Public Enemy No. 1

Beidzot ir pienācis laiks, kad arī Tu vari pārtraukt justies droši uz Rīgas ielām. Nē, es nerunāju par urlām, akām bez vākiem, vai risku satikt to bijušo klasesbiedru, ar kuru jums nav par ko runāt, taču pieklājība prasa veikt nelielu small-talk, lai noskaidrotu vai tu gadījumā neguli ar viņa sievu. Nē, es runāju par to pasaules brīnumu, kas saucas Valters "es spoguļos skatos tikai pirms randiņa" Brūns.
Ja es domāju, ka manas pirmās braukšanas nodarbības instruktora pavadībā noritēs stāvlaukumā, kam apkārt ir 3m augstas betona sienas, tad realitāte ir tāda, ka jau pirmajā braukšanas reizē es atbraucu no pārdaugavas uz centru. Cik tas ir kruti? Galīgi.
Mans instruktors ir vienkārši nereāli chill, un šajā brīdī es īsti nevaru saprast kā braukt iemācās tie cilvēki, kas mācījušies pie tādiem, kas nonstop brēc virsū. Man šajā brīdī koncentrēties uz visu apkārt notiekošo ir tik grūti, ka uzmetot aci ātruma pārslēgam un paskatoties atpakaļ uz ceļu, nākas secināt, ka mēs pēkšņi atrodamies jau vispār citā Rīgas daļā, nemaz nerunājot par visu pārējo. Šķita, ka samācīties, ko nozīmē katra zīme, būs grūtākā un garlaicīgākā visa tā procesa daļa, taču tagad saprotu, ka tam nav nozīmes, jo apskatīt visas zīmes tāpat nevienam nav laika. Šis nav produktīvs ieteikums, bet varbūt varētu uztaisīt tādu kā muzeju, kur zīmju vietā ceļa malās uz stabiem ir saspraustas gleznas? Varētu būt daudz saistošāk.
Palēnām mācos kā vispār strādā mācību mašīnas - braucam, un instruktors saka "pārslēdz ātrumu". Es sniedzos pēc sajūga, un ... es sniedzos pēc sajūga un.. wtf, kur ir sajūgs? Es esmu ieslīdējis tik dziļi sēdeklī, ka mana kāja šķiet nu jau taustās pa priekšā esošās mašīnas bagāžnieku, un vicinu kāju pa riņķi ar tādu entuziasmu, it kā mātu ar lakatiņu savai sirdsdāmai, kas uz neatgriešanos iekāpusi vilcienā uz karu, un viss, kas griežas manā galvā ir "Aaāāāŗggggg man šķita mēs te visi sarunājām, ka te būs arī sajūgs!?!? Jūs un jūsu priekšvēlēšanu solījumi..", un sajūta, ka kontrolēju situāciju man ir mazāka, kā pirmo reizi mūžā mēģinot atvērt meitenes krūšturi. Nu tagad es zinu, ka ne tikai instruktoram ir savi pedāļi, bet tie pedāļi ir savienoti ar manējiem. Atzīšu gan, ka galīgi laba sistēma - vari just, kad instruktors bišķīt paspiež gāzi situācijās, kad pretēji maniem uzskatiem, es patiesībān nebraucu uz 100, kā arī instruktors jūt to brīdi, kad teikt "Vecīt, mierīgi, mēs neesam rallijā".
Pagaidām braucam bez starpgadījumiem, lai gan nevarētu teikt, ka grasos uz šo paļauties, taču ir vieglāk orientēties uz ceļa, ja tev blakus ir cilvēks, kas zin pateikt "Šis ir smagais, no tā bēgam" vai "oioioi tik dārgas mašīnas sist nevajag, labāk izkārtojies vairāk pa labi".
Vienā vietā ne miņas no gājēju pārejas, toties ceļa vidū konkrēta miņa no pareizticīgo mācītāja, kas vienkārši dur pāri ceļam, vai nu pilnībā ignorējot, vai pilnībā samierinājies ar nāves neizbēgamību. Instruktors saka, ka mācītājus nost nebraucam, un es klausu uz vārda, bet nu atzīšu - kādam tur dievs toč stāv klāt. Vēl viena lieta, ko uzzināju - kad man saka "oioi mammu labāk nē", tas nenozīmē, ka mašīnā ir kaut kāda detaļa/rīcība, ko sauc par mammu (man šķiet kaut kas tāds bija stroikā), bet gan tas patiesībā nozīmē, ka ja māmiņa grib stumt pāri gājēju pārejai ratiņus - tu labāk stāvi.

Wroooom, dzīve.
Šis ieraksts tapis sadarbībā ar "man solīja zvanīt 10os, bet ir jau pus12"

Vot šitais ir tas, ar ko tu dīlosi visu turpmāko dzīvi

Pirms pāris nedēļām ieskatījos spama meila kastē, un pamanīju, ka manas pārdomas acīmredzot aktīvi lasa kredītdevēji, un kāds viņu pārstāvis, kuru nesauksim par Mečeslavu, ir izgājis cauri lasītākajiem rakstiem un saspamojis linkus uz sava darbadevēja lapu.
Es, būdams nekrietns rupeklis, atrodu konkrēto uzņēmumu FB un aizrakstu "Cik daudz man jūs publiski jānodirš, lai Tu savāktu to spamu?" un ielieku 1 zvaigzni. Atbildi tā arī nesaņēmu, bet visai drīz skatos - ir noticis brīnums, un Mečeslavs tiešām ir aizgājis un izdzēsis visu ārā. Saprotu, protams, ka tagad daudziem no jums 30k ir aizgājuši gar degunu, bet es teiktu tas ir šī brīnuma vērts. Pāris nedēļas vēlāk pie manis darbā pienāk mans priekšnieks un saka "Klausies vecīt, Tevi te kaut kādi kredītu džeki mēģina sameklēt". Šis ir teikums, ko tu droši vien negribi dzirdēt nekad, it sevišķi no sava priekšnieka, taču kas izrādās - tie faking čaļi ir sameklējuši kur es strādāju, sadabūjuši mana priekšnieka numuru, piezvanījuši viņam, un palūguši vai nevar ar mani parunāt, lai izņemu to vienas zvaigznes vērtējumu. Viņi sazvanīja manu priekšnieku, lai es izņemtu viņiem vērtējumu FB. :llll Viņi sazvanīja manu priekšnieku, lai es izņemtu viņiem vērtējumu FB. Nosēdās šitas? Jo man vēl nē.
Tie ir džeki, kuri saprata, ka vieglāk, kā atbloķēt mani FB, un atrakstīt jebko, vai atrast manu meilu, vai atrast manu telefonu, ir sameklēt kur es strādāju, sazvanīt manu priekšnieku un palūgt viņam sarunāt, lai izņemu viņiem vērtējumu FB. WHAT THE ACTUAL FUCK? :DD Vienā brīdī, kad zvanīja priekšniekam VĒLREIZ, es biju birojā, un dabuju parunāt arī pats - nu izrādās, ka Mečeslavs sen ar viņiem vairs nestrādā tieši šādu iemeslu dēļ, un novienojāmies, ka es izņemšu to zvaigzni, un viņi nekad vairs nenākšot un šajā blogā nekomentēšot. Sajūta, ka par savu Purčikā atrasto SEO speciālistu atbildība būtu jānes arī uzņēmumam īsti neguvu. Vēl neesmu sapratis vai šis vispār bija man izdevīgs dīls. Kad prasīju, vai viņiem liekas normāli, ka mēs šobrīd runājam caur mana priekšnieka telefonu, vai tiešām tas ir ērtākais veids, kā mani bija sasniegt saņēmu atbildi +/- "Nē nu tā gadījās, bet nu labi, ka esam vienojušies".
Vai džeki mārketinga komunikāciju mācījušies no grāmatām, kuras pirktas 1991. gada Latvijā? Man šobrīd bail zvanīt savai vecmāmiņai, vai nebūs sadabujuši rokā arī viņu. Vai varbūt mani draugi, kad atsakos iet uz krogu, arī varētu zvanīt manam priekšniekam un mēģināt kaut ko sabīdīt? Sākumā domāju, ka varbūt vajag sazvanīt viņu priekšnieku, un sarunāt, lai viņa padotie saraksta man uz FB sienas, ka esmu krutākais džeks pasaulē, bet ņemot vērā, ka viss uzņēmums pa lielam ir kas līdzīgs darba rīku skapim, kurā nolikti divi cirvji, šis varētu būt pagrūti.

Citās ziņās - pretēji gaidītajam, mani piedzīvojumi ar autoskolas teoriju ir galā, un valsts ir atzinusi, ka mēs visi tagad dzīvojam ilūzijā, ka es 100% pārzinu ko darīt, ja nedeg viens miglinieks. Valsts eksāmens pēc skolas koncentrācijas nometenes šķita tik nereāli viegls, ka pabeidzu 7 minūtēs, taču rezultātus var uzzināt tikai tad, kad pabeiguši visi. A ko man darīt vēl 23 minūtes, pie kompja, kuram ir tikai pele? Nu tas, ko es daru, ir atrodu eksāmena beigu lapā linku uz kaut kādu CSDD video, no tā tālāk tieku līdz browserim, atveru konsoli, un principā ir skaidrs, ka man ir jāietvīto no teorijas eksāmenu datora. Ir gan riktīgi faking grūti, jo es nedrīkstu sajūsmā lēkt kājās, un man ir katrs burts jāmeklē lapas source kodā. Sākumā domāju tikt līdz googlei, lai atrastu kaut kādu web-based onscreen keyboard. Principā tiku līdz burtam "o", kad saprotu, ka nekur ekrānā vairs nav ne miņas no tās lapas, kur es tikko pildīju eksāmenu :l Kurš tagad ir lohs? Nu to es tajā brīdī vēl nezinu. Gaidu, kad visi pabeigs, noklausos instrukiju kā interpretēt savus rezultātus un tad kaunīgi ceļu roku, lai teiktu "man kaut kas te notika". Pienāk eksāmena uzraudzītāja, un vienkārši no galda izvelk atvilkni kurā ir klaviatūra :lllllll Bet nu labās ziņas, ka rezultāti tur neglabājās lokāli, atvēra eksāmena programmu un boom dzīve ir skaista.
Ejot ārā no CSDD viens džeks pieslīd blakus un saka
-"Jūs arī B kategoriju nokārtojāt?"
-"Errrm jā?"
-"Lieliski, ļaujiet man jūs apsveikt!"
un sniedz man roku. Es paspiežu roku, un viņš saka "Paldies, ka nokārtojāt!!".
Eu džeki. Vai kāds no jums te lika derības? Laimests tādā gadījumā viņam visai nopietns.

Izsaucu pēc tam taksi uz darbu, iekāpju mašīnā, šoferis prasa adresi. (Side note - šoferim ļoti smieklīgs krievu akcents, principā latviski runā tik labi, cik es spēlēju klavieres, bet man nav ne jausmas kā to iznest tekstā) Saku
-"Ganību blabla"
-"Āāā tur kur visi kompjūteri ja?" (Jā, visi kompjūteri ir mūsu birojā)
-"Ēē Jā :D"
-"Tu no Čaka vai Artilērijas?" (wat? viņš mani no CSDD savāca)
-"Čaka?"
-"JELGAVA!!!!"
-"Ermmmm wut?"
-"FUTBOLS JUMS PATIK!!!"
Un tad es vienkārši sāku rēkt. Jo man ir kolēģis, kurš man šķiet pāksti pievērt nevarētu pat tad, ja viņam par katru zilbi sistu ar mietu. Tik skaisti. Un manuprāt ļoti interesanti, ka acīmredzot taksisti cilvēkus atcerās nevis pēc sejām, bet mājām. Varbūt jāsāk lietot ikdienā - "Nez ko no Zvaigžnu ielas šodien dara?" "Oh shit, Kanālu ielas džuse, u hot as fuck".

Biju arī pirmajā lielākā pārbraucienā ar mašīnu ar, kā nu izrādās, 1.5 mini Jāni. EJ TU NOST cik faking patīkami ir braukāt ar bembi. Ļaudis, es jūs lūdzu, glābiet mani!! Tagad esmu pirmo reizi pats aizbraucis uz benzīntanku, apgriezies, un ielicis 4tajā ātrumā, kad vajag otro. Ja ir kādi ieteikumi, ko iesaku ņemt vērā, kad māci kādam braukt, tad lieta #1 - nesaki cilvēkam, kurš pirmo reizi mūžā tuvojas aplim "brauc taisni" un #2 - Strauji negriez šofera stūri nost no ceļa, ja šoferis jau ir pamanījis, ka no aizmugures tuvojas mašīna, un sācis spiest gāzi.
Skaistākais tajā visā šķita - biju paņēmis līdzi divus aliņus, kurus dzert atpakaļceļā no ekskursijas. Pēc pirmās izbraukāšanās domājam doties vēl apskatīt Limbažus, es paņemu rokā aliņu un Jānis saka - "Tu nebrauksi vairāk?"
- "Ā tu domāji man vēl dot pabraukāties?"
- "Nu es biju domājis aizlaižam līdz Limbažiem, un tad iedošu tur vēl"
Es sēžu, skatos uz to aliņu sev rokā un principā esmu nedaudz iesalis apmulsumā. Un Jānis:
-"Vot šitais ir tas, ar ko tu dīlosi visu turpmāko dzīvi".
10/10

Pirms vispār izbraucām šajā roadtripā, centrā ejot tikties, man uz ielas pienāk divas sievietes, kas acīmredzami tajā dienā nodarbojas ar Divču festivāla atceres festivāla svinībām. Prasa vai varu palīdzēt. Saku, ka nē. Prasa kāpēc - atbildu, ka vienkārši esmu ļauns cilvēks, kurš speciāli nepalīdz cilvēkiem kad vien ir iespēja. Un tad viņa saka kaut ko tādu kā - "Kam grūti uzcep zivi, atnāk cits un apēd", bet ar atskaņām. Vai tu zini kas tas ir? (Es domāju kāds bija oriģinālais teksts, tā nav mīkla). Jo es toč nē, un es aizmirsu 3min pēc mūsu tikšanās, un šis jautājums mani nomāc vēl šodien.

Pārdevēju ziņās - Zvaigžnu mazā veikaliņa pārdevēja pārdod man aliņu un cigaretes, tad es jau taisos prom un viņa saka "Bet jums 20 gadi ir?" (wat? 20?) Es pagriežos un atbildu, ka nu jau ir par vēlu, bet neesmu vēl līdz galam pabeidzis teikumu, kad viņa jau ceļ rokas, lai atvainotos un saka "Ā nē nekas nekas, profilā vienkārši izskatījāties jauns, bet kad pagriezāties pret mani, uzreiz sapratu". The fuck? :D Paldies.

Lūk, dzīve

Dzīve ārpus likuma

Nesen dzirdēju, ka esot tāda leģenda, ka es pālī mēdzot pārliecinot cilvēkus par apšaubāmas ticamības faktiem. Nu tik klaju diršanu sen neesmu dzirdējis, pietiek vienu reizi stāstīt cilvēkiem, ka esmu dzīvēdājs, un atsakos savā uzturā izmantot jeb ko, kas nenāk no dzīvnieku valsts, lai ielās sāktu parādīties baumas. Bet kur iestājas tā robeža, kad likums Tev aizliedz melot? Kā ir ar reklāmām? Kā ir ar reklāmām, kurās tu nemaz nemēģini kaut ko iepārdot? Vienu vakaru ar Reini radās ideja, ka vajadzētu paskatīties, piemēram, RIMI vizuālo stilu, un sadrukāt lērumu flajeru, kuros rakstīts, ka ceturtdien no rīta Bērnu Pasaules Rimi visas bulkas ir bez maksas, un samest tuvumā dzīvojošo cilvēku pastkastēs. Tās dienas rītā varētu mierīgi, neko nezinot, atnākt uz veikalu un pavērot radušos haosu. Manu acu priekšā jau ir aina - uz grīdas samīdīti bērni, portfeļos sastūķēti cīsiņi mīklā, asaras, tālumā sirēnas. Bet es tikmēr mierīgi uz Gustava Beķereju.

Par citiem noziegumiem runājot - es, piemēram, īsti nesaprotu ko Rīgas centrā darīt ar saviem lielgabarīta atkritumiem. Mājās izjaucu skapi, un tā kā manas kulinārās prasības vēl nav nolaidušās tik zemu, lai es ikdienā pārtiktu no skaidu plāksnēm, kaut kur no tiem dēļiem jātiek vaļā. Biju novērojis, ka pie mājas kādu laiku stāvēja dīvāns, un tad vienu dienu vienkārši pazuda. Kas viņu savāca? Vai tas bija legāli? Nav ne jausmas. Tāpēc tas ko daru es, ir nakts melnumā iznesu un tajā pašā vietā nostutēju vienu no saviem dēļiem nelielam eksperimentam. Nākamajā dienā atbraucot no darba dēlis ir pazudis. Nu tagad jau šķiet, ka visas durvis vaļā un jāsāk nodarboties ar atkritumu izvešanas biznesu, bet pārspriedu ar Elīnu, kuras mamma varētu zināt, kas tieši notiek ar atkritumiem, kas ir bijuši telpiski par izaicinošu priekš parastas miskastes, un izrādās likt tādas lietas vienkārši pie miskastēm neesot labais tonis. Ieteicamais rīcības plāns esot nest pie kaimiņu miskastēm. Varbūt tieši tā arī tie dēļi ceļo - no miskastēm uz kaimiņu miskastēm, uz kaimiņu miskastēm, uz kaimiņu miskastēm, līdz beigās nonāk pie pasaules pēdējā kaimiņa.

Ja runājam par tādām nopietnākiem sabiedrībā pieņemto normu pārkāpumiem - vai ir ok doodlot ar pildspalvu, kuru Tev aizdod? Es it kā prasot neminēju vai man šo vajag autoskolas pierakstiem, vai arī šim satiksmes regulētājam (<= šis butu izcili garlaicīgs supervaroņa vārds) nekavējoties nepieciešamas jaunas drēbes, un pa zobenam katrā rokā. Cilvēki man stāsta, ka esot viss ok, ja brīdī, kad tu atdod viņu atpakaļ, pildspalvā vēl ir tinte, un tās gals neizskatās pēc kaut kā, ko tu būtu apēdis un pēc tam atgremojis, lai pabarotu savus korķīšus ēdošos, tikko izšķīlušos mazuļus. Es gan parasti uz savām pilspalvām nezskatos, kā savas bagātības uzkrājumu, un būtu pat vieglā sajūsmā, ja kādam būtu bijusi nepieciešamība izrakstīt visu tinti. Tā kā - ko tu tur tik daudz raksti vecīt? Vai es varu dabūt bišķīt to, uz kā tu mauc?

Lūk, dzīve ārpus likuma.