svētdiena, februāris 14

Vēl būs arī 8.marts

Nesen es gandrīz nomiru. Nu ne tā, ka pa īstam, bet iekšēji vismaz nedaudz - iepriekšējā zobārsta vizīte acīmredzot gājusi daudz sūdīgāk, kā es uzskatītu par normālu, jo norāvu zem tā zoba iekaisumu :l Tā kā rītā, kad es viņiem zvanu, viņi man saka "Nē vecīt sorix, ka tev sāp, bet mēs paņemsim pēc 5 dienām", es esmu nonācis jaunu zobārstu gādībā. Es nezinu kā šim normāli ir paredzēts strādāt - vai visi vienkārši reizē staigā pie vairākiem zobārstiem uzreiz? Es reāli neredzu veidu, kā pieaudzis cilvēks var pavadīt 5dienas nobliezies tā, lai nejustu zobu sāpes, un reizē kaut ko sakarīgu darbā izdarītu.
Jaunās zobārstes ir kaut kas smieklīgs.
Vai zobārstes māsiņa mani parāvai aiz bārdas? Jā, un es smējos par viņu!
Gan ārstei, gan māsiņai, abām uz kakla ir tetovējumi, un visam, ko viņas saka šķiet ir atrodama seksuāla konotācija. Nevarēju saprast vai man vajadzētu pievērst uzmanību šiem jokiem, jo viņas tomēr ir darbā, un tuliņ reāli čakarēs manus zobus. Sen nebija ar mani neviens tā ucinājies kā ar mazu bērnu - man reāli pie zobārstiem ir tikai 2 problēmas-  tas, ka ir jāpierakstās un nevar atnākt vienkārši kad ir laiks, un tas, ka mute jātur visu laiku vaļā, un tu principā nevari iesaistīties sarunās. Acīmredzot tā nav daudziem, jo vienā brīdī man saka "aizver acis", kas manī, protams, raisa zināmu satraukumu - izrādās vienkārši gribēja, lai es neredzu anestēzijas šļirci. Cute jau, bet smieklīgi. Nu ir tā nepierasti, ka divas meičas tavā vecuma diapazonā tā ņemas ap tevi. Laikam tas ko es gaidu komunikācijā ir "Valter davai neesi ņuņņa nevienam te nepiš". Varbūt ir jāsāk sist kanti zobārstēm? Kur dzer zobārsti?
Vēl saprastu, ka no 8 cilvēkiem, ko tur redzēju, tikai viens bija džeks (kurš izskatījās reāli sabliezies) un visas pārējās vienkārši jaunas dāmas. Ir zināmas bažas vai tik es vienkārši neesmu kļuvis par čali, kurš darba dienu rītos iet uz bordeli. :l

Pirms pāris gadiem, cerībā izraisīt beef starp latvijas magiem un tautas dziedniekiem, kādi cilvēki, kas noteikti nebijām mēs, kādu nakti vafelē nozaga Aleksandra Radžinska durvju plāksnīti. Ilgu laiku tur jauna netika likta, bet likteņa, vai Aleksandra Radžinska ietekmes rezultātā tā nu ir sanācis, ka tagad es dzīvoju blakus tai pašai vietai. Ejot ārā pīpēt pamanīju interesantu lietu:


Tagad man dzīvē gan ir vairāk jautājumu nekā atbilžu: Kāpēc viņš atstāja veco rāmi? Kāpēc viņš noņēma "augstākās maģijas maģistrs" titulu? Vai tās plāksnes tirgo kopā ar rāmjiem? Jebkurā gadījumā man jāsaka, ka šis ir visai nepārdomāti, jo tagad tur ir brīva vieta plāksnei, un es jau zinu, ka tā ir misiņa plāksne un Rīgas zīmogu fabrikas darba laiku :l

Rimi turpina spēlēties ar manām jūtām - vakar uzpildot savus pārtikas krājumus pie kases kādas sievietes aizmirsa savus salātus un dodas prom. Es saucu "Dāmas! Dāmas, nepametiet salātus", bet viņas vispār neskatās. Rihards - pārdevējs, kas manās acīs iekritis ar savu nelokāmo "Es negribu pīpstināt tavus produktus, es gribu nomirt" sejas izteiksmi lielākajā daļā tikšanās reižu uzsauc "Kundzes!" un viņas vienkārši momentā pagriežas un nāk atpakaļ. Vai šis ir tās brīdis, kad man jāsāk uztraukties par to, ka kļūstu vecs, un ir izstiepies mans "Dāmu" kategorijas diapazons? Es šaubos. Reāli viņām bija zem ~30. Dāma atnāk atpakaļ pārsmējusies (kkaut kāda korelācija starp salātiem un sieviešu smiekliem tomēr reāli eksistē) un saka "ko es bez jums darītu". Nu ko. Es saku "Nomirtu badā". Domāju, ka pēc šī atgadījuma mums ar Rihardu ir izveidojusies kaut kāda saikne, un nākamreiz viņš izčekos manu Rimi kartes vārdu taču nekā. Es esmu tikai kārtējā šļura Riharda ikdienas darba dunā. Kā dzīvē.

Jauni prieki no KKC - ar Jāni 5dien pieejam pie bāra - pienāk bārmenis un uzreiz prasa "Kosmosu"?. Fak JĀ! Neesmu pārliecināts vai viņš nemeloja (Jānis ir 100% pārliecināts, ka nē), bet teica, ka būšot arī dzērienkartē. Es degu nepacietībā.
Tajā pašā vakarā krogā aiz stūra atradu pārīti, kura sastāvs bija 50% visai sagurusi džuse un 50% waaaaaaaaay too drunk čalis. Neskatoties uz faktu, ka čalis bija tādā lupatā, ka cīņa pret gravitāciju bija pārāk grūta, un acīmredzot bija nepieciešama prezentācija ar šodien apēsto produktu klāstu, viņš bija pilnīgā pārliecībā, ka vēdīs to džusi mājā. Uz Berģiem. Ir grūti komentēt - protams naivi, stulbi, nabaga meiča, bet fak - tas entuziasms, tā ticība čalim - tas ir kaut kas, ko es varu tikai apbrīnot.
Un tagad man šķiet, ka būtu nepieciešams kas tāds kā "Vāķīšanas medaļa" ko izsniegt katram cilvēkam, kas upurējot savu vakaru savāķī un tiek galā ar kādu citu, kam ir bijušas taktiskas kļūdas vakara plānošanā. Bet es domāju to vajadzētu tā nopietni, nevis tipa kā Trijzvaigžņu Ordeni, ko dod par to, ka bezmaz Eirovīzijā piedalies, bet kaut ko, ko tu zini, ka tiešām esi pelnījis. Par labiem darbiem ir jāsaka Paldies!



Nezinu vai tas kādam interesē, bet domāju tīri vēstures arhivēšanas nolūkiem ir jāsāk pieglabāt lietas, kas man tajos brīžos, kad esmu saņēmies kaut ko drukāt, šķiet interesantas.

Firewatch
Nestāstīšu neko daudz, jo ir salīdzinoši grūti runāt konkrētas lietas par šo spēli neko neizspoilojot, bet Firewatch ir mans pēdējā laika skaistākais piemērs tam, kā stāstīt stāstus. Varbūt paša sižeta kvalitāte ir diskutējama, veids kā tas ir pasniegts mani vienkārši nedaudz iznesa no sliedēm. Tas brīdis, kad tu spēlē veic nepārdomātu dialoga izvēli, sagruzī citu personāžu un sajūties par to tik slikti, ka jāiet lejā pīpēt, manuprāt ir diezgan faking labs kvalitātes rādītājs.
Bet te maza lieta, kas man šķiet vienkārši brīnišķīga:
Spēlē pa lielam tu aizbrauc sargāt mežu un atstāj mājās savu sievu. Tur iepazīsties ar citu džusi, un jūsu attiecības rit virzienā, kas atkarīgs no tā, ko tu pats viņai izvēlies atbildēt. Spēle sadalīta vairākās dienās, un vienu rītu pamostoties es skatos - uz galda stāv mans laulības gredzens. Es neatceros brīdi, kurā es būtu viņu novilcis. Tu vari viņu atstāt, izsviest pa logu, uzvilkt atpakaļ pirkstā - tam nav nozīmes, tā nozīme ir tikai tev pašam, bet pats fakts, ka tev tiek piedāvāta izdarīt šo izvēli tīri personīgu apsvērumu dēļ, nevis kaut kādu specifisku sižeta problēmu risināšanai manuprāt ir vienkārši faking skaista detaļa. Stāvēju pie torņa margām, turēju gredzenu rokā un gribēju sviest pāri... bet iegāju atpakaļ iekšā un noliku uz galda.
Tieši šāda tipa mijiedarbība ar spēlētāju man šķiet ir tas spēļu stiprākais trumpis pret kino / literatūru. Esmu diezgan konkrēti sajūsmā.


Resurrect Dead: The Mystery of the Toynbee Tiles
Man nenormāli patīk dokumentālās filmas, kas konceptu skaidro nevis vienkārši caur faktiem un apkopoto informāciju, bet caur kādu cilvēku. Šajā gadījumā stāstas par vien džeka apsēstību ar mistēriju 10+ gadu garumā. Man vienmēr šķitis ārkārtīgi skaisti redzēt kā cilvēki kaut ko dara/stāsta ar tādu entuziasmu, ka tu zini, ka viņam tas ir konkrēti būtiski. Nav svarīgi, vai tas ir interesanti man, es vienkārši mīlu cilvēkus, kas kaut ko mīl. Neliels spoler-alert: man šķiet ārkārtīgi skaisti fakts, ka tur ir 3 džeki, kas gadiem mēģina atrast vienu citu džeku, satikt un uzzināt no viņa vienkārši visu, bet kad viņi viņu atrod tas džeks.. vienkārši negrib ar tiem čaļiem runāt. Tas brīdis, kad tu esi ieguldījis tik daudz laika un enerģijas mistērijas atrisināšanai, un tad saproti, ka mistērijai tu pa lielam vienkārši nepis ir kaut kā tā saldsērīgi skaisti.

Māsa prasīja ko gribu dzimšanas dienā, es saku grāmatu, bet to grāmatu nesūta uz Latviju, tāpēc viņa vispirms pasūta sev (dzīvo Zviedrijā)  un tad sūtīs man. Tā nu es tē pa lielam sēžu uz dirsas un gaidu. Mēs bieži nerunājam, bet kādu vakaru saņemu šo bildi:


Brāļu-māsu attiecības at it's finest. Toties apņēmīgāki cilvēki par mani ir spējīgi sameklēt lietas ātrāk kā strādā pasts, un man ir pieejams jau vismaz neliels ieskats tajā ko gaidu: links
Nezinu vai bija gudri lasīt. Tagad es nevaru sagaidīt vēl vairāk :l

Un bonusā - vakar es vienkārši gribēju parubīties, sēdēju ar seju uz galda, un gadīju kad pulkstenis sasniegs tādus ciparus, lai man nebūtu kauns iet gulēt, kad man zvana Jānis un aicina uz vakariņām, uz kurām viņš pats nav ielūgts. Nezinu kā tieši man būtu jārīkos šādās situācijās, bet rezultāts ir tāds, ka es tomēr dabuju vakariņas, labu kompāniju, un vēl lielāku miega badu.
Izrādās arī, ka mēs esam tādi džeki, kas var piedāvāt vienkārši 2os naktī aizvest dāmas uz pamestu māju meža vidū, neskatoties uz to, ka viņas ir informētas par to, ka "kāds mūsu draugs" mēdz braukt ar meitenēm ekskursijās uz Statoil.
Ieejam vienā benzīntankā, un tā kā ir sākusies valentīndiena, Jānis prasa pārdevējai vai nav kaut kas puķēm līdzīgs, ko paķert dāmām. Nav. Nu neko, Jānis nedaudz sabozies pamet telpu, un pārdevēja, kundze uz 60, saka man "Pasaki viņam, ka vēl būs arī 8. marts!". Skaisti. Šodien es gribu nomirt, bet ir tā vērts.

Lūk, dzīve.

8 komentāri:

  1. Rimī daļa smieklsiekala-uz-monitōra vērta. paldies.

    AtbildētDzēst
  2. Ja amazons nesūta, tad šīs ir 2 pārbaudītas opcijas (free shipping)
    https://www.bookdepository.com/Imaginary-Cities/9780992765590
    https://wordery.com/imaginary-cities-darran-anderson-9780992765590

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. O, pat neiedomājos paskatīties, paldies!

      Dzēst
  3. žēl, ka ar Rihardu neizveidojās saikne

    AtbildētDzēst
  4. Tikko pabeidzu Firewatch, tas bija skaisti! Par sižetu- pat nezinu, patika tā spriedze vidusdaļā un fakts, ka viss neuzkāpinājās līdz kaut kādam trillerim, bet vienā brīdī, bladac, un spriedze no pleciem noveļas un paliek tikai, nezinu, bēdīgi un dīvaini. Nozagu piratebay'ā, bet došos samaksāt naudu, citādi kauns.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jā tās beigas šķiet kaut kā neattaisnoja to sakāpinājumu, kas radās, un man nedaudz apnika arī šādas tādas spēles mehānikas pa vidu (kāpšana pa striķiem piemēram), bet dialogi gan man šķita 10/10.

      Dzēst
    2. https://quarterly.camposanto.com/my-uncle-works-for-nintendo-9387d64509e9#.tq4xiy7sc

      Šis šķiet interesants raksts(ar negaidītu pavērsienu), un nav jau nemaz dīvaini postēt tādas lietas gadu veca ieraksta komentāros.

      Dzēst