sestdiena, aprīlis 11

Piezīmes no Mjanmas #6 [Mindat]

No Bagānas dodamies uz kalniem - Mindatu. Pilsēta ir 2.5km augstumā, blakus 3. augstākajam Mjanmas kalnam. Sākotnēji bijām plānojuši braukt trekot uz citu reģionu, kur gida cenas bija 3x lētākas, bet izrādījās, ka tur pirms divām nedēļām uzsprāga tūristi un vietējie uz mīnām sprāgst regulāri, līdz ar to izlemjam, ka samaksāt extra 50eur šķiet jēdzīgāk, nekā mēģināt pēc tam ar Mjanmas medicīnas tehnoloģijām piešūt sev atpakaļ kājas.
Autobuss uz turieni iet no citas pilsētas ~2h attālumā, uz kuru mūs nogādā mini kravas mašīnas vaļējā aizmugurē - tādās pārvadāt cilvēkus ir gan visai standarta lieta. Nedomāju, ka šeit kādreiz kāds ir dabūjis sodu par to, ka nav piesprādzējies.
Ar mums kopā brauc vietējā tante, kas iekāpj aizmugurē ar kādiem 13 maisiņiem un no viena no tiem piedāvā man pankūku. Otrs mūsu ceļa biedrs ir britu tūrists, kuram nākamajā dienā ir lidojums atpakaļ uz mājām no citas pilsētas, bet viņš ir izlēmis, ka viņš tajās pāris dienas gaismas stundās, kas būs palikušas pēc ierašanās vēl varētu paspēt uzbliezt kalnā. Es skatos ar neizpratni, jo divu mēnešu ceļojumā tāds koncepts kā "paspēt iespiest apskates objektu" īsti neeksistē.
Nonākam pārsēšanās vietā, iekāpjam īstā autobusā un bliežam augšā. Smuki skati, un, ja esi cilvēks kam patīk vemt transporta līdzekļos, šī ir perfekta vieta, jo ir kādi 3 pagriezieni uz kilometru. Mums priekšā sēž sieviete, kas piebliezusi pilnu muti ar stimulantriekstiem un skatās virsū ar izbrīna pilnu seju. Skatienu nenovērš pat pēc ilgāka acu kontakta, un iekšējais latvietis manī nomirst. Tuvojoties pilsētai uz kalnu ceļu redzam vēl vienu mini-pilsētu, kas sastāv no kādām 100 teltīm kas uzslietas vienkārši kalnu ceļa malā. Caur zīmju valodu ar sievieti, kas uz mums skatās kā mākslas darbu, saprotam, ka tur dzīvo strādnieki kas betonē kalna sienas, lai tās nenogrūst uz ceļa.
Mindata ir supersmuka - nekā daudz tur nav, bet ciemats ir izvietots uz kalnu grēdas kores, līdz ar to abās pilsētas malās tev paveras skats uz ~1.5km kritumu un pārējiem kalniem. Apkārt staigā cāļi un rukši, un cilvēkiem dārzā vienkārši aug avokado koki un tie Japāņu ķirši. Sajūta nedaudz ka esmu tādā Mjanmas Mālpilī.
Pirmajās minūtēs pastaigā pa pilsētu mums piemetas 4 bērnu banda, kas mūs izseko smejas un slēpjas katru reizi, kad gribam viņus fotografēt. Komunicēt savstarpēji mēs nespējam, tāpēc mēs vienkārši smejamies par bērniem un viņi, visticamāk, par mums.
Vakarā dodamies uzēst uz kādu no vietējiem restorāniem un apēdu asāko zivi savā mūžā. Ēšanas laikā pilsētā pazūd elektrība, tāpēc tikt galā ar veselu zivi ar irbulīšiem ir jauna līmeņa izaicinājums - tagad es to daru arī tumsā. Prom eju gan viegli sadusmojies, jo mūs brutāli apkrāpa iesmērējot tūristu cenas - par veselu zivi samaksāju kādus 7eur. Tagad šķiet smieklīgi, bet nu tā ir pilsēta, kur pārējās vietās mums ēdienreize abiem kopā maksā zem 4eur. Bet nu vismaz kāds te ir gatavs tūristiem - pirms tam bijām iegājuši citā vietā, kas sevi pozicionē kā tējnīca - un tur mums viesmīlis saka, ka tēja viņiem neesot. Prasām alu - tas arī nav. Prasām vai ir kaut kas cits uz ko viesmīlis, iespējams valodas barjeras, iespējams vieglākas dzīves labad atbild - nē. :ll Tikmēr pie blakus galdiņa džeki dzer šņabi, ko izskatās līdzi paņēmuši paši. Varbūt tā nemaz nebija tējnīca, un mēs vienkārši iegājām kāda mājā. Mjanmā šis nebūtu pārsteigums, jo populāra lieta ir taisīt saules aizsegus mājām no dažādiem reklāmu baneriem, kā rezultātā bieži vietas, kas izskatās pēc kaut kāda kroga, īstenībā ir vienkārši kāda ēnu mīloša cilvēka dzīvesvieta.
Nākamajā dienā mums paredzēts doties 3 dienu ceļojumā, un vakarā gāž kā ar spaiņiem. Pamostos ap 2iem - vēl joprojām gāž. Pamostos 5os un gāž :ll Bišķi sabijos no ūdens un tāpēc pirmo treka dienu atceļam - tā vietā pavadām dienu mākonī, kas uzpeldējis virsū pilsētai. Redzamība ir kādi 2 metri un fakts, ka esam kalnos, vairs nav konstatējams. Izskatās, ka vai nu esam Silent Hill, vai arī tā simulācija, kurā dzīvojam, vairs nav spējīga renderēt Mjanmas ziemeļus. Tā nu mums ir pirmā īstā atpūtas diena, kurā idejiski neko nedaram. Sēžam istabā zem segas, jo ir mitrs un vēss, un silts ūdens ir tikai tāla atmiņa. Ilgi gan tur nočilot nevar, jo kādā brīdī istaba sāk smirdēt - pirmajā stāvā viesnīcas īpašnieki gatavo ēst. Pēc smaržas grūti noteikt - vainu ražo lielus apjomus miskastes garšvielas, bet daudz ticamāk, ka vienkārši zupu, kuras pamatsastāvdaļa ir vecas ieskābušas siekalas.
Pabrokastojam kopā ar vietējiem strādnieku brokastu vietā un skatāmies kā vietējie met uz zemes turku zirņus, jo kurš tādu sūdu ēd. Es skatos ar lielām acīm, jo turku zirņi ar to viņu pankūku brokastīs ir vienas no labākajām brokastīm ever.
Atlikušajā dienas daļā aizejam uz vietējo muzeju, kur kāds onkulis savācis visas vecās lietas, ko varējis atrast. Muzejam nav konkrēta tēma, tas ir vienkārši "vecas lietas no šī reģiona". Kolekcijā ir tādi objekti kā mamuta zobs, opija pīpe, kas vecāka par Bagānas tempļiem, lāča, tukana un tīģeru galvaskausi. Bet mans mīļākais ir britu pistole no 2. pasaules kara. To muzeja kuratora vectēvs ieguva tad, kad kara laikā kalnos nogāzās britu lidmašīna, un vectēvam bija jāiet aprakt viņu līķi. Kā suvenīru paturēja pistoli. Arī pašam kuratoram ir sava pistole - viņš atrāda mums musketi, kuri pagatavojis no ūdens caurules. Taisīt ieročus ir legāli, tikai pirms lietošanas tev sava ūdens caurules nāves mašīna jāreģistrē. Ir laiks arī paskatīties albumu ar fotogrāfijām no vietējās dzīves - nesen savā pagalmā viņi upurējuši pāris buļļus, un rāda mums to bildes. Apskatām arī tiem paredzētos kapakmeņus kas izvietoti pagalmā, blakus 3 citiem, kas nogalināti nedaudz agrāk. Dzīvnieku upurēšana viņiem tāda tuva lieta, jo oriģināli visi cilvēk ciematā nāk no kalnu ciltīm, kas tic animismam. Normālos apstākļos viņi to nogalināto buļļu pirmos gaļas gabalus ietītu banānu lapās un upurētu gariem, bet tā kā šeit ir ieceļojusi kristietība, to viņi vairs darīt nevar, tāpēc tikai nogalina un ēd. Bet fakts, ka visu šo iedzīvotāju vēl salīdzinoši neseni senči dzīvoja tribal dzīvi ir diezgan interesants. Ciltis, no kurām izveidojies ciemats bijušas visai daudz, līdz ar to viņiem tur tagad ir vairāk kā simts virsaiši un šamaņi.
Vakarā vēl joprojām ir auksti, mazgājos aukstā ūdenī un baidos par to kā rīt sāksies 2 dienu ceļojums cauri lietum un džungļiem kalnos.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana