piektdiena, aprīlis 10

Lifti

Ja man prasītu vai man patīk lifti, es nedomāju, ka ir bijis vecums, kurā es godīgi būtu varētu atbildējis nē (neskaitot kādu īpaši emocionālu brīdi 15 gadu vecumā, pēc Korn dziesmas par mani noklausīšanās). Mēs esam uztaisījuši reāli faking istabas kas braukā apkārt pa māju, un ja tas nav kruti, tad tu droši vien esi cilvēks, kas uzskata, ka cilvēcei vajadzētu atgriezties pie vārtīšanās dubļos un slimošanas ar kāju puvi.

Bet tajā pat laikā lifts manšķiet ir viena no neērtākajām publiskajām telpām, kurā atrasties. Nav gan varbūt tādu daudz, nemācēšu arī visas tagad uzskaitīt, bet liftā kopā ar svešiem cilvēkiem jūtos neērtāk nekā, piemēram, publisko tolešu koptelpā, krūšturu sadaļā apģērbu veikalā vai stāvot veikalā pie kases ar diviem zaļajiem aldariem rokās. Šo rakstot gan sapratu, ka liftā ar citiem cilvēkiem jūtos ērtāk kā pulkvedī 100/100 gadījumu, bet tas droši vien nav pieminēšanas vērts.

Man patīk lifti tieksim Galerija Rīga, jo tur es varu aiziet lifta otrā pusē un izlikties, ka esmu aizņemts savās darīšanās mēģinot apčakarēt spoguli, bet darba liftā, piemēram, ir tieši tik daudz vietas, lai nostājotos pat tālākajos pretējos stūros joprojām būtu iespējams veikt minetu. Tā nu tur stāvu es un kāda cita ēkas apmeklētāja, un man jāvelta visas savas pūles, lai mana seja paustu "not gonna happen, bitch".

Un tad ir tā lieta, ar to, uz kuru stāvu tu grasies braukt. Es, piemēram, uzskatu, ka cilvēks, kuram nepieciešams braukt uz augstāku stāvu automātiski ir hierarhiski augstākā pakāpē, un var pavēlēt otram novilkt kurpes, vai noskaitīt kādu dzejoli, bet problēma ir tāda, ka pirms iekāpšanas liftā, ja vien tu nebrauc uz pašu augšējo, vai pašu apakšējo stāvu, tu nekad nezini kā tieši šīs lomas tiks sadalītas. Piemēram strādājot Inspired bija pilnīgi skaidrs, ka tu vari tikai zaudēt, jo nekad neviens nebrauks zemāk par tevi. Bet, ja domā, ka visas problēmas atrisinās ar agustāko stāvu, tad rūgti maldies. Tipiska situācija - es braucu uz 4to stāvu, tu brauc uz trešo. Trešajā lifts piestāj uz savu minūti ilgo atelpas brīdi, un ko tieši šinī brīdī darīt man? Ja es palikšu viņā stāvam, es būšu lohs, jo reāli no tā nav nekādas jēgas. Bet, ja es kāpju ārā, tad es pēkšņi atkal esmu lohs, jo es neesmu savā stāvā, kā to man jau reiz aizrādīja cita ēkas iemītniece. Varbūt mums vajadzētu nēģerus sarkanos kostīmos, kas stāv liftā, un katram, kas nospiež tieši 1 stāvu zemāk par kādu citu, kas jau nospiedis, vienkārši iešauj pa seju ar plaukstas aizmuguri.

Vēl dažreiz ir tā - Lietuvā stāvam liftā kādi 9 cilvēki, braucam no pirmā stāva, esam tikuši jau līdz gandrīz trešajam, kad visi konstatē, ka liftā ir nospiestas 2 pogas - septītais stāvs un mīnus trešais (pazemes garāža). Tad visi stāv un smejās par vienu čali, kurš ir nedaudz apmulsis. Bet nu smejas arī viņš.

Varbūt dažreiz vieglāk vienkārši kāpt pa kāpnēm.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru