko darīt :l Ir jādzer.
Tā nu tas rums, ar kuru atnācu, iesildoties ballītei apdiršot Jāni ir pazudis vēl pirms 19iem, kad oficiāli ballīte nav pat sākusies, un mums sāk parādīties zināmas bažas par to, vai līdz divpadsmitiem vispār izvilksim. Nu tādas bažas vismaz bija man, bet tas laikam, jo esmu cilvēks, kas savos ikdienas plānos nekad neierēķina šņabi. Laikam jau tikai loģiski, ka no šā brīža mana atmiņa pārvēršas nevis secīgā plūdumā, bet vairāk tādos kā flashbackos. Piemēram - stāvam vienā brīdī 5 cilvēki virtuvē, visiem rokā tējas krūzes. Bet krūzēs šņabis, un otrā rokā gurķis. Esot bijis kaut kāds tosts. Es neko tādu nezinu.
Ap man nezināmu pulksteņa stundu beidzās šmiga, un Jānis aizdevās sameklēt vēl. Atnāca atpakaļ ar ko brīnišķīgāku:
Kādā brīdī pie manis pienāk dāma un saka, ka ir Dagnijas māsa. Man nav ne jausmas kas ir Dagnija, bet esmu spējīgs nonākt pie secinājuma, ka mēs iepazīstamies - dodu roku, bet pamanu, ka viņa jau nāk pēc apskāviena - ohshit - paveru rokas apskāvienam, bet pretī man dod plaukstu. Apskatamies abi viens uz otru un ātri sarunājam, ka mēs varētu apskauties. Ja ir viena lieta, ko es cilvēkos mīlu, tad tā ir māksla nebū awkward. Tagad ir arī pilnīgi skaidrs, kāpēc tu nekad nedod roku meitenei pirmais.
Vēlāk izrādās, ka Dagnijas māsa pienākusi, jo Jānis ir pateicis Dagnijai, ka es esmu foršs džeks, un viņa pasaukusi savu māsu, lai pateiktu to viņai. Es par šo nebiju informēts, tāpēc man ir aizdomas, ka pēc iepazīšanās vienkārši pazudu kaut kur iepazīties tuvāk ar šņabi. Jāatzīst gan arī, ka realitāte šādā veidā, kļuvusi nedaudz garlaicīgāka, jo man vienkārši šķita, ka ir cilvēki, kas staigā apkārt un standartā ar visiem iepazīstas kā Dagnijas māsa.
Bet Jānis ir viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, ar kuru doties koļīties - atnākam no pīpēšanas un mums priekšā ir dāma - es saku "Šitā džuse man riktīgi patīk" uz ko Jānis atbild "NEDIRS!", jo arī viņš jau viņu noskatījis. Kā risināt? Tur pat dāmas priekšā vienkārši 5 sekunžu akmens šķēres papīrīts, un Jānis iet prom. Es it kā nemaz nebiju plānojis nevienam sist kanti, bet šajā brīdī jau tas laikam vienkārši būtu nepieklājīgi. Parunājām kādu pusstundu, un minu ka nebija kontakta, jo manas nākamās atmiņas jau ir pilnīgi citās dzīvokļa vietās. Vakara gaitā skatos, ka to pamanījis arī Jānis, un ir devies pārbaudīt lietas pats. No rīta prasu vai aizveda mājās - nē, viss esot atbesijis. Tagad tā domāju - nedaudz jau laikam tā nepieklājīgi - meitene redzēja, kā divi džeki viņu sadala, abi izčeko, bet mājās neaizved neviens. Es gan atsakos par to justies slikti.
Esmu nelielā sajūsmā, ka pulksten 00:00 es dzirdēju pāris "woooo" no apkārtējiem viesiem, bet pamatā vismaz cilvēki, kas tajā brīdī bija manā redzeslokā vienkārši turpināja dzert un pļāpāt. Es personīgi uzskatu, ka, ja tavā jaunā gada ballītē cilvēki ir pārāk aizņemti ar dzeršanu, lai skatītos salūtu, tā ir ļoti skaista ballīte.
Šķiet vispār vajadzētu checklistu ar lietām, kas ļauj notiek cik tieši lieliski mēs pašlaik piedzeramies. Viena no tām varētu būt - vai uz tavu ballīti ir ieradušies citas jaungada ballītes rīkotāji, kamēr viņu viesi tikmēr sēž mājās un gaida atpakaļ? Oriģināli Jānis bija plānojis pēc Aigara apciemojuma doties pie Agates, bet tā kā mēs piedzērāmies superātri, un es vienkārši neredzēju jēgu mainīt vietu, jo cilvēku rotācija man apkārt bija straujāka, nekā es pats spētu izsekot līdzi, nekur neaizgājām. Agate atnāca pati. Te vajadzētu kaut kādu joku par to kā Jānis ir Muhameds un Agate ir kalns, bet realitāte ir tāda, ka Jānis ir vienkārši Bičkovskis.
Man ļoti patīk, ka dzeršanās ir cilvēki dažādos pāla līmeņos, lai tu vienmēr vari pārbaudīt cik liels idiots tu jau esi. Vakara gaitā saprotu, ka es sēžu nepazīstamu meiteņu kompānijā un vāros iespējams jau pārāk ilgi. Saku - ziniet kā ir - es esmu brutālā pālī - ja es runāju huiņu, vienkārši sakiet, vai var iet arī prom, nav obligāti šis jāklausās. Viena no dāmām pieceļas un aiziet sēdēt galda otrā pusē. No galda otras puses pieceļas cita dāma, un atnāk sēdēt iepriekšējās vietā. Tomēr skaistāk, nekā, ja nekas nebūtu noticis! :D
Ap vieniem ieradās Niklāvs, kurš ir cilvēks, kurš labprāt jaungada svinību laikā iedzer ūdeni. Es nezinu kā tu, bet man nav ne jausmas kur Aigara dzīvoklī ir glāzes, un izlemju, ka šis ir arī labs nakts brīdis, kad iepazināt Niklāvu ar namatēvu. Dodamies pie Aigara, kurš tajā brīdī stāv un pļāpā ar kaut kādiem cilvēkiem, pieeju klāt un saku "Klau, kur varētu dabūt glāzi?", Aigars paceļ acis no zemes, paskatās uz mums un es minu, ka fakts, ka kāds grib ūdeni, viņam varētu būt bijis vienkārši pārāk liels šoks, jo tas, ko viņš dara ir vienkārši nokrīt atmuguriski un pazūd caurumā starp dīvanu un galdu. Kopš šī brīža es jau esmu 100% pārliecināts, ka jaunais gads ir uzsākts perfekti.
Ko gan citu gan varētu gaidīt no vakara, kur viena no 2015. gada pēdējām lietām ir redzēt video kā Jānis dejo, un viena no pirmajām 2016. gada lietām ir redzēt dzīvajā kā Jānis dejo.
Ap kādiem 03:00 sapratu, ka vjadzētu tikt līdz mājām pirms esmu parubijies. Es esmu tas džeks, kas parasti vienkārši vienā brīdī ballītē vairs nav. Case in point - tusējam pie jāņa pie Cēsīm, viņš man zvana 10:00 no rīta, lai prasītu kurā istabā es guļu, un es jau esmu savā gultā Jūrmalā. Es zinu, ka tā nav smuki, bet brīdī, kad es esmu izlēmis, ka esmu saguris, man nav īpaši spēcīgā vēlme teikt cilvēkiem "jajajaja es eju prom nenenenene nelej NELEJ ok šito vienu es izdzeru un eju NELEJ VAIRĀK ES TEICU" , bet man ir jauns risinājums problēmai - pieej klāt cilvēkiem, kam tas varētu pist, un iečuksti austiņā ka bija forši, bet tu pa kluso pazūdi. Plāna nepārdomātā daļa - cilvēki tik un tā pamana, ka tu ej prom. Pienāk Rūsis un saka "EU!!" un tad tu iečuksti ari viņam. Tad atnāk Aigarsu n tu dari to pašu. Tā līdz principā tu vairs neej pa kluso prom. Bet dzert neviens nelika. :)
Vēl šodien īsti neesmu sapratis atrisinājumu mīklai kādā tieši veidā es beigās atnācu mājās uz dzīvokli no pilnīgi otras centra puses, bet es nevaru noliegt, ka izjūtu spēcīgu lepnumu, ka kaut kādā maģīskā fakging veidā vēl biju spējīgs sev pagatavot vakariņas nenosvilinot dzīvokli.
No rīta pamostoties skatos - man ir gandrīz pilna cigarešu paciņa, kura 100% zinu, ka nav mana. Značit pagātnes Valters ir zaglis. Stāstu šo Jānim - viņš saka "Nē, viss ok, tu viņu nenozagi, es tev viņu iedevu". Jānis atradis cīgu pačku savā zābakā, un prasījis man - "Valter, tās ir tavas?" uz ko es pārliecinoši atbildēju "Jā" un Jānim no manas atbildes momentā bija skaidrs, ka tās NAV manas. Tāpēc viņš man viņas iedeva. Skaisti.
Principā, ja man būtu jāpastāsta manas izjūtas šajā pasākumā vizuāli, nevaru pašlaik iedomāties labāku veidu, kā šo:
