Luksofori

Ja prasītu man, es nedomājot teiktu, ka luksofori ir riktīgi fucking awesome. Es pat atļautos iet tik tālu, lai apgalvotu, ka luksofors ir smukākais ikdienišķas pilsētvides objekts, un ja tev ir kādi iebildumi, ej sēdi uz savas grants čupas un uzgrauz bruģi, tu sukausi.

Bet tāpat, kā ar manu skaistumu, arī luksofori ir reizē gan kā svētība, gan arī lāsts. :<

Neesmu pārliecināts, vai esmu vienīgais šajā situācijā, jo pārējie manis sastaptie parasti izskatās diezgan relaksēti, bet lieta, kas man traucē dzīvot ikdienā ir šī: zini to situāciju, kad tu nonāc krustojumā reizē ar sarkano gaismu, un otrā pusē stāv kāds tavs paziņa, ar ko tu neesi kontaktējis vairāk, kā 17 dienas? Nu tā, ka, ja tas ir tavs kolēģis, viss chill, parādi 2-3 fakučus, paplāties kaut ko, un ej savās darīšanās. Bet tad tur ir kāds, ko varētu mierīgi nosaukt par Vilni, un tu principā saproti kāpēc visiem nav ļauts nēsāt līdzi šaujamieročus.

Vilni, mēs abi zinām, ka vismaz vienam no mums visticamāk ir kaut kur jāiet, līdz ar to nekāda komunikācija, kas iespaidīgumā pārspētu rokasspiedienu ielas vidū un varbūt 2 teikumus small-talka, reāli nebūs. Bet tagad, lūdzu, stāvam un bolamies. Mana go-to stratēģija pašlaik ir atrast maku somā, skaidri zinot, ka viņš ir manā kabatā. Ja jāgaida ilgi, vēl paskatos apkārt, bet obligāti - cilvēku "pamanu" tikai, kad reāli jau jāiet pāri. Bet ko man citu darīt? Tā nav mana, tā ir Rīgas Domes problēma NIL UŠAKOV!

Es nezinu, man reāli šitais tracina, un es nezinu ko darīt. Kā ir rīdziniekiem? Mālpilī nav neviena luksofora (vismaz oficiāli), līdz ar to visu bērnību es varēju vienkārši maukt pār ielu spēlēt fiškas jebkurā brīdī.

Daži Mālpilieši šķiet dzīvo šajā pasaulē vēl aizvien, kas ir viens no iemesliem kāpēc man besī doties pastaigās Rīgas ielās ar Jāni Bičkovski. Viņš vienkārši mauc pāri visur. Es saku "Jāni, wtf?", viņš man saka "Skaties, tas vēl nav otrajā robā nemaz ielicis" un lien uz ielas otru pusi pa kādas mašīnas apakšu. Citreiz viņš apstājas pie zaļā, pagaida līdz sarkanajam, un tad iet pār ielu. Sarkans labāk piestāvot viņa melnajam T-kreklam.

Bonusā varbūt tagad varam kādu nodirst.

Nesen ap pusvieniem naktī stāvu pie Origo mikriņu pieturas. Zini kas tur staigā otrdienas naktīs? Principā tikai lohi. Viens džeks, kas izskatās tikko no akas izlīdis man pienāk un saka "Klau vecīt vari lūdzu ātro palīdzību izsaukt?" saku "Nē"[Tiešām arī nevaru, tā bišķīt vieglāk ap sirdi]. Viņš ieiet valūtas maiņas punktā. Ārā nenāk minūtes 10. Kas zin, varbūt nomira.

Mikriņu stacijā stāv vīrietis. Viņam pienāk švalis un saka "Klau vari aizdot lūdzu bišku bisķu pietrūkst ceļam", Vīrietis neredz, ka švali aiz stūra viegli satrauktu gaida vēl divi švaļi, un saskaita cik tur tos centus vajag. Švalis silti pateicas un aiziet prom, tad ar abiem pārējiem draugiem ieiet LB. Nezināju, ka var mikriņu biļetes iepriekšpārdošanā pirkt. :l

Vēl redzēju vienu Ķengaraga modes skolas piekritēju Origo tuneļu kioskā pētām makus. Domāju - nez viņi zin, ka ne visos makos ir nauda? Man ir reāli stipras aizdomas, ka ir atsevišķu Rīgas rajonu iedzīvotāji ir dzīves laikā pirkuši krietni mazāk makus, kā pārējie.

Par makiem runājot droši vien obligāti jāpiebilst, ka man besī, un tā, ka konkrēti, tas džeks, kurš izdomāja sarežģīt dzimšanas dienu dāvanu pirkšanu kādām 7 nākamajām paaudzēm. Kāds sakars, ka es nevaru tagad dāvināt tukšu maku? Un nazi tipa arī nē. Tagad jāliek makā nazis, un reāli ej pēc tam jubilār izfunktierē kā šito saprast.

Lūk, es un Rīgas dzīve.