Aiz mums busā sēž vēl divas eiropieties no Nīderlandes, no kurām viena strādā Nīderlandes vēstniecībā Mjanmā. Uzzinām par to kāda dzīve šeit ir ar valsts pārvaldi saistītiem darbiniekiem.
Kāds ir bijis viņas dzīvoklī - vakarā atnākot mājas visi skapīši ir vaļā, mantas nedaudz pavandītas. Paņemts nekas nav, tas tikai tāds žests, ka Mjanmas politiskie spēki var atslēgt tavas durvis.
Apbraukājot vietējos ciemus, lai ievāktu kaut kādu Nīderlandes vēstniecībai interesējošu informāciju, tev līdzi ir divi Mjanmas pavadoņi, kas neslēpjoties izseko tavu mašīnu, un ierodas uz visām tikšanās vietām, stāv tur un nesaka ne vārda. Tikai tāds žests, ka Mjanmas politiskie spēki var viskaut kur aizbraukt. Šajā brīdī sajūtos nedaudz neērti runājot par šo atklāti busiņā, lai arī runājam angliski, jo ir nelielas aizdomas, ka jau esmu kaut kādā Mjanmas uzskaitē par to, ka gana ātri nepiecēlos kājās, kad kinoteātrī sāka skanēt Mjanmas himna.
Tagad atceros ka pie Inles ezera satikām citu meiteni kas strādā Somijas vēstniecībā Vjetnamā. Viņai tur iedots arī vietējais "palīgs" - misters Hans. Lūk kāds stāsts:
Viņa ar Misteru Hanu pārkāpj ātrumu ar motocikliem un uz ceļa priekšā stāv policija, kas žestikulē vēlmi,lai šī stāsta varoņi piestāj malā. Misteram Hanam ir citas vēlmes, un viņš turpina braukt. Meitene, nezinot ko īsti citu darīt, arī vienkārši bliež garām policistiem, kas viņus pēc pāris kilometriem noķer ar sirēnām. Misters Hans vienkārši izvelk no maka banknotes un piedāva policistiem, taču tie saka, ka šī nav problēma, ko var atrisināt ar naudu. Nu labi, saka Misters Hans, ja nevaram ar kapitālismu, mēģināsim ar komunismu, un izvelk mobilo telefonu. Pēc mirkļa iedod to policistam, kurš paklausās, noliek klausuli, atvainojas Misteram Hanam un novēl labu ceļu. Viņš redz gājis vienā klasē ar kādu no valsts armijas ģenerāļiem.
Vēl kādam no vēstniecības darbiniekiem aizgājusi no darba mājkalpotāja. Tās vietā nozīmēts jauns mājkalpotājs - džeks kurš ļoti labi runā angliski, ir labi informēts par visiem notikumiem un cilvēkiem pilsētā un vispār visai izglītots. Kāda iespēja, ka labākais darbs, ko šis cilvēks Vjetnamā var atrast ir mājkalpotājs? Lai gan es droši nezinu - varbūt vēstniecības savus mājkalpotājus dabū tikai no augstākas raudzes mājkalpotāju universitātēm, kur visi studenti tiek sagatavoti pēc trauku mazgāšanas, vajadzības gadījumā, pārņemt arī vēstnieka pienākumus.
Ierodamies Mandalajā naktī un mūsu satiktās nīderlandietes grib ņemt taksi ar mums uz viesnīcu - bet mūsu viesnīca ir 2 kvartālu attālumā, tāpēc neredzam jēgu - aiziesim ar kājām. Dodamies prom un viņas pavada mūs ar skatieniem, kas liecina, ka viņuprāt mēs čista nesaprotam ko daram dodoties kkur naktī ar kājām. Bitch please, mēs ieradāmies šajā valstī mašīnā kura ir divu soļu attālumā no Flintstonu kājminamajiem auto, apskatot armijas ieročus sēžot uz kontrabandas paklājiem no Taizemes. Mēs čista varam noiet divus kvartālus.
Viesnīcai ir neglītakais interjers kādu var iedomāties - koši zilā krāsā nokrāsotas siena, pa logu paveras skats uz blakus mājas sienu 30 cm attālumā, vannasistabs durvis ir taisītas šķietami no otreiz izmantotiem logu rāmjiem, bet pārsteidzošā kārtā viss ir tīrs un strādā. Ir elektrība un siltais ūdens un īpašam komfortam istabā ir ultravioletā gaisma, lai, pirms došanās saldos sapnīšos, vari divreiz pārliecināties, ka šajā istabā neviens nav ne beidzis uz tava spilvena, ne nogalinājis prostitūtu. Labi, tieši to garantēt nevar, bet vismaz to, ka kāds ir bijis satīrīt.
Nākamajā rītā dodamies uz vietējo arheoloģisko zonu ar nelielu kuģi. Kuģis kā sabiedriskais transports man vēlaizvien šķiet kaut kas amazing. Pati zona satur pāris tempļus un pāris allegedly lielākās lietas pasaulē (piemēram lielāko ķieģeļu čupu). Kuģis piestāj kādus 400m pirms zonas sākuma, kur tam tiek piesliets dēlis, un mēs ceram, ka nebūsim tie tūristi, kuri pa taisno vienkārši ieveļas upē.
Viņa ar Misteru Hanu pārkāpj ātrumu ar motocikliem un uz ceļa priekšā stāv policija, kas žestikulē vēlmi,lai šī stāsta varoņi piestāj malā. Misteram Hanam ir citas vēlmes, un viņš turpina braukt. Meitene, nezinot ko īsti citu darīt, arī vienkārši bliež garām policistiem, kas viņus pēc pāris kilometriem noķer ar sirēnām. Misters Hans vienkārši izvelk no maka banknotes un piedāva policistiem, taču tie saka, ka šī nav problēma, ko var atrisināt ar naudu. Nu labi, saka Misters Hans, ja nevaram ar kapitālismu, mēģināsim ar komunismu, un izvelk mobilo telefonu. Pēc mirkļa iedod to policistam, kurš paklausās, noliek klausuli, atvainojas Misteram Hanam un novēl labu ceļu. Viņš redz gājis vienā klasē ar kādu no valsts armijas ģenerāļiem.
Vēl kādam no vēstniecības darbiniekiem aizgājusi no darba mājkalpotāja. Tās vietā nozīmēts jauns mājkalpotājs - džeks kurš ļoti labi runā angliski, ir labi informēts par visiem notikumiem un cilvēkiem pilsētā un vispār visai izglītots. Kāda iespēja, ka labākais darbs, ko šis cilvēks Vjetnamā var atrast ir mājkalpotājs? Lai gan es droši nezinu - varbūt vēstniecības savus mājkalpotājus dabū tikai no augstākas raudzes mājkalpotāju universitātēm, kur visi studenti tiek sagatavoti pēc trauku mazgāšanas, vajadzības gadījumā, pārņemt arī vēstnieka pienākumus.
Ierodamies Mandalajā naktī un mūsu satiktās nīderlandietes grib ņemt taksi ar mums uz viesnīcu - bet mūsu viesnīca ir 2 kvartālu attālumā, tāpēc neredzam jēgu - aiziesim ar kājām. Dodamies prom un viņas pavada mūs ar skatieniem, kas liecina, ka viņuprāt mēs čista nesaprotam ko daram dodoties kkur naktī ar kājām. Bitch please, mēs ieradāmies šajā valstī mašīnā kura ir divu soļu attālumā no Flintstonu kājminamajiem auto, apskatot armijas ieročus sēžot uz kontrabandas paklājiem no Taizemes. Mēs čista varam noiet divus kvartālus.
Viesnīcai ir neglītakais interjers kādu var iedomāties - koši zilā krāsā nokrāsotas siena, pa logu paveras skats uz blakus mājas sienu 30 cm attālumā, vannasistabs durvis ir taisītas šķietami no otreiz izmantotiem logu rāmjiem, bet pārsteidzošā kārtā viss ir tīrs un strādā. Ir elektrība un siltais ūdens un īpašam komfortam istabā ir ultravioletā gaisma, lai, pirms došanās saldos sapnīšos, vari divreiz pārliecināties, ka šajā istabā neviens nav ne beidzis uz tava spilvena, ne nogalinājis prostitūtu. Labi, tieši to garantēt nevar, bet vismaz to, ka kāds ir bijis satīrīt.
Nākamajā rītā dodamies uz vietējo arheoloģisko zonu ar nelielu kuģi. Kuģis kā sabiedriskais transports man vēlaizvien šķiet kaut kas amazing. Pati zona satur pāris tempļus un pāris allegedly lielākās lietas pasaulē (piemēram lielāko ķieģeļu čupu). Kuģis piestāj kādus 400m pirms zonas sākuma, kur tam tiek piesliets dēlis, un mēs ceram, ka nebūsim tie tūristi, kuri pa taisno vienkārši ieveļas upē.
Krastā tavu uzmanību mēģina pievērst džeki, kas mēģina tūristus pārliecināt par to, ka 400m garā pastaiga pa upeskrastu nav iespējama ar kājām, un tev ir nepieciešami buļļa vilkti rati, kas nogādātu tavas miesas līdz teritorijas ieejai. Es protams, esmu lepns kungs, un neredzu tam vajadzību - kas tieši man var notikt 400m garā jūras pastaigā?
Tā nu nonākot pie ieejas maksāšanas būdiņas konstatēju, ka esmu pazaudējis savu telefonu. Atceros, ka tik tikko skatījos kartē, kur mums jādodas, tāpēc sāku meklēt apkārt, vai nav tur pat kaut kur nokritis. Šo pamana biļešu būdiņas darbinieki, kas kļūst viegli satraukti un nāk man prasīt kas noticis. 5 minūtes vēlāk bez manis un Lāsmas gar krastu staigā un telefonu meklē vēl 2 džeki, kam tobrīd būtu jātirgo biļetes. Trešais, saprotot no manis, ka telefonu zvanot neatradīs, jo esmu izslēdzis skaņu, pa rāciju ziņo ceturtajam kaut ko Mjanmāriski, kurš uzreiz iedarbina moci un dodas pa krastu uz vietu, kur mēs izskāpām. Es tikmēr stāvu samulsis, un jūtos viegli neērti par to, ka mana neuzmanība ir izvērtusies tik nopietnā meklēšanas operācijā, bet tas īslaicīgi, jo par laimi Lāsma atrod telefonu tur pat netālu smiltīs, un vietējo džeku sajūsmas saucienu un aplausu pavadīti mēs dodamies apskatīt lielāko ķieģeļu čupu pasaulē.
Čupa ir liela. Viens no viņu karaļiem, kuram tā pat kā visiem pārējiem ir nepieciešams būt stilīgākajam no valdniekiem, bija izlēmis uzbliezt lielāko pagodu pasaulē no ķieģeļiem. Bet tad viņš nomira ticis tikai līdz 50m augstam ķieģeļu kubam, kurš vēlāk zemestrīces rezultātā kļuvis par ~45m augstu ieplīsušu ķieģeļu kubu. Izskatās gan joprojām iespaidīgi.
Šī vispār ir vieta, kur viņiem patīk lielākās lietas, te ir arī allegedly 2. lielākais zvans pasaulē (bija reāli faking liels, bet laikam neuzdrošinātos sevi saukt par zvanu lieluma ekspertu. Kaut kur vietu aprakstos pavīd arī informācija par lielāko grāmatu pasaulē, bet to vairs neatceros redzējis, iespējams grāmata todien bija aizvērta.
Pēc seno māju apskates dodamies atpakaļ uz pilsētas centru apskatīt nedaudz jaunākas mājas.
Tā kā Lāsma aizmirsa savu stilīgo krēmu Mindatas kalnu mājiņā, Mandalajā jāatrod jauns. Dodamies uz vietējām Drogām - tur iekšā ienākot čillo kādas 9 meitenes. Līdz ko sākam pētīt plauktu saturu, viņas izvietojas tādā kā puslokā ap mums, un kamēr viena ņem ārā no plauktiem krēmus un mēģina kaut ko angliski skaidrot krēmus, pārējās skatās un sačukstās viļnveidā, skaļumam paceļoties katru reizi kad Lāsma pievērš uzmanību jaunam krēmam. Es stāvu un jūtos neveikli. Kad krēms ir atrasts un savas Mjanmas meiteņu orbītas pavadībā tiekam līdz kasēm, es ņemu ārā maku. Tā kā todien visa mūsu skaidrā nauda ir pie manis, es visu 10 sieviešu acu skatienu pavadīts izņemu no maka banknotes un dodu tās Lāsmai. Nu tā, vnk drošībai lai nostiprinātu Eiropiešu dzimumu lomas arī Mjanmas pusaudzēm.
Pilsētas centrā ir kaut kāda milzu pils teritorija ar 2x2km aizsargrāfi + mūri. Stulbi, ka to, ka iekšā viņā var tikt ar bezmazvai karaļa uzaicinājumu saprotam tikai atnākot uz turieni. Nu neko, dodamies 4km pastaigā gar aizsargrāvja malu. Tā izrādās ir superpopulāra vieta vietējiem sportistiem - izvietoti ļoti daudz dažādu trenažieru un redzam pilnu paaudžu spektru, kas nodas tādām sportiskām aktivitātēm kā "skriet" vai kāda vecāka vīra gadījumā "sist pa saviem ceļiem ar kulakiem, kustinot savu dibenu pa apļveida trajektoriju".
Savu nelielu feilu ar pils apskati izlemjam remdēt ar nelielu alkohola apjomu. Dodamies uz bāru, kas pēc skata ir visvairāk fancy vieta ko līdz tam brīdim šajā valstī esam redzējuši. Esam ieradušies gan visai agri un tāpēc esam vienīgie apmeklētāji, līdz ar to grūti teikt, kas ir tie cilvēki kas to apmeklē, bet ir skaidrs ka šī pilsēta ir krietni turīgāka par iepriekšējām vietām ko esam redzējuši, un katrs dzēriens superhipsteru bārā mums izmaksā veselus 8 eiro.
Domājam ka esam bagāti eiropieši un varam to atļauties, bet patiesībā mānam sevi, jo izrādās sevišķi daudz skaidras naudas man palicis vairs nav - to saprotu kad naktī iekāpjam taksī lai tiktu uz mājām.
Kad izkratu visu maka saturu un saprotu ka man kopā ir tikai 550 naudas (~30c) saku taksistam lai aizved mūs tik tālu cik par šo sanāk. Bet esmu aizmirsis par to cik viesmīlīgi ir vietējie ļaudis.
Viņš paskatās uz to naudu, sāk smieties, paprasa kur mēģinam tik un saka nekas - aizvedīs līdz mājām - "Today I help you, tomorrow god help me!".
Čupa ir liela. Viens no viņu karaļiem, kuram tā pat kā visiem pārējiem ir nepieciešams būt stilīgākajam no valdniekiem, bija izlēmis uzbliezt lielāko pagodu pasaulē no ķieģeļiem. Bet tad viņš nomira ticis tikai līdz 50m augstam ķieģeļu kubam, kurš vēlāk zemestrīces rezultātā kļuvis par ~45m augstu ieplīsušu ķieģeļu kubu. Izskatās gan joprojām iespaidīgi.
Šī vispār ir vieta, kur viņiem patīk lielākās lietas, te ir arī allegedly 2. lielākais zvans pasaulē (bija reāli faking liels, bet laikam neuzdrošinātos sevi saukt par zvanu lieluma ekspertu. Kaut kur vietu aprakstos pavīd arī informācija par lielāko grāmatu pasaulē, bet to vairs neatceros redzējis, iespējams grāmata todien bija aizvērta.
Pēc seno māju apskates dodamies atpakaļ uz pilsētas centru apskatīt nedaudz jaunākas mājas.
Tā kā Lāsma aizmirsa savu stilīgo krēmu Mindatas kalnu mājiņā, Mandalajā jāatrod jauns. Dodamies uz vietējām Drogām - tur iekšā ienākot čillo kādas 9 meitenes. Līdz ko sākam pētīt plauktu saturu, viņas izvietojas tādā kā puslokā ap mums, un kamēr viena ņem ārā no plauktiem krēmus un mēģina kaut ko angliski skaidrot krēmus, pārējās skatās un sačukstās viļnveidā, skaļumam paceļoties katru reizi kad Lāsma pievērš uzmanību jaunam krēmam. Es stāvu un jūtos neveikli. Kad krēms ir atrasts un savas Mjanmas meiteņu orbītas pavadībā tiekam līdz kasēm, es ņemu ārā maku. Tā kā todien visa mūsu skaidrā nauda ir pie manis, es visu 10 sieviešu acu skatienu pavadīts izņemu no maka banknotes un dodu tās Lāsmai. Nu tā, vnk drošībai lai nostiprinātu Eiropiešu dzimumu lomas arī Mjanmas pusaudzēm.
Pilsētas centrā ir kaut kāda milzu pils teritorija ar 2x2km aizsargrāfi + mūri. Stulbi, ka to, ka iekšā viņā var tikt ar bezmazvai karaļa uzaicinājumu saprotam tikai atnākot uz turieni. Nu neko, dodamies 4km pastaigā gar aizsargrāvja malu. Tā izrādās ir superpopulāra vieta vietējiem sportistiem - izvietoti ļoti daudz dažādu trenažieru un redzam pilnu paaudžu spektru, kas nodas tādām sportiskām aktivitātēm kā "skriet" vai kāda vecāka vīra gadījumā "sist pa saviem ceļiem ar kulakiem, kustinot savu dibenu pa apļveida trajektoriju".
Savu nelielu feilu ar pils apskati izlemjam remdēt ar nelielu alkohola apjomu. Dodamies uz bāru, kas pēc skata ir visvairāk fancy vieta ko līdz tam brīdim šajā valstī esam redzējuši. Esam ieradušies gan visai agri un tāpēc esam vienīgie apmeklētāji, līdz ar to grūti teikt, kas ir tie cilvēki kas to apmeklē, bet ir skaidrs ka šī pilsēta ir krietni turīgāka par iepriekšējām vietām ko esam redzējuši, un katrs dzēriens superhipsteru bārā mums izmaksā veselus 8 eiro.
Domājam ka esam bagāti eiropieši un varam to atļauties, bet patiesībā mānam sevi, jo izrādās sevišķi daudz skaidras naudas man palicis vairs nav - to saprotu kad naktī iekāpjam taksī lai tiktu uz mājām.
Kad izkratu visu maka saturu un saprotu ka man kopā ir tikai 550 naudas (~30c) saku taksistam lai aizved mūs tik tālu cik par šo sanāk. Bet esmu aizmirsis par to cik viesmīlīgi ir vietējie ļaudis.
Viņš paskatās uz to naudu, sāk smieties, paprasa kur mēģinam tik un saka nekas - aizvedīs līdz mājām - "Today I help you, tomorrow god help me!".
