Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #3 [Dvēseles ceļojums ar Deņilku]

Mēs ietraušamies mašīnā un man ir mazliet prieks, ka būsim Liepājā jau vakarā, un mazliet skumīgi, jo es reāli gribēju alu. Pie stūres sēž jauns vīrietis, kas stādās priekšā kā Deņilka mūsu jaunais labākais draugs. 

Šeit nav nekādas neērtās situācijas, kad šoferis īsti nav runīgs, un stopētāji īsti nezin vai uzplīties, vai tieši netraucēt, jo Deņilka momentāni sāk stāstīt visu, ko vien pa ceļam līdz Liepājai var pastāstīt.

Iespējams, ka sāk ar baznīcu - vot karostā, tur, kur viņš dzīvo ir vienkārši afigennā baznīca, pilnīgi no zelta, viss spīd nu vnk pizģets. Mēs abi sakam "ōōō", jo esam pieklājīgi, bet domāju, ka nemelošu, ka baznīcas nav mūsu prioritāšu top28. Mēs gribam gulēt un dzert. Apjautājies ko tad un kā darīsim, Deņilka saņem atbildi, ka neko Liepājā nezinam, mums vajag lai izsviež centrā un tālāk jau kaut ko izdomāsim, ko ar savu dzīvi darīt. Deņilka saka OK, bet jāuzmanās mums, jo Liepāja baigi bīstama pilsēta. Ja īsti nezinām ko gribam, varam aizbraukt uz Karostu pie viņa. Zini kas karostā labs? Esot pizdatā baznīca.

Braucam un Deņilka iepazīstina Jāni ar sevi (kaut kādā brīdī man sāk šķist, ka viņš ir aizmirsis, ka es esmu mašīnā, bet mani tas nesatrauc). Esot baigais džeks, viņam ir bembis x897, kuram uz numura rakstīts Deņilka. Esot 4 gadus pasēdējis cietumā, bet ar to nelepojas. Pēc tam gan uzzinām, ka viņš esot krutākais džeks Liepājā, jo 4 gadus turēja Liepājas cietumu. Viņam teica, ka, ja viņš izies no cietuma, viņu nogalinās, bet viņš izgāja un dzīvo tāpat, esot sācis normālu dzīvi.

Tagad strādājot saimniecībā ar 900 govīm un šī viņam (iespējams ka vecs Audi) esot darba mašīna. Sanāk jau nopelnīt mēnesī kādus 800Ls uz rokas, bet esot parasts džeks, un to apstiprinot palūdz Jāni padot viņam hektoru.

Tā nu mēs braucam, un Deņilka dzer hektoru. Saka - vai tad viņš sūdīgi braucot? Nu it kā jau nē, bet tāpat nejūtos obligāti droši. Viņš saka, ka viņš varot dzert un braukt. Liepājā visi menti tāpat ir viņējie, vienreiz tikai nostādināja, kad viņš ar citu mašīnu brauca, un tad arī teica "Eu Deņilka izgulies, es tēv pēc 2h atslēgas atvedīšu atpakaļ".

Liepājā tātad zinām, ka menti ir. Bet ziniet kas vēl? Nu vienkārši nēēēēnormāli kruta baznīca. Viss jumts no zelta spīd.

Tad Deņilka stāsta kur brauc - esot bijis Kuldīgā - tur vienu džeku kurš lohs esot aizvedis, un atstājis pie veikala. Oriģināli gan esot vedis uz Talsiem, kur viņu atdauzīšot, bet sirds aptecējās. Par šo pagaidām vairs nekomentēšu, bet ļoti interesanti sekot, kā ceļā Skrunda-Liepāja attieksme pret čali Kuldīgā pārtop no "lohs pilnīgs"-> "varbūt nevajadzēja tā darīt"-> "bāc, es jūs izmetīšu un braukšu viņam pakaļ".

Gūstam arī brīnišķu iespēju ielūkoties Deņilkas romantiskajā sirds pusē. Viņš tāds jocīgs puisis - viņam riebjas vārds "sekss", kas tas tāds vispār ir! Viņš var tikai mīlēties un ar kādu ko mīl. Tā viņam šitāda viena brūte Kurzemē, visiem džekiem uz viņu "pipeles stāv", bet viņš pie viņas guļ naktī - sūkā vai nesūkā, nekas nav. Viņam kauns, ka nestāv, viņai kauns, ka uz viņu nestāv un visiem skumji. Tas, jo nemīl. Pēc minūtēm 7 gan dzirdam kā esot vienu meiču stopētāju ar traktoru reiz paķēris un pa ceļam līdz Skrundai 2reiz izbakstījis. Laikam, ka mīlestība no pirmā acu skatiena.

Esot arī brāls, baigais malacis, ļoti mīl savu sievu. Vēlāk gan uzzinam, ka sievu īsti nemaz nemīlot, un viņam Rīgā esot viena Statoil vadītāja nu tāda baigā fida ar lieliem pupiem. Esot brālim teicis: "Brāli, es tevi apsveicu ar tādu fidu!", uz ko brālis atbild "Ne jau mani apsveic, bet manu naudu! Kad tev būs nauda, ne tādas vien fidas dabūsi!". Tā ka lūdzu - šis ieraksts jums te tagad nedaudz arī kā "Mūks kurš paŗdeva savu ferrari" dziļākām pārdomām. Ar Jāni gan ilgi spriedelējām, kas ir fida - izlēmām, sieviete ap 30+, kas vairs nav maziņā, bet tomēr ņemama.

Lai arī brālim fida baigā Rīgā, tomēr dzīvo ar sievu. Esot bērniņš piedzimis. Kas interesanti - ap to laiku, kad palika stāvoklī, Deņilka pats to brāļa sievu esot pabakstījis. I shit you not. Viņiem tā interesanti - sieva mīlot viņus abus. Kamēr brālis skatās TV, sieva Deņilku masējot vannā.

Lēnām jau tuvojamies Liepājai. Starp citu - Liepājā, tur viena baigi krutā baznīca esot, ja gribam, viņš aizvedīs mūs, parādīs, tad aizvedīs uz centru. 

Pie Liepājas ceļu remontdarbi - jāgaida pie luksafora. Pie katra luksafora Deņilka lieki laiku netērē un iešauj Hektoru.

Kad nonākam vēl tuvāk Deņilka laikam sapratis, ka esam borderline debīli, un tādā patronizējošā tonī prasa - "Vai tad zināt, kas tie tādi?". Mēs ar Jāni saskatamies, un Jānis nedroši atbild "vēja ģeneratori?". "Ahā!" Deņilka izskatās nedaudz pārsteigts par mūsu erudīciju, taču nepadodas - "bet vai zini ko viņi dara?", uz ko Jānis atbild "ražo elektrību?" un šķiet, ka IQ testu esam izturējuši. Uzzinām nedaudz par to, ka pie Liepājas esot 5000 tādu ģeneratoru, kas apgādā visu Liepāju, kā arī Karostā esot ārkārtīgi skaista baznīca, kas mums obligāti jāredz.

Tā kā esam jau tuvu, Deņilka prasa kur mūs izlaist - mēs atbildam ka labāk centrā, vai paceļam uz centru. Pēc ~7min es skatos pa logu un redzu aptuveni 1 urlu uz 10m^2 un saprotu, ka esam Karostā. Aizbrauksim apskatīt Deņilkas krodziņu, kurā viņš esot DJ, un tur tikai Liepājas lielākie bandīti iet. Es gan nezinu kāpēc, jo es it kā gribēju uz centru braukt.

Piestājam pie krodziņa un Jānis sāk noņemt drošības jostu, pilnībā ignorējot manu "WTF ČALI MĒS NEEJAM TUR DZERT" skatienu, kas urbjas viņa pakausī, taču viss kārtībā, jo pie krodziņa ir apstājušies menti (Deņilkas labākie draugi), no kuriem viņš pēkšņi ir bezjēgā samīzies. Ātri esot jāsazvana kāds un jāuzzin ko viņi tur dara. Jānim ir beigusies baterija, bet man nav kredīta, tāpēc ir jābrauc uz dzīvokli. Mums neesot jāsatraucas, viss normāli, saka cilvēks manāmā pālī, kas samīzies stūrē uz māju.

Mēs klusējam.

Iebraucam kaut kādā daudzstāveņu rajonā un Deņilka ieskrien kāpņutelpā. Pēc 7min izskrien manāmi satraukts, ka viņa dāma nav mājās. Tad atcerās, ka viņa dzīvo nākamajā kāpņutelpā un pabrauc uz priekšu. Tur gaidām vēl savas minūtes 10, kad Deņilka nonāk lejā un nu jau ir konkrētā vafelē. Saka meiča tūliņ nāks, un mēs visi brauksim ekskursijā ar viņa čomu, kurš arī ir nonācis. Tas labs puika, tikko no cietuma iznācis. Uz cilvēkiem, kas tikko iznākuši no cietuma viņš pārsvarā atsaucās ar tādu pašu balss intonāciju, kā es uz cilvēkiem, kas šo 7dien bija Kaņepē. Mēs esam biški nesapratnē, bet es strauji pasaku, āāāāā bet man te ir liela soma, mēs te visi nesalīdīsim, varbūt mūs var izsēdināt centrā un tad viņi var braukt kur grib. Deņilka saka ok, bet uz centru nebrauks, jo samīzies pālī braukt gar mentiem, kas viņu nekad netur. Aizved mūsu līdz autobusa pieturai - pēdējais uz centru aizgājis pirms 10minūtēm -___-.

Braucam atpakaļ, saka lai nestresojam, džāra tuliņ atnāks un aizvedīs uz centru. Prasam vai varam te kāpt ārā no mašīnas un pīpēt un saņemam atbildi jā. Izkāpjam - paiet 3 minūtes, kad kāds sāk mūsu virzienā bļaut "EU URLA!". Klusām iekāpjam atpakaļ mašīnā, un gaidot Deņilku rēķinām cik maza iespēja, ka mēs šovakar konkrēti neatrausimies pa muti un plānojam, ka mēs, iespējams, varētu vienkārši tagad aiziet, ielīst krūmos kaut kur un gaidīt saullēktu. Varbūt neizklausās baigi nedroši, bet šinī brīdī es esmu jau konkrēti sabijies un pārsvīdis.

Pēc laika ierodas Deņilka, knapi turas kājās un līdzi meiča. Meiča paldies dievam ir skaidrā - prasa kru girbam - sakam, ka pilnīgi pohuj, vienkārši uz centru. Ok braucam BETNĒ , Deņilka iesaucas "EU PAG PAG! Janka nenormāli to baznīcu gribēja redzēt." un jā - mēs braucam skatīties baznīcu... 

Aizbraucam- ir kkas ap 01:00 naktī. Ja neesi speciālists, varu pateikt, ka ir tumšs. Bet mums ir pofig, mēs sakām "ōōōo'tik smuka" un pat izkāpjam no mašīnas lai labāk apskatītu. Iekāpjam atpakaļ un pretēji manām ekspektācijām pēc minūtēm 7 jau esam Liepājas centrā. Braucot garām Fontaine mūs brīdina - tur labāk neejiet, tur ļoti bīstami. Kad izkāpjam, Deņilka vēl izkāpj kārtīgi atvadīties no Jāņa, jo viņi tagad laikam ir labāki draugi kā mēs, un mēs taisnā ceļā duram uz Fontaine.

FAK JĀ plūst cauri manam ķermenim, un es nespēju noticēt, ka man no laimes neasiņo deguns.