trešdiena, maijs 31

Public Enemy No. 1

Beidzot ir pienācis laiks, kad arī Tu vari pārtraukt justies droši uz Rīgas ielām. Nē, es nerunāju par urlām, akām bez vākiem, vai risku satikt to bijušo klasesbiedru, ar kuru jums nav par ko runāt, taču pieklājība prasa veikt nelielu small-talk, lai noskaidrotu vai tu gadījumā neguli ar viņa sievu. Nē, es runāju par to pasaules brīnumu, kas saucas Valters "es spoguļos skatos tikai pirms randiņa" Brūns.
Ja es domāju, ka manas pirmās braukšanas nodarbības instruktora pavadībā noritēs stāvlaukumā, kam apkārt ir 3m augstas betona sienas, tad realitāte ir tāda, ka jau pirmajā braukšanas reizē es atbraucu no pārdaugavas uz centru. Cik tas ir kruti? Galīgi.
Mans instruktors ir vienkārši nereāli chill, un šajā brīdī es īsti nevaru saprast kā braukt iemācās tie cilvēki, kas mācījušies pie tādiem, kas nonstop brēc virsū. Man šajā brīdī koncentrēties uz visu apkārt notiekošo ir tik grūti, ka uzmetot aci ātruma pārslēgam un paskatoties atpakaļ uz ceļu, nākas secināt, ka mēs pēkšņi atrodamies jau vispār citā Rīgas daļā, nemaz nerunājot par visu pārējo. Šķita, ka samācīties, ko nozīmē katra zīme, būs grūtākā un garlaicīgākā visa tā procesa daļa, taču tagad saprotu, ka tam nav nozīmes, jo apskatīt visas zīmes tāpat nevienam nav laika. Šis nav produktīvs ieteikums, bet varbūt varētu uztaisīt tādu kā muzeju, kur zīmju vietā ceļa malās uz stabiem ir saspraustas gleznas? Varētu būt daudz saistošāk.
Palēnām mācos kā vispār strādā mācību mašīnas - braucam, un instruktors saka "pārslēdz ātrumu". Es sniedzos pēc sajūga, un ... es sniedzos pēc sajūga un.. wtf, kur ir sajūgs? Es esmu ieslīdējis tik dziļi sēdeklī, ka mana kāja šķiet nu jau taustās pa priekšā esošās mašīnas bagāžnieku, un vicinu kāju pa riņķi ar tādu entuziasmu, it kā mātu ar lakatiņu savai sirdsdāmai, kas uz neatgriešanos iekāpusi vilcienā uz karu, un viss, kas griežas manā galvā ir "Aaāāāŗggggg man šķita mēs te visi sarunājām, ka te būs arī sajūgs!?!? Jūs un jūsu priekšvēlēšanu solījumi..", un sajūta, ka kontrolēju situāciju man ir mazāka, kā pirmo reizi mūžā mēģinot atvērt meitenes krūšturi. Nu tagad es zinu, ka ne tikai instruktoram ir savi pedāļi, bet tie pedāļi ir savienoti ar manējiem. Atzīšu gan, ka galīgi laba sistēma - vari just, kad instruktors bišķīt paspiež gāzi situācijās, kad pretēji maniem uzskatiem, es patiesībān nebraucu uz 100, kā arī instruktors jūt to brīdi, kad teikt "Vecīt, mierīgi, mēs neesam rallijā".
Pagaidām braucam bez starpgadījumiem, lai gan nevarētu teikt, ka grasos uz šo paļauties, taču ir vieglāk orientēties uz ceļa, ja tev blakus ir cilvēks, kas zin pateikt "Šis ir smagais, no tā bēgam" vai "oioioi tik dārgas mašīnas sist nevajag, labāk izkārtojies vairāk pa labi".
Vienā vietā ne miņas no gājēju pārejas, toties ceļa vidū konkrēta miņa no pareizticīgo mācītāja, kas vienkārši dur pāri ceļam, vai nu pilnībā ignorējot, vai pilnībā samierinājies ar nāves neizbēgamību. Instruktors saka, ka mācītājus nost nebraucam, un es klausu uz vārda, bet nu atzīšu - kādam tur dievs toč stāv klāt. Vēl viena lieta, ko uzzināju - kad man saka "oioi mammu labāk nē", tas nenozīmē, ka mašīnā ir kaut kāda detaļa/rīcība, ko sauc par mammu (man šķiet kaut kas tāds bija stroikā), bet gan tas patiesībā nozīmē, ka ja māmiņa grib stumt pāri gājēju pārejai ratiņus - tu labāk stāvi.

Wroooom, dzīve.
Šis ieraksts tapis sadarbībā ar "man solīja zvanīt 10os, bet ir jau pus12"

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru