Dodamies uz Fontaine, lai nosvinētu savu uzvaru pār likteni ar alus kausu, bet diemžēl izrādās, ka Fontaine tajā vakarā ir īpašais pasākums, kas maksā 3ls no cilvēka, kas nozīmē, ka pat, ja viens no mums tiktu iekšā ar atlaidi, alu nedzertu neviens. Burgeros tur, savukārt, alu nepārdod, kas, manuprāt, ir viens no muļķīgākajiem lēmumiem Liepājā jebkad.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas cenšos sakontaktēties ar savu protežē - otru Valteru Brūnu Liepājā. Diemžēl gan izrādās, ka Valtera Brūna ģenialitāte nenāk komplektā ar vārdu, un čalis ir sūdīgāks alus meklēšanas palīgs par pludmalē izskalotu roni, un vienīgā palīdzība, ko var piedāvāt ir "es jums kā nevietējiem nevarēšu izstāstīt."" Bļeģ nopietni čali? NOPIETNI? MĒS TIKKO GANDRĪZ NOMIRĀM!
Nu neko, apjautājamies vietējiem ceļu uz jūru un dodamies tajā virzienā.
Deņilka gan mums iepriekš teica, ka Liepājas centrā jūra neesot, un līdz jūrai jāiet sava stunda. Karostā - vot tur esot jūra! Pa ceļam uz jūru novērojam Liepājas nakts izklaides - kautkāda veikala durvis stāv vaļā, un uz tām guļ čalis. Īsti nezinām iemeslus, tāpēc neiesim jau nosodīt.
Paiet minūtes 15-20min un mēs jau esam pie jūras. Nezinu kādā vafelē Deņilka tur bija vilcies, bet nevarētu gan teikt, ka jebkas, ko viņš teiktu sevī saturētu kaut cik ticamības.
Apskatām jūru, kas ir auksta un domājam likties uz auss. It kā gan esam kaut kādā jocīgā vietā ar pieminekli un smuki izpļautiem zālieniem, kas man liek domāt, ka te gulēt nevajadzētu, bet Jānis diemžēl ir cilvēks, kas telti ceļ tikai ielu apgaismojumā.
Noliekamies uz auss un secinam, ka Jānis ir kaut ko sajaucis, un paņēmis līdzi bērnu sedziņu, ar kuru apsegties viņš var maksimums līdz nabai. Nu neko - stulbi viņam. Vismaz līdz ~04:00, kad viņš brutāli norauj man segu, jo viņam zajebal salt.
Ap 07:00 sākam mosties, un pie telts kāds pieklauvē. Nepagūstam vēl ieaicināt iekšā kad dzirdam "Labrīt!". Atbildu - "Labrīt!". "Sveiki - šeit pašvaldības policija, lūdzu nāciet ārā!" Iznākam - skatos - jap, tieši tā kā domāju - telti esam uzslējuši kaut kur, kas izskatās vienkārši pēc vērmanīša.
Policija saka, ka te gulēt nevarot, uz ko mums komentāru īsti nav, tāpēc vācamies nost, kamēr viņi divvientulībā aizripo tālāk uz saviem riteņiem. Es jau saprotu, ka zaļais dzīvesveids un taupām līdzekļus, bet tas, ka Liepājā policija braukā uz riteņiem pa pārīšiem man tomēr liekas bezjēgā smieklīgi.
Aizsoļojam līdz tirdzniecības centram TOP! un izrādās, ka mums pat pietiek naudas, lai brokastīs apēstu kaut kādu savādu pīrāgu (tā, ka šķiet, ka kāds savu omleti pīrāgā aizmirsis).
Tā kā Dainis vēl ir ceļā, pastaigājam pa ieliņām un jāsaka - Liepāja realitātē ir diezgan smuka.
Jānis, romantiķis būdams, pēkšņi izdomā, ka viņš nenormāli grib redzēt rožu dārzu, tāpēc aizejam līdz tam. Tur -rozes.
Apsēžamies uz soliņa un sākam strinkšķināt un spēlēt ermoņikas. Momentā no kaut kurienes parādās ārkārtīgi smaidīgs noplukuša paskata čalis, pienāk blakus, apsēžas, smaida, un skatās virsū, kamēr spēlējam.
Jānis nedaudz iepazīstās, un vēl pēc mirkļa pienāk vēlviens bomārs no otras puses, uz kuru Agris (mūsu jaunais draugs) nekavējoties sāk bļaut "BĻE PISIES PROM NO ŠEJIENES! PAZŪDI! ES TE AR RĪDZINIEKIEM RUNĀJU". Šajā brīdī es saprotu, ka šķietami mūsu mūzikas instrumentiem ir spēja pievilināt bomžus, kas man liek justies kā tajā stāstā, kur čalis ar stabulīti bērnus aizveda no pilsētas. Papļāpājam ar Agri - neko daudz jau nezin stāstīt. Paprasam kur tolete publiskā tuvākā - viņš saka esot tirdzniecības centrā Kurzeme, bet tur tikai no 10iem. Ja grib ātrāk, varot ieiet Maximā un pateikt, ka tuliņ bikses piepļūtīsi, tad pārdevēja ielaižot pagraba toletē. Tad ierodas Dainis (faking uzvalkā) un Agris iepazīstas arī ar Daini, un nāk klajā ar savu plānu - mēs džeki uz visiem varētu kādu aliņu paņemt, sak, biški atspirdzināties no rīta. Agrim diemžēl nauda nav, un viņš ir nedaudz pārsteigts, kad uzzina, ka mums arī.
Tad mēs visi dodamies prom, jo Dainim jādodas uz tiesu, kas ir diezgan muļķīgi, jo Dainsi aiziet uz tiesu, bet Jānis grib nākt atpakaļ, jo grib t/c Kurzeme apskatīt kādas botas sportlandā pārdodas. Atgādinu, ka viņa rīcībībā esošajam naudas apjomam ir "-" zīme priekšgalā.
Ejot ārā mums garām paiet kaut kāda turcijas vai ka'futbola komanda, kurā puse cilvēku ir nēģeri. Viņi iziet ārā, un šeku reku, skatamies, ka viņu vidū ir viens bomzis, kurš mēģina kaut ko sabīdīt. nevaram saprast ko, bet šķiet, ka čalis vienkārši sajaucis - nesaprata, ka tie ir nēģeri, nevis vnk riktīgi netīri viņa biedri. Apsēžamies uz soliņa un pārbaudām vai tiešām mūsu mūzikas instrumentiem ir maģisks spēks - ir, bomzis uzreiz pamet nēģerus un nāk pie mums.
Sveiki čaļi - vai kāda cīga nebūšot. Jānis atbild, ka mums tikai 2as, bet tas nav nekas uz ielas dzīvojošam matemātikas doktoram, jo tieši pa rokai šodien kabatā neliela matemātikas deva - nu kā, viņš saka, vienu dodiet man, otra jums abiem uz pusēm. Thats some sound logic right there! Diemžēl Jānim liekas tāpat, tāpēc viņš cīgu atdod.
Neilgi pēc tam jau satiekam Daini un dodamies Liepājas izpētē - pirmā pietura: afigennā baznīca.
Ko varu pateikt? Baznīca toč afigennā, dienas laikā jumst spīd ļoti ļoti traki, un izskatās labi. Stāvam visi, skatāmies uz baznīcu un domājam par Deņilku.
Aizbraucām vēl līdz molam, kurš ir garš un viss ir smuki BET es nezinu cik daudz cilvēki var čurāt, bet izskatās, ka Liepājas mola galā tam limita nav, jo smird nenormāli.
Bet tas nekas, mums ir romantika trijatā, un ar to pa lielam arī mūsu Liepājas apskate beidzas.
Ko aizmirsu pieminēt - pirms baznīcas mēs dzeram alu!!!!!!!!!!!
Turpmāk tik man sirdī paliks, nevis pilsēta, kurā piedzimst vējš, bet gan pilsēta, kurā tavā sirdī piedzimst mazs Deniss.
