Sapņi un sprunguļi

Neatceros pēdējo reizi, kad piedalījos pārīšu aliasā. Es nezinu vai aliasu var spēlēt vēl kā savādāk, kā pa divi, bet ar pārīšu aliasu es domāju tādu situāciju, kad visi pāri ir vismaz reizi mūžā redzējuši viens otra dibenu. Tā jau saka, ka starp divām mīlošām sirdīm ir kaut kāda sevišķa saikne un jūs saprotaties no pusvārda. Minu gan, ka kaut kā stulba sajūta, ka tavā pārītī tā saikne nav visstiprākā, tāpēc grūti iedomāties kā tie džeki pēc tam savām dāmām mājās izskaidroja kāpēc uzvarējām mēs ar Jāni. Vai ar Jāni ir viegli spēlēt Aliasu? Es nespēlēju Aliasu tāpēc, ka tas ir viegli, es spēlēju Aliasu, jo es gribu zināt, kādā tieši veidā Jānis sagaida, ka no "Viena no populārākajām svētajām vietām Ķīnā" es aizdomāšos līdz vārdam "Sinagoga". Ir gan, protams, patīkami arī vērot citu reakcijas brīdī, kad kā īsāko ceļu līdz vārdam "Viktorīna", tu vari sākt ar "Ok, pirmā daļa, tas džeks, kuru nodūra". Pirmo reizi mūžā arī biju vecpuišu ballītē. Tā kā tur nebija nevienas vieglas uzvedības sievietes, es minu es labāk pastāstīšu vienkārši par savu pirmo Lasertag apmeklējumu. Mēs piebraucam ar busiņu, kura saturs ir vienkārši 12 iereibuši vīrieši, un Jānis (cits Jānis, izrādās ir vēl viens) saka "Jūs mierīgi dzerat, es aiziešu visu nokārtošu", un aiziet uz vietu, kur tu saki, ka gribi Lasertag. Kase? Man nav ne jausmas. Nu mums šis komentārs bija diezgan lieks, jo neizskatās, ka kāds bija bailēs pārtraucis dzert, taču pēc pāris minūtēm Jānis ir atpakaļ un saka "Oi, sorry džeki, es jums sadirsu, viņi teica, lai mēs tomēr nedzeram vairāk". Nu labi, nedzersim. A ko darīt? Izdomājām! Iesim visi uz Lasertag, un visi mēs slīdam uz to kases telpu, pa vienam iekšā pa durvīm, viens džeks stāv pie durvīm un skaita "desmit, vienpā, divpā, vienpā", nezinu kāpēc tur tas vienpā atkal atpakaļ, bet ir visai ticams, ka kāds atmuguriski krīt atpakaļ ārā no telpas. Nu kad visi saskaitīti un sastājušies, pagriežamies visi pret meiteni, kas tur strādā, un viņa skatās ar neizpratnes pilnu skatienu uz mums. "Nu, kas mums jādara?" - "??? Es jums teicu, gaidiet ārā, jūs pasauks". Ir skaisti, kad tu esi kļuvis jau tik nefunkcionāls, ka pat "gaidi ārā", tev kļūst par sarežģītu. Nav gan tā, ka baigi jākaunās - džeks, kuram svinam ballīti, brīvajā laikā mēģina izmest uz ielām ģimenes, un savas ambīcijas pauž tādā līmenī, kā "Mans sapnis ir pārdot striķu uzdevumus. Bet tādus, kur ir arī sprunguļi". Man, piemēram, ir tāds sapnis, kur es dabuju iet uz policiju par to, ka pie manām mašīnas durvīm atrada benčiku, un policijas iecirknī es saprotu, ka mana vaina tiks noteikta nevis pēc benčiku analīzes, vai novērošanas kameru ierakstiem, bet gan vienkārši liekot man uzzīmēt uz lapas pāris apļus, un pēc tam jau zīlniece tiks galā. Bija taču tie šovi par ekstrasensiem detektīviem, kuri meklē pēc fotogrāfijas vai gadījumā šajos dubļos nav nokritusi lidmašīna. Varbūt vajadzētu ko tādu kā ekstrasensu CSI? Redzēju arī tādu sapni, ka atnācu uz braukšanas nodarbību kails. Teikšu godīgi - viens no vismazāk satraucošajiem "esmu kails" sapņiem. Zini, kas vēl notiek, kad tu esi kails? Atbildi es Tev nesniegšu saviem vārdiem, bet gan padalīšos ar kādu no savām epifānijām - Jāņos mierīgi soļoju pa pļavu, un dzirdu tālumā skanam "Kas meitiņu baltu dara, ja ne krāna ūdentiņš?". Labdien, mani sauc Valters Brūns, man ir 27 gadi, un man tikai tagad pieleca. Un es atsakos pieņemt realitāti, kurā tie cilvēki, kas šo sacerēja, nezināja par ko viņi runā. Bet tā kā Latvijā celt senas latviešu zīmes un tradīcijas jaunā gaismā un tad tirgot par lielām naudām ir diezgan IN, es saku dibs uz šo citātu, jo iespējams vēl kaut kad nākotnē es tomēr saņemšos uzņemt filmu "Deviņvīru grēks". Vai šim nez varētu dabūt finansējumu no kultūrkaptiāla fonda? Es varētu ņemt tikai dāmas ar dabīgiem latviešu pelēkajiem matiem, tautas tērpos. Uz abras, uz Staburaga, uz pūra lādes. Un ar ņemt es nedomāju ņemt darbā. Tie dabīgie mati es domāju viņiem varētu īpaši patikt. Nejauši pagadījos sarunā, kur viens džeks sāk stāstīt par to, kā meitenes ar krāsotiem matiem it kā pievērš uzmanību, bet patiesībā mēģina visiem signalizēt, ka negrib patiesībā nevienu sev tuvumā. Viņš, protams, uzreiz tika shutdownots ar komentāru no cita džeka, kurš atklāja, ka iepriekšējā vakarā esot mājās vedis meiču ar krāsotiem matiem no Tinder. Minu, ka randiņš neizgāja tik labi, kā plānots, bet tas nav būtiski, jo patiesībā es šo visu stāstu tikai tāpēc, ka viens džeks arī gribēja piedalīties šajā mačo sarunā ar savu pieredzi un saka - "Es arī ar vienu, kas krāso vienreiz tikos. Nu blondus krāsoja.. Vajadzēja redzēt zīmes...". Vajadzēja gan, vecīt :D Nekam mūsu pasaulē nevar vairs ticēt. Es gan, protams, neesmu pārsteigts, jo vēl joprojām atceros, kā Čizo man iestāstīja, ka viņai ir blondi mati, un tās tumšās saknes patiesībā viņa speciāli ir nokrāsojusi, lai izskatītos gudrākam. Nav viegli būt vīrietiem, it sevišķi, ja esi idiots. Vienu dienu nākot no darba redzēju vienkārši ārkārtīgi burvīgu ainu - gar Dailes teātra durvīm braši garām soļo čalis, kuram vienā rokā divcis, un otrā sarkana roze. Man šķiet tik skaisti - visi ir pelnījuši kultūri, arī tie, kas mīl divci. Laima man saka, ka tas izskatās pēc situācijas, kurā tava sirdsdāma ir arī tavs labākais draugs. Ir vēl jo skaistāk. Es ceru, ka mēs abi saprotam, ka šis ir vienkārši memory dump, līdz ar to notikumi varētu arī nebūt paši aktuālākie, bet nu ja tu esi cilvēks, kurš šeit nāk meklēt ziņas, es domāju mums vajadzētu iepazīties un aiziet uz aliņu. Es redzēju vienu pusfinālu, vai kā sauc to trešdaļu hokejam tad, kad tas visiem vēl bija svarīgi, un sapratu, ka tur pietrūkst pavisam vienkārša lieta, kas sporta datorspēlēs ir jau sen - pērkamas lietas. Piemēram džeks, kas iesit 3 vārtus, var malā nopirkt maisiņu ar smiltīm, ko izbērt taktiskā vietā uz ledus, vai varbūt visi varētu sākt spēli vienkārši ar no kokiem nolauztiem zariem ar visām lapām, un spēles gaitā tos lēnām upgradot uz īstām nūjām. Man gan apnika skatīties. Domāju varbūt vajadzētu aiziet uz krogu, un brīdī, kad Krievija iesit vārtus skaļi saukt "ŠOTI VISIEM!!", bet sapratu, ka veselībai derīgāk ir iet mājās. Manos domu pierakstos stāv arī teikums "The fuck ir picas atvilktne?" un tagad es arī gribu zināt. Skarbā realitāte ir tāda, ka, lai arī man pašam šķiet, ka esmu pieaudzis vīrietis, kas māk dzīvot patstāvīgu dzīvi, man šķiet, ka man mājās vairs nav nevienas atvilktnes.