Viens džeks stacijā pieiet pie lodziņa un saka "Man lūdzu vilciena kustības virzienā". Es īsti nedzirdu ko saka pārdevēja, iespējams šī ir standarta situācija, bet nu čalis atbild "Vienalga. Galvenais, lai vilciena kustības virzienā". Tas, kas šajā situācijā mani pārsteidza visvairāk ir tas, ka viņam tiešām kaut ko arī izsita. Un tie nebija zobi. Acīmredzami biļešu pārdevējas ir rūdītākas lēmumu pieņemšanā kā citu veikalu darbinieces, jo, kad LB uz "kurus papīrīšus Jums vajag?" es atbildu ar "vienalga, dodiet kas ir" tur pārdevēja šķiet vienkārši savā galvā ieiet mūžīgā ciklā ar tukšu skatienu. Tas šķiet kaut kā nedaudz burvīgi, ka paņemt pirmo lietu kas pa rokai laikam ir krietni grūtāk, kā meklēt plauktos kaut ko specifisku.
Esmu aizmirsis piebilst šādu lietu - ir kruti ievācoties jaunās telpās pārmeklēt visus stūrīšus vai tur kaut kas nav palicis. Pārsvarā iepriekšējie iemītnieki man ir atstājuši tikai vilšanos, neatkarīgi no tā cik krutas telpas es atrodu (iepriekšējā dzīvoklī, piemēram, bija "krāsnsaugša" vai vannasistabā atklāju, ka tur starp griestiem un īstajiem griestiem ir tik liela telpa, ka es varētu ierāpties), tur mani principā sagaida tikai putekļi un asaras. Kad vācos prom, domāju ka būtu forši nākamajiem īrniekiem aiztaupīt šo vilšanos un atstāt kaut ko interesantu. Sākumā domāju varbūt kaut ko pasmēķēt, bet tā kā es nezinu kas ir tas, kas tur dzīvos, negribētos cilvēkus iedzīt tādā panikā par iepriekšējiem iemītniekiem, ka viņi dzīvo bailēs, ka sienās šļirces sadurtas. Tāpēc izvēlējos dzudz normālāku variantu - atstāt kaut ko creepy. Nejaušas sakritības kārtā atradu galus, kas var sazīmēt grāmatas man nesaprotamā valodā un tagad kādu cilvēku gaida šāds pārsteigums.
Vienu dienu ejam ar Nicīti iedzert, es saku, pa ceļam vajadzētu ieskriet kaut ko paēst, jo es pa taisno no darba vēl neesmu ticis līdz vakariņām. Misters saka "no problemo" un vienkārši izvelk no somas maisu ar pīrāgiem. Take this with a grain of salt, jo, ja pie apvāršna parādās pīrāgi, es principā kļūstu par lētu mauku, taču staigāt apkārt ar ēdienu ir vienkārši faking ģeniāls plāns. Papildus arguments - pīpējam pie Dailes teātra un pienāk sīkais sakot "Privet vam sigareti ņebuģet?" uz ko saņem atbildi "Ņet, a višņu hočeš?". Burvīgi. Ķirsi gan negribēja, līdz ar to tālākas sarunas man izpalika, bet principā es gribētu tādu kabatu, no kuras es vienmēr varu izvilkt nelielu svaigu našķi, kuru dot cilvēkiem, kad negribu viņiem dot neko citu. Tikt līdz šai atmiņai vispār biaj salīdzinoši grūti, jo tas, ko es biju atstājis sev pierakstos bija "Nicots liragi u hichesh vishna?", un dienu nevarēju saprast, ko tieši es sev biju mēģinājis ar šo pateikt, nedaudz apsverot iespēju, ka iespējams ir dienas laiki, kuros manī iemiesojas demoni.
Un tad pie pārdomām:
Lasīju LA un tur pārsteidzoši bieži lasītāju sadaļās parādās tādi teksti kā "Meklēju bibliotēkā grāmatu par to kā cilvēki mira 1940-1990 un neko neatrodu. Tādas liwetas nedrikst aizmirst. Lūdzu domāsim par karu visu laiku, jo es arī biju karā" un man reāli rodas sajūta, ka cilvēki kas vienkārši nevar faking nevar tikt vaļā no šādu tēmu celšanas principā ir daudz sūdīgāks variants "Shit I lost the game" spēlētājiem, bet tā vietā, lai Tu atcerētos par joku, tu dabū domāt par karu. Paldies par kūkām. Dirst ejiet.
Tad vēl manā galvā grozās tādi būtiski jautājumi kā "Cik cilvēku vajag lai mēnesī apēstu mēnesi siera?". Aprēķins patiesībā pavisam vienkāršs - mēness tilpums 2.1958×10^10 km^3. 7.4 miljardi iedzīvotāju, 10^12 litri km^3, Kalkulējam kalkulējam, un sanāk, ka ja to darītu visa pasaule, katram dienā būtu jāapēd 98909909910 litri siera. Holy fucking shit. Mēnesi, Tu esi liels. Latvija čist nevar.
Es neko nezinu par šņabi. Nu tā, ka, ja man ir jāiet pirkt šņabi es zinu "zeļonaja marka" un "absolut" un viss pārējais šķiet ir 50:50 iespēja rītu sagaidīt ar vemšanu. Vakar stāvot pie plauktiem sāku domāt - tad LŪK kam ir derīgs 1188. Tas serviss tagad ir kļuvis tik dārgs, ka laikā, kad visiem lielāku dienas daļu ir pieejams internets, es vairs neredzu jēgu kaut kam tādam vispār eksistēt, taču piezvanīt un paprasīt kuru no šņabjiem ņemt, ir diezgan vienkāršs risinājums ne pārāk sarežģītais problēmai. Nezinu vienīgi vai cilvējks klausules otrā galā nebūs nedaudz bēdīgs, ka neaicini viņu līdzi.
Lūk, dzīve.
