Pagājušajā nedēļā es biju devies pelnītā atpūtā no ekseļa, kas ir pilnīgi normāli ņemot vērā, ka ir Jūlijs, un es kaut kādā veidā līdz mēneša vidum esmu pamanījies nodzert visu naudu. Bet tā, kā es jau ilgus gadus esmu trenējies izdzīvot ar mazāk līdzekļiem nekā šķistu pietiekami, lai kaut vai paēstu, tā nav problēma, un, ja tu domā, ka es vēsā mierā neizvilkšu līdz Jūlija beigām ar saviem 0,20snt, tu laikam neesi lietas kursā par Laimas ledusskapja saturu.
Es esmu diezgan sūdīgs sava brīvā laika plānotājs, kā rezultātā varētu šķist, ka man neinteresē darīt neko. Bet tā nav - es vienkārši esmu idiots. Īpaši tas mēdz atstāt iespaidu uz tādā lietām, kā atvaļinājums, kas piemēram pagājušo gad bija tik absolūti sūdīgi izplānots, ka izrādījās, ka nevienam nav laika mani redzēt, un es gandrīz visu nedēļu nosēdēju Avotu ielas dzīvoklī, kas nebija kruti, bet nebija arī obligāti stulbi, jo es varēju atļauties būt pilnīgā vafelē jau 14:00 dienā.
Šogad ir labāk, jo Jānis Bičkovskis, mans fellow bomzis, kurš ir izlēmis, ka strādāt nav obligāti nepieciešams, ierosināja, ka mēs abi divi varētu doties romantiskā ceļojumā uz Liepāju, pilsēta, kura man šķita, ka man besī, bet abi neesam bijuši tur senāk kā uz pamatskolas eksāmeniem.
Savu ceļojumu mēs sākām 7dienas vakarā, kad abiem vēl bija gana daudz naudas, lai pārbaudītu cik tieši labs ir 7grādīgs alus "apinīts" STIKLA pudelē. Necik, bet krāmē normāli. Vakara gaitā mums trijiem (te vēl ir Laima) pievienojās arī Mārtiņš ar Arvīdu un vienu čali tādā flāķi, ka atrast atslēgas caurumu varētu būt viņa mūža kvests un viņa draudzeni. Tie ir cilvēki, kas nedzīvo pie jūras, tāpēc, kamēr MrVafele ir atlūzis uz soliņa, pārējie izlemj iet peldēties.
Un lūk jautājums, uz kuru man vēl joprojām nav atbildes, bet tev varbūt ir - kurā brīdī tieši tu izlem, ka kāds ir noslīcis un kam tu zvani (es domāju valsts dienestus, nevis Dainim)? Mēs stāvam pie jūras, ir auksts, tumšs, gribas mājās un no mūsu biedriem nav ne skaņas. Un tā ka jau paliek nedaudz neērti, un ir pagājušas minūtes 20. Tā kā nezinam ko darīt, izlemjam izpīpēt cigareti un tad zvanīt 112, kad pēkšņi no tumsas izskrien trīs aizelsušies jaunieši apakšveļā - kaut kā pa viļņiem nav sapratuši ar ko tieši nodarboties, un izpeldējuši 100m no mums izlēmuši skriet pretējā virzienā. Tas tā normāli naktī uztaisīt puskilometra maratonu, kamēr mēs sēžam un jūtamies slikti, un uz soliņa vēl ir atlūzis čalis.
Pirmdien mēs sākam savu ceļojumu un izlemjam uz Liepāju doties.. caur Mālpili. Jo kāpēc ne (īstenībā jo tāpēc, ka telts mums nav). Šeit nekas obligāti interesants nenotiek, ja neskaita faktu, ka stopēšana iet raiti un vienam šoferim spalvas uz rokas ir garākas par matiem, kas man šķiet kaut kā nedaudz jocīgi. Tā kā man līdzi ir ermoņikas, Jānis Mālpilī paņem ukuleli un mūsu muzikālais duo uzskata, ka 20:00 vakarā ir normāls laiks stopēt tālāk uz Liepāju. Nav. Vismaz no Mālpils. Bet tas nekas, jo ja tev ir līdzi mūzikas instrumenti viss ir konkrēti lieliski, un tu ej saulrietā un spēlē kaut ko, kas ir pa vidu starp indie dziesmu un vienkāršu ģitāras skaņošanu. Nogājuši savus kilometrus 7-8, mēs jau esam garām mūsu cietumā esošā BFF Akona mājām, kad tomēr kāds apstājas. Jānis iesēžas priekšā, es aizmugurē, un tad paliek neērti. Pie stūres ir čalis, kas izskatās, tā, ka varētu sadot man pa seju par to vien, ka es kurpi neesmu aizšņorējis, klāts tetovējumos un pīpē 3 cigaretes reizē. Izrādās gan, ka tas ir kaut kāds Jāņa brāļa čomaks, un aizved mūs nevis līdz solītajai Garkalnei, bet līdz Rīgai, kas ir lieliski, un mēs izlemjam ceļu turpināt dodoties atpakaļ uz Jūrmalu. Pa ceļam viņš prasa Jānim vai viņam ir draudzene. Saņemot noliedzošu atbildi viņš saka "Pareizi ir. Visas tās jaunās meitenes debīlas ir! Nesaprotu ko no dzīves grib." Sapratēt meitenes? Debīlas jūs esot. Tad es zvanu Laimai un viņa smejas, jo mēs esam idioti.
Izrādās vakarā, ka es arī šo to nesaprotu no vilcieniem. Iekāpjam pēdējā, un tur pie durvīm sēž kaut kas, kas atgādina 35 gadīgu Sprīdīti, kas purvā atradis nevis vējamāti bet krietnu apjomu divlitrīgu alus pudeļu. Kaut kāda sieviete viņam prasa uz kurieni brauc un viņš stāsta:
"Es uz tiem.... nu.... nu tiem... bļeģ aizmirsu.... nu tiem.. nu tur bija.... āā... nē, bļeģ aizmirsu... nu uz tiem tur..." un šis turpinās kādas minūtes 5 stabili un mēs ar Jāni jau esam pārķiķinājušies kā mazas meitenes un nevaram sagaidīt atrisinājumu. Vēl paiet pāris minūtes līdz "..nu uz tiem... ATCERĒJOS!!!................. Vaivariem!!" un šajā brīdī mēs jau esam tuvu asarām no smiešanās. Kas skumji? Ne Sprīdīts ne mēs nesapratām, ka šis vilciens iet tikai līdz Dubultiem, un mums visiem vajadzēja nākamo. No Sprīdīša tik vēl izdzirdam teikumu "vēlviena nakts nezinu kur palikt.." kas ir nedaudz skumīgi, jo viņam piederošo maisu klāsts liecina par to, ka šis cilvēks dzīvo vēl sliktākos apstākļos par kojām.
Izkāpuši dubultos stāvam un pīpējam līdz nākamajam vilcienam un mums pienāk jauns draugs - prasa vai negribam telefonu pa 3ls nopirkt. Diemžēl palīdzēt čalim nevaram, jo pa abiem kopā mums ir aptuveni Ls 1,50. Pēc vēl pāris mēģinājumiem čalis saprot, ka neizdosies darījums tāpēc palūdz Jānim vismaz cigareti. Čalis arī iekāpa nepareizajā vilcienā un netiek uz mājām, jo nav naudas. Saņēmis cigareti nu ir atvēris savu sirdi uz draudzību, atver maisiņu un sāk vilkt arā un izrādīt savus ēdienu krājumus, mēģinot kaut ko mums piedāvāt. Kad pieklājīgi atsakamies gan no želejas lācīšiem, gan piena kokteili ar banāniem un kokosriekstiem, gan kaut kādas suliņas, gan svaigiem salātiņiem, čalis saprot, ka mēs laikam īsti nerubijam fišku, un nesaprotam, ka šitie ir kruti ēdieni nevis kkāds belašs, tāpēc izvilcis selgas cepumus rāda jānim uz to daļu kur rakstītas sastāvdaļas un saka "Bet tu paskaties kādi viņi tagad! Paskaties kādi te visādi pribambasi!" Ar pribambasiem šajā gadījumā ir domāts krējums. Selgas cepumi ar krējumu. Jap. bet negirbam arī tos, tā kā laikam idioti vien esam. Bet vismaz draudzība rokā! Kad Jānis viņam saka, ka par to naudu, par ko sapircies našķus varēja nopirkt biļeti vilcienam čalis vien nosmīn. Iekāpjam vilcienā, sasēžamies visi 3 viens otram pretim, un tagad čalim vēl vieglāk - pēdējā vieta mums pretim tiek izmantota lai vēlreiz izrādītu našķu klāstus. Tad atklāj nelielu noslēpumu - esot profesionāls veikalu zaglis. Zinu jau, ka nav tas labi, bet man šķiet nedaudz jauki, ka tāds vīrs uz gadiem 40 ieiet veikalā un nosper banānu-kokosrieksta piena kokteili un brīnās par pribambasiem. Darbu nevarot atrast - grib strādāt, bet neko nemāk. Kad pienāk kontrole, izvelk invalīda apliecību un viss kārtībā. Tad parāda viņu mums - bildē redzams Kristaps, ~25 gadus vecs jaunietis, kas līdzīgs čalim izskatās tikai tad, ja telpā ir pilnīga tumsa. Braukājot tā jau 4 mēnešus. Jocīogi kaut kā - man mēnešbiļetei savukārt kontroliere reiz, šķiet, pat kaut kādu sērijas numuru un papīra tekstūru mēģināja pārbaudīt.
Jebkurā gadījumā esam mājās un tagad es ielieku nelielu punktu, jo iespējams vajag nelielu atstarpi starp šiem teksta blāķiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru