Ir beidzies mans nelielais 4 mēnešu bezdarbnieka piedzīvojums, un tā kā es tik ilgi brīvsolī nebiju bijis kopš 19 gadu vecuma, varu paziņot, ka būt bezdarbniekam reāli nemaz nav tik viegli - visu laiku pašam jādomā, kā aizpildīt savu brīvo laiku, turklāt oficiālās brīvdienas pēkšņi ir vienkārši kaut kādas parastas dienas. Es moš arī gribu svētku sajūtu? Varbūt vajadzētu padomāt par tādu lietu, kā svētku dienās izsūtīt visiem bezdarbniekiem ziedus, lai arī viņiem ir kaut kas īpašs.
Tā nu bez darbības rezultātā esmu pat sācis gatavot ēst, un ar "gatavot" es domāju pāreju no "termiski apstrādājam to vienu lietu, kas ir ledusskapī" uz "wow, ēdiens var sastāvēt no vairāk kā 3 produktiem". Lielākais atklājums ir tas, cik patiesībā viegli ir lietot garšvielas - tu viņas tieši tāpat kā komatus vienkārši nedaudz pārkaisi pāri gatavam produktam.
Atzīšu, ka šis nedaudz got out of hand, jo vienu vakaru pieķēru sevi skatoties receptes kā cept kartupeļus :l Toties uzcepu labākos faking kartupeļus savā mūžā.
Vienu vakaru gatavoju cēzara salātus - nevarēju saprast vai man būtu jājūtas tā, it kā es kādu durtu (Brutus) vai tā it kā es būtu apkāsts (Cēzars)? Nesajutu neko un tad biju nedaudz vīlies. Bet Cēzars gan jau arī bija vīlies, un tad varbūt tā ir to salūtu štelle? Ja ir tā, es neesmu vīlies vairāk, un tad mēs kindof nonākam pie kaut kā tāda, ko es turpmāk saucu par Cēzara salātu paradoksu. Vēlak gan man lēdija mēģināja iestāstīt, ka patiesībā tie salāti nosaukti par godu pilnīgi citam čalim. =__= Max vilšanās. Et tu Cēzara salāti?
Jebkurā gadījumā labākais atklājums ir aso ēdienu eksperimenti. Un darīšu zināmu, ka es te neesmu nekāds plānā galdiņa urbējs, es urbju ekskluzīvi tikai tādus galdus, kam biezums ir virs 2m. Tā nu es ignorēju jebkādus roku mazgāšanas drošības pasākumus, un iesmērēju acīs čili. Un ar iesmērēju es domāju nevis noglāstīju plakstiņu, bet tā kā brutāli izbraucu ar pirkstiem cauri abām acīm. Kāpēc? No droši vien ne tāpēc, ka esmu gudrs, bet tāpēc, ka esmu zinātnieks. Apskatīju dzīvokļu piedāvājumus uguns valstībā, un brīdī kad efritu valdība jau bija man piešķīrusi nodokļu atlaides, atgriezos realitātē, lai prezentētu lūk šo! (sirds bpm):
Tad nu kā tavs personīgais es čili iesaku kā vieglu ikdienas treniņu darba laikā. Visi zinām, ka gadās aizsēdēties pie datora, kustības biroja žurkām maz, bet šis ir tāds viegls paņēmiens kā uzlabot sirdsdarbību bez liekas resursu ieguldes. Atšķirībā no skriešanas (nezinu droši par seksu), tas ir kaut kas, ko tu mierīgi vari darīt, piemēram, sapulcēs ar klientu. Viņš tev rāda prezentāciju ar projektam atvēlēto budžetu, a tev acis pilnas ar kajēnas pulveri. Vesels ķermenis, vesels prāts.
Kā redzam no datiem, man ir arī jauns hobijs - ik pa laikam iet uz braukšanas eksāmeniem. Es ceru, ka es nolikšu šajā gadu tūkstotī (mans rekords pašlaik ir vienā eksāmenā izkrist 3 minūšu laikā), bet laikam jau, ka drošāk ir nesteigties.
Kāpēc? Nu es gandrīz nogalināju vienu kundzi. Netieši. Gribu taisīt labo pagriezienu, bet tur tante stāv krustojumā un bolās, instruktors liek stāvēt. Tā nu es stāvu, mašīnas brauc, un tante bolās. Rādu viņai ar roku pieklājīgo "davai pis pāri" žestu, kundze pasper vienu soli, un pēkšņi tajā pašā ielā ar kreiso iegriežas busiņš tādā ātrumā, ka tur uz 2 riteņiem bez maz vai brauc. Tante atlec atpakaļ, izvelk no kabatas cigareti un ar naida pilnu skatienu manā virzienā izvelk viņu burtiski 3 vilcienos. Mēs tikmēr ar instruktoru tur sēžam pārsmējušies un man vienkārši neceļas roka rādīt viņai, lai iet pāri vēlreiz. Un tā nu šis ir stāsts kā es pārkāpu likumu un aizbraucu saulrietā.
Lūk, dzīve.
