Piezīmes no Mjanmas #2 [Hpa-An]

Pirmajā naktī Hpa-An aizmigt nebija viegli - es guļu gultā ar acīm vaļā un domāju, cik liela iespēja, ka mani rīt nošaus. Ceļā līdz pilsētai mums 3x bija jāapstājas kaut kādos militāros kontrolpunktos. Pirmajā reizē, kad šoferis prasīja mūsu pases, es uzskatīju, ka labāk pases nevienam citam šai valstī nedot. Izkāpu no mašīnas pats - tur mani sagaidīja 4 bruņoti militāra paskata vīri. Ir zināma konflikta sajūta galvā, kad pretī stāvošajam cilvēkam sejā ir smaids, bet rokās - kalašņikovs. Nākamajās apstāšanās vietās izlemjam tomēr paklausīt un palikt mašīnā. Atdodam šoferim savas pases un sēžam mašīnā, un domājam, kāda velna pēc viņi tik ļoti satraucas par to, ka ārzemnieki šķērso šo teritoriju (vēlāk uzzinām, ka tur dzīvo mūki, kuriem nepatīk būt vienā valstī ar pārējo Mjanmu, bet patīk ieroči). Kādā brīdī mums garām pabrauca 4 motociklisti, kuram katram uz muguras paliela izmēra automāts, kas iespējams izskaidro to kontrolpunktu nepieciešamību.

Taču, no rīta pamostoties, redzu, ka ārā tomēr karadarbības nav, un no pagalma nozudusi arī suņu banda, kas naktī mielojās ar žurku. Iespējams mēs tomēr dzīvosim. Un dzīvosim ēdot brīnišķīgas brokastis tādā apjomā, ka pēc tām nepieciešams aiziet vēlreiz bišķīt nosnausties.

Viesmīlība ir augstā līmenī, taču var redzēt, ka par klientu apkalpošanu ideja ir, bet izpratne - ne līdz galam. Vienam no viesnīcas darbiniekiem izskatās ir tieši viens pienākums, un tas ir piedāvāt viesiem piparus. Piparu piedāvāšanas industrija gan ir kompleksāka nekā daudziem pirmajā acu uzmetienā var šķist. Tas, ko daudzi iesācēji nemaz nezin - lai piedāvātu piparus, ir nepieciešams lietot valodu, kuru pārzin arī piparu saņēmējs. Šajā situācijā mūsu piparu sagādnieks nostājas mums blakus ar piparu trauku rokās un skatās virsū. Mēs vieglā mulsumā skatāmies atpakaļ un turpinām brokastot. Kad saprot, ka šādi mēs pie sadarbības mēs netiksim, viņš pasauc savu kolēģi, kurš visticamāk neprot tik labi piedāvāt piparus, bet toties prot runāt angliski - "Do you need anything?" viņš jautā, uz ko atbildam noliedzoši, un viņi mūs pamet. Tagad domāju, ka vispār skumīgi - vienam no viņiem vienīgais darbs ir pienest piparus un mēs pat tos negribam :/ Es ļoti ceru, ka šis nesalauza viņa garu, un viņš joprojām tic, ka drīz būs gana iepraktizējies, lai piedāvātu klientiem arī sāli. Latvijā algot atsevišķu piparu pienesēju varbūt šķistu izšķērdīgi, bet Mjanmā darbaspēks ir viens no lētākajiem resursiem, līdz ar to pilnīgi visur ir 2x vairāk darbinieku kā būtu nepieciešams. Nezinu gan, cik tieši viņiem maksā, jo vistūristīgākajā ciemata vietā mums pusdienas diviem cilvēkiem ar 4 alkoholiskiem dzērieniem maksā 6 euro. 

Un Mjanmas ēdiens ir diezgan amazing. Šajās dienās iepazinos arī ar tādu lietu kā "fermentēta zivs pasta" AKA "miskastes garšviela", kas pēc tekstūras ir kaņepju sviests, pēc garšas ir tāda savāda zivs un pēc smaržas ir - uzmini nu - miskastes koncentrāts. Mēs, latvieši, laikam ar tiem pelēkajiem zirņiem izgājām uz tādu baigi safe variantu, tagad redzot, ka ir tautas, kas liek baltajiem dienu staigāt apkārt izbrīnītiem par to, ka pie visām ēdnīcām smird pēc miskastes.
Vienā no dienām pieļāvu kļūdu, jo biju sailgojies pēc maizes un nespēju skaidri padomāt, tāpēc pasūtīju pārāk rietumnieciskas lietas - tostermaizi ar sieru un fri kartupeļus. Es domāju tur viss ciemats tika sasaukts piedalīties lemšanā, kā pie velna šito pagatavot, bet bezjēdzīgi, jo tā bija iespējams skumīgākā tostermaize un friškas ko esmu ēdis. Bet man tas bija jāpamēģina, jo dienu iepriekš fri kartupeļus pasūtīt nevarēju, jo 12os dienā restorānā vienkārši nebija elektrības :/ Tā gan tāda visai klasiska lieta, elektrības esamību par konstantu laikam uzskatām tikai mēs, izlutinātie eiropieši.

97% Mjanmas tūristu vietu ir paredzēts apskatīt saullēktos vai saulrietos (dažādas lietas, vienas vietas saullēktiem, citas saulrietiem). Vispār varbūt laba prakse, jo saullēktā viss tomēr nedaudz interesantāk, droši vien šo viņiem vajadzētu sākt pushot arī Gūtmaņa alai un Stūra mājai.
Bet tā nu mēs ceļamies 03:30AM lai kāptu kalnā, kurā ap 5AM jau esmu sasniedzis savu daily step goal. Kāpienā mūs pavada suns, kuram laikam tādas kilometru augstas trepes ir ikrīta treniņš, un viņš uzskrien augstāk, izložņā krūmus, tad pagaida mūs un skrien tālāk. Visu kāpiena laiku tālumā no tempļa skan budistu mūka frīstails. Es gan Birmas valodu saprotu tik pat labi kā to, ka valsti tagad sauc savādāk nekā valodu, kurā viņā runā, bet klausoties frīstailu man arī nerodas pārliecība, ka viņu saprastu tas mūks. Varbūt vienkārši paļaujas, ka 4os no rīta visi tik un tā guļ, tāpēc viņš var vienkārši bliezt "dim dim dim duri duri dim daran daran dum dumn", bet kopumā tāds muzikālais pavadījums ir visai maģisks.
Saullēkts gan tomēr diezgan faking amazing.
Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, kas ir krietni stāvāka un dzīvībai bīstamāka, jo trepju vietā ir akmeņi. Vietējiem gan šī puse laikam ir iecienītāka, jo tā tagad ir pilna ar svētceļotājiem (svētkāpējiem?). Šajā brīdī uzzinām, ka esam slavenības, jo līdz kalna pakājei ar vietējiem fotografējamies kādas reizes piecas. Sākotnēji domāju, ka tas, kas viņu sajūsmina ir Lāsmas blondie mati, jo pāris reizēs par manu eksistenci fotogrāfijā vietējie izrāda vieglu vienaldzību, taču kalna pakājē grupa jauniešu grib bildi tieši ar mani un ar Lāsmu šķiet tikai sekundāri. Acīmredzot viņiem ir kaut kāda balto cilvēku gaume, kas nav universāla.

Vakarā pēc kāpiena izlemjam iet uz masāžu pie akliem cilvēkiem. Šī man šķiet ir perfekta ideja, jo es dzīvoju ar pārliecību, ka visi aklie cilvēki iegūst superspējas caur pirkstiem manu ķermeni lasīt kā grāmatu. Davai sarunājam es nesmiešos par taviem hobijiem, un tu nesmejies par maniem, bet vai esi kādreiz mēģinājis liftā lasīt brailu? Pat zinot kādām formām tur jābūt, es nevaru viņas atpazīt, un dažreiz domāju, vai es ar aizvērtām acīm pēc taustes vispār spētu atpazīt savu īkšķi. Masāžas vieta gan ir visai tālu, līdz ar to, kamēr tur nonākam, saule jau ir norietējusi un ielas apgaismojums ir paredzēts tikai stilīgajai pilsētas daļai. Stāvēt starp simtiem šķūņu vietā, kur uz ielas pilnīgā tumsā mazgājas cilvēki ir nedaudz nekomfortabli, un nonākot galā mēs dzirdam kā no aklo masāžas salona tumsas nāk dziedāšana. Masāžu gan dabūt vairs nevar, jo tajā vakarā viņiem jau sācies lūgšanu laiks. Tumsā klausīties neredzīgo dziesmas man šķita ļoti romantiski, bet Lāsma saka, ka es vienkārši uzprasos tikt apzagts. Ja mani apzagtu es gan ceru, ka to tumsā izdarītu akls cilvēks. Vismaz mēs dabujām to neredzīgo pieredzi mēģinot aiztaustīties pa tumsu atpakaļ līdz savai viesnīcai.
Masāžu nākamajā dienā mums piedāvā redzīgi cilvēki. Nedaudz garlaicīgāk, bet no otras puses jūtamies droši, ka mūs nenodurs, jo ārā ir gaišs. Es nesaprotu, kāpēc mani neviens iepriekš nebija informējis par tādu lietu kā Taizemes masāža, jo tas stabili ir kaut kas, ko man vajadzēja. Tā vietā, lai tu pēc tam justos viegli miegains un nedaudz pabakstīts, es no turienes iznāku, pēc sajūtām, ar pilnīgi jaunu ķermeni. Iespējams gan neesmu labākais masāžu kritiķis pasaulē, jo šī bija pirmā reize, kad kāds man ir izmasējis uzacis, bet melotu, ja teiktu, ka man šķiet, ka tas nebija nepieciešams. Stunda masāža cilvēkam - 4eur :)

Nākamajā dienā noīrejam mocīti un bliežam uz alām. Mjanmas reljefa pamatojums līdz galam skaidrs man nav - tas atgādina milzīgu plāno pankūku, kas uzmesta virsū tavam darba galdam - viss ir vienā līmenī, un tad pēkšņi random vietās ir no zemes izsprāguši kalni ar gandrīz 90 grādu stāvām malām. Kalnos iekšā savukārt vietām ir milzīgas alas. Tik lielas, ka var iebāzt pa pāris tempļiem, kas izgreznoti ar LED virtenēm un sikspārņu kakām. Ja ir viena lieta, kas šai nācijai patīk tad tās ir krāsainas LED gaismas un, ja ir kāda vieta, kur māte daba visu radot ir nofeilojusi, tad tas ir neiebāžot LEDus alās. Minu, ka nākamreiz, kad šeit atbrauksim tajās alās jau būs klubi. Ir gan arī pāris alas, kas pagaidām vēl ir neona neskartas. Viena no tām laikam atklāta brīdī, kad pētnieki uzēduši mazāk pazīstamas sēnes un tāpēc ekstra vizualizācijas neprasās. Tā es vismaz spriežu pēc zīmēm, kas alā novietotas pie dažādiem savādas formas akmeņiem, kas informē tevi par to, ka skaties uz "draudzīgā ziloņa meitas seju" un "ziloņu karaļa zarnu traktu". Mjanma ir valsts, kur tāpat kā Riga Fashion Week, kurpēm ir nozīme, un apavu vilkšana nost un atpakaļ virsū droši vien ir otra populārākā nodarbe aiz stimulantriekstu košļāšanas. Nekad nebiju gaidījis, ka kāds man kādreiz liks novilkt apavus pirms es ienāku alā, bet es nestrīdos. Iekāpšana sikspārņu kakās šeit šķiet viens no mazākajiem draudiem manai dzīvībai.
Kādai no alām otrā pusē sēž sievietes un tirgo bruņurupučus. Es tur naivi prātoju ko ar to bruņurupuci varētu darīt, un tikmēr pienāk kāds mūks, nopērk vienu, un pārdevēja viņu iemet celofāna maisiņā. Bruņurupuci. It kā jau ēdiens, bet nu it kā arī bruņurupucis :D Maisiņā! :D Tas bruņurupucis tur kārpās un visticamāk drīzumā uzzinās, ka bez pirmatnējās zupas ir arī citas, dzīvību atņemošas zupas.
Vēl diezgan iespaidīga ir sikspārņu ala. Es nezinu, cik tieši sikspārņi ir pasaulē, bet man šķiet es redzēju viņus visus, kad tuvojoties saulrietam pāris Mjanmieši sāka dauzīt tukšas benzīna kannas un no alas parādījās vienkārši melna sikspārņu straume, kas kā upe aizvijās ap kalnu uz laukiem un nebeidza plūst ārā no alas vēl pusstundu pēc sākuma, kad mums jau apnika skatīties.
Ar mocīti es pats gan gatavs braukt biju tikai ārpus pilsētas. Es esmu tiktikko pabeidzis autoskolu, tāpēc man tā ideja par pilnīgi visu noteikumu atmešanu un paļaušanos tikai uz pīpināšanu šķiet pārāk sarežģīta. Bet braucot pa lauku ceļiem es pīpinu uz nebēdu, un Lāsma man prasa "kam tu pīpini?". Kā kam. Es pīpinu visiem!!

Lūk, pīīp.

Piezīmes no Mjanmas #1

Pēc tam, kad esam aklimatizējušies Āzijai Taizemē, bliežam dziļāk haosā - uz Mjanmu. Mūsu kariete ir šķietami 90to sākuma luksus klases autobuss - interneta nav, bet ir krēsli, kuru atzveltne bīdās ar elektronikas palīdzību, viss noklāts ar vecu brūnu plastmasu un tualetē ir gan pisuārs, gan gaisa nosūcējs. Ir viegli iedomāties, ka esmu kādas PSRS komisijas vadītājs, kas brauc ekskursijā novērtēt kolhoza kukurūzas ražu.

Pēc 8h brauciena nonākam Mae Sot, pilsētā uz Mjanmas - Taizemes robežas. Starp Mjanmu un Taizemi ir šo valstu draudzības tilts, kas tehniski ir tāda neitrālā zona, no kuras izkļūt var pārkāpjot pār tilta margām un nolecot lejā uz ielas. Lai nokļūtu uz tā, vispirms jāiziet no Taizemes. Robežkontroles punktā rādu savus papīrus, skenējam pirkstu nospiedumus, sieviete palūdz iepozēt fotogrāfijai, kad pēkšņi no skaļruņiem sāk bliezt Taizemes himna. Es stāvu un gaidu, kad mani nofotografēs, bet sieviete vienkārši stāv un skatās tālumā. Ar acu kaktiņu redzu, ka arī Lāsma vienkārši stāv un nekustas. Šķiet, ka nekustas pilnīgi viss kādas 2 minūtes. Visu to laiku es nesaprotu, vai es varu kustēties, vai arī mana fotogrāfija tiek uzņemta ar 18. gadsimta aparatūru, kur sudraba plāksnes izgaismošanai nepieciešamas vismaz 2 stundas. Vai arī varbūt mēs spēlējam to spēli, kur visi kustās tikai kamēr skan mūzika, bet pretējo versiju, jo Āzijā nekas nav tā kā šķiet? Mūzika beidzas, un muitas darbiniece man atvainojas, un turpina pārbaudīt manas lietas. Izrādās, tas tikai tāds draudzīgs atgādinājums, ka Taizemei ir himna, un karalim patīk, ja tās laikā visi uzmanīgi klausās viņa mīļāko dziesmu….. Negribētu tajā brīdī būt uz operāciju galda.

Šķērsojam tiltu. Uz tā atpūšas suns, bērns sēž uz zemes un spēlējas ar plastmasas maisiņiem, un kāds vīrs vienkārši atspiedies pret margām smēķē un bauda saulrietu. Šķiet kaut kā nedaudz romantiski, ka ir šīs pāris būtnes, kas izvēlējušās savu vakaru pavadīt ārpus valstu robežām.
Vai esi kādreiz redzējis kā izskatās vieta, kurā mainās ceļa braukšanas puses? Es nebiju. Īsi pirms Mjanmas robežas mašīnas kas šķērso tiltu vienkārši pārbrauc uz otru ceļa pusi. Kas man šķiet vienkārši apbrīnojami ir tas, ka Mjanmā viņi brauc pa tām pašām pusēm, kurām Latvijā, bet stūres atstāj otrādi, kā Taizemē, tādejādi, padarot savu dzīvi 12x sarežģītāku pilnīgi bez jebkāda iemesla. Es minu, ka apdzīšana nav viena no lietām, kas viņiem jādara, kārtojot braukšanas eksāmenu (To gan, kā vēlāk uzzināju, daudzi cilvēki nemaz nedara, jo tiesības maksā dārgāk kā mašīna).
Tuvojoties Mjanmas robežas līnijai, mums pretim jau skrien džeks vieglā pālī ar cīgu zobos un tik asiņainu muti, it kā viņš tikko būtu dzīvai govij rīkli pārkodis (tās nav asinis, viņiem patīk rieksti, ar vieglu stimulanta un spēcīgu krāsošanas efektu). Viņš vienkārši šķērso robežu un, sajūsmas pilns, nāk paziņot, ka jau sarunājis mums taksi. Šis ir nedaudz mulsinoši, jo mēs vēl neesam īsti ne ieradušies valstī, ne izņēmuši vietējo naudu. Robežkontroles darbinieks mēģina viņu aizbiedēt ar avīzi kā tādu odu, un, spriežot pēc toņa, lamājas. Pēc tam, skatoties uz mums, ar žestiem norāda - tas džeks ir izkūkojis prātu. Domā, ka tāpēc, ka šķērso robežu? Nē, tāpēc, ka, izrādās, tajā konkrētajā vietā taču nedrīkst pīpēt!!! 

Mēs pārejam pāri robežas līniju un vienlaicīgi ceļojam laikā pusstundu. Jo šī ir valsts, kura irizlēmusi, ka veselu stundu laika zonas priekš viņiem nav gana precīzas. Mums norāda, ka jāiet uz 4. kabinetu (neesmu pārliecināts, ka ir citi). Tajā pie galda sēž pasenāks kungs, kurš tajā brīdī no šķīvja bauda tradicionālos Mjanmas tējas salātus. Tāds pats šķīvis ir arī galda otrā pusē, kurā sēžam mēs, liekot noprast, ka esam iztraucējuši robežkontroles launagu, uz kuru mēs aicināti nebijām. Viņš pabīda malā salātus, iemalko tēju un sāk lasīt mūsu pases. Lāsmas pase viņam šķiet tāds neliela izmēra atlants, jo ar dziļu interesei izpēta visu valstu zīmogus, un veic nelielus dokumentācijas darbus, savā kladītē lēnā garā pārrakstot dažādu mūsu pasēs atrodamo informāciju. Mēs tikmēr sēžam klusumā un apbrīnojam pie sienas pielikto pulksteni ar netikšķēšanas tehnoloģiju, par kuru liecina uz tā vēl atstātā uzlīme, un biroja krēslu, kas tā arī nav izpakots no ietinamā materiāla, jo acīmredzot tā īpašnieks regulāri nāk uz darbu ar netīru dibenu. Šīs pasu inspekcijas laikā 2-3 reizes 4. kabineta durvis atver kāds no takšu organizatora padotajiem, lai pārliecinātos, ka vēl joprojām esam tur, un neesam aizbraukuši ar citu taksi. Kad inspekcija ir galā, kungs pāris minūtes mēģina sazvanīt citu kolēģi. Sākotnēji domāju, ka ir kādas problēmas, bet izrādās bija tikai nepieciešams atrast to robežkontroles darbinieku, kurš prot ar biroja stūrī novietoto datoru uzņemt fotogrāfiju. Negribu sadirst, bet šobrīd manā atmiņā toč ir aina, ka bildes uzņemšanas laikā mēs vienkārši sēžam uz celma (Lāsma saka, ka tas esot bijis dekoratīvs bluķītis).

Tālāk dodamies meklēt bankomātu, paralēli atkaujoties no taksistiem, kas mēģina jau novilkt mūsu somas no pleciem un ielikt savās mašīnās. Pirmais bankomāts stāv vaļā, tā naudas atvilktnes atstātas pusvirus, neviešot pilnu pārliecību, ka šī iztukšošana notikusi oficiāli. No otra bankomāta izdodas izņemt 300`000, kas sākotnēji šķiet padaudz, bet tajā brīdī es vēl nezināju, ka šis 3 nedēļu ceļojums mums izmaksās vairāk kā miljonu.

Priekš mums noorganizētais taksists izrādās džeks, kurš angliski saprot tikai nosaukumu pilsētai, uz kuru vēlamies nokļūt. Neesam svarīgākie pasažieri - vietā, kur Eiropā paredzēts novietot pasažieru kājas, šeit jau atpūšas liels paklāja rullis. Lāsmai izdevās savas kājas novietot kaut kur sānā, kamēr es šo ceļojumu pavadīju, mainot pozīciju starp lotusa pozu un kāju novietošanu uz mašīnas ātrumkārbas. Drošības sajūta par braucienu mūs nepamet nevienā brīdī, jo tāda nekad nav radusies. Jau uzsākot braukt mašīnas panelī mirgojošās gaismas informē mūs gan par to, ka neviens nav piesprādzējies, gan to, ka mašīnai abas priekšējās durvis nav aizvērtas. Šīm drošības lampiņām gan šeit ir vairāk tāda svētku rakstura funkcija - tās konstanti atgādina, ka cilvēki mirst arī Ziemassvētku periodā. Bet tas nekas - taksists atrod vēl vienu  vietējo (cilvēku, nevis paklāju), kas gatavs doties uz Hpa-An, un mēs dodamies tumsā. Vispār pieeja transportlīdzekļu apgaismojumam Mjanmā man ļoti patīk - uz mašīnām ir Ziemassvētku lampiņas, policijas gaismas, dažnedažādu krāsu LEDi, pie tam visās iespējamajās vietās. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņuprāt bremžu gaismas ir sarkanas, lai būtu smukāk, nevis funkcionālu iemeslu dēļ.

Brauciena sākumā iebraucam benzīntankā - tur luksuss serviss, kamēr divas meitenes (viena no tām Tommy Hilfiger krekliņā) mazgā mašīnas priekšējo stiklu, cita skrien uz veikalu nopirkt šofera pasūtīto ūdeni un tikmēr džeks lej bākā 91(!!!!) benzīnu.
Pa ceļam daudz pīpināšanas. Pa lielam Mjanmā pīpina visur - kad grib galveno ceļu, kad grib apdzīt, kad tuvojas no nepārredzama līkuma utt. Pagriezienu rādītājus nelieto neviens. Priekš kam, ja var uzpīpināt? Ar pīpināšanu var pat nedaudz palūgt - katru reizi braucot garām templim šoferis paklanījas un 3x uzpīpināja, kas laikam būtu viņu analogs krusta uzmešanai ar mašīnu. Nezinu, kā tie mūki vēl ir pie pilna prāta.

Kādā brīdī apstājamies pie vietējā veikala - džeks rāda ar pirkstu uz čipšiem, tad uz muti. Saprotam, ka var nopirkt kaut ko uzkost. Kamēr aizejam līdz labierīcībām un atpakaļ, skatāmies - džeks sēž viens pats pie galda, kas noklāts ar šķīvjiem - tur nolikti kādi 9 dažādi ēdieni, nav skaidrs kā tieši viņš grasās tos visus apēst. Apsēžamies blakus ar domu - varbūt viņš paņēmis ēst arī mums? Taču pienāk viesmīlis, kas aicina līdzi pie bufetes izvēlēties kādu no 7 viņu piedāvātājām gaļām. Kad izskaidrojam, ka gaļu negribam, viņš saka pišat atpakaļ pie galda. Tad nu mēs tur sēžam, atnes rīsus, izspriežam, ka varbūt no visiem tiem ēdieniem varam ēst arī mēs, bet gaļas ir tā džeka. Tagad zinu, ka gaļas bija visiem. Diezgan standarta Mjanmas ēdiens ir rīsi ar kādām 7 piedevām, kuras sadalāt savā starpā pēc ieskatiem. Kādā brīdī pētīju mērci, kas izskatās asa. Prasu taksistam, vai asa (atdarinu pūķi), un viņš māj ar galvu. Uzlieku nedaudz uz sava šķīvja, un viņš tajā brīdī noliek man blakus ūdens glāzi - šajā brīdī saprotu, ka esam draugi un varbūt nav tā, ka mūs šobrīd ved pārdot Mjanmas seksa vergu tirgū.
Pēc vakariņām prasām, cik jāmaksā - taksists nedaudz pakonsultējas ar viesmīli, un viesmīlis saka, ka no mums kopā 4000. Samaksājam un dodamies. Pēc tam vēlāk braucot jau saprotam, ka samaksājām tikai mēs. Ļoti iespējams, ka džeks sarunāja ar viesmīli, lai samaksājam arī par viņa un mūsu ekstra pasažiera vakariņām, bet grūti dusmoties par šādu appisienu, jo tās all you can eat vakariņas maksāja 60 centus par cilvēku.

Viss ceļš līdz pat pilsētai drošības sajūtu tā arī neieviesa. 100km braucām savas 4h, jo ceļu tur vēl nav, ir tikai 100km izgāztas smiltis dažnedažādos platumos. Vietām ir viena josla, un pa to brauc tā mašīna, kurai mazāk bail (visticamāk tā, kura lielāka), pārējās var apbraukt vienalga pa kreiso vai labo pusi, nevienam tas neinteresē, jo mēs taču visi šeit esam ieradušies pārvietoties, nevis ievērot kādus likumus. Vietām tā viena josla pārvēršas par 6 joslām, īsti nevar saprast, jo tu tumsā atrodies milzīgā smilšu placī, kurā mūsu šoferis ar kaut kādas man nezināmas ezotērikas palīdzību izlemj, kurā virzienā brauksim. 

Iebraucot Hpa-An mēs gan nedodamies pa taisno uz mūsu viesnīcu - pirmais galapunktā jānogādā svarīgākais no pasažieriem, un tas ir paklājs. Tā vismaz mēs secinām pēc tā, ka Google maps rāda, ka esam jau īstajā pilsētā, taču abi priekšā sēdošie džeki braukā pa mazām ieliņām un izskatās, ka kaut ko meklē. Kādā brīdī piestājam, un mašīnā mums blakus iespiežas vēl viens džeks, kurš nedaudz pat ir apguvis angļu valodu un ir konkrētā sajūsmā, ka viņa jauno paklāju mājup pavada divi eiropieši. Viņš izstāsta šoferim ceļu līdz savām mājām, līdz kurām aizbraucam un tiek izkrauts paklājs. Grasāmies jau braukt prom, kad no mājas izskrien paklāju īpašnieks, pieskrien pie manām durvīm, pa logu spiež manu roku un saka: "Welcome to Hpa-An! Welcome to best town!!!" un sniedz man kādu salocītu audumu. "This is a gift from my wife!" viņš saka un smaida, un māj ar roku, kamēr mūsu šoferis jau spiež gāzi, un mēs dodamies tālāk. Es atloku to audumu, un tas ir… vienkārši pelēks t-krekls. Esmu vieglā sajūsmā. Der perfekti, tas tagad laikam ir mīļākais no maniem t-krekliem.

Pavisam drīz jau ierodamies savā viesnīcā, neveikli atvadāmies no saviem ceļa biedriem, kuriem par mums šķiet nevarētu būt vēl vairāk pohuj, noliekam somas un dodamies ielās meklēt aliņu. Alu neatrodam, vienīgais veikals, kas 22:30 vēl bija vaļā uz manu jautājumu par alu atbildēja šokēti noliedzoši, un tagad atskatoties sāku domāt, ka liela iespēja, ka es to nemaz neprasīju veikalā, bet vienkārši kāda dzīvoklī. 
Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pie kuras durvīm čilo 5 suņi, un to ieloka vidū guļ beigta žurka. 
Esi sveicināta, Mjanma!

Piezīmes no Taizemes

Nezinu, vai tas tehniski ir iespējams, bet, ja nu gadījumā tu par vienu no savām 2019. gada apņemšanām nebiji izvirzījis noskatīties visus manus Instagram stāstus, tad informēju, ka man beidzot ir izdevies sasniegt savu ilgi loloto sapni - nebūt Latvijā ziemā. Reiz es šo jau mēģināju, aizbraucot pavadīt ziemu Somijā, bet to totāli neiesaku, ja vien tavs plāns nav noraut par vēl 30% vairāk tumsas. Tātad WOOOOOOO, es šobrīd svīstu un dusmojos par to, ka Latvijā nav -30 no Mjanmas, jo daļēji manu labsajūtu nosaka ne tikai tas, cik silti iet man, bet cik auksti un slapji iet Tev.

Tikt līdz Āzijai ir par 10% grūtāk nekā 16 gadu vecumā nostopēt mašīnu no Siguldas uz Mālpili 2os naktī. 24h lidojums ar 3 lidmašīnām gan izvērtās krietni vieglāks nekā biju paredzējis, jo biju uz brīdi piemirsis, ka esmu tāds nūģis, kas mierīgi var dienā noskatīties 3 filmas un tad vēl pa virsu tam palasīt grāmatu un pāris stundas paspēlēt datorspēles. Atšķirībā no stopēšanas uz Mālpili te gan kaut kas ir jāplāno uz priekšu, un tā mēs ar Lāsmu Oslo lidostā uzzinājām, ka lidsabiedrībām nepatīk vest tevi uz Taizemi, ja tev nav smuka pierādījuma, ka tu grasies to valsti kādreiz arī pamest, jo, ja tu to neizdari, viņiem ir sankcijas. Šis totāli nav foršs veids kā sākt 2 mēnešu atvaļinājumu, jo saprast, ka tevi nelaiž lidmašīnā 45min pirms viņas izlidošanas nav gluži tas, kā es raksturotu atpūtu. Par laimi mēs dzīvojam laikā, kad 15min laikā tu vari nopirkt autobusa biļeti starp 2 dažādām valstīm, kurās nekad neesi bijis, otrā zemeslodes pusē. Stresā gan nedaudz pārsteidzāmies - es savu nevajadzīgo autobusa braucienu apdrošināju, un Lāsma nopirka ekstra biļeti bērnam, tā kā, ja tev ir kāds mazgadīgais, kam janvāri nepieciešams tikt no Taizemes dienvidiem uz Malaiziju, dod ziņu. 

Godīgi sakot braucot šurp man bija bail, ka tas karstums (šobrīd ir ziema ar +30 grādiem) mani vienkārši nobeigs, ņemot vērā, ka Latvijā +27 grādi vasarā ir pietiekams attaisnojums, lai visu dienu nodirnētu iekštelpās pie kompja ar aizvērtiem aizkariem. Bet iebliežot uzreiz Bangkokā tu vienkārši samierinies, ka tā tagad ir tava dzīve, un būt sasvīdušam 24/7 ir ok. Pāris dienu laikā tu pierodi, ka tavs dabīgais stāvoklis ir būt konstanti miklam. Tagad es zinu kā jutās visas tās meitenes, kas ar mani kopā pie Smotrova mācījās diskrēto matemātiku. 

Bangkoka stabili ir kontrastu pilsēta. Es nezinu, vai tas ir dēļ tā nereālā cilvēku apjoma, vai vienkārši pēc kaut kādas viņu iedzimtas mīlestības pret haosu, bet šķiet tieši tā iemesla dēļ es būtu gatavs te nodzīvot vēl pāris gadus. Uz viena kvartāla stāv 50stāvīga Hillton viesnīca, kurai acīmredzami nepieciešams foajē 4 stāvu augstumā, lai tu nesajustos, kā ienācis kādā ūķī, un māja, kas sasista no skārda plāksnēm un ceļmalā atrastiem dēļiem, kurā iekšā 3 bērnu ģimenes māte ar kāju dzen no virtuves ārā kādu no pilsētas suņiem. Vispār Taizemiešu mīlestība pret durvju neesamību/nelietošanu ir kaut kas tāds, kas tādam kārtīgam intravertam latvietim liek satraukumā ķert pie sirds. Sākumā staigājot pa ielām nevarēju saprast daudzu veikalu funkciju - tie šķiet pielādēti ar pilnīgi random precēm, tualetes papīram blakus pārdod mikroviļņu krāsni un mocīti un televizoru un žāvētas zivis. Kādā trešajā dienā sapratu, ka tie nav veikali, es vienkārši lupiju iekšā svešu cilvēku mājās. 

Džungļi visur. Betona džungļi mijas ar īstiem džungļiem. Kad mūsu civilizācija kritīs un visa tā insane flora, kas te jau ir, uzbruks tiem debesskrāpjiem, tā droši vien būs skaistākā pilsēta pasaulē. Un nav grūti to iedomāties jau tagad, jo no daudzstāveņu balkoniem birst ārā tropu meži. Minu, ka, lai radītu ēnu, bet varbūt vienkārši, lai radītu haosu. Tikmēr tuvāk zemei starp augiem mijas plastmasa, kas ir tādā slānī, ka vietējie visticamāk uz to skatās kā daļu šīs vietas dabas. Bērni skolā taisot herbāriju starp lapām iespiež zāli, pienenes un plastmasas maisiņus. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz dzīvē kāda sieviete mani mīlēs tā, kā Taizeme mīl plastmasu. Viņu karalis naktī grozās gultā aukstos sviedros no greizsirdības, kamēr veikalā stāv banāns plastmasas iepakojumā, kuru nopērkot tev to ieliek maisiņā un iedod līdzi salmiņu. Bet tas ir risināms. Karalis palūdz uzbliezt vēl 3 savas more-than-life-size fotogrāfijas pilsētā, pie kurām norīkot apsargus, kas šķiet savas dienas vada pieskatot, lai kāds vienkārši neuzzīmē karalim ūsas. Šādus vārdus, protams, es gan jūtos droši rakstīt tikai tagad, kad esmu pametis valsti, jo ticība Taizemes internetam iespējams nav tā augstākā. Mēs te runājam par bitkoiniem, decentralizāciju un to, vai digitālo materiālu autortiesības vispār makes sense, un tikmēr Taizemē, lai pieslēgtos lielveikala WiFi tev palūdz ievadīt savu pases numuru :)))) 

Bet tā fotogrāfiju likšana uz ielas ir kaut kas, kas viņiem te Āzijā riktīgi patīk. Ja ir iespējams atrast kādu kas par kaut ko atbild, pirmā lieta, ko tu dari, ir uzbliez viņa foto virsū. Uz ugunsdzēšamajiem aparātiem ir pat 3 cilvēku fotogrāfijas, lai, ja gadījumā tev nodeg māja, tu vienmēr uz ielas zini kuram iet pārmest. Vispār šo varbūt vajadzētu arī Latvijā ieviest, tā atbildības sajūta visticamāk pastiprinās desmitkārši. Gribētu redzēt kā, piemēram, izskatītos Barona ielas bruģis, ja katru pieturu jau no būvdarbu sākuma rotātu viena atbildīgā džeka seja. 

Ēdiens ir amazing un lēts. Pēc tās 9Eur sviestmaizes, kuru apēdu Norvēģijas lidostā, te pa 1,20EUR tev ir pilna porcija vakariņu ar asām nūdelēm, kuras vari notiesāt sēžot šosejas malā, jo trotuāra izmantošana tikai staigāšanai ir kaut kas ko dara tikai baltie cilvēki. Uz ielas pārdod svaigus ananāsus, dragonfruit un mango ar čili un cīsiņus uz kociņa. Es šaubos, ka kādam kādreiz Bangkokā varētu nebūt ko darīt, jo pat, ja tu kaut kādā maģiskā veidā būtu izložņājis pilnīgi visu to pilsētu, tu vienmēr vari vienkārši caurām dienām ēst. Man nesaprotamu iemeslu dēļ, ēstuves gan īpaši neaizraujas ar alkohola piedāvājumu, un tad, kad tas ir, tas ir visai savādā cenu kategorijā. Bijām ēst uz fancy restorānu (lasīt - galdi neatrodas uz ielas), kas specializējas fake gaļās, un tas fake tuncis bija otrs labākais tuncis, ko esmu ēdis savā mūžā. Gala rēķinā saprotam, ka alus, ko pasūtījām (2 pudeles) sastāda pusi no kopējā rēķina. 

Pirmo reizi biju īstā Chinatown. Tādas vietas kā filmās tiešām eksistē, cilvēki pārdod pilnīgi visu pilnīgi visur, un starp miljons tirgotājiem un pircējiem starp mājām slēpjas mazās ieliņas, kurās prasās iet sāniski, lai nepieskartos sienām. Vienā no tādām iekāpu ar šļopeni slapjumā, paskatos uz zemi - tur tek melns šķidrums. Blakus turpat uz zemes sēž sieviete un ar mačeti skalda lielas zivis. Viss smird. Es esmu sajūsmā un ceru, ka neesmu no tās zampas dabujis jaunas superspējas. 

Izrādās, eksistē arī tādas lietas kā "vairumtirdzniecības kiosks". Es būtu gaidījis, ka visas tās preces no Ķīnas nāk no tādām milzīgām vairumtirdzniecības bāzēm, bet te ir arī tādi veikali, kur džeks pārdod tikai 4 dažādus apavu modeļus 3 dažādos izmēros un, ja tu kādu no tiem iekāro, minimālais apjoms, ko nopirkt ir 200 pāri. Droši vien, ja atrodi kaut ko, kas tiešām patīk, vari šādi sevi paglābt no apģērbu veikalu apmeklēšanas līdz mūža beigām.

Sabiedriskā transporta dažādība ir jaunā līmenī. Kādreiz man šķita ka dzīvoju eksotiski, braucot mājās ar vilcienu, vai arī reiz ar Rīgas Satiksmes autobusu aizbliezu uz Bolderāju, kas principā ir tāds starpdimensionāls ceļojums pazīstamā formātā. Bangkokā ir cilvēki, kam pilnīgi normālas darba dienas beigas ir aizbraukt ar skytrain līdz kuģīša ostai, ar kuģīti cauri pilsētai un tad otrā galā uzlekt uz mocīša, kurš tevi aizved līdz mājām. Mūsu mocīšu taxi izbrauciens stabili iekrīt manos ceļojuma highlightos vienkārši caur to, cik labi tas tevi piespiež pakļauties haosam - līdzīgi kā apēdot sēnes, tu saproti, ka tev vairs nav kontroles pār šo ceļojumu, so atliek tikai atlaisties un mēģināt saprast, kas pie velna ir tas, ko tagad piedzīvo. Mēs izkāpjam no kuģīša, pieejam tuvākajiem taxi mocīšiem, parādam kartē viņiem vietu, kur vēlamies nonākt, un no viņu savstarpējās komunikācijas ir vairāk kā skaidrs, ka viņi nav vienisprātis par to, kur tā vieta atrodas, un vismazāk par viņu zina sieviete, kura norāda, lai es kāpju uz viņas moča. Līdz ko mans dibens saskaras ar sēdekli, tas mocis vienkārši iebliež blakus esošā apļa satiksmē un mēs jau traucamies lavierējot starp mašīnām un autobusiem. Es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Lāsma ar savu taksistu nav ne tuvumā. Man nav ne jausmas vai mēs braucam pareizā virzienā, bet lekt no moča nost ceļa vidū es arī nevaru, tāpēc es vienkārši pakļaujos, izbaudot burvīgo ainavu, saulei rietot aiz satiksmes pārvadiem, zem kuriem suņi savā starpā cīnās par teritoriju, kožot viens otram mugurā.