Kontrolieri OP, pls nerf

Es katru rītu braucu uz darbu ~06:49 un, lai arī šķiet, ka celšanās tādā agrumā ir tikai priekš cilvēkiem, kam nav nekā labāka ko dzīvē darīt kā grābt lapas rudenī, ziemā, pavasarī un profilaksei arī vasarā, es esmu totāli sajūsmā, itsevišķi kopš mēs visi sarunājām biški pagriezt pulksteni.
Reāli mēs esam iekāpuši tajā gada posmā, kad gaišs ir visos laikos, kad tas ir nepieciešams, un nav tā, ka braucot vakarā mājā liekas, ka principā vajag vai nu nomirt, vai iet gulēt, jo diena jau beigusies. It kā tam nebūtu nozīmes, jo iekāpjot rīta vilcienā es tāpat atslēdzos līdz Majoriem, bet vismaz es guļu saulē :).
Tagad gan īsti nevaru saprast vai liela daļa latviešu ir saglabājuši savas viduslaiku paražas, vai ir iestājies īpašs gada periods, bet ievērojami pilnāks un aktīvāks ir kļuvis rīta vilciens. Šodien tā arī neaizmigu, bet visu ceļu līdz Rīgai pavadīju tādā limbo stadijā jo apkārt vienlaicīgi gāja kādas 4 sarunas ar iekarsušiem cilvēkiem. Un tam pa vidu kontroliere.

Jau kādu mēnesi domāju kā strādā kontrolieri un vienkārši nevaru saprast. Es, protams, saprotu kā notiek zīmoga uzspiešana vai kā piemēram noteikt vai cipari uz biļetes atbilst laikam kurā tu tajā brīdī atrodies, bet tas kā viņi atcerās kurš vēl ir jāizkontrolē ir vienkārši faking maģija.
Standarta vilciens mansķiet ir kkas šāds:

~6 abpusējie beņķi katrā rindā, divas rindas, katrā beņķī saiet 6 cilvēki, kopā 72.
Loģiski ka katru Tukuma iedzīvotāju pēc sejas atcerēties nevar, jo notiek kaut kāda kontrolieru rotācija (nezinu kā tas strādā, bet 2 dienas pēc kārtas vienu un to pašu kontrolieri šķiet neredzu nekad. Minu, ka viens no darba bonusiem viņiem vienkārši ir "apskatīt pasauli" tādos tūrisma centros kā Ogre un Valka). Sāku domāt kaut kādu sistēmu. Viens variant bildē - sagrupējam beņķus četrpakās, un atceramies katrai četrpakai ciparu. 3 ciparus atcerēties esmu spējīgs pat es, tāpēc it kā liekas labs variants, bet tā kā katrā četrpakā var būt 24 cilvēki, konstatēt, ka tur, piemēram, no 14 ir nomainījies uz 16, neko baigi daudz nedod, jo tomēr jāsaprot kuri no tiem visiem ir tie divi jaunie cilvēki.
It kā jau var vienmēr nokļūdīties, bet man prasīt parādīt biļeti, kad to jau esmu izdarījis, ir kontrolieres palūgušas varbūt 3 reizes pēdējā gada laikā, un tad es viņas vairs nekad neesmu redzējis. Iespējams kaut kur LDZ pagrabos važās ieslēgti sēž desmitiem cilvēku, kas nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo darba laikā aizdomājās par olu čaumalām vai ko tamlīdzīgu.
Ja mēģina vagonu sadalīt vairāk sektoros tu dabū it kā mazāku laukumu kuru pārksatīt, bet vairāk ciparus. It kā iegaumēt 12 skaitļus pēc katras stacijas uztrenēties varētu, bet skaitļu sistēma arī neļauj tikt galā ar situācijām, kad kāds no viena sektora izkāpj, un cits iekāpj viņa vietā.
Var protams sēdēt un skatīties kas vienkārši iekāpj vagonā, bet ļoti bieži kontrolieri staigā pa diviem vagoniem, līdz ar to viens vienmēr paliek tādā blind-spotā.

Reāli netiek gudrs. Vai viņi skaita dzejoli? Vai vienkārši pēc sejām? Varbūt vagonu iedomājas kā savas ģimenes saietu, un es regulāri apsēžos omes vai brālena sievas vietā?

Lūk, grūtāks darbs nekā programmēšana.

Putni duraki

A video posted by @vvvolis on Apr 14, 2015 at 12:08pm PDT

Lifti

Ja man prasītu vai man patīk lifti, es nedomāju, ka ir bijis vecums, kurā es godīgi būtu varētu atbildējis nē (neskaitot kādu īpaši emocionālu brīdi 15 gadu vecumā, pēc Korn dziesmas par mani noklausīšanās). Mēs esam uztaisījuši reāli faking istabas kas braukā apkārt pa māju, un ja tas nav kruti, tad tu droši vien esi cilvēks, kas uzskata, ka cilvēcei vajadzētu atgriezties pie vārtīšanās dubļos un slimošanas ar kāju puvi.

Bet tajā pat laikā lifts manšķiet ir viena no neērtākajām publiskajām telpām, kurā atrasties. Nav gan varbūt tādu daudz, nemācēšu arī visas tagad uzskaitīt, bet liftā kopā ar svešiem cilvēkiem jūtos neērtāk nekā, piemēram, publisko tolešu koptelpā, krūšturu sadaļā apģērbu veikalā vai stāvot veikalā pie kases ar diviem zaļajiem aldariem rokās. Šo rakstot gan sapratu, ka liftā ar citiem cilvēkiem jūtos ērtāk kā pulkvedī 100/100 gadījumu, bet tas droši vien nav pieminēšanas vērts.

Man patīk lifti tieksim Galerija Rīga, jo tur es varu aiziet lifta otrā pusē un izlikties, ka esmu aizņemts savās darīšanās mēģinot apčakarēt spoguli, bet darba liftā, piemēram, ir tieši tik daudz vietas, lai nostājotos pat tālākajos pretējos stūros joprojām būtu iespējams veikt minetu. Tā nu tur stāvu es un kāda cita ēkas apmeklētāja, un man jāvelta visas savas pūles, lai mana seja paustu "not gonna happen, bitch".

Un tad ir tā lieta, ar to, uz kuru stāvu tu grasies braukt. Es, piemēram, uzskatu, ka cilvēks, kuram nepieciešams braukt uz augstāku stāvu automātiski ir hierarhiski augstākā pakāpē, un var pavēlēt otram novilkt kurpes, vai noskaitīt kādu dzejoli, bet problēma ir tāda, ka pirms iekāpšanas liftā, ja vien tu nebrauc uz pašu augšējo, vai pašu apakšējo stāvu, tu nekad nezini kā tieši šīs lomas tiks sadalītas. Piemēram strādājot Inspired bija pilnīgi skaidrs, ka tu vari tikai zaudēt, jo nekad neviens nebrauks zemāk par tevi. Bet, ja domā, ka visas problēmas atrisinās ar agustāko stāvu, tad rūgti maldies. Tipiska situācija - es braucu uz 4to stāvu, tu brauc uz trešo. Trešajā lifts piestāj uz savu minūti ilgo atelpas brīdi, un ko tieši šinī brīdī darīt man? Ja es palikšu viņā stāvam, es būšu lohs, jo reāli no tā nav nekādas jēgas. Bet, ja es kāpju ārā, tad es pēkšņi atkal esmu lohs, jo es neesmu savā stāvā, kā to man jau reiz aizrādīja cita ēkas iemītniece. Varbūt mums vajadzētu nēģerus sarkanos kostīmos, kas stāv liftā, un katram, kas nospiež tieši 1 stāvu zemāk par kādu citu, kas jau nospiedis, vienkārši iešauj pa seju ar plaukstas aizmuguri.

Vēl dažreiz ir tā - Lietuvā stāvam liftā kādi 9 cilvēki, braucam no pirmā stāva, esam tikuši jau līdz gandrīz trešajam, kad visi konstatē, ka liftā ir nospiestas 2 pogas - septītais stāvs un mīnus trešais (pazemes garāža). Tad visi stāv un smejās par vienu čali, kurš ir nedaudz apmulsis. Bet nu smejas arī viņš.

Varbūt dažreiz vieglāk vienkārši kāpt pa kāpnēm.