Mūs savākt ierodas 3 motocikli (uz viņiem ir arī motociklisti), viens no kuriem ir tik liels, ka mans ego jūtas apdraudēts.
3 viņi ir lai vestu mūs abus, gidu un 3 džekus, kas tos motociklus nogādās atpakaļ.
Dodamies uz benzīntanku, kas Mjanmā lielākoties ir ielas malā nolikts plauktiņš kurā rindiņā stāv litrīgas plastmasas pudeles ar benzīnu. Cena ~0.60c litrā. Tā kā atteicāmies no pirmās pārgājiena dienas, kurā bija paredzēts apmeklēt muzeju un sievieti ar ļoti garu kaklu un notetovētu seju, gids to piedāvā darīt šodien, bet mēs nē - mēs, viņam par nelielu pārsteigumu, gribam rāpelēties pa kalniem.
Ja no sākuma esmu nedaudz vīlies, ka esmu tikai pasažieris un nevaru vadīt to moci, tad nonākot pie reālā ceļa, kas jāšķērso es ātri pārdomāju - lietus izskalotas dubļu takas 45 grādu leņķī ar krauju blakām, kuras apakšā tu redzi tikai mākoni, un vienīgais kas tevi šeit aptur no brīvā kritiena ir kraujas malā uzliktās dzeloņdrātis.
Pa kalnu taku dodamies cauri vairākiem kalnu ciemiem. Tajos pirmo reizi Mjanmā redzam kristiešu baznīcas, kas izskatās speciāli nobāztas kalnos prom no visu acīm. Vienā no ciemiem mums plānots ēst, bet mājas īpašnieks, ar kuru sarunāta virtuve, ir baznīcā un ne mums ne gidam nav ne jausmas cik ilgi iet dievkalpojums, tāpēc ejam ēšanas vietu sarunāt pie kādiem neticīgajiem. Mājā ir pāris mēbeles - skapis, bluķīši uz kā sēdēt, paklājs, un stūrī ugunskurs, virs kura dūmos žāvējas kāda dzīvnieka galvas kauss. Šajā mājā gan nav 30 collu plakanais televizors, kas nedaudz pārsteidz - tā ir lieta ko viņi pērk šķiet mājai vispār durvis nopirktas.
Skatoties kā ciematnieki strādā saprotu, ka lielākā daļa laika viņiem aiziet vienkārši sevis uzturēšanai - ja tev uz veikalu aizbraukt paņem 4h, veļa jāmazgā ar rokām, pašam jāstāda, jālaista, jānovāc augi un jāpieskata rukši, baigi daudz laika filozofēt par lidošanu uz mēnesi un influenceru biznesu nepaliek.
Vairākās vietās manām uz kalnu grēdas vienkārši izgāztus atkritumus, pie tam nevis vienā spotā, bet kur nu kuram ir tuvāk. Runājam par to ar savu gidu, un viņš saka, ka tur vienkārši nebrauc atkritumu izvedēji, tāpēc vietējiem nav nemaz kur viņus likt. Izgāzt džungļu kalnos šķiet kaut kā bēdīgi, bet no otras puses tur džungļu ir tik daudz, ka nedomāju, ka cilvēkiem, kuru zobārsts visticamāk kanālu ārstēšanu veic upurējot kazu, ir liels satraukums par to, ka viens no 2000km^2 džungļu tagad ir piemētāts ar plastmasu. Cik noprotu no gida, viņi uz to pat obligāti neskatās kā pretīgiem atkritumiem - tā ir vienkārši vieta, kur stāv pudele, tāpat kā tur stāv akmens.
Atkritumu savākšana tik ļoti nav problēma, ka pat ceļot jaunus tiltus, vecie tiek atstāti tur pat blakus, un mūsu gids lepni mums norāda uz tiltu, kuru uzcēluši briti laikā, kad vēl te plānoja koloniju.
Kopumā pirmā diena ir ļoti lietaina, bet tas kaut kā atstāj vēl īstāku džungļu sajūtu. Brienam cauri slapjām papardēm un klintīm. Uz mūsu izvēlētajām takām vairākās vietās redzu mētājamies spoguļus. Laikam nav tāda vieta kur kārtīgs Mjanmietis nevarētu izbraukt ar mocīti.
Nakti pavadam mājā pie kāda džeka, kurš pats ir izbraucis. Redzams ka ir bagāts - mājai ir 4 istabas, vairāk kā 6 mēbeles un pat atsevišķa telpa virtuvei. Pati māja gan sasita no dēļiem, pa kuru spraugām pūš vējš. Vienā brīdī nedaudz sabīstos vai tik neesmu saindējies ar ēdienu, jo riktīgi šilierējas grīda - tā kā elpo, kā tas mēdz rādīties, kad esi apēdis savādas sēnes. Bet nē - tas vienkārši ir vējš kas cilā linoleju. Uz tā paša linoleja izklātas arī segas uz kurām aizmiegam līdz nākamajam rītam, kur mūs pamodina zem mājas rukšķošas cūkas un klukstošas vistas.
3 viņi ir lai vestu mūs abus, gidu un 3 džekus, kas tos motociklus nogādās atpakaļ.
Dodamies uz benzīntanku, kas Mjanmā lielākoties ir ielas malā nolikts plauktiņš kurā rindiņā stāv litrīgas plastmasas pudeles ar benzīnu. Cena ~0.60c litrā. Tā kā atteicāmies no pirmās pārgājiena dienas, kurā bija paredzēts apmeklēt muzeju un sievieti ar ļoti garu kaklu un notetovētu seju, gids to piedāvā darīt šodien, bet mēs nē - mēs, viņam par nelielu pārsteigumu, gribam rāpelēties pa kalniem.
Ja no sākuma esmu nedaudz vīlies, ka esmu tikai pasažieris un nevaru vadīt to moci, tad nonākot pie reālā ceļa, kas jāšķērso es ātri pārdomāju - lietus izskalotas dubļu takas 45 grādu leņķī ar krauju blakām, kuras apakšā tu redzi tikai mākoni, un vienīgais kas tevi šeit aptur no brīvā kritiena ir kraujas malā uzliktās dzeloņdrātis.
Pa kalnu taku dodamies cauri vairākiem kalnu ciemiem. Tajos pirmo reizi Mjanmā redzam kristiešu baznīcas, kas izskatās speciāli nobāztas kalnos prom no visu acīm. Vienā no ciemiem mums plānots ēst, bet mājas īpašnieks, ar kuru sarunāta virtuve, ir baznīcā un ne mums ne gidam nav ne jausmas cik ilgi iet dievkalpojums, tāpēc ejam ēšanas vietu sarunāt pie kādiem neticīgajiem. Mājā ir pāris mēbeles - skapis, bluķīši uz kā sēdēt, paklājs, un stūrī ugunskurs, virs kura dūmos žāvējas kāda dzīvnieka galvas kauss. Šajā mājā gan nav 30 collu plakanais televizors, kas nedaudz pārsteidz - tā ir lieta ko viņi pērk šķiet mājai vispār durvis nopirktas.
Skatoties kā ciematnieki strādā saprotu, ka lielākā daļa laika viņiem aiziet vienkārši sevis uzturēšanai - ja tev uz veikalu aizbraukt paņem 4h, veļa jāmazgā ar rokām, pašam jāstāda, jālaista, jānovāc augi un jāpieskata rukši, baigi daudz laika filozofēt par lidošanu uz mēnesi un influenceru biznesu nepaliek.
Vairākās vietās manām uz kalnu grēdas vienkārši izgāztus atkritumus, pie tam nevis vienā spotā, bet kur nu kuram ir tuvāk. Runājam par to ar savu gidu, un viņš saka, ka tur vienkārši nebrauc atkritumu izvedēji, tāpēc vietējiem nav nemaz kur viņus likt. Izgāzt džungļu kalnos šķiet kaut kā bēdīgi, bet no otras puses tur džungļu ir tik daudz, ka nedomāju, ka cilvēkiem, kuru zobārsts visticamāk kanālu ārstēšanu veic upurējot kazu, ir liels satraukums par to, ka viens no 2000km^2 džungļu tagad ir piemētāts ar plastmasu. Cik noprotu no gida, viņi uz to pat obligāti neskatās kā pretīgiem atkritumiem - tā ir vienkārši vieta, kur stāv pudele, tāpat kā tur stāv akmens.
Atkritumu savākšana tik ļoti nav problēma, ka pat ceļot jaunus tiltus, vecie tiek atstāti tur pat blakus, un mūsu gids lepni mums norāda uz tiltu, kuru uzcēluši briti laikā, kad vēl te plānoja koloniju.
Kopumā pirmā diena ir ļoti lietaina, bet tas kaut kā atstāj vēl īstāku džungļu sajūtu. Brienam cauri slapjām papardēm un klintīm. Uz mūsu izvēlētajām takām vairākās vietās redzu mētājamies spoguļus. Laikam nav tāda vieta kur kārtīgs Mjanmietis nevarētu izbraukt ar mocīti.
Nakti pavadam mājā pie kāda džeka, kurš pats ir izbraucis. Redzams ka ir bagāts - mājai ir 4 istabas, vairāk kā 6 mēbeles un pat atsevišķa telpa virtuvei. Pati māja gan sasita no dēļiem, pa kuru spraugām pūš vējš. Vienā brīdī nedaudz sabīstos vai tik neesmu saindējies ar ēdienu, jo riktīgi šilierējas grīda - tā kā elpo, kā tas mēdz rādīties, kad esi apēdis savādas sēnes. Bet nē - tas vienkārši ir vējš kas cilā linoleju. Uz tā paša linoleja izklātas arī segas uz kurām aizmiegam līdz nākamajam rītam, kur mūs pamodina zem mājas rukšķošas cūkas un klukstošas vistas.
Dodamies atpakaļ uz Mindatu - kalniem tāda jocīga lieta, ka tu labi redzi savu galapunktu - kad saprotu, ka redzu pilsētu jau no paša rīta jūtos nedaudz apkrāpts, jo ir skaidrs, ka pilsētā būsim pēc 30min, un tas nav pilnas dienas ceļojums. Tā es domāju 7h pirms reāli nonācām atpakaļ, jo ceļš kalnā lejā un tad atpakaļ augšā ir tomēr nedaudz garāks, kā vienkārši ceļot taisnā līnijā pa gaisu.
Kāpjot augšā mums pretim nāk 4 aptuveni 4gadīgi bērni (īstenība viņiem ir 9, bet to var pateikt tikai vietējie). Džons ar viņiem aprunājas, jo viens no tiem ir viņa māsasdēls, un mēs prasam ko pie velna tādi sīkie te noklīduši dara, vai nav nedaudz bīstami. Nav. Tā ir Mjanma. Bērni ar kaķenēm dodas medīt putnus. Ja tu domā, ka tas ir lai nestu mājās mammai pagatavot, tu rūgti maldies - viņu plāns izrādās ir noķert putnu, tad pašiem četratā viņu notīrīt un izvārīt zupu :lll Es 9 gadu vecumā labākajā gadījumā biju spējīgs kartupeli izvārīt.
Kādā brīdī mums pretim brauc kravas mašīna kurai pakaļ dzenas kucēns, kuru Džons sāk saukt - izrādās tas ir viņa suns Čakijs, kuru pirms 2 dienām viņš atstājis otrā kalna pusē pieskatīt kādai ģimenei, kamēr pašam jāstrādā. Kā viņš te nonācis viņš nezin, bet neizskatās īpaši satraukts. Īpaši satraukts neizskatās arī Čakijs kurš priecīgs ļepato mums apkārt un ēd no zemes sabrauktas čūskas.
Pēdējie metri pirms atgriešanās pilsētā visai grūti, tāpēc piepilsētā ieejam piesēdēt Džona māsas mājās. Tur mums katram iedod avokado, jo viņš vēl aizvien ir izbrīnīts, ka mēs sakām ka avokado ir dope, un maksā visai dārgi. Nav gan ne sāls ne maizes, kas nedaudz apgrūtina to baudīšanu, tāpēc mēs klusi vienkārši sēžam un ēdam avokado kā abolu, kamēr Džons un viņa māsa nodirš viņu māsīcu par to, ka viņa ir resna. Viņa gan arī ir pirmais resnais cilvēks, ko redzam Mjanmā.
Pēc ceļojuma dodamies iedzert vietējo vīnu. Vēl joprojām nav baigi labs. Bet bārā bez mums ir vēl 2 džeki, kas ir ļoti priecīgi šeit redzēt baltos. Ļoti grib komunicēt, taču angļu valodas zināšanas ir visai vājas, tāpēc mēs 4x viens otram mājam ar galvu un 19os vakarā sakām "good morning".
Pēc tam aizejam uz citu, mazāk fancy, lai neteiktu shady, bāru. Arī tajā visa rosība apstājas lai sajūsminātos par dzerošiem ārzemniekiem. Pavadu kādu laiku mēģinot pasūtīt 2 glāzes viskija, taču nesekmīgi. Neeksistē tāda glāžu lieta, tu vai nu pērc to viskija pudeli, vai nepērc. Nu I guess pērkam, neesam jau nabagi. Dabujam blašķi par 60centiem, un reāli nebūt ne sūdīgākais viskijs, ko esmu mēģinājis :D Turklāt pēc pudeles iztukšosšanas, mūs par labu darbu vietējie kolēģi apbalvo ar riekstiņiem un mandarīniem.
Kāpjot augšā mums pretim nāk 4 aptuveni 4gadīgi bērni (īstenība viņiem ir 9, bet to var pateikt tikai vietējie). Džons ar viņiem aprunājas, jo viens no tiem ir viņa māsasdēls, un mēs prasam ko pie velna tādi sīkie te noklīduši dara, vai nav nedaudz bīstami. Nav. Tā ir Mjanma. Bērni ar kaķenēm dodas medīt putnus. Ja tu domā, ka tas ir lai nestu mājās mammai pagatavot, tu rūgti maldies - viņu plāns izrādās ir noķert putnu, tad pašiem četratā viņu notīrīt un izvārīt zupu :lll Es 9 gadu vecumā labākajā gadījumā biju spējīgs kartupeli izvārīt.
Kādā brīdī mums pretim brauc kravas mašīna kurai pakaļ dzenas kucēns, kuru Džons sāk saukt - izrādās tas ir viņa suns Čakijs, kuru pirms 2 dienām viņš atstājis otrā kalna pusē pieskatīt kādai ģimenei, kamēr pašam jāstrādā. Kā viņš te nonācis viņš nezin, bet neizskatās īpaši satraukts. Īpaši satraukts neizskatās arī Čakijs kurš priecīgs ļepato mums apkārt un ēd no zemes sabrauktas čūskas.
Pēdējie metri pirms atgriešanās pilsētā visai grūti, tāpēc piepilsētā ieejam piesēdēt Džona māsas mājās. Tur mums katram iedod avokado, jo viņš vēl aizvien ir izbrīnīts, ka mēs sakām ka avokado ir dope, un maksā visai dārgi. Nav gan ne sāls ne maizes, kas nedaudz apgrūtina to baudīšanu, tāpēc mēs klusi vienkārši sēžam un ēdam avokado kā abolu, kamēr Džons un viņa māsa nodirš viņu māsīcu par to, ka viņa ir resna. Viņa gan arī ir pirmais resnais cilvēks, ko redzam Mjanmā.
Pēc ceļojuma dodamies iedzert vietējo vīnu. Vēl joprojām nav baigi labs. Bet bārā bez mums ir vēl 2 džeki, kas ir ļoti priecīgi šeit redzēt baltos. Ļoti grib komunicēt, taču angļu valodas zināšanas ir visai vājas, tāpēc mēs 4x viens otram mājam ar galvu un 19os vakarā sakām "good morning".
Pēc tam aizejam uz citu, mazāk fancy, lai neteiktu shady, bāru. Arī tajā visa rosība apstājas lai sajūsminātos par dzerošiem ārzemniekiem. Pavadu kādu laiku mēģinot pasūtīt 2 glāzes viskija, taču nesekmīgi. Neeksistē tāda glāžu lieta, tu vai nu pērc to viskija pudeli, vai nepērc. Nu I guess pērkam, neesam jau nabagi. Dabujam blašķi par 60centiem, un reāli nebūt ne sūdīgākais viskijs, ko esmu mēģinājis :D Turklāt pēc pudeles iztukšosšanas, mūs par labu darbu vietējie kolēģi apbalvo ar riekstiņiem un mandarīniem.
