Bagana ir pilsēta, kurā ir vairāk tempļu nekā iedzīvotāju, un atšķirībā no daudzām citām lietām šajā dienasgrāmatā, šī nav diršana. Kā jau visas Mjanmas pilsētas, arī šī savulaik ir bijusi valsts galvaspilsēta, un tajā laikā valdošais karalis ir norāvis kaut kādu tempļu frenzy, kā rezultātā uzbliezis tur ~2000 dažāda izmēra tempļus - daļa tādu, kuros var ieiet 400 cilvēki, bet vairums tādu, kuros var ieiet 4 un 12 vāveres. Lielākā daļa tempļu vienkārši mētājas pustuksnesī, un ir diezgan smuki redzēt, ka pa tiem ložņā vietējās vāveres un suņi. Nedomāju, ka visi šie dzīvnieki pievērsušies budismam, bet, ja man būtu jātaisa reliģija, es arī gribētu taisīt tādas svētbūves, kurās nāk ēst vietējā fauna. Mazāk forši tas gan bija brīdī, kad vienā no tempļiem gribēju apskatīties kas ir otrā pusē Budas statujai, un izrādās tur ir rējiens.
Blakus mūsu viesnīcai ir stroika, kas ēdot brokastis uz viesnīcas jumtu dod interesantākas ainas kā TV. Vienas ēkas būvē strādā kādi 50 cilvēki, jo darba spēks šeit ir lētāks kā jebkura tehnika. Zemē ir izrakta bedre, kurā pāris džeki ar lāpstām maisa cementu, tad tas tiek krauts lielās bļodās, kuras sievietes liek uz galvas un rindiņā nes uz pašu stroiku. Izskatās pēc skudru pūžņa, un es nezinu kā jūtas tas cilvēks, kas tur ir atbildīgs par darba drošību, bet minu, ka vārdam "drošība" Mjanmā ir pavisam cita nozīme kā Eiropā.
Pirmajā dienā ar mocīti izbraukājam kādus 10 tempļus, un lai arī negaidīju, ka es jebkad noguršu no skatīšanās uz pārāk daudz tempļiem, foršā ziņa ir tā, ka katrs te var atrast savu mīļāko un mierīgi pavadīt tur laiku klusumā, jo visa tūristu plūsma ir izdalīta pa kādiem 2000 punktiem. Protams, ka lielākajos, kas ir 4stāvu ēku augstumā tūristi ir gana. Kādā no tiem viens vietējais riktīgi grib iepārdot mums gleznas, kuras gleznojusi viņa aklā ģimene. Tieši tādas pašas gleznas redzam pie vēl kādiem 4 tempļiem, so I guess aklā ģimene bliež kopijas vienkārši caurām dienām.
Šajā pilsētā īrēt mocīti tūristiem ir aizliegts, jo valstij ir bail, ka mēs nositīsimies. Bet var noīrēt skūteri kas iet uz kādiem 20km/h, lai gan spidometrs saka, ka mēs braucam konstanti uz 140km/h. Braukāšanai vieta ir amazing, jo satiksme ir visai maza, un ir daudz smilšu ceļu un taku uz kurām tu vispār esi viens. Šeit gan saprotu arī kāpēc neviens mums negrib dot moci - vienai no takām kādu 500m garumā ir kaktusu sienas. Tā ka legit nevar noiet no ceļa, izmainīties ar mašīnu ir sarežģīti un braucot virs tiem 20km/h, ja tu gadījumā saslīdēsi uz smiltīm tev ir garantēta izlīmēšanās pret kaktusiem pilnā augumā. Šis gan ir viens no efektīvākajiem ātruma kontroles mehānismiem kādus esmu redzējis.
Ēdiens vēl aizvien ir amazing - uzēdu citronu salātus, kas normāli vispār neizklausās pēc ēdiena un tam klāt tomātu un zemesriekstu karijs liek man pārdomāt kāda tieši velna pēc es pavadīju 2 gadus savas dzīves pārtiekot ekskluzīvi no ceptiem pelmeņiem (No diss pelmeņiem gan, šis ir tikai tēlains salīdzinājums). Pēc maltītes klāt pienāk viesmīlis, atvainojas un prasa vai es gadījumā neesmu no Sicīlijas. Ilgi mēģinu saprast kāds sakars un vai tiešām tas ir tas ko viņš prasa, līdz viņš paskaidro - viņš vienkārši tā domāja dēļ manām ūsām, jo ir dzirdējis, ka Sicīlijā visiem esot ūsas.
Tā nebūtu Mjanma, ja lietas nevajadzētu apskatīt saullēktā tāpēc arī šeit vienā no dienām ceļamies 5os no rīta, lai brauktu nelegāli uzrāpties nelielā templī (legāli tajos vairs kāpt nevar, jo pāris gadus atpakaļ zemestrīce viņus visus padarījusi nedrošus) un paskatītos kā saullēktā paceļas gaisa baloni. Pie tempļa, ko esmu atradis maps.me mūs jau sagaida vietējie, kas tumsā palīdz uz tā uzrāpties pārējiem tūristiem un iekasē naudiņu. Nauda gan nav ieejas maksa, bet ziedojums tempļa uzturētājam, kurš cik noprotu ir valsts nozīmētais cilvēks kurš atbild par šo konkrēto būvi. Nezinu cik liela summa man šķistu pieklājīga par kultūrvēsturiskā mantojuma apgānīšanu, bet viņam 3eur par diviem cilvēkiem šķita pilnīgi pietiekami.
Gaisa baloni te ir top štelle, tos piedāvā kādas 7 kompānijas un gaisā vienlaicīgi var redzēt kādus 30. Pirms tam meklēju cenas, bet lētākais ko atradu bija 300$ no cilvēka. Izvēlējāmies nelidot, jo lidojums ar gaisa balonu iespējams nav tā lieta, kur vajadzētu izvēlēties lētāko variantu, it sevišķi šajā zemē. Iepriekšējā vakarā pirms došanās izlēmām, ka vajadzētu līdzi tēju termosā, tāpēc gāju to uzprasīt viesnīcas darbiniekiem. Angļu valoda ir tādā līmenī, ka, lai saprastu ka man ir nepieciešama beramā tēja bez maisiņa bija nepieciešami 3 cilvēki un kaudze radošās domāšanas.
Šeit sagaidām arī jauno gadu. Vietējie 1. janvāri nesvin, bet viesnīca zin, ka tūristiem tas ir svarīgi tāpēc tiek rīkotas vakariņas ar mūziku un dejām un salūtu un gandrīz neierobežotu bezmaksas rumkolu apjomu, kas man šķiet nenormāli jauki. Kā strādā salūts viņiem nav ne jausmas, tāpēc raķetes tiek šautas aptuveni metru no mūsu galda, blakus no salmiem taisīta terases jumta. Kādā brīdī lietas sāk sprāgt tā ka no uguns sākt bēgt pat nopietni iereibusī poļu pusmūža kompānija. Mana šī gada pirmā apņemšanās bija nesadegt dzīvam, kuru par laimi izpildīju jau pirmajās gada minūtēs.
