Vai tu zini spēli "Where is Waldo?"? Iedomājies tagad šo pašu, bet Valdo aizstājam ar starppilsētu autobusu. Ja tev šķiet, ka tikko šī spēle kļuva vieglāka, tu stabili nekad neesi mēģinājis atrast savu autobusu Jangonas autoostā. Tā vietā, lai nopirktu savu biļeti un tad dotos uz peronu, kas uz viņas rakstīts, šeit mēs meklējam kiosku numur 54 starp 40000 kioskiem, kuri katrs ir cita kompānija un darbojas pilnīgi neatkarīgi no jebkādām saprāta vadlīnijām. Man ir aizdomas, ka katrs džeks, kuram ir autobuss, ir uzbliezis sev autobusu kompāniju. No kompānijas mājaslapas bildēm spriežam, ka uz mūsu autobusa varētu būt uzdrukāti Pokemoni, bet garantijas nav, jo dažādu multeņu attēli uz riteņiem te ir daudz.
Mēs atrodam pirmo cilvēku kurš pēc mūsu aplēsēm orientējas šajā haosā (neizskatās apmaldījies) un rādam viņam savas biļetes. Viņš sāk kaut ko skaidrot, kad pēkšņi viņam klāt pieskrien kāds cits džeks, viņi sastrīdas, un pirmais džeks vienkārši pagriežas un sāk doties autoostas otrā virzienā. Nevar īsti saprast vai vajadzētu sekot, vai viņš vienkārši dodas pusdienās, tāpēc sekojam neuzkrītoši - it kā tajā pašā virzienā, bet ne gluži pa tiem pašiem ceļiem. Tad viņš apstājas, paskatās uz mums un rāda ar pirkstu tur, kur manuprāt ir autoostas servisa ieeja, bet kā izrādās, tur ir vienkārši vēl 17000 autobusu kioski, bet par laimi uz viena no tiem atpazīstam biļetē iedrukāto logo.
Tur iekāpjam autobusā, kurā bez mums ir vēl 4 cilvēki. Un viņš sāk braukt. Saprotam, ka šis nevarētu īsti būt pareizi, jo pērkot biļeti izskatījās, ka tās ir pēdējās vietas, un tā nu jau es esmu pārliecināts, ka mēs tomēr dodamies ceļojumā uz citu pilsētu. Bet es aizmirsu, ka esam Āzijā. Šis taču ir vienkārši starpkiosku autobuss, kas ved mūs uz citu kiosku, kurā pārkāpt citā autobusā.
Un tā mēs dodamies 12h ceļojumā uz Inles ezeru, kuram blakām ir arī pilsēta, kuras nosaukumam vēstures annālēs droši vien vieta tā arī nekad neatradīsies, jo tai blakus atradās daudz ūdens. Noteikti nepalīdz arī fakts, ka tās nosaukums ir Njaungšve, kā tas mēdz gadīties, kad britu kolonista kaķis uzkāpj uz viņa rakstāmmašīnas klaviatūras.
Šis bija plānots kā tāds brauciens, kurā mēs vienkārši atslēgsimies un tad pamodīsimies gandrīz jau gala punktā, ja vien ne tāds mazs sīkums, kā 90% maršruta ir pa kalnu ceļiem, kā rezultātā aizmigšana būtiski palielina risku kāda no 9999 līkumiem pārlauzt sev sprandu. Noskatījos gandrīz visu Witcher pirmo sezonu, kas šo braucienu no amerikāņu kalniņiem pārvērta par drīzāk kaut ko tādu, ko Latvijā 2000 gados sauca par "4D kino zāli".
Mēs ierodamies pilsētā ap 5iem rītā, es izkāpju no autobusa gatavs nogalināt kādu un pēc tam uzreiz nomirt arī pats. Es reāli sacepos jau aizbraucot no Rīgas uz Mālpili, ja autobuss izmet 10km līkumu uz satelītciemiem, šādam braucienam pa nakti toč nebiju gatavs. Par šo gan nav informēts vīrs, kas pienāk klāt un 5os no rīta prasa vai es gadījumā negribu doties saullēktā izbraukt pa ezeru ar laivu. Dirsā tev to laivu. Šo es viņam nesaku, jo esmu ļoti pieklājīgs kungs. Dodamies uz viesnīcu, un, redzot gultu, mani jau sāk pārņemt tādas sajūtas, kādas iedomājos cienām opiātu lietotājus. Izmazgāju zobus, lai dotos pelnītā miegā, un verot ciet krānu… nolaužu viņa rokturi. Tur turpina gāzties ūdens un manā rokā esošais rokturis atsakās jebkādā veidā kontrolēt šo ūdens plūsmu 50% jo viņš ir nolūzis un 50% lai sadirstu man dienu. Par laimi gan pēc minūtēm 10 ierodas viesnīcas īpašnieks ar citu, identisku krānu, pret kuru šo salūzušo ātri nomainīt. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz būšu tik gatavs dzīvei, ka man būs rezerves manai santehnikai.
Nākamās dienas apbraukājam abas ezera puses un noīrējam laivu lai aizbrauktu uz tā otru pusi apskatīt aptuveni 2000 stupas (mini svētbūves/altāri?). Laivas brauciens pāri ezeram ir diezgan amazing, jo abās ezera pusēs ir visai augsti kalni, kas kombinācijā ar superzilām debesīm un ūdens plašumiem ir vizuāli visai baudāmi . Skata cena gan ir zināmi dzirdes zudumi, jo pēc 2 stundām, kas pavadītas sēžot 1m attālumā no laivas motora es jūtos kā apmeklējis 7 rokkoncertus vienlaicīgi.
Šī ir pirmā vieta Mjanmā kur konkrēti jūtams, ka vietējie ir sapratuši, ka tūristiem varētu būt vairāk naudas kā viņiem, un tā rezultātā ir padomāts par dažādām tūristu atrakcijām - zvejnieki uz ezera pozē stāvot laivās uz vienas kājas, jo acīmredzami tas ir kaut kas ko viņi šeit dara (man gan nedaudz interesantāki likās legit zvejnieki, kas kaut kādu iemeslu dēļ dauzīja ūdeni ar lielu koka dēli. Iespējams lai atriebtos ezeram par sliktu lomu). Arī pašu laivu mūsu ekskursijai atrast nebija grūti - kad izlēmām, ka šodien gribam to darīt, vienkārši izgājām pastaigā, jo zinājām, ka laivu piedāvātāji atradīs mūs paši, un tā arī bija - 20min laikā varējām no 3 piedāvājumiem izvēlēties lētāko vienkārši pastaigājoties.
Bez vienkājainajiem zvejniekiem ezers piedāvā arī tādas atrakcijas kā "The Jumping Cat Monastery" - legit mūki uz salas satrenējuši kaķus lekt. Lasīju recenzijās, ka esot baigais scam, jo kādi tūristi tur aizbraukuši un kaķiem bija slinkā diena - tie vienkārši neklausīja mūkam un neleca. Es gan teiktu, ka man kaķis, kas neklausa mūkam, kurš mēģina iekasēt no tūristiem, izklausās pēc 2x labākas atrakcijas, kā redzēt lecošu kaķi. Šim gan Lāsma uzlika veto.
Otra top lieta ir peldošie dārzi - cilvēki ir sastādījuši savus tomātus uz garām zemes strēlēm, kas vienkārši peld ezerā. Tā nu mēs skatāmies kā viens džeks velk mājā savu 20mx1m garo dārzu kas piesiets pie laivas. Nezinu tiešām kam kaut kas tāds ir nepieciešams, bet izskatās amazing.
Uz ezera ir arī pāris ciemi, kuros visas mājas ir uz pāļiem. Vienā no tiem cauri iet tilts, taču atsevišķām mājām, veikalam un pastam piebraukt var tikai ar laivu. Man kā pastniekam būtu bail, ka visas pastkartes sakritīs ūdenī, bet varbūt Mjanmā viņiem pastkartes nav modē. Dzīve uz ūdens tur ņemta tik nopietni, ka ir pat atsevišķa ēka kurā iemitinājies laivu motoru serviss.
Vienā ezera krastā ir ciemats, kurā šķietami visi iedzīvotāji ražo dažādus pārtikas produktus tirgum. Dodamies ekskursijā, kur mūs izvadā džeks no kompānijas "Tofu Palace" (nejaukt šo ar blakus mājā esošo kompāniju "Tofu Palace (The Good One)". Bez tofu ražo arī konfektes, kko līdzīgu čipšiem un dažādus saldumus. Katras ražotnes īpašniekiem mūsu gids nes kādu samaksu - lielai daļai jello dzēriens (wat is dat), vienai omei iedeva 1000 naudiņas , un viņas mazdēlam, kas pavada dienas sēžot smilšu bedrē taisot cukurgailīšus bišķi štirījošos riekstus.
Vienā vietā ražo viskiju, un kamēr ejam viņu apskatīt, pagalmā iebrauc 2 cilvēki uz mocīšiem un izceļas neliels strīds. Riktīgi savādi būt situācijā kur cilvēki dusmojas, bet tev nav ne jausmas par ko ir runa. Bet beidzas bez kautiņa un mēs varam iedzert arī nedaudz vietējā alkohola. Viens no mūsu ekskursijas grupas biedriem prasa gidam – vai tu esi dzimis šeit? Uz to viņš atbild, nē - es esmu dzimis slimnīcā! Bet viņa ģimene dzīvoja te. Nezinu kā oriģināli bija domāts jautājums, bet man šķiet interesanti, ka nevar pieņemt kā faktu, ka kāds būtu dzimis slimnīcā.
Uz šo ciematu braucām ar riteņiem un kaut kā galīgi nepadomājām, ka nav ielu apgaismojuma :lll atpakaļceļs, kur tev pretim brauc smagās mašīnas ar tālajām gaismām visai biedējošs, bet netālu no pilsētas tumsā piestājam, jo dzirdam kā no netālu esošā tempļa nāk mūku diesmas. Visai magic.
Ezera otrā pusē ir viņu vietējā vīna darītava kur var nogaršot dažādus viņu pašu brūvētos vietējos vīnus. Mjanma - Āzijas Francija - tieši šādi šo valsti neviens nekad nav nosaucis, un es, nebūdams vīna eksperts, nespētu atšķirt šo no 5eur zirdziņa vīna, bet Lāsma saka, ka šis esot negaršīgāks. Bet vietai toties iespaidīgs skats, kā jau tas ir visām vietām, kas novietotas blakus hugeass ezeram. 1/10 vīns un 9/10 vieta kopā vismaz padara šo par sekmīgu pieredzi.
Šajā dienā ēst bijām restorānā kas izveidots zem nojumes kādas sievietes mājas pagalmā. Pasūtam papaijas salātus, un redzam, kā sieviete uzkāpj uz mocīša un aizbliež prom. Pēc 5min ir atpakaļ ar papaiju rokā. Domājām, ka bija uz veikalu, bet izrādās uz savu dārzu. Aizbrauca ar mocīti pāri ielai uz savu dārzu lai noplūktu papaiju un uztaisītu mums salātus. Es uz dirsas. Nez vai ārzemnieki šitā pat brīnītos, ja es viņiem Latvijā no dārza redīsus atnestu?
Bet no visām vietām Njaungšvē mani visvairāk pārsteidza indiešu ēstuve. Tajā brīdī, kad es vienkāršiji gribēju ķiploku naan maizīti un mēs devāmies uz vienīgo vietu, kam kaut kas tāds te varētu būt, es pat iedomāties nevarēju, ka mani tur sagaidīs Eminema templis. Jā, varbūt rietumu kultūra viņiem vēl sveša, un backstreet boys dziesmas viņi zina tikai savas valodas izpildījumā, Mjanmā ir kāds, kas zina par Eminemu. Pie sienām ir Eminema plakāti, fotogrāfijas albumu vāciņi, un arī pats viesmīlis/īpašnieks ir Eminems. Pirmajā vakarā viņš mūs aicina iet prom, jo mēs neesam rezervējuši galdiņu, kas ir koncepts, ko es Mjanmā vēl neesmu manījis. Izskatās, ka restorānā gan ir brīvas vietas un tur ir cilvēki, kas ceļas kājās, lai ietu prom, un nav īsti skaidrs kāpēc man tiek liegta iespēja ēst kariju klausoties "Lose Yourself".
Par laimi šo dziesmu un visas pārējās dzirdu nākamajā dienā, kad mūs tomēr ielaiž paēst bez rezervācijas. Restorānā esam mēs 2 un vēl viens džeks, kad tur ierodas vēl kāds ēst gribošs pāris, kuru īpašnieks pasūta dirst sakot "You already ate my food yesterday". Mums skaidro, ka negrib strādāt. Visticamāk jo viņam jāmācās dažādas reperu kustības, kas viņu pavada visur, un pasūtot ēdienu es līdz galam nesaprotu vai viņš vispār klausās, jo man ir aizdoma, ka skatos nevis uz viesmīli, bet repa video. Bet es maldos, ar atmiņu viņam viss kārtībā, jo pirms došanās uz virtuvi viņš sagaida dziesmā īsto brīdi un tad
"aaahhh ahhh check it…..
chicken masala
Aloo breed
Triple garlic naaan"
Mana otra mīļākā Eminema dziesma aiz "Cleaning out your closet"
sestdiena, februāris 29
sestdiena, februāris 8
Piezīmes no Mjanmas #3 [Yangon]
Mēs ierodamies Jangonā. Leģendas vēsta, ka šo pilsētu plānojis arhitekts, kurš piedzima mašīnā un nekad no tās neizkāpa, jo tādi jēdzieni kā "gājēju pāreja", "velojosla" un brīžiem pat "trotuārs" šeit ir tikai kapitālistisko Rietumu propagandas saukļi. Pilsētas sveiciens mums ir aicinājums ar savām somām šķērsot 4 intensīvas šosejas joslas. Sākumā man gribas nomirt, bet izrādās ignorēt likumu cilvēks spēj pierast visai ātri, un pāris dienas vēlāk man visa pilsēta ir viena liela gājēju pāreja. Trotuāru neesamība gan nav dēļ tā, ka to nav, bet tāpēc , ka visur trotuārs ir pārvērsts par kāda workshopu. Uz trotuāra gatavo ēst, labo mašīnu, tirgo mantas un kāda tante pat sēž uz miskastes kalna un priecīgi rok ārā sliekas vien sev zināmiem mērķiem.
Pilsēta ir megakarsta. Ja Bangkoka bija tāda slapja un karsta, tad šeit daļa gaisā esošā ūdens ir pārvērsta vēl ekstra karstumā. Iespējams, ka viņi to panāk karsējot pilsētu ar visām tām mašīnām, kas ielas malā atstātas ar ieslēgtiem motoriem. Labā ziņa man gan ir tā, ka šī ir valsts, kurā vīriešiem valkāt svārkus (longyi) ir pilnīgi normāli (tajos apkārt bliež lielākā daļa džeku), līdz ar to es, par lielu sajūsmu apkārt esošajām pārdevējām, nopērku tos pie pirmās izdevības un valkāju līdz pat brīdim, kad nākas Mjanmu pamest. Ja es varētu izdomāt, kā viņos staigāt arī Latvijā, nepievēršot sev uzmanību, es varētu nomirt laimīgs.
Lai izvairītos no drošas nāves, cenšamies visur doties ar iekšpilsētas autobusu, kurš maksā 12 centus. Atrast īsto autobusu gan ir sarežģītāk, kā varētu gaidīt. Izrādās ir vietas pasaulē, kas apņēmušās ignorēt arābu ciparus un izmanto savējos :llll Tā nu tu stāvi vietā uz ielas, kur pēc kartes būtu jābūt autobusa pieturai, bet realitātē ir vienkārši zemē iedurts metāla stienis, kuru, iespējams, kādreiz rotājusi zīme, un štuko, vai šis autobuss, uz kura rakstīts ၆၈, varētu būt 81 vai nē (nav).
Cilvēki joprojām draudzīgi - gaidot kādu no autobusiem, es redzu, kā aiz pieturas noslēpies viens džeks man smaida. Es atsmaidu atpakaļ, viņš piemiedz man ar aci, pielavās Lāsmai no muguras un nobiedē viņu. Kas ir pilnīgi normāli. Mēs sākam runāt un izrādās, ka mēs gaidām autobusu sliktā pieturā, jo mēs varam tur tikt par 30min ātrāk noeejot 2 kvartālus ar kājām. Džeks izlemj aizvest mūs uz to pieturu, lai arī viņam pašam vispār tur nav jābūt, kā arī sameklē citu cilvēku autobusā, kuram tiek piekodināts pabakstīt mūs pareizajā brīdī, kad mums jākāpj laukā. Pa ceļam viņš stāsta, ka ir budisma pasniedzējs un māca budismu pēc grāmatas, kuru sarakstījis austrālis, un ar lepnumu rāda mums austrāļa fotogrāfiju uz grāmatas pēdējā vāka, jo acīmredzami tas dod ekstra pievienoto vērtību. Man liktos, ka jebkurš džeks no Mjanmas varētu būt kvalificētāks budismā kā austrālis, bet ko gan es zinu.
Autobusi pīķa stundās pārbāzti, bet tā nav problēma, jo mēs neesam aziāti - pat noklīstot viens no otra autobusā, es visu laiku redzu, kur atrodas Lāsma, jo reti kurš šeit sasniedz mūsu debesu augstumus 175cm apmērā.
Cits diezgan maģisks sabiedriskā transporta veids Jangonā ir riņķveida vilciens - tieši tā kā izklausās, tas ir vilciens, kas vienkārši brauc pa riņķi apkārt visai pilsētai. Vilciena ātrums gan ir tāds, ka šķiet, ka tā atiešanas sarakstā ir rakstīti nevis laiki, bet gadalaiki. Filmēju ārā pa vilciena durvīm un sapratu, ka, ja man nokristu telefons, es varētu paspēt izlekt, pacelt viņu, un iekāpt atpakaļ citā vagonā. Ļoti interesanti gan braukt vilcienā kuram nav durvis, nav stiklu logos un pa eju vidū staigā sieviete, kurai uz galvas ir neliela virtuve, kuru pēc vajadzības var nocelt lejā lai pagatavotu kādam no pasažieriem pusdienas. Vilciena stacijā tusē kazas. Tā, ka vienkārši staigā apkārt, iečeko vilcienus, un es sapņoju par to, cik daudz nez no šīm kazām ir nejauši nonākušas nelielā ekskursijā ar vilcienu uz citu pilsētas daļu.
Nakšņojam viesnīcā, kur mūsu istabai nav logu, līdz ar to izslēdzot gaismas ir pilnīga tumsa. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējis tādā sensory deprivation tank, bet kaut kādu iemeslu dēļ no tā rodas superspilgti sapņi. Skaņas izolācija gan šeit ir kaut kādā veidā panākusi pretēju efektu, jo guļot 3. stāvā ir iespējams dzirdēt, kā 2. stāvā kāds iet dušā. Ēdiens pēc Hpa-An 3 kārtu brokastīm un atsevišķu viesmīli piparu pienešanai gan liekas visai bēdīgs, jo te brokastīs ir tikai tostermaizes, banāns un ola, bet es nesūdzos, jo es mīlu maizi. Mūsu galvenais viesmīlis / viesnīcas pārvaldnieks gan angliski nesaprot vispār neko, taču ir izgājis labas etiķetes skolu, kurā māca, ka situācijās, kurās tu neko nesaproti, ir vienkārši jāturpina teikt "Yes" līdz nevēlamās personas aiziet prom. Vēl visai smieklīgs ir fakts, ka viņš ir aptuveni 140cm garš un reizēm aiz recepcijas letes sēž uz maza krēsliņa, tādejādi kļūstot pilnībā neredzams visiem apmeklētājiem. Redzēju kā kāds cits no viesnīcas viesiem pārbīlī ķer pie sirds, kad no šķietami tukšas recepcijas uz viņa "hello" kāds arī atbild.
Vēlāk ieradās viņa pārinieks, kurš angliski prot daudz labāk, bet māc šaubas vai vairāk kompetents. Mēģinām sarunāt autobusa biļetes uz Inle lake. Džeks pa telefonu apzvana visas kompānijas, saka ka nav iespējams, tā kā svētki (kādi tur bija svētki?) tad viss ir izpirkts, visu esot apzvanījis nav vispār iespējams.
Tad Lāsma ieiet internetā un 15min laikā angļu valodā atrod un nopērk mums biļetes :ll
Bijām uz kino noskatīties jaunos Star Wars. Diezgan pārsteidzoši, ka valstī, kur angliski cilvēki prot šķietami vēl mazāk nekā Latvijā, filmu rāda oriģinālvalodā bez subtitriem. Pirms tam lasot recenzijas, biju diezgan lielā sajūsmā par faktu, ka šajā kino kā našķi var nopirkt fried rice un kimči, kas no vienas puses rezultējas tajā, ka zāles smirdot pēc kimči, bet no otras puses - tu vari viņu ēst kino :ooo. Ierodoties gan redzu, ka kapitālisms ir pasteidzies man priekšā, visa zāle nobrendota ar KFC, un iekšā līdzi dod tikai popkornu :(( Tas ko recenzijās neviens neminēja ir fakts, ka pirms filmas sākuma treileru vietā jūs visi kopīgi pieceļaties kājās, lai noskatītos 3 minūšu garu video, kurā plīvo Mjanmas karogs un skan Mjanmas himna. Tas tā - lai tas sci-fi tev neliek aizmirst par realitāti "pārāk" daudz. Man nāk smiekli, bet bail smieties, jo nepamet sajūta, ka kino zālē ir kamera, kas meklē visus, kam šis nešķiet nopietni, lai nekavējoties tos nogādātu cietumā.
Visur citur gan Mjanmas ēdiens vēl aizvien ir vienkārši amazing. Uzēdu krabi hot&sour mērcē, kas bija tik laba, ka plānoju lūgt, lai mani tādā apglabā. Šis bija mans pirmais krabis mūžā, un teikšu godīgi - lauzt vaļā spīles es randiņā laikam negribētu bet visādi citādi krabju nūjiņas čist nav taisītas no krabja. Uzēdu vēl arī tējas lapās marinētu zivi. Mjanmā tējai ir pilnīga cita nozīme kā visā pārējā pasaulē, bet es nesūdzos, jo tējas salāti, godīgi sakot, ir visai garšīgi. Ņemot vērā, ka gan zivi, gan krabi es notiesāju izmantojot irbulīšus, man vairs nav ideju, kas vēl dzīvē ir palicis tāds, ko es ar irbulīšiem nevarētu apēst.
Jangona ir arī pirmā vieta kur sastopamies ar klasiskākiem tūristu cienītājiem - Chinatown ielā kā izrādē katru vakaru iet garām vieni un tie paši biznesmeņi-diedelnieki:
- džeks, kurš par 2000 (1,3eur) piedāvā nopirkt putnu, kuru uzsviest gaisā,
- sieviete, kura piedāvā apskatīt savu zīdaini,
- suns, kurš nepiedāvā neko, un
- bērni, kas vienkārši pienāk klāt ar izstieptu roku un saka "manī".
Viens no maniem mīļākajiem Jangonas apskates objektiem bija pamests atrakciju parks. Leģenda (šoreiz tāda, ko neizdomāju es pats) vēsta, ka tas aizvērts, jo parka īpašnieks neieradās uz kādu svarīgu sapulci ar svarīgiem cilvēkiem un tā rezultātā parkam atņēma licenci uz visiem laikiem. Esošās konstrukcijas neviens neizvāca, citiem nolūkiem zemi izmantot arī negribēja, kā rezultātā parka darbinieki, kas pēkšņi palikuši par parka bezdarbniekiem vienkārši turpināja dzīvot savos cukurvates veikalos. Tagad gan nevienu no tiem vairs neredzējām, parks tukšs, sarūsējušas atrakcijas apaugušas ar džungļiem, uz amerikāņu kalniņiem sēž un dzied putni, un dekorācijām saulē kūst nost sejas lēnām pārvēršot šo vietu par perfektu šausmenes filmēšanas lokāciju. Vienīgie viesi, ko satikām, ir mutantodi, kas spējīgi tev caur kāju izsūkt smadzenes, pāris citu tūristu, kas arī atnākuši pēc Instagram bildēm un vietējie bērni, kas ar mietiem rokā skraida pa parku un izmanto to kā savu pasaulē nedrošāko, bet stilīgāko spēļlaukumu. Kādā no parkā esošajām mājām čupās vienkārši sakrautas dažādas arkādes, sākot ar tām, kur basketbola bumba jāmet grozā, līdz tām kur jūs divatā ar pistolēm spēlējat datorspēli, kurā esat cilvēki, kas pielīmēti pie vilciena sliedēm. Nedaudz notek asariņa. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka skaisti.
Pilsēta ir megakarsta. Ja Bangkoka bija tāda slapja un karsta, tad šeit daļa gaisā esošā ūdens ir pārvērsta vēl ekstra karstumā. Iespējams, ka viņi to panāk karsējot pilsētu ar visām tām mašīnām, kas ielas malā atstātas ar ieslēgtiem motoriem. Labā ziņa man gan ir tā, ka šī ir valsts, kurā vīriešiem valkāt svārkus (longyi) ir pilnīgi normāli (tajos apkārt bliež lielākā daļa džeku), līdz ar to es, par lielu sajūsmu apkārt esošajām pārdevējām, nopērku tos pie pirmās izdevības un valkāju līdz pat brīdim, kad nākas Mjanmu pamest. Ja es varētu izdomāt, kā viņos staigāt arī Latvijā, nepievēršot sev uzmanību, es varētu nomirt laimīgs.
Lai izvairītos no drošas nāves, cenšamies visur doties ar iekšpilsētas autobusu, kurš maksā 12 centus. Atrast īsto autobusu gan ir sarežģītāk, kā varētu gaidīt. Izrādās ir vietas pasaulē, kas apņēmušās ignorēt arābu ciparus un izmanto savējos :llll Tā nu tu stāvi vietā uz ielas, kur pēc kartes būtu jābūt autobusa pieturai, bet realitātē ir vienkārši zemē iedurts metāla stienis, kuru, iespējams, kādreiz rotājusi zīme, un štuko, vai šis autobuss, uz kura rakstīts ၆၈, varētu būt 81 vai nē (nav).
Cilvēki joprojām draudzīgi - gaidot kādu no autobusiem, es redzu, kā aiz pieturas noslēpies viens džeks man smaida. Es atsmaidu atpakaļ, viņš piemiedz man ar aci, pielavās Lāsmai no muguras un nobiedē viņu. Kas ir pilnīgi normāli. Mēs sākam runāt un izrādās, ka mēs gaidām autobusu sliktā pieturā, jo mēs varam tur tikt par 30min ātrāk noeejot 2 kvartālus ar kājām. Džeks izlemj aizvest mūs uz to pieturu, lai arī viņam pašam vispār tur nav jābūt, kā arī sameklē citu cilvēku autobusā, kuram tiek piekodināts pabakstīt mūs pareizajā brīdī, kad mums jākāpj laukā. Pa ceļam viņš stāsta, ka ir budisma pasniedzējs un māca budismu pēc grāmatas, kuru sarakstījis austrālis, un ar lepnumu rāda mums austrāļa fotogrāfiju uz grāmatas pēdējā vāka, jo acīmredzami tas dod ekstra pievienoto vērtību. Man liktos, ka jebkurš džeks no Mjanmas varētu būt kvalificētāks budismā kā austrālis, bet ko gan es zinu.
Autobusi pīķa stundās pārbāzti, bet tā nav problēma, jo mēs neesam aziāti - pat noklīstot viens no otra autobusā, es visu laiku redzu, kur atrodas Lāsma, jo reti kurš šeit sasniedz mūsu debesu augstumus 175cm apmērā.
Cits diezgan maģisks sabiedriskā transporta veids Jangonā ir riņķveida vilciens - tieši tā kā izklausās, tas ir vilciens, kas vienkārši brauc pa riņķi apkārt visai pilsētai. Vilciena ātrums gan ir tāds, ka šķiet, ka tā atiešanas sarakstā ir rakstīti nevis laiki, bet gadalaiki. Filmēju ārā pa vilciena durvīm un sapratu, ka, ja man nokristu telefons, es varētu paspēt izlekt, pacelt viņu, un iekāpt atpakaļ citā vagonā. Ļoti interesanti gan braukt vilcienā kuram nav durvis, nav stiklu logos un pa eju vidū staigā sieviete, kurai uz galvas ir neliela virtuve, kuru pēc vajadzības var nocelt lejā lai pagatavotu kādam no pasažieriem pusdienas. Vilciena stacijā tusē kazas. Tā, ka vienkārši staigā apkārt, iečeko vilcienus, un es sapņoju par to, cik daudz nez no šīm kazām ir nejauši nonākušas nelielā ekskursijā ar vilcienu uz citu pilsētas daļu.
Nakšņojam viesnīcā, kur mūsu istabai nav logu, līdz ar to izslēdzot gaismas ir pilnīga tumsa. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējis tādā sensory deprivation tank, bet kaut kādu iemeslu dēļ no tā rodas superspilgti sapņi. Skaņas izolācija gan šeit ir kaut kādā veidā panākusi pretēju efektu, jo guļot 3. stāvā ir iespējams dzirdēt, kā 2. stāvā kāds iet dušā. Ēdiens pēc Hpa-An 3 kārtu brokastīm un atsevišķu viesmīli piparu pienešanai gan liekas visai bēdīgs, jo te brokastīs ir tikai tostermaizes, banāns un ola, bet es nesūdzos, jo es mīlu maizi. Mūsu galvenais viesmīlis / viesnīcas pārvaldnieks gan angliski nesaprot vispār neko, taču ir izgājis labas etiķetes skolu, kurā māca, ka situācijās, kurās tu neko nesaproti, ir vienkārši jāturpina teikt "Yes" līdz nevēlamās personas aiziet prom. Vēl visai smieklīgs ir fakts, ka viņš ir aptuveni 140cm garš un reizēm aiz recepcijas letes sēž uz maza krēsliņa, tādejādi kļūstot pilnībā neredzams visiem apmeklētājiem. Redzēju kā kāds cits no viesnīcas viesiem pārbīlī ķer pie sirds, kad no šķietami tukšas recepcijas uz viņa "hello" kāds arī atbild.
Vēlāk ieradās viņa pārinieks, kurš angliski prot daudz labāk, bet māc šaubas vai vairāk kompetents. Mēģinām sarunāt autobusa biļetes uz Inle lake. Džeks pa telefonu apzvana visas kompānijas, saka ka nav iespējams, tā kā svētki (kādi tur bija svētki?) tad viss ir izpirkts, visu esot apzvanījis nav vispār iespējams.
Tad Lāsma ieiet internetā un 15min laikā angļu valodā atrod un nopērk mums biļetes :ll
Bijām uz kino noskatīties jaunos Star Wars. Diezgan pārsteidzoši, ka valstī, kur angliski cilvēki prot šķietami vēl mazāk nekā Latvijā, filmu rāda oriģinālvalodā bez subtitriem. Pirms tam lasot recenzijas, biju diezgan lielā sajūsmā par faktu, ka šajā kino kā našķi var nopirkt fried rice un kimči, kas no vienas puses rezultējas tajā, ka zāles smirdot pēc kimči, bet no otras puses - tu vari viņu ēst kino :ooo. Ierodoties gan redzu, ka kapitālisms ir pasteidzies man priekšā, visa zāle nobrendota ar KFC, un iekšā līdzi dod tikai popkornu :(( Tas ko recenzijās neviens neminēja ir fakts, ka pirms filmas sākuma treileru vietā jūs visi kopīgi pieceļaties kājās, lai noskatītos 3 minūšu garu video, kurā plīvo Mjanmas karogs un skan Mjanmas himna. Tas tā - lai tas sci-fi tev neliek aizmirst par realitāti "pārāk" daudz. Man nāk smiekli, bet bail smieties, jo nepamet sajūta, ka kino zālē ir kamera, kas meklē visus, kam šis nešķiet nopietni, lai nekavējoties tos nogādātu cietumā.
Visur citur gan Mjanmas ēdiens vēl aizvien ir vienkārši amazing. Uzēdu krabi hot&sour mērcē, kas bija tik laba, ka plānoju lūgt, lai mani tādā apglabā. Šis bija mans pirmais krabis mūžā, un teikšu godīgi - lauzt vaļā spīles es randiņā laikam negribētu bet visādi citādi krabju nūjiņas čist nav taisītas no krabja. Uzēdu vēl arī tējas lapās marinētu zivi. Mjanmā tējai ir pilnīga cita nozīme kā visā pārējā pasaulē, bet es nesūdzos, jo tējas salāti, godīgi sakot, ir visai garšīgi. Ņemot vērā, ka gan zivi, gan krabi es notiesāju izmantojot irbulīšus, man vairs nav ideju, kas vēl dzīvē ir palicis tāds, ko es ar irbulīšiem nevarētu apēst.
Jangona ir arī pirmā vieta kur sastopamies ar klasiskākiem tūristu cienītājiem - Chinatown ielā kā izrādē katru vakaru iet garām vieni un tie paši biznesmeņi-diedelnieki:
- džeks, kurš par 2000 (1,3eur) piedāvā nopirkt putnu, kuru uzsviest gaisā,
- sieviete, kura piedāvā apskatīt savu zīdaini,
- suns, kurš nepiedāvā neko, un
- bērni, kas vienkārši pienāk klāt ar izstieptu roku un saka "manī".
Viens no maniem mīļākajiem Jangonas apskates objektiem bija pamests atrakciju parks. Leģenda (šoreiz tāda, ko neizdomāju es pats) vēsta, ka tas aizvērts, jo parka īpašnieks neieradās uz kādu svarīgu sapulci ar svarīgiem cilvēkiem un tā rezultātā parkam atņēma licenci uz visiem laikiem. Esošās konstrukcijas neviens neizvāca, citiem nolūkiem zemi izmantot arī negribēja, kā rezultātā parka darbinieki, kas pēkšņi palikuši par parka bezdarbniekiem vienkārši turpināja dzīvot savos cukurvates veikalos. Tagad gan nevienu no tiem vairs neredzējām, parks tukšs, sarūsējušas atrakcijas apaugušas ar džungļiem, uz amerikāņu kalniņiem sēž un dzied putni, un dekorācijām saulē kūst nost sejas lēnām pārvēršot šo vietu par perfektu šausmenes filmēšanas lokāciju. Vienīgie viesi, ko satikām, ir mutantodi, kas spējīgi tev caur kāju izsūkt smadzenes, pāris citu tūristu, kas arī atnākuši pēc Instagram bildēm un vietējie bērni, kas ar mietiem rokā skraida pa parku un izmanto to kā savu pasaulē nedrošāko, bet stilīgāko spēļlaukumu. Kādā no parkā esošajām mājām čupās vienkārši sakrautas dažādas arkādes, sākot ar tām, kur basketbola bumba jāmet grozā, līdz tām kur jūs divatā ar pistolēm spēlējat datorspēli, kurā esat cilvēki, kas pielīmēti pie vilciena sliedēm. Nedaudz notek asariņa. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka skaisti.
Abonēt:
Ziņas (Atom)