Draudzība ir tāda interesanta lieta.
Pa šo ziemas laiku es esmu tik labi hibernējies, ka savus draugus satieku retāk kā jebkad, bet tas man netraucē draudzēties arī tāpat.
Man patīk tās mini-draudzības, kas rodas ar cilvēkiem, kurus tu nepazīsti un ilgst maksimums 5minūtes un tā uz neatgriešanos. Ir tie brīži, kad Tev un vēl kādam ir kaut kas kopīgs un tad pufff un es eju tālāk, jo man ir svarīgas lietas.
Nesen no rīta es stacijā stāvu rindā narvītī,lai nopirktu cīgas, jo es pērku cīgas un tas ir tas, ko es daru. Man priekšā ir divi cilvēki, kuriem acīmredzot nav īsti lielas saprašanas par kafijas iepirkšanu narvīšos, bet es nevaru viņos vainot, jo es arī reizēm nesaprotu kā tādas lietas strādā. Tā nu viņi stāv ar savām kafijām un viņiem izsit summu, viņi paskatās un saka "mņe mņeh mņeh" un samlsuši noliek viņas pie kases un aiziet prom. Un tad es saskatos ar pārdevēju un mēs abi skatamies uz tām kafijām un nesaprotam lietas. Līdz brīdim, kad viņa sāk saprast un izlej viņas izlietnē (zināji, ka Narvīšos mēdz būt izlietnes? Jāņa iepriekšējā dzīvoklī nebija izlietnes un narvīšos ir!). Tad smaidot paskatās uz mani un pārdod man cigaretes un viss, mums bija nelielas attiecības skatoties uz kafiju un nu viņas ir galā un es eju pīpēt.
Interesanti arī nedaudz ir tie cilvēki, kas viņas gribēja pirkt. Es tā domāju - cik maksā kafija Narvītī? 60snt kkādi? OK, ja likās, ka tas ir par daudz, iedomāsimies zemāko cenu, cik viņas varētu maksāt -0snt. Un tad es domāju - ja es būtu gribējis pirkt kafiju pa 0snt, bet redzu, ka viņa maksā 60snt, tas ir par 60snt dārgāk, un es jau viņu esmu ielējis unes esmu tāds pingvīns, ka es par viņu arī samaksātu un samulsis aizietu prom, tikai lai izskatītos pēc normāla sabiedrības locekļa. Interesanti tā.
Vēl es sapratu, ka es šāda pat veidā varu iegūt ienaidniekus. Ne tādus īstus, bet arī tādus mini viena vakara attiecībām. Jaunajā gadā no rīta mēs dodamies uz pirmo vilcienu un pie gājēju pārejas notraušam asaras un atvadamies no Nomīša un viņa komandas, kad pār ielu deso kautkāda tante, viņai gandrīz uzbrauc mašīna, un viņa dusmās pamet roku gaisā, ko es saprotu kā uzaicinājum nosaukties "GOSPAĢI!". Un tad viņa paskatās uz mani neapmierināti, ko savukārt es atkal ztveru kā uzaicinājumu aizrādīt viņai ar vārdiem "Kas tu dura?? 2 KRĀSAS TEV BIJA JĀIEMĀCAS!! 2 KRĀSAS! CIK REĀLI GRŪTI tas ir?!" un tante ir apmulsusi un vienkārši lupijot man virso deso ātri prom stacijas virzienā. Un tad es domāju FAK JĀ! "Yet another small victory for human kind!". Un tā mēs vairs neesam redzējušies. Un ir kruti, ka šitas strādā, varbūt turpmāk nonākot nepareizās situācijās es varēt sākt riktīgi dirst cilvēkiem virsū līdz līmenim, kad viņi ir pārāk apmulsuši, lai kaut ko atbildētu.
No otras puses man ir aizdomas, ka tas beigsies ar to, ka es dabūšu snīpi.
Es nezinu.
Kaut kā tā.
ceturtdiena, janvāris 17
pirmdiena, janvāris 7
Un spēles ir skaistas
Bieži ļaudis man vaicā "Valter kāpēc spēles ir tik lieliskas" un es atbildu.... nē, man patiesībā neviens tā nejautā nekad. Kas manuprāt ir nedaudz skumji.
Lai arī es neteiktu, ka šī industrija ir maza, cilvēki, kas spēlē spēles, kas ir nopietnākas par 3 vienādu bumbiņu sašaušanu kopā, manu paziņu lokā ir kaut kā maz. Reiz Gatis Trikulis man vaicāja "Kādu spēli tu esi spēlējis?" un es nedaudz apstulbu nezinot, ko teikt, kā tas normāli būtu lielai daļai, ja es pajautātu "Kādu filmu tu esi redzējis?", kas droši vien bija pilnīgi normāls jautājums laikā, kad tikko bija iznākusi filma "Freds Otto šķauda".
Realitāte ir tāda, ka spēles sen vairs neaprobežojas ar arkādēm, kas naratīva ziņā ir tikpat bagātas, kā students pēc 15. datuma, vai fast-paced action shooters, kuros kvalitāti nosaka, tas cik neskaitāmas reizes tu jau esi izdarījis vienu to pašu, un tavu lamuvārdu krājuma 12 gadu vecumā.
Protams, ka šis medijs ir jauns, un tiešām kvalitāti un/vai skaisti darbi ir savā ziņā retums, bet tas ir piedodami, ņemot vērā cik ilgs laiks mācīties un laboties ir bijis pārējiem. Kaut kādu iemeslu pēc mani nūģa gēni mani ir piespieduši spēlēt spēles jau kopš bērnības, un laimīgā kārtā tas ir izvērties nevis 6 gadu ilga ieguldījuma "World of Warcraft" karakterā, bet vēlmes meklēt un redzēt spēles, kas izceļās, atšķirās un kaut kādā veidā ir ekselentākas un atrodas virs dominējošā vienveidības slāņa.
Es pieņemu, ka katram cilvēkam ir kaut kāda tieksme baudīt mākslu kaut kādā formā, vienalga vai tas būtu adījumi, kino vai komiksi. Man patīk filmas un grāmatas, un, manuprāt, atšķirībā no liela vairuma manu vienaudžu, man, piemēram, absolūti nepiš mūzika. Man patīk klausīties dziesmas, kas man patīk, bet tur tas arī apstājas, es nemeklēju kaut ko vairāk, vai neiekarstu rādot dažādas zīmes ar rokām skaļi saucot "KURT KOBEIN ES TEVI MĪLU". Tāpat es īsti nesaprotu gleznas, par ko man Laima gan jau varētu sadot pa purnu, bet tajā pat laikā man sirdī paliek vieta spēlēm.
Un tad nu lūk, es gribu Tev piedāvāt apskatīt "Thirty Flights of Loving", kas nebūt nav labākā spēle universā, taču tā ir tikai ~10 minūtes gara, un neskatoties uz faktu, ka tas ir ļoti īss laiks, veidotājs bez dialogu palīdzības spēj izvest tevi cauri naratīvam, kas manās acīs nevienā veidā nav sliktāks par Transformers triloģiju kopā ņemtu, un naratīva struktūras ziņā ir pat kompleksāks, un interesantāks.
Es zinu, ka tu par viņu nemaksāsi 5euro, tāpēc šeit ir links.
Pamēģini. Būs smuki.
Un es tā kā tiešām labprāt dzirdētu komentārus. Man kaut kā ir cerībā, ka, kaut kur tur ārā ir vismaz vēl viens cilvēks, kam šis šķiet lieliski.
Un ja tev konkrēti nepatika - nesatraucies, tas nebūt nenozīmē, ka Tu neko nesaproti no spēlēm. Tas drīzāk nozīmē vienkārši to, ka Tev ir sūdīga gaume, bet tas nekas, Adamam Sendleram arī kaut kā naudiņa ir jāpelna.
Lai arī es neteiktu, ka šī industrija ir maza, cilvēki, kas spēlē spēles, kas ir nopietnākas par 3 vienādu bumbiņu sašaušanu kopā, manu paziņu lokā ir kaut kā maz. Reiz Gatis Trikulis man vaicāja "Kādu spēli tu esi spēlējis?" un es nedaudz apstulbu nezinot, ko teikt, kā tas normāli būtu lielai daļai, ja es pajautātu "Kādu filmu tu esi redzējis?", kas droši vien bija pilnīgi normāls jautājums laikā, kad tikko bija iznākusi filma "Freds Otto šķauda".
Realitāte ir tāda, ka spēles sen vairs neaprobežojas ar arkādēm, kas naratīva ziņā ir tikpat bagātas, kā students pēc 15. datuma, vai fast-paced action shooters, kuros kvalitāti nosaka, tas cik neskaitāmas reizes tu jau esi izdarījis vienu to pašu, un tavu lamuvārdu krājuma 12 gadu vecumā.
Protams, ka šis medijs ir jauns, un tiešām kvalitāti un/vai skaisti darbi ir savā ziņā retums, bet tas ir piedodami, ņemot vērā cik ilgs laiks mācīties un laboties ir bijis pārējiem. Kaut kādu iemeslu pēc mani nūģa gēni mani ir piespieduši spēlēt spēles jau kopš bērnības, un laimīgā kārtā tas ir izvērties nevis 6 gadu ilga ieguldījuma "World of Warcraft" karakterā, bet vēlmes meklēt un redzēt spēles, kas izceļās, atšķirās un kaut kādā veidā ir ekselentākas un atrodas virs dominējošā vienveidības slāņa.
Es pieņemu, ka katram cilvēkam ir kaut kāda tieksme baudīt mākslu kaut kādā formā, vienalga vai tas būtu adījumi, kino vai komiksi. Man patīk filmas un grāmatas, un, manuprāt, atšķirībā no liela vairuma manu vienaudžu, man, piemēram, absolūti nepiš mūzika. Man patīk klausīties dziesmas, kas man patīk, bet tur tas arī apstājas, es nemeklēju kaut ko vairāk, vai neiekarstu rādot dažādas zīmes ar rokām skaļi saucot "KURT KOBEIN ES TEVI MĪLU". Tāpat es īsti nesaprotu gleznas, par ko man Laima gan jau varētu sadot pa purnu, bet tajā pat laikā man sirdī paliek vieta spēlēm.
Un tad nu lūk, es gribu Tev piedāvāt apskatīt "Thirty Flights of Loving", kas nebūt nav labākā spēle universā, taču tā ir tikai ~10 minūtes gara, un neskatoties uz faktu, ka tas ir ļoti īss laiks, veidotājs bez dialogu palīdzības spēj izvest tevi cauri naratīvam, kas manās acīs nevienā veidā nav sliktāks par Transformers triloģiju kopā ņemtu, un naratīva struktūras ziņā ir pat kompleksāks, un interesantāks.
Pamēģini. Būs smuki.
Un es tā kā tiešām labprāt dzirdētu komentārus. Man kaut kā ir cerībā, ka, kaut kur tur ārā ir vismaz vēl viens cilvēks, kam šis šķiet lieliski.
Un ja tev konkrēti nepatika - nesatraucies, tas nebūt nenozīmē, ka Tu neko nesaproti no spēlēm. Tas drīzāk nozīmē vienkārši to, ka Tev ir sūdīga gaume, bet tas nekas, Adamam Sendleram arī kaut kā naudiņa ir jāpelna.
sestdiena, janvāris 5
Jauns gads, jauns debīls virsraksts
Šogad pēc jaunā gada svinībām, netipiski man, nevis atlūzu tur pat, kur svinēju, bet ar Laimu izlēmām doties mājās ar pirmo rīta vilcienu. Stacija šajā laikā ir kaut kas tāds, kas nedaudz fascinē. Man gan vienmēr patīk būt vietās laikos, kad tās atšķiras no ikdienā ierastā, piemēram, atnākt pirmajam uz darbu un pilnīgā klusumā ieslēgt zivīm akvārijā gaismu, vai nākamajā rītā pēc Jāņiem Rīgas centrā secināt, ka pat pensis varētu pāriet 13. janvāra ielai pašā centrā, nevienam īsti netraucējot.
Šie piemēri gan ir tādi smuki, kamēr Centrālā stacija jauno gadu sāk tādā stāvoklī, kas, manuprāt kalpo kā lielisks fizisks piemērs vārdiem "sabiedrības atrauga". Ļoti lēnā gaitā pa to klīst cilvēki, kas nav īpaši atšķirami no zombijiem, toletē uz grīdas kādam no vēdera pa nepareizo galu izkritis vecgada vakara rasols, un apsargi staigā apkārt ar nikniem skatieniem, vienkārši sākot piesieties čalim, kuram ļoti pūš vējš tā, ka grūti noturēt līdzsvaru, ar vārdiem "KO TU TE MEKLĒ? UZ KURIENI BRAUKSI?". Trepītes savukārt nosēdis ļoti interesants cilvēku kontingents, tur ir bomzis, piedzēries jaunietis, cits jaunietis, kas žonglē un kāda tieva sieviete ap gadiem 40, kas lasa rūtiņu lapu un izskatās tik ļoti no laukiem, ka mums šķita, ka interesantākais, kas uz tās lapas varētu būt rakstīts ir "Biju Rīgā. Redzēju kartupeļus. Vienu kilogramu.". Vilcienā savukārt divi jaunieši vagona galā vienkārši kurī zāli. Tā, ka pofig, visa tā "izkāpšanas telpa" ir pilna ar dūmiem. Kamēr mēs ar Laimu gaidām savu pieturu, viņi pēkšņi izdomā, ka mēs esam ļoti dusmīgi, un sāk taisnoties un atvainoties ka šādi nu te gadījās, un ilgs ceļš jābrauc, varam taču saprast. Laima tādā nopietnā balsī atbild "Nu jā - Rīga-Tukums jau viena no tām garākajām dzelzceļa līnijām. Runā, ka otrā garākā pasaulē" uz ko viens no jauniešiem acīmredzot cenšas meklēt attaisnojumu. Viņa domu gājiens varētu būt aptuveni "tāāāā'... kas ir tālu?..... hmm... DAUGAVPILS!" jo viņš vienkārši mums pasaka "Daugavpils".
Protams ir arī šeit smukais. Esi kādreiz bijis stacijas peronu galā? Tur vienkārši nekā nav, tukšs. Nevaru īsti saprast, kāpēc viņi taisīja tik garus peronus, bet es pieņemu, ka padomju laikā visi vienkārši bija tādā pālī, ka nemācēja vilciena garumu izmērīt. Un tur uz ekrāniem, kas rāda nākamo vilcienu ir kaut kaut kāds "glitch", kas pāris burtus pārvērš par nesaprotamiem simboliem, turklāt laiks tiek rādīts konkrēti nepareizam vilcienam. Es nezinu vai šis laiks tur ir iesalis vai vienkārši dzīvo savu dzīvi, bet ap 05:20 rītā tur rādās "Sloka 15:45". Un tur nav neviena cilvēka. Un tā sajūta tur stāvot ir tāda, ko man visvieglāk būtu aprakstīt cilvēkiem, kas ir uz Tu ar datorspēlēm. Vairākas reizes savā mūžā, un ne man vienam, dažādu kļūdu rezultātā datorspēlē ir gadījies vienkārši "izkrist no kartes", vai aizlēkt aiz sienas, aiz kuras aizlēkt nav paredzēts, vai kā citādi nonākt vietā, kas acīmredzami nav paredzēta manām acīm. Lai arī tur reti ir kas vairāk par pāris slikti renderētiem modeļiem un jocīgiem "artefaktiem" kas izpaužas kā random akmeņi, jūra, kas karājas gaisā, vai vienkārši tukšums, šī sajūta redzēt kaut ko, kas bijis paredzēts tikai veidotāju acīm ir ārkārtīgi lieliska.
Dažreiz man patīk iedomāties alternatīvas populārajiem pasaules rašanās/eksistēšanas skaidrojumiem, un man tomēr šķiet būtu skaisti pieņemt, ka eksistē kaut kāds arhitekts, kas ir daudz tehniskāks par Bībeles Dievu vai pieņemt, ka, iespējams, mēs neesam īstas dzīvas būtnes, bet gan ārkārtīgi izsmalcinātu AI kopums, kas eksistē kaut kādā pasaules simulācijā. Un cik gan lieliski būtu vienu dienu aiziet līdz perona galam un saprast, ka šeit visums vēl nav pabeigts. Bija filma par šādu tēmu. Filma sūdīga, bet ideja interesanta, tā kā, ja tev ir slikta gaume, iesaku noskatīties.
Zini kas vēl ir smuki? "The fact that universe has named itself". Gan teikums, gan ideja.
Vēl es brīvdienās saņēmu smieklīgāko darba piedāvājumu savā mūžā. Kādu vakaru sadzēries stāvu McDonalds un nolemju izpētīt ko mūsdienās piedāvā "Happy Meal" rotaļlietās? Zini ko? Sūdus. Ne burtiski, bet būtu smieklīgi, ja būtu. Jebkurā gadījumā es pētu ilgāk par 5min un tur reāli nav nekas, kas man interesētu. Tad kāds čalis no rindas man saka "Es atvainojos! Jūs gadījumā neesat programmētājs?" uz ko es atbildu noliedzoši, bet pieminu, ka kaut kādas primitīvas zināšanas man ir, un kalkulatoru vai kases aparātu es uzprogrammēt protu. Kad prasu kāpēc jautā viņš atbild "Vienkārši es arī pirmīt to stendu ļoti ilgi pētīju un tad domāju, ka varbūt "great minds think alike"". "Nu redzi mums te vienam ārzemju advokātu birojam jāuzprogrammē kriptosistēma, un mums nevienam birojā nav laika" un tā vārdu pa vārdam viņš jau man raksta meilu un, neskatoties uz faktu, ka no tā es nesaprotu neko, un man jau ir pilnas slodzes darbs, es tieku aicināts aprunāties lai man izstāstītu kas tur tieši ir un kā, un apmācīšot mani un tā. Nekur tālāk tas gan aizvirzījies nav, bet man ir stipra aizdoma, ka es ar lielu prieku bez maksas veltītu šim savu brīvo laiku, jo reāli smieklīgāku darbā nolīgšanas gadījumu es neesmu dzirdējis. Man patīk, ka interesantas lietas atrod mani pašas.
Un tad vēl par jaunā gada apņemšanām. Skatos baigi modē, visi kaut ko apņemās un tā, un mana vienīgā pusapņemšanās nesmēķēt ilga aptuveni 8h (uzpīpēju, aizgāju gulēt, pamodos, aizbraucu uz darbu un jau atkal uzpīpēju). BET! Man ir labāka ideja. Kā būtu ja mēs vairāki cilvēki, kas nav lohi savāktos, sarakstītu uz lapiņām muļķīgas lietas, sajauktu, un tad katrs izlozē sev apņemšanās? uzvar tas, kurš izpilda visvairāk/visgrūtākās, bet apņemšanās tādas kā "Tikt televīzijā", "Vismaz 10 (ne obligāti secīgas) dienas gadā nostaigāt katru dienu ar citu cepuri", "Panākt, ka kāds mani citē raksturojot kādu politiķi ar vārdu "penis"", vai ko tamlīdzīgu. Manliekas būtu aptuveni 65,865 reizes interesantāk nekā "Izlasīt 10 grāmatas, nodzīt 10kg, nepīpēt 10 mēnešus, kļūt interesantam". Bet ko nu es saprotu.
Ja šo es neizdarīšu, tad es šogad palieku ar apņemšanos mēģināt neapēst absolūti nevienu sēni. Es zinu, ka man apkārt ir hobitu čigāni, kas pat marmelādē mēģinās šampinjonu iešmaukt, bet bez tā jau laikam nebūtu izaicinājuma.
Kaut kā tā. Cerams nav par garu. Lūgtum, Lūk, jauns gads.
Šie piemēri gan ir tādi smuki, kamēr Centrālā stacija jauno gadu sāk tādā stāvoklī, kas, manuprāt kalpo kā lielisks fizisks piemērs vārdiem "sabiedrības atrauga". Ļoti lēnā gaitā pa to klīst cilvēki, kas nav īpaši atšķirami no zombijiem, toletē uz grīdas kādam no vēdera pa nepareizo galu izkritis vecgada vakara rasols, un apsargi staigā apkārt ar nikniem skatieniem, vienkārši sākot piesieties čalim, kuram ļoti pūš vējš tā, ka grūti noturēt līdzsvaru, ar vārdiem "KO TU TE MEKLĒ? UZ KURIENI BRAUKSI?". Trepītes savukārt nosēdis ļoti interesants cilvēku kontingents, tur ir bomzis, piedzēries jaunietis, cits jaunietis, kas žonglē un kāda tieva sieviete ap gadiem 40, kas lasa rūtiņu lapu un izskatās tik ļoti no laukiem, ka mums šķita, ka interesantākais, kas uz tās lapas varētu būt rakstīts ir "Biju Rīgā. Redzēju kartupeļus. Vienu kilogramu.". Vilcienā savukārt divi jaunieši vagona galā vienkārši kurī zāli. Tā, ka pofig, visa tā "izkāpšanas telpa" ir pilna ar dūmiem. Kamēr mēs ar Laimu gaidām savu pieturu, viņi pēkšņi izdomā, ka mēs esam ļoti dusmīgi, un sāk taisnoties un atvainoties ka šādi nu te gadījās, un ilgs ceļš jābrauc, varam taču saprast. Laima tādā nopietnā balsī atbild "Nu jā - Rīga-Tukums jau viena no tām garākajām dzelzceļa līnijām. Runā, ka otrā garākā pasaulē" uz ko viens no jauniešiem acīmredzot cenšas meklēt attaisnojumu. Viņa domu gājiens varētu būt aptuveni "tāāāā'... kas ir tālu?..... hmm... DAUGAVPILS!" jo viņš vienkārši mums pasaka "Daugavpils".
Protams ir arī šeit smukais. Esi kādreiz bijis stacijas peronu galā? Tur vienkārši nekā nav, tukšs. Nevaru īsti saprast, kāpēc viņi taisīja tik garus peronus, bet es pieņemu, ka padomju laikā visi vienkārši bija tādā pālī, ka nemācēja vilciena garumu izmērīt. Un tur uz ekrāniem, kas rāda nākamo vilcienu ir kaut kaut kāds "glitch", kas pāris burtus pārvērš par nesaprotamiem simboliem, turklāt laiks tiek rādīts konkrēti nepareizam vilcienam. Es nezinu vai šis laiks tur ir iesalis vai vienkārši dzīvo savu dzīvi, bet ap 05:20 rītā tur rādās "Sloka 15:45". Un tur nav neviena cilvēka. Un tā sajūta tur stāvot ir tāda, ko man visvieglāk būtu aprakstīt cilvēkiem, kas ir uz Tu ar datorspēlēm. Vairākas reizes savā mūžā, un ne man vienam, dažādu kļūdu rezultātā datorspēlē ir gadījies vienkārši "izkrist no kartes", vai aizlēkt aiz sienas, aiz kuras aizlēkt nav paredzēts, vai kā citādi nonākt vietā, kas acīmredzami nav paredzēta manām acīm. Lai arī tur reti ir kas vairāk par pāris slikti renderētiem modeļiem un jocīgiem "artefaktiem" kas izpaužas kā random akmeņi, jūra, kas karājas gaisā, vai vienkārši tukšums, šī sajūta redzēt kaut ko, kas bijis paredzēts tikai veidotāju acīm ir ārkārtīgi lieliska.
Dažreiz man patīk iedomāties alternatīvas populārajiem pasaules rašanās/eksistēšanas skaidrojumiem, un man tomēr šķiet būtu skaisti pieņemt, ka eksistē kaut kāds arhitekts, kas ir daudz tehniskāks par Bībeles Dievu vai pieņemt, ka, iespējams, mēs neesam īstas dzīvas būtnes, bet gan ārkārtīgi izsmalcinātu AI kopums, kas eksistē kaut kādā pasaules simulācijā. Un cik gan lieliski būtu vienu dienu aiziet līdz perona galam un saprast, ka šeit visums vēl nav pabeigts. Bija filma par šādu tēmu. Filma sūdīga, bet ideja interesanta, tā kā, ja tev ir slikta gaume, iesaku noskatīties.
Zini kas vēl ir smuki? "The fact that universe has named itself". Gan teikums, gan ideja.
Vēl es brīvdienās saņēmu smieklīgāko darba piedāvājumu savā mūžā. Kādu vakaru sadzēries stāvu McDonalds un nolemju izpētīt ko mūsdienās piedāvā "Happy Meal" rotaļlietās? Zini ko? Sūdus. Ne burtiski, bet būtu smieklīgi, ja būtu. Jebkurā gadījumā es pētu ilgāk par 5min un tur reāli nav nekas, kas man interesētu. Tad kāds čalis no rindas man saka "Es atvainojos! Jūs gadījumā neesat programmētājs?" uz ko es atbildu noliedzoši, bet pieminu, ka kaut kādas primitīvas zināšanas man ir, un kalkulatoru vai kases aparātu es uzprogrammēt protu. Kad prasu kāpēc jautā viņš atbild "Vienkārši es arī pirmīt to stendu ļoti ilgi pētīju un tad domāju, ka varbūt "great minds think alike"". "Nu redzi mums te vienam ārzemju advokātu birojam jāuzprogrammē kriptosistēma, un mums nevienam birojā nav laika" un tā vārdu pa vārdam viņš jau man raksta meilu un, neskatoties uz faktu, ka no tā es nesaprotu neko, un man jau ir pilnas slodzes darbs, es tieku aicināts aprunāties lai man izstāstītu kas tur tieši ir un kā, un apmācīšot mani un tā. Nekur tālāk tas gan aizvirzījies nav, bet man ir stipra aizdoma, ka es ar lielu prieku bez maksas veltītu šim savu brīvo laiku, jo reāli smieklīgāku darbā nolīgšanas gadījumu es neesmu dzirdējis. Man patīk, ka interesantas lietas atrod mani pašas.
Un tad vēl par jaunā gada apņemšanām. Skatos baigi modē, visi kaut ko apņemās un tā, un mana vienīgā pusapņemšanās nesmēķēt ilga aptuveni 8h (uzpīpēju, aizgāju gulēt, pamodos, aizbraucu uz darbu un jau atkal uzpīpēju). BET! Man ir labāka ideja. Kā būtu ja mēs vairāki cilvēki, kas nav lohi savāktos, sarakstītu uz lapiņām muļķīgas lietas, sajauktu, un tad katrs izlozē sev apņemšanās? uzvar tas, kurš izpilda visvairāk/visgrūtākās, bet apņemšanās tādas kā "Tikt televīzijā", "Vismaz 10 (ne obligāti secīgas) dienas gadā nostaigāt katru dienu ar citu cepuri", "Panākt, ka kāds mani citē raksturojot kādu politiķi ar vārdu "penis"", vai ko tamlīdzīgu. Manliekas būtu aptuveni 65,865 reizes interesantāk nekā "Izlasīt 10 grāmatas, nodzīt 10kg, nepīpēt 10 mēnešus, kļūt interesantam". Bet ko nu es saprotu.
Ja šo es neizdarīšu, tad es šogad palieku ar apņemšanos mēģināt neapēst absolūti nevienu sēni. Es zinu, ka man apkārt ir hobitu čigāni, kas pat marmelādē mēģinās šampinjonu iešmaukt, bet bez tā jau laikam nebūtu izaicinājuma.
Kaut kā tā. Cerams nav par garu. Lūgtum, Lūk, jauns gads.
Abonēt:
Ziņas (Atom)