Draudzība

Draudzība ir tāda interesanta lieta.
Pa šo ziemas laiku es esmu tik labi hibernējies, ka savus draugus satieku retāk kā jebkad, bet tas man netraucē draudzēties arī tāpat.
Man patīk tās mini-draudzības, kas rodas ar cilvēkiem, kurus tu nepazīsti un ilgst maksimums 5minūtes un tā uz neatgriešanos. Ir tie brīži, kad Tev un vēl kādam ir kaut kas kopīgs un tad pufff un es eju tālāk, jo man ir svarīgas lietas.
Nesen no rīta es stacijā stāvu rindā narvītī,lai nopirktu cīgas, jo es pērku cīgas un tas ir tas, ko es daru. Man priekšā ir divi cilvēki, kuriem acīmredzot nav īsti lielas saprašanas par kafijas iepirkšanu narvīšos, bet es nevaru viņos vainot, jo es arī reizēm nesaprotu kā tādas lietas strādā. Tā nu viņi stāv ar savām kafijām un viņiem izsit summu, viņi paskatās un saka "mņe mņeh mņeh" un samlsuši noliek viņas pie kases un aiziet prom. Un tad es saskatos ar pārdevēju un mēs abi skatamies uz tām kafijām un nesaprotam lietas. Līdz brīdim, kad viņa sāk saprast un izlej viņas izlietnē (zināji, ka Narvīšos mēdz būt izlietnes? Jāņa iepriekšējā dzīvoklī nebija izlietnes un narvīšos ir!). Tad smaidot paskatās uz mani un pārdod man cigaretes un viss, mums bija nelielas attiecības skatoties uz kafiju un nu viņas ir galā un es eju pīpēt.
Interesanti arī nedaudz ir tie cilvēki, kas viņas gribēja pirkt. Es tā domāju - cik maksā kafija Narvītī? 60snt kkādi? OK, ja likās, ka tas ir par daudz, iedomāsimies zemāko cenu, cik viņas varētu maksāt -0snt. Un tad es domāju - ja es būtu gribējis pirkt kafiju pa 0snt, bet redzu, ka viņa maksā 60snt, tas ir par 60snt dārgāk, un es jau viņu esmu ielējis unes esmu tāds pingvīns, ka es par viņu arī samaksātu un samulsis aizietu prom, tikai lai izskatītos pēc normāla sabiedrības locekļa. Interesanti tā.
Vēl es sapratu, ka es šāda pat veidā varu iegūt ienaidniekus. Ne tādus īstus, bet arī tādus mini viena vakara attiecībām. Jaunajā gadā no rīta mēs dodamies uz pirmo vilcienu un pie gājēju pārejas notraušam asaras un atvadamies no Nomīša un viņa komandas, kad pār ielu deso kautkāda tante, viņai gandrīz uzbrauc mašīna, un viņa dusmās pamet roku gaisā, ko es saprotu kā uzaicinājum nosaukties "GOSPAĢI!". Un tad viņa paskatās uz mani neapmierināti, ko savukārt es atkal ztveru kā uzaicinājumu aizrādīt viņai ar vārdiem "Kas tu dura?? 2 KRĀSAS TEV BIJA JĀIEMĀCAS!! 2 KRĀSAS! CIK REĀLI GRŪTI tas ir?!" un tante ir apmulsusi un vienkārši lupijot man virso deso ātri prom stacijas virzienā. Un tad es domāju FAK JĀ! "Yet another small victory for human kind!". Un tā mēs vairs neesam redzējušies. Un ir kruti, ka šitas strādā, varbūt turpmāk nonākot nepareizās situācijās es varēt sākt riktīgi dirst cilvēkiem virsū līdz līmenim, kad viņi ir pārāk apmulsuši, lai kaut ko atbildētu.
No otras puses man ir aizdomas, ka tas beigsies ar to, ka es dabūšu snīpi.
Es nezinu.
Kaut kā tā.