Ir pagājis jau principā gads, kāda iespēja, ka es kaut ko atceros no tā ceļojuma? Nekāda. Bet tikai mieru, man viss ir pierakstīts, un tagad man pašam šis ir tāds trip down the memory lane! Nav arī tā, ka baigi daudz pēdējā gadā būtu kaut kas noticis, lai tām atmiņām būtu jāpārraksta pāri kaut kas cits.
Pēc Kuala Lumpuras dodamies uz Penangu, sala/pilsēta, kuru mēdz saukt par "Austrumu Silīcija ieleju". Teikšu godīgi - no tāda nosaukuma gaidītu tādas kārtīgas austrumu izpausmes ar knockoff teslām utt, ko īsti tur neredzēju, bet pilsēta smuka. Tajā arī daudz ielu mākslas darbi, kurus sazīmējis Lietuviešu mākslinieks. Par to vietējie diezgan lepni, viens džeks pat pie savas mājas durvīm pielicis ierāmētu fotogrāfiju, kurā viņš redzams kopā ar mākslinieku, kurš lepni stādīts priekšā kā "Artist from Lithuania that draw".
Aizlaidām uz vienu no moliem kas biezā slāni rotā salas austrumu krastu, un lai arī idejiski tiecas uz ūdeni, patiesībā ļauj tev apskatīt kādus 50m platu dubļu joslu, pa kuru redzu skrienam žurku, tur ložņā tās dubļu zivis, kuras bērnībā skatījos enciklopēdijās. Virsskaņas ātrumā sāniski bliež krabīši un uz augumam proporcionāli garajām kājām čāpo mazi putni kas iemācījušies saprast kuri no dubļi burbuļiem, kas atgādina pirmatnējo zupu, patiesībā zem sevis slēpj kaut ko garšīgu. Vesela ekosistēma. Ir būtnes, kas adaptējas džungļiem, tuksnešiem, Antarktīdai un Mariannas dziļvagai. Un tad ir tādas, kas adaptējas vienkārši faking dubļiem. Man šķiet viena tāda arī manā vidusskolā mācījās.
Pilsētā ir arī norm kalns (kādi 4 Gaiziņi), kuram ir FUNIKULIERIS. Ja tu jebkad esi pilsētā kur ir funikulieris, tas ir a must have, kā jau to varētu sagaidīt no lietas kas sākas ar "fun". Arī par tādu bērnībā lasīju enciklopēdijā un brīnījos kā tādu šķību tramvaju var uztaisīt. Nē, tā nebija enciklopēdija par Penangu.
Uz kalnu braucam ar sabiedrisko autobusu, bet pa ceļam saprotam, ka nav līdzi skaidras naudas, un funikuliera biļete jāpērk skaidrā. Nekas - redzu Google maps, ka 2 pieturas pirms galapunkta ir bankomāts - izkāpsim vienkārši ātrāk un aiziesim izņemt. Kad pienāk pietura dodamies pie durvīm, bet to pamanījusi autobusa vadītāja sāk saukt "no no" un māties ar rokām. Nesaprotu īsti, turpinu durvju virzienā, un priekšā izlec sieviete. Angliski nerunā labi, so viss ko var pateikt ir "please, please no!! Please no!". Esmu viegli samulsis :l. Reti gadās tā, ka īsti nevari izkāpt no autobusa, jo negribi kādu aizvainot. Pēc nelielas skaidrošanās gan izrādās, ka dāmas noprot, ka tūristi brauc uz funikulieri un visticamāk sajaukuši pieturas. Kad zīmju valodā parādām kā ņemsim ārā naudu no bankomāta tomēr atļauj mums izkāpt.
Pirms nokļūšanas funikulierī ir speciāla siena ar greenscreenu pie kuras atzīmēt šo nozīmīgos savas dzīves notikumu. Apstājamies nofotografēties un fotogrāfs rāda - davai davai, aktīvāk, pasmaidat, parādat īkšķus. Es jūtos nedaudz sakautrējies, bet Lāsma arī saka - davai nu iepozē. Es sāku pozēt, iesēžos ceļos, uzmetu visas īstās repa zīmes ar rokām. Fotogrāfs skatās un krata galvu. Šitas pārāk daudz freestyle tomēr, davai labāk vienkārši parādi to īkšķi :l Augšā kalnā smuki, var izstaigāties vairāku kilometru garumā pa asfaltētiem celiņiem, bet nu visa pasākuma nagla tomēr ir dubultais funikuliera brauciens.
Tieši šajā laikā ir Ķīniešu jaunais gads. Apkārt ik pa laikam kaut kas sprāgst. Uz tempļiem uzliktas zīmes, kas informē, ka nevajag gluži spridzināt iekšā templī. Ir lietas ko Kristietība izdarīja labi, ir lietas ko slikti, bet laikam visvairāk man sāp, ka pa visiem gadiem ko pavadīju ticības mācībā, nekad nerunājām par jebkāda veida spridzināšanas kultūru. Pie pašiem tempļiem gan stāv kautkādi megavīraki kas kūp pa visu ielu. Aizbliežam vēl uz vienu ķīniešu templi, kurš tā noklāts ar gaismām, ka rodas sajūta, ka esi reivā. Nekad nebiju iedomājies par konceptu, ka varētu uz templi zem ripām iet.
No rīta pie viesnīcas dzirdu kaut kādu gongu un bungas rībam - tur 5 vīrieši trenējas būt par vienu garu pūķi. Džeks kam uzticēts galvas pienākums ir manāmi iesvīdis, līdz ar to noprotu, ka tā nav nekāda joku padarīšana.
Atradu google maps kaut kādu ūdenskritumu, un vienā brīvā vakarā aizbraucām uz salas otru pusi to apskatīt. Tur viss citādi - pats ūdenskritums ir daudz ļoti lieli ļoti slapji akmeņi. Uz tiem kaut kāda ģimene nodarbojas ar svinībām. Blakus neliela lauku māja, pie tās stāv traktors, uz traktora mērkaķi. Es domāju īsti mērkaķi. Tās ir laikam divas lietas ko es nekad nebiju iedomājies kopā. Tā it kā zemapziņā būtu bijis dabas likums, ka biomos, kur dzīvo mērkaķi, traktoriem vienkārši nav tiem nepieciešamās uzturvielas, tāpēc viņi visi migrē uz Austrumeiropu.
Tur pat blakus pludmale, ar visai raupjām smiltīm. Man sāk veidoties sapratne par to, ka tās mūsu jūras balto smilšu pludmales varbūt tomēr ir kaut kas īpašs. Gar jūru staigā džeks uz zirga, jo why not. Paņemam pāris aliņus un sagaidām saulrietu sēžot pludmales bārā un klausoties kā vietējā grupa vienkārši brutāli iznīcina jebko, kas bija skaists dziesmā "All along the watchtower". Sākumā smejos, domāju varbūt tur karaoke notiek. Nē. Tikai grupa un viņu ego.
Mājās braucot autobusā pāris indieši riktīgi skatās virsū un runā savā starpā, tā, ka kļūst jau nedaudz neērti. Pēc kāda brīža viens saņemas, pienāk, un palūdz nofočēties kopā. Uztaisām selfiju un viņš aiziet atpakaļ, super priecīgs runā ar savu čomu un abi turpina lupīt virsū. Malaizijā it kā baltais cilvēks nav nekāds brīnums, tāpēc vēl tagad nesaprotu ko tieši tik burvīgu viņš manī saskatīja. Varbūt abi brauca mājup no kino, kur tikko bija noskatījušies "No Country for Old Men"
