Man vairs nav bail no reklāmistiem

Nu jau apritējis gads, kopš ar Laimu mēģinājām ievest jaunas vēsmas Latvijas reklāmas tirgū. Diemžēl gan ar skumjām jāatzīst, ka acīmredzami esam nākuši par ātru, un tirgus pagaidām vēl ir gatavs tikai Like&Share un dažreiz vēl nedaudz Share.

Labā ziņa ir tāda, ka esmu pārvarējis savas bailes no reklāmistiem, un nu sāku dzīvot ilūzijā, ka nemodīšos 03:00 no tā, ka visa Adwards žūrija būs ieradusies pie manām durvīm, lai liktu nekavējoties paskaidrot kā man nav kauna ņirgāties par industriju, un uzrakstīt vismaz 17 viduvējas kvalitātes tvītus, kas izraisa tādu pašu emociju gammu, kā pagraba stūrī aizmirsts kartupelis. Man vienkārši tagad ir slēdzamas kāpņu telpas durvis.
Tā kā nevienu atbildi, kā arī uzaicinājumu saņemt Grand Prix Adwardos, nesaņēmām, nododu mūsu kopdarbu tavam vērtējumam. Kad redzēsi šīs kampaņas ielās, zini, ka, lai arī cik neticami, patiesībā aiz tām stāv divi no pēdējiem cilvēkiem, kuri vēl nav paši sevi atzinuši par sociālo mediju ekspertiem.

Acīm redzamais - neticamais

Stāvu RIMI rindā, mani produkti smuki sakrauti uz slīdošās lentas, pārdevējas virzienā aiz produktu atdalītāja stāv, kāda cita vīra produkti, kas lēni tuvojas savam pīpstināšanas liktenim. Bet ne līdz galam pārdomāta lentas sašaurinājuma dizaina kļūdas (vai vēl ticamāk - mēness fāzes) rezultātā, priekšā stāvošā džeka Kinder Bueno veic Hudīnī cienīgu manevru, un iebēg aiz sadalītāja pie maniem produktiem. Es stāvu, skatos, domāju - nu vispār ar ko es esmu sliktāks? Vai es neesmu pelnījis Kinder Bueno? Muļķības.
Pārdevēja saskaita džeka produktus, aizlaiž vienā no joslām, kas paredzēta savākšanai, un tad manējos otrā. Džeks paskatās uz maniem produktiem, pamana Kinder Bueno - skatās uz saviem - acīmredzami Kinder Bueno tur neredz. Īsti nezinu vēl kā šī situācija risināsies, bet nu principā man ir čeks, es varu parādīt, ka esmu samaksājis, un lai novāc savu neķītro skatienu no maniem našķiem. Tā nu viņš skatās uz maniem produktiem, saviem produktiem, savā somā, uz saviem produktiem, savā somā, uz maniem produktiem.. Ir tik faking lieliski no malas vērot, kā acīmredzami kustībās ieliekas cilvēka domu process, sastopoties ar šīs zemes lielāko magu. Es tikmēr salādēju visu pārējo, paņemu to Kinder Bueno, tur pat atveru, un skatoties uz viņu nokožos. Viņš skatās man acīs un tad... paskatās savā somā.
Magic.

Citās ziņās no Valtera Brūna attiecību padomu grāmatas - nezini, kur vest meiteni otrajā randiņā, jo radošās spējas vietu izvēlē līdz tējas namiņam nesniedzas? 100% rekomendēju pavadīt kopīgi divas dienas gultā klepojot un šņaucot degunu. Ja reizēm rodas sajūta, ka dāmai elpa neaizraujas tik ļoti, cik vēlētos, skūpsti laikā, kad deguns ir tikpat funkcionāls, kā kājslauķis taisīts no glitteriem, atklās tev pilnīgi jaunu skābekļa trūkuma pasauli. Un kad all is said and done, kopīgi kā romantiskā filmā varat sagaidīt rītu ar Theraflu un cigaretēm.

Es tagad neatceros vai jau rakstīju par to, un man reāli nav pacietība iet tagad meklēt, bet esmu visai neapmierināts ar faktu, ka uz cigarešu paciņām cipari, kas apzīmē stiprumu aizstāti ar vēl papildus noderīgiem padomiem. Reāli es līdz tam brīdim nemaz nebiju iebraucis, ka tie cipari domāti kā brīdinājums. Šķiet kaut kā skaisti, ka tīri nejauši ar aizliegumu panākta ļoti noderīga informācija. Un kā man tagad atšķirt sarkano marļiku no baltā kent? Tagad man te tikai ir "Atmetiet smēķēšanu - tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs". Kā Jūs to zināt? Varbūt es esmu vienkārši nenormāls krāns. Varbūt mani tuvinieki ir sekta, kurai manas mirstīgās miesas ir daudz vajadzīgākas nekā šādi te jautājumi. Vai arī varbūt mana dzīvība ir apdrošināta par 17 miljardiem un zālēm pret vēzi.
Kaut kad stāvot rindā uz autobusu Mālpilī (jap, rinda Mālpilī, šis godavārds ir patiess stāsts) viena meitene stāsta citām, ka Signei* vecāki brauks prom brīvdienās un omīte pieskatīs kaut kādus sīkos, un Anna* tieši domāja, ka gribētu kaut kur dzimšanas dienu bez sencīšiem nosvinēt. Reāli pat šī būtu derīgāka informācija, ko likt uz cīgu paciņām.
*vārdi aizmirsti

Lūk, dzīve.