trešdiena, maijs 7

Zvirbulis.

Šitais brīvdienās bija iespējams viens no labāk pavadītajiem laikiem manā mūžā.
Tatad še 5dien 16:00 sēžam ar Daini mašīnā un pīpinam un zvanamies Ivaram, kamēr viņš mazgā grīdas vai nezinko dara un nesaprot kapēc mēs tā daram, jo tas viņam neliek steigties.
Tad mēs savācām Ivaru un tad Daiņbrāli Mārtiņu un tad Lauru un tad Bucky un bliezām kautkur Zebrus ezera virzienā.
Zebrus ir ezers ap kuru ir dūksnājtaciņas un kurš atrodas netālu no kaķeniekiem, anneniekiem un jaunbikstiem.

Kautkad
ap pāri 19 ieradāmies un noreģistrējāmies, noklausijamies visu, satikām Mareku Osīti kurš teica "Ko jūs te? Spēlēties? Paspēlēties?" un izrādija vēl citas sava īpašā saprāta pazīmes, un zvirbulis sākās.
Zvirbulis ir tāda lieta ka tu 36 stundas apmēram neguli un skrien un maksā vēl par to un jūc prātā un domā ka tas iespējams ir tavas dzīves labāk pavadītais laiks.
Vareni.
Visu es nestāstīšu, jo lai izstāstītu visu ir nepieciešams precīzi tik ilgs laiks, ci kes vakar biju dārzā tapēc es dalīšos savā priekā īsumā.

Tātad sākās viss ar to, ka mana telts smaržoja pēc vecas telts, kurā kāds ir cepis sēnes iekšā, par ko es nebrīnos, jo neesu viņu lietojis kopš laikiem kad man iespējams gadi bija māzāk kā 16, un Daiņa telts bija slapja ar ūdeni, kurš iespējams nācis vēl no dubļa, tapēc tomēr uzskatijām par gudru gulēt manā teltī.
Vakarā izskrējām 5 kontrolpunktus, 4 pa stundu apmēram un 1 divas stundas, jo vienkārši bijām pilnīgi idioti.
Pēctam uzskatijām par gudru iet meklēt citu apmetni kā rezultātā 3arpus stundas noklīdām pa kautkādiem bezgalīgiem "arumiņiem" kuros var gulēt un ēst šokolādi un pa "drīksnājiem" un "dūksnājtaciņām" kautkādā purvā, kur iespējams dzīvo ļaunprātīgi bebri, un klīstot pa purvu neviens neticēja man ka ir tāds lietvārds "vāra", un vakar es pārbaudīju tildē, un izrādījās ka tiešām nav, bet ir "rāva" kas ir sinonīms vārdam "dzelmājs" tā ka es noteikti biju domājis to. Un pus4 no rīta mēs attopamies pie kautkādām viesu mājām un pirmais ko Dainis tur prasa ir nevis "kur mēs esam?" bet gan "kāds rezultāts?". Ziniet hokejs ir stulbs. Un ja jūs mēģināsiet mani piekaut par šito es pateikšu ivaram un viņš kādam 3metrīgam metāldraudziņam un jūs visi dabūsiet pa purnu.
Tātad 4 naktī mēs atgriežamies apmetnē kur cilvēki ir tādā stāvoklī, ka viņi domā ka ir ļoti gudri un runā apmēram tā
"Katram Latvietiem ir jāizlasa Baltā Grāmata!"
"Jā, jo Čaks ir raksta par lietām kā bija lietas!"
"Kas? Čakste? Jā viņš bija prezidents!"
Un kad mēs esam ieritnājušies guļammaisos viņi izdomā par gudru sākt atdarināt dziedāšanu drūmā balsī ņurdot kopistiski "..trešais - asiņainais duncis" tik ļoti ēeeem... ka es prasu Dainim vai tik gadijumā nav atbraucis Rīgas Doma Zēnu Koris un par to mēs ilgi uzjautrinājamies.
Nākamajā rītā normāli bijām uzlikuši modinātājus uz 07:42 par ko Dainis bija baigi izbrīnīts:
D:kapēc 07:42?
W:nu jo tas ir labs laiks lai celtos
D:bet kapēc ne 07:47?
W:nu jo tas ir par vēlu
D:un kapēc ne 07:40?
I:nu jo tas ir pa agru.
Brīžiem liekas ka loģiskās domāšanas viņam na vispār.
Tātad pamodāmies, Ivars ar Daini uzreiz gāja meklēt ko darīt un uzrāvās uz orgiem(organizatori) kas lika viņiem demonstrēt rīta rosmi, ko viņi veica diezgan labi - D:"tagad ķeram un sitam manu partneri Ivaru" un diezgan daudz cilvēki sāk vienkārši skriet pakaļ pārsteigtajam Vīnim un viņš bēg un ir pārsteigts.
Diena aizgāja normālos ātrumos ejot attālumus, kas nav izmērāmi metros un klausoties mūsu zvirbuļa himnu par šokolādes lietu
http://www.youtube.com/watch?v=EwTZ2xpQwpA
tik reizes, cik nav iespējams izteikt izmantojot tikai skaitļus 1 un 4.
Kautkad pa dienu Ivars izdomāja atkal jaunu vārdu, ēdot gurķīšus viņš izlēja visu to škidrumu sev uz rokas un noteica "piparroks". Tas ir viens no smieglīgākajiem vārdiem ko var izdomāt, un iesaku šito atcerēties, jo manliekas dzīvē vismas 24 reizes tev viņš noderēs.
Vēl Vīnis pirmoreiz mūžā ēda lavašu un tā arī balsī pateica "Es pirmoreiz mūžā ēdu ceptu palagu!"
Smiekls bez gala.
Līdz vakaram visu bijām iespējamo gandrīz izdarījuši, un Vīnis vēl plusā bija paspēji kautko pafotografēt ar svešu aparātu un pabraukāties ar svešu riteni un tad vakarā ieturējām pēdējo maltīti, sakrāmējām visu paiku un dzeramo līdzi un devāmies uz vietu, kur tu aizej un esi piebeidzis to visu, un ja tu to izdari pirmais tu esi uzvarējis.
Gājām normāli daudz pa mežu un arūi mežā iekšā un arī kautkādā lielā izcirtumā, kur kājas lūzt nost un ar laiku radās pārliecība, ka mums nav ne mazākās nojēgas kur mēs esam.
Bet nu tas nebija tik svarīgi, jo man tā bija 3 īsti negulētā nakts pēc kārtas, vīnim 4 un pārējiem 2. un visiem prāts nesās uz kautkādu nepareizību runāšanu.
Kautkad nonācām uz ceļa un apturējām mašīnu kurā brauca "es te nedzīvoju, bet daudz mediju" džeku kurš bija mednieks kam no nekā nav bail un viņš mums kartē parādija, ka liekot lietā manas lieliskās orientēšanās pēc kartes spējas, mēs esam novirzījušies tikai 3km no vietas, kur pēc manām domām mums vajadzēja būt.
Ņēmām un dragājām tik uz priekšu ar smagām kājām un lai uzlaboto atmosfēru Vīnis nepārtraukti runāja par šausmenēm tā lai visiem paliktu tā neomulīgi.
Kādu laiku nogājuši mēs dabujām labāko pārsteigumu no lauras kādu vien varēja gaidīt.
Tātad es mierīgi soļoju, kad pēkšņi Laura sāk bļaut un Buksīts uztaisa tādu ultraskaņas spiedzienu, ka valters gandrīz pielaiž bikses un Dainis no bailēm gandrīz ieskrien mežā un es griežos atpakaļ un dzirdu kā Laura bļauj "BULKAS BULKAS!" un es domāju "WTF?" un tad es sadzirdu "ČŪSKAS, ČŪSKAS!" un biški mierīgāk ar sirdi paliek, kad es saprotu ka viņa tomēr bļauj "BULTAS, BULTAS!" un es atkal nobīstos jo liekas ka pa mums kāds ar bultām šauj, un tas viss notiek kādu 5 sekunžu laikā, kurās no Buksija nepārtraukti nāk ultraskaņa.
Beigās izrādijās, ka Laura uz zemes pamanīja no kokiem saliktas bultiņas, kas nozīmē ka mēs ejam pareizi un ekstāzē sāka paust savu laimi, kas lika nenormāli pārbīties Buksim un kas savukārt liak nenormāli pārbīties visiem pārējiem.
Rezultāts tāds ka visi soļo tālāk pārbijušies līdz nāvei un Laura atvainojas 4 reizes no vietas.
Biški vēlāk beidzot nonācām vietā, kur pēc mūsu domām vaidzēja būt tornim. Atradām tikai ļoti uzraktu pļavu, pa kuru brienot Vīnis krīt un nolamājas "Joptvai šīze plakte!", kas manuprāt ir labākais nolamājiens, kādu es vispār esu dzirdējis un tā nu mēs tur vazājamies un sēžam uz nolauzta koka un saprotam, ka vainu mēs vienkārši nevaram atrast, vai arī, ka mēs tik labi orientējamies pēc kartes, ka muyms nav ne mazākā nojēga kur mēs esam. Nogājām pie ezera, atradām galdiņu ar puķuvāzi un ugunskurvietu, iekūrām ugunskuru un gaidijām rītausmu.
Tā bija iespējams smieklīgākā rītausmas gaidīšana kāda man ir bijusi:
Visi sēž un ir dumi, jo pēc tik ilgi negulēta laika prāts atsakas strādāt un visur rādas gaismas un balsis un IVars iet pēc malkas tā, ka es vienkārši citēšu viņu "Es eju meklēt kociņius, kad pēkšņi skrien ļaundari kkādi, es paspīdinu un neviena nav, tad es eju vel, un viņi skrien jau tuvāk un es atkal paspīdinu un nav, un kad es paeju vel manliekas ka viņi ir man visur apkār tun es atskrienu atpakaļ" un vēl kad viņi ar Daini iet viņi lai būtu interesantāk izdomā pavisam reālu situāciju, kāda katram vismaz reizi mūžā gadās, ka viņiem meklējot malku pēkšņi varētu izdegt baterijas un mēs ar lauru un Buksi vaŗetu pazust un ezers līdzarmums un tad viņi neiznātu ko darīt.
Tad kad viss jau kūrās, apsēdāmies un ieturējām sātīgu nakts ēdienreizi - katram pa 3daļai maizes šķēles uz kuras virsū ir par maizi apmēram 5reiz biezāka desas šķēle, tā ka es viņu apgriežu otrādi tā ka maize ir uz desas un man ir nevis desmaize, bet maizdese un ēdam un visiem prieks. tad vēl kādu brīdi mēģinājām nodibināt kontaktus ar savām atbalsīm, kamēr sapratām ka tās ir atbalss un tad vienkārši migām ciet, kad pēkšņi nez no kurienes atskrien vēlviena komanda un mēs no svētlaimes gandrīz mirstam, jo saprotam ka neesam kautkādi nomaldījušies idioti.
Jā. Tur atskrēja "Mazgāts rosols" 4 cilvēku sastāvā un labi ka tā, jo laikam to viņu 5to mēs vēlāk satikām un ienīdām. Apvienojām spēkus, jo viņi bija diezgan forši viens bija kautkāds Pavasaris un viens cits bija Ivars, kuru manuprāt PoļMāra zin.
uzgājām vēlreiz rakumpļavā un pārmeklējām visu un valters sekojot halucinācijām, kas liek bērza mizai izskatīties pēc kastes ar slēdzeni vai mežā pamestam radiatoram, atrod trepes kokā, no kura iepriekš apmēram 2m attālumā mēs sēdējām un domājām ka esam kautkur nepareizi.
Un tad tur bija telefons uz kuru peizvanot klausuli paceļ visai samiegojies orgs kuram jāpavēsta ka mēs esam 2 komandas un viss ir kārtībā un mēs varam doties mājā.
Rezultāts - mums 2. vieta, "Mazgātam Rosolam" trešā un pirmo dabuja kautkāda komanda 4 cilvēku sastāvā, kurā visiem bija zeķubikses pat džekiem, tapēc būtībā var uzskatīt ka uzvaram mēs :D
Atgriezāmies nometnē un rosols aizbrauca mājā un tad sēdējām pie ugunskura un smējāmies.
Vēl tur bija mūsuprāt rosola 5 dalībnieks, kurš itkā esot visu nakti piedzēries teltī gulējis, kautgan pats to noliedza, un tagad viņš tur sēdēja ar līku degunu un mēs ar Daini vēljoprojām uzjautrinamies par viņu jo viņš ir lielākais Jokupēteris kādu vien esam satikuši. Šeit tiešām humora izjūta vienkārši nebija, un es nezinu vai viņš vispār zin kas ir muļķības un manuprāt viņš mūs ar Daini uztvēra par pilnīgākajiem pajoliņiem, jo mēs apēdām visus viņa tomātus un nepārtraukti jokojāmies un viņš domāja ka mēs runājam taisnību un iespējams pat apvainojās un teica ka viņa tomāti nav lēti un arī nav no ķīnas un modificēti arī nē un ka vispār tomāti no ķīnas nevarot būt lēti, jo tur ir tālu ceļu jāved.
Tad Vīnis nāca un gribēja padzerties un mēs iedevām viņam minerālūdens pudelē labi nomaskētu šņabi. Manliekas, ka tas ir labākais kas vien var būt - pēc 36 stundu skriešanas un ilgas negulēšanas un neliela pārtrikas trūkuma rīta dzestrumā iueraut tīrajā biški šņabi.
Un tagad mēs pat vairs nevaram teikt ka mūsu komanda nedzēra.
Pēctam mēs sēdējām un es vienā brīdī aizgāju citur sēdēt, jo man zars dūrās dibenā, un Dainis prasa "kapēc tu aizgāji tur?" un es saku "man tur bija drūmi" un tad viņi pamanija to zaru un sāka smieties un man visu atlikušo rītu bij jāklausās tādi teksti kā
"Valter tev nav gadijumā drūmi?"
I:"Kur valters?"
D:"teltī, viņam te palika drūmi"
I:"valter tev tur teltī nav drūmi?"
D:"man te ārā ir tikai nedaudz drūmi!"
Patiesībā teltī aizgāju tikai tapēck a es ienīdu Mr. Jokupēteri un ceru ka nekad mūžā viņu nesatikšu vairāk. Bet paldies par tomātiem.

Un tā kopumā es saku tikai paldies vanagiem. Baigie malači tie cilvēki ir, un tagad mēs ar Daini raudam gaužas asariņas ka tas viss tik ātri beidzās, jo tur bija tik labi, ka ja Ivars pirktu ēdienu un cigaretes es tai pasākumā varētu visu atlikušo mūžu dzīvot.
Un nākamgad manliekas es pat savas kāzas kavētu lai brauktu uz turieni.
Vareni.
Un izsakoties kautkādas Kikas vārdiem jauno vanagu diskusiju lapā - tāda galīgi hipijiska mīlsetība pret visu pēc ZT parādijusies.
Kauttkā galīgi forši.

Un tagad atkal man ir jāatgriežas parastā pasaulē, kurā skola nāk miegs un vienīgais kas par darbu zināms ir tas, ka Jānis esot teici Mārtiņam "zajebal tik ilgi zāģē", kas varētu nozīmēt, ka tik drīz darba tomēr nebūs, tapēc es klausos Gogol Bordello - Through The Roof 'n' Underground, kas ir galīgi galīgi forša dziesma par kuru māsa izteicās kā "kaitinošākā dziesma ever" un vēl kad es eju pie datora tagad viņa man saka 'tikai neliec lūdzu to dziesmu" un to arī saka Sanita, nu ka kaitinoša nevis lai es nelieku, bet man tādu prieku atnes ka prieks ^__^

Jauku dienu muļķadesas, es eju pīpēt.
Un mazliet skaistuma šodien:

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru