Pēc 8h brauciena nonākam Mae Sot, pilsētā uz Mjanmas - Taizemes robežas. Starp Mjanmu un Taizemi ir šo valstu draudzības tilts, kas tehniski ir tāda neitrālā zona, no kuras izkļūt var pārkāpjot pār tilta margām un nolecot lejā uz ielas. Lai nokļūtu uz tā, vispirms jāiziet no Taizemes. Robežkontroles punktā rādu savus papīrus, skenējam pirkstu nospiedumus, sieviete palūdz iepozēt fotogrāfijai, kad pēkšņi no skaļruņiem sāk bliezt Taizemes himna. Es stāvu un gaidu, kad mani nofotografēs, bet sieviete vienkārši stāv un skatās tālumā. Ar acu kaktiņu redzu, ka arī Lāsma vienkārši stāv un nekustas. Šķiet, ka nekustas pilnīgi viss kādas 2 minūtes. Visu to laiku es nesaprotu, vai es varu kustēties, vai arī mana fotogrāfija tiek uzņemta ar 18. gadsimta aparatūru, kur sudraba plāksnes izgaismošanai nepieciešamas vismaz 2 stundas. Vai arī varbūt mēs spēlējam to spēli, kur visi kustās tikai kamēr skan mūzika, bet pretējo versiju, jo Āzijā nekas nav tā kā šķiet? Mūzika beidzas, un muitas darbiniece man atvainojas, un turpina pārbaudīt manas lietas. Izrādās, tas tikai tāds draudzīgs atgādinājums, ka Taizemei ir himna, un karalim patīk, ja tās laikā visi uzmanīgi klausās viņa mīļāko dziesmu….. Negribētu tajā brīdī būt uz operāciju galda.
Šķērsojam tiltu. Uz tā atpūšas suns, bērns sēž uz zemes un spēlējas ar plastmasas maisiņiem, un kāds vīrs vienkārši atspiedies pret margām smēķē un bauda saulrietu. Šķiet kaut kā nedaudz romantiski, ka ir šīs pāris būtnes, kas izvēlējušās savu vakaru pavadīt ārpus valstu robežām.
Vai esi kādreiz redzējis kā izskatās vieta, kurā mainās ceļa braukšanas puses? Es nebiju. Īsi pirms Mjanmas robežas mašīnas kas šķērso tiltu vienkārši pārbrauc uz otru ceļa pusi. Kas man šķiet vienkārši apbrīnojami ir tas, ka Mjanmā viņi brauc pa tām pašām pusēm, kurām Latvijā, bet stūres atstāj otrādi, kā Taizemē, tādejādi, padarot savu dzīvi 12x sarežģītāku pilnīgi bez jebkāda iemesla. Es minu, ka apdzīšana nav viena no lietām, kas viņiem jādara, kārtojot braukšanas eksāmenu (To gan, kā vēlāk uzzināju, daudzi cilvēki nemaz nedara, jo tiesības maksā dārgāk kā mašīna).
Tuvojoties Mjanmas robežas līnijai, mums pretim jau skrien džeks vieglā pālī ar cīgu zobos un tik asiņainu muti, it kā viņš tikko būtu dzīvai govij rīkli pārkodis (tās nav asinis, viņiem patīk rieksti, ar vieglu stimulanta un spēcīgu krāsošanas efektu). Viņš vienkārši šķērso robežu un, sajūsmas pilns, nāk paziņot, ka jau sarunājis mums taksi. Šis ir nedaudz mulsinoši, jo mēs vēl neesam īsti ne ieradušies valstī, ne izņēmuši vietējo naudu. Robežkontroles darbinieks mēģina viņu aizbiedēt ar avīzi kā tādu odu, un, spriežot pēc toņa, lamājas. Pēc tam, skatoties uz mums, ar žestiem norāda - tas džeks ir izkūkojis prātu. Domā, ka tāpēc, ka šķērso robežu? Nē, tāpēc, ka, izrādās, tajā konkrētajā vietā taču nedrīkst pīpēt!!!
Mēs pārejam pāri robežas līniju un vienlaicīgi ceļojam laikā pusstundu. Jo šī ir valsts, kura irizlēmusi, ka veselu stundu laika zonas priekš viņiem nav gana precīzas. Mums norāda, ka jāiet uz 4. kabinetu (neesmu pārliecināts, ka ir citi). Tajā pie galda sēž pasenāks kungs, kurš tajā brīdī no šķīvja bauda tradicionālos Mjanmas tējas salātus. Tāds pats šķīvis ir arī galda otrā pusē, kurā sēžam mēs, liekot noprast, ka esam iztraucējuši robežkontroles launagu, uz kuru mēs aicināti nebijām. Viņš pabīda malā salātus, iemalko tēju un sāk lasīt mūsu pases. Lāsmas pase viņam šķiet tāds neliela izmēra atlants, jo ar dziļu interesei izpēta visu valstu zīmogus, un veic nelielus dokumentācijas darbus, savā kladītē lēnā garā pārrakstot dažādu mūsu pasēs atrodamo informāciju. Mēs tikmēr sēžam klusumā un apbrīnojam pie sienas pielikto pulksteni ar netikšķēšanas tehnoloģiju, par kuru liecina uz tā vēl atstātā uzlīme, un biroja krēslu, kas tā arī nav izpakots no ietinamā materiāla, jo acīmredzot tā īpašnieks regulāri nāk uz darbu ar netīru dibenu. Šīs pasu inspekcijas laikā 2-3 reizes 4. kabineta durvis atver kāds no takšu organizatora padotajiem, lai pārliecinātos, ka vēl joprojām esam tur, un neesam aizbraukuši ar citu taksi. Kad inspekcija ir galā, kungs pāris minūtes mēģina sazvanīt citu kolēģi. Sākotnēji domāju, ka ir kādas problēmas, bet izrādās bija tikai nepieciešams atrast to robežkontroles darbinieku, kurš prot ar biroja stūrī novietoto datoru uzņemt fotogrāfiju. Negribu sadirst, bet šobrīd manā atmiņā toč ir aina, ka bildes uzņemšanas laikā mēs vienkārši sēžam uz celma (Lāsma saka, ka tas esot bijis dekoratīvs bluķītis).
Tālāk dodamies meklēt bankomātu, paralēli atkaujoties no taksistiem, kas mēģina jau novilkt mūsu somas no pleciem un ielikt savās mašīnās. Pirmais bankomāts stāv vaļā, tā naudas atvilktnes atstātas pusvirus, neviešot pilnu pārliecību, ka šī iztukšošana notikusi oficiāli. No otra bankomāta izdodas izņemt 300`000, kas sākotnēji šķiet padaudz, bet tajā brīdī es vēl nezināju, ka šis 3 nedēļu ceļojums mums izmaksās vairāk kā miljonu.
Priekš mums noorganizētais taksists izrādās džeks, kurš angliski saprot tikai nosaukumu pilsētai, uz kuru vēlamies nokļūt. Neesam svarīgākie pasažieri - vietā, kur Eiropā paredzēts novietot pasažieru kājas, šeit jau atpūšas liels paklāja rullis. Lāsmai izdevās savas kājas novietot kaut kur sānā, kamēr es šo ceļojumu pavadīju, mainot pozīciju starp lotusa pozu un kāju novietošanu uz mašīnas ātrumkārbas. Drošības sajūta par braucienu mūs nepamet nevienā brīdī, jo tāda nekad nav radusies. Jau uzsākot braukt mašīnas panelī mirgojošās gaismas informē mūs gan par to, ka neviens nav piesprādzējies, gan to, ka mašīnai abas priekšējās durvis nav aizvērtas. Šīm drošības lampiņām gan šeit ir vairāk tāda svētku rakstura funkcija - tās konstanti atgādina, ka cilvēki mirst arī Ziemassvētku periodā. Bet tas nekas - taksists atrod vēl vienu vietējo (cilvēku, nevis paklāju), kas gatavs doties uz Hpa-An, un mēs dodamies tumsā. Vispār pieeja transportlīdzekļu apgaismojumam Mjanmā man ļoti patīk - uz mašīnām ir Ziemassvētku lampiņas, policijas gaismas, dažnedažādu krāsu LEDi, pie tam visās iespējamajās vietās. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņuprāt bremžu gaismas ir sarkanas, lai būtu smukāk, nevis funkcionālu iemeslu dēļ.
Brauciena sākumā iebraucam benzīntankā - tur luksuss serviss, kamēr divas meitenes (viena no tām Tommy Hilfiger krekliņā) mazgā mašīnas priekšējo stiklu, cita skrien uz veikalu nopirkt šofera pasūtīto ūdeni un tikmēr džeks lej bākā 91(!!!!) benzīnu.
Pa ceļam daudz pīpināšanas. Pa lielam Mjanmā pīpina visur - kad grib galveno ceļu, kad grib apdzīt, kad tuvojas no nepārredzama līkuma utt. Pagriezienu rādītājus nelieto neviens. Priekš kam, ja var uzpīpināt? Ar pīpināšanu var pat nedaudz palūgt - katru reizi braucot garām templim šoferis paklanījas un 3x uzpīpināja, kas laikam būtu viņu analogs krusta uzmešanai ar mašīnu. Nezinu, kā tie mūki vēl ir pie pilna prāta.
Kādā brīdī apstājamies pie vietējā veikala - džeks rāda ar pirkstu uz čipšiem, tad uz muti. Saprotam, ka var nopirkt kaut ko uzkost. Kamēr aizejam līdz labierīcībām un atpakaļ, skatāmies - džeks sēž viens pats pie galda, kas noklāts ar šķīvjiem - tur nolikti kādi 9 dažādi ēdieni, nav skaidrs kā tieši viņš grasās tos visus apēst. Apsēžamies blakus ar domu - varbūt viņš paņēmis ēst arī mums? Taču pienāk viesmīlis, kas aicina līdzi pie bufetes izvēlēties kādu no 7 viņu piedāvātājām gaļām. Kad izskaidrojam, ka gaļu negribam, viņš saka pišat atpakaļ pie galda. Tad nu mēs tur sēžam, atnes rīsus, izspriežam, ka varbūt no visiem tiem ēdieniem varam ēst arī mēs, bet gaļas ir tā džeka. Tagad zinu, ka gaļas bija visiem. Diezgan standarta Mjanmas ēdiens ir rīsi ar kādām 7 piedevām, kuras sadalāt savā starpā pēc ieskatiem. Kādā brīdī pētīju mērci, kas izskatās asa. Prasu taksistam, vai asa (atdarinu pūķi), un viņš māj ar galvu. Uzlieku nedaudz uz sava šķīvja, un viņš tajā brīdī noliek man blakus ūdens glāzi - šajā brīdī saprotu, ka esam draugi un varbūt nav tā, ka mūs šobrīd ved pārdot Mjanmas seksa vergu tirgū.
Pēc vakariņām prasām, cik jāmaksā - taksists nedaudz pakonsultējas ar viesmīli, un viesmīlis saka, ka no mums kopā 4000. Samaksājam un dodamies. Pēc tam vēlāk braucot jau saprotam, ka samaksājām tikai mēs. Ļoti iespējams, ka džeks sarunāja ar viesmīli, lai samaksājam arī par viņa un mūsu ekstra pasažiera vakariņām, bet grūti dusmoties par šādu appisienu, jo tās all you can eat vakariņas maksāja 60 centus par cilvēku.
Viss ceļš līdz pat pilsētai drošības sajūtu tā arī neieviesa. 100km braucām savas 4h, jo ceļu tur vēl nav, ir tikai 100km izgāztas smiltis dažnedažādos platumos. Vietām ir viena josla, un pa to brauc tā mašīna, kurai mazāk bail (visticamāk tā, kura lielāka), pārējās var apbraukt vienalga pa kreiso vai labo pusi, nevienam tas neinteresē, jo mēs taču visi šeit esam ieradušies pārvietoties, nevis ievērot kādus likumus. Vietām tā viena josla pārvēršas par 6 joslām, īsti nevar saprast, jo tu tumsā atrodies milzīgā smilšu placī, kurā mūsu šoferis ar kaut kādas man nezināmas ezotērikas palīdzību izlemj, kurā virzienā brauksim.
Iebraucot Hpa-An mēs gan nedodamies pa taisno uz mūsu viesnīcu - pirmais galapunktā jānogādā svarīgākais no pasažieriem, un tas ir paklājs. Tā vismaz mēs secinām pēc tā, ka Google maps rāda, ka esam jau īstajā pilsētā, taču abi priekšā sēdošie džeki braukā pa mazām ieliņām un izskatās, ka kaut ko meklē. Kādā brīdī piestājam, un mašīnā mums blakus iespiežas vēl viens džeks, kurš nedaudz pat ir apguvis angļu valodu un ir konkrētā sajūsmā, ka viņa jauno paklāju mājup pavada divi eiropieši. Viņš izstāsta šoferim ceļu līdz savām mājām, līdz kurām aizbraucam un tiek izkrauts paklājs. Grasāmies jau braukt prom, kad no mājas izskrien paklāju īpašnieks, pieskrien pie manām durvīm, pa logu spiež manu roku un saka: "Welcome to Hpa-An! Welcome to best town!!!" un sniedz man kādu salocītu audumu. "This is a gift from my wife!" viņš saka un smaida, un māj ar roku, kamēr mūsu šoferis jau spiež gāzi, un mēs dodamies tālāk. Es atloku to audumu, un tas ir… vienkārši pelēks t-krekls. Esmu vieglā sajūsmā. Der perfekti, tas tagad laikam ir mīļākais no maniem t-krekliem.
Pavisam drīz jau ierodamies savā viesnīcā, neveikli atvadāmies no saviem ceļa biedriem, kuriem par mums šķiet nevarētu būt vēl vairāk pohuj, noliekam somas un dodamies ielās meklēt aliņu. Alu neatrodam, vienīgais veikals, kas 22:30 vēl bija vaļā uz manu jautājumu par alu atbildēja šokēti noliedzoši, un tagad atskatoties sāku domāt, ka liela iespēja, ka es to nemaz neprasīju veikalā, bet vienkārši kāda dzīvoklī.
Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pie kuras durvīm čilo 5 suņi, un to ieloka vidū guļ beigta žurka.
Esi sveicināta, Mjanma!
Jordānija visi lej 90. benzīnu. Kādreiz bija arī 76.
AtbildētDzēstļoti forši
AtbildētDzēst