Piezīmes no Malaizijas #1 [Kuala Lumpur]

Ja atminies, brauciena pašā sākumā, lai izlidotu no Norvēģijas mums vajadzēja nopirkt random autobusa biļetes, kas ved ārā no Taizemes, lai aviosabiedrība varētu teikt Taizemes vīzu čekotājiem, ka, cik nu viņiem zināms, mēs čista būsim tur mazāk kā mēnesi, jo no way šie cilvēki varētu neizbraukt, ja viņiem ir autobusa biļete. Ir pienākuši datumi, uz kuriem to nopirkām, domājam, ka būtu riktīgi kruti viņas tiešām izmantot, jo neesam tālu no pilsētas, no kuras autobuss izbrauc. Bet te sākas problēmas - Lāsma bija nopirkusi biļeti arī bērnam, ja nu viņi prasa kur tas bērns ir, varbūt mums jāsazīmē Taizemiešu bērns, kuru aizvest uz Malaiziju? Bet mazāks čakars vienkārši no salas pa taisno aizlidot uz Kuala Lumpuru un to arī darām.

Kuala Lumpura ir dope, ir silti, mitri un moderni. Pēc skata izskatās, ka varētu būt atpakaļ Eiropā, bet tad brīvajā laikā palasām likumus, un Lāsma atrod detalizētu informāciju par to, no kāda koka taisīt steku, cik garu un platu, un cik ilgi viņu mērcēt ūdenī, lai pēc tam uzšautu tev pa muguru par tādiem vai citādiem likuma pārkāpumiem. Par zāles kurīšanu pa taisno cietumā (drošības pēc gan jau pāris reizes vēl ar to steku uzbliežot) un ar 200g un vairāk uzreiz nāvessods. Nāvessods. Ir valstis kurās cilvēki prot rakstīt un joprojām eksistē nāvessods. Wow.
Dažiem vilcieniem bija atsevišķi vagoni, kuros braukt var tikai sievietes un man bail nejauši tādā iekāpt, jo kaut kā šķiet, ka arī par to tūliņ būs ar steku pa galvu.

Viesnīca, kurā paliekam, atrodas pie tādas kā tirgus ielas, pie tās ieejas vakaros pie apaļiem galdiem sēž ķīnieši, spēlē uz naudu kārtis, un ēd un es nevaru saprast vai šo ielas posmu izmanto restorāns, vai viņi nāk ar savu ēdienu, jo nekur neredz ne ēdienkartes, ne kasi, vienkārši galdus un cilvēkus, kas ēd.
Pāri ielai ir garš jumts. Kruti - lietus laikā noteikti 10/10, bet kurš šito izdomāja. Kurš bija tas džeks, kurš ražo jumtus, un vienu vakaru mazgājoties dušā nonāca līdz atklāsmei - "bet ja nu es varētu tirgot jumtus ne tikai mājām?".  Varbūt vajadzētu uzlikt jumtu arī pludmalei.
Pilsēta smuka, kopta, bet ne pārāk draudzīga staigāšanai. Centrā pārvietoties attālumu, kas kartē izskatās pēc 1km, pārvēršas par tādu kā labirintu, kur tu mēģini saprast, vai labāk iet 3km līkumu, vai arī varbūt kādai no mājām ir izeja arī otrā pusē, kas ļautu to pastaigu izlaist. Tas tā, ja tev vakarā ejot pēc piena prasās vēl nelielas orientēšanās sacensības..

Redzējām Petronas dvīņu torņus. Diezgan interesanta sajūta redzēt to ēku, un saprast - o wow, tā ir īsta māja. Jau kopš bērnības redzēta grāmatās un bildēs pēkšņi viņa te stāv. Un nešķiet tik liela, kā iedomājos :D

Bijām uz nacionālo muzeju. Vēsture diezgan interesanta, bet nu nekas tur nestāv līdzi tam, ka Malaizijas cepuru modes ir reāli top of the game. To, ko Latvija kultūras attīstībā mēģināja panākt ar literatūru, Malaizija izdara vienkārši ar cepuri. Visas viņas izskatās pēc dažādos veidos satītiem lakatiem, bet principā atkarībā no locījuma konkrētā cepures pusē, karalis var tevi gan ar viņu bildināt, gan piespriest nāves sodu.

Vienai mājai pagrabā dope akvārijs.. Redzēju haizivs embriju, un lielu haizivi.  Reāli fakin daudz zobi. Diezgan cray skatīties uz to embriju un saprast, ka no tādas mazas oliņas izaugs normāla 500kg gaļas maļamā mašīna. Tur tāds tunelis, pa kuru iet zem ūdens, un haizivs tev peld pāri galvai. Tādu arī tikai filmās biju redzējis. Izstādes sākumā ir zona, kur ir pāris dzīvnieki, kam var pieskarties. Viens no tiem ir pakava krabis, kas nav nekāds krabis. Šitas džeks sasniedza savu ultimate formu pirms 244 miljoniem gadu un tagad vnk rakņājas pa zemi izstādē. Es nespēju noticēt, ka viņam var pieskarties. Vai tiešām? Varbūt es vnk kaut ko nesaprotu un, ja mēģināšu, mani noslānīs ar 3 dienas mērcētu bambusa steku? Un tas krabis tik freaky, ja nu viņš nobīstas? Nepieskāros.
Tagad reizēm guļu  gultā ar acīm vaļā 4os no rīta un domāju, ka vajadzēja tomēr paglaudīt to krabi. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņš nedomā par mani.

Tur nosvinēju arī savu 30to dzimšanas dienu. Aizgājām paskatīties uz putniem parkā. Nereāli lielam parkam pāri pārvilkti tīkli visās malās, un tu vari vienkārši pastaigāties, kamēr tev apkārt skraida 30 pāvi, pāri lido papagaiļi un pelikāns izčeko ar tādu skatienu, ka rodas nelielas aizdomas, ka viņš domā, ka moš varētu mani iebāzt tajā knābi.
Ierodoties parkā uzzinām arī, ka būs putnu priekšnesums aptuveni pēc stundas, kurā kā vēsta bukleta fotogrāfijas, viens papagailis brauks ar skrejriteni. Esmu diezgan excited, bet velti - izrādās es neesmu pārgriezis pulksteni uz pareizo laika zonu, un brīdī, kad ierodamies skatīties uz papagaiļu trikiem, tur vairs neviena nav :(( pat putni nav. Mēs sēžam divatā uz betona sola un domājam par papagaili un viņa riteni. Bet laikam dienā, kad esmu redzējis 5 dažāda veida tukanu knābjus un vēl 70 citādus knābjus es nevaru baigi sūdzēties.

Vajadzēja nopirkt Switcham jaunu pulti tāpēc nokļuvu lielākajā elektrotehnikas veikalā, kādu manas acis redzējušas. 5 stāvi ar visu iedomājamo, ej garām rindām procesoru ventilatoru kas mirgo visās varavīksnes krāsas, milzu banneri telefonu jaunajiem modeļiem par kuru ražotājiem tu pat dzirdējis nekad neesi un, par laimi, arī switch pultis!
Kamēr pirku tās, man blakus džeks nopirka Playtstation 4. Pēc maksājuma veikšanas pārdevējs sāka aplaudēt, viņam pievienojas vēl pāris veikala darbinieki un atskan ovācijas, viņi kaut ko chanto, visi priecājas un es skatos ar lielām acīm - ja tā ar jebko notiktu Latvijā, es laikam aiz bailēm pasūtītu internetā pilnīgi visu.

Bijām uz Batu alu. Tur vispār neviens bat`u un pēc Mjanmas alām šķiet ļoti neiespaidīgi. Kas ir iespaidīgi, ir supergaras krāsainas trepes, kas ved uz to alu, uz kurām man un vēl kādiem 50 džekiem jāpiestrādā par instagram husbands. Viena sieviete izdomā sākt ripot pa viņām lejā (bišķiņ tikai) un es domāju cik sūdīgi būtu sākt to ripošanu no pašas augšas. Vienīgais, kas tevi reāli normāli var apturēt ir tikai citi cilvēki, kam tu uz tām trepēm uzlidosi virsū.
Alās redzēju gaili un tas gailis knābāja kokosriekstu. Daudz par šo domāju. Latvijas gailis droši vien pat redzējis kokosriekstu dzīvē nav. Vai gailim pietiek smadzeņu, lai vispār izvērtētu, ka kokosrieksts ir garšīgs vai nē? 

Bijām paēst ēstuvē, kuras galvenais pavārs ir Malaiziešu Mārtiņš Rītiņš. Tā atrodas autostāvvietas celtnes pirmspēdējā stāvā, kurā var nokļūt tikai izejot caur autostāvvietu, atrodot liftu blakus 2 exxxtra uzrūgušām miskastēm un zinot, uz kuru stāvu uzbraukt. Apkārt vispār nekas neliecina, ka kāds jebkad šeit nāktu ēst. Atveras lifta durvis un te pēkšņi priekšā pilns ar cilvēkiem, galdi noklāti ēdieniem un mūs sagaida viesmīlis, kas izvadā mūs gar visiem galdiem un izskaidro kas kur atrodas, jo viņam uz sitiena ir skaidrs, ka mēs visticamāk neesam tie cilvēki, kas pēc skata var atpazīt rajas kariju. To vēlāk uzēdu un tagad zinu kā garšo raja O__O No top lietām vēl uzēdu sālītu okru un asu duriana mērci. Nesaprotu viņu aizraušanos ar želeju. Viens no desertiem, kuru redzēju vairākās vietās, ir sasmalcināts ledus ar zāles želeju un sīrupu. Kindof saldējums, tikai negaršīgs? Šo līdz galam nesapratu, bet pārējais bija lieliski.
Bet ne visur ar ēdienu iet tik vienkārši. Vienā vakarā kādā ēstuvē Lāsma pasūta krabju zupu - zupu atnes, bet tur iekšā peld kaut kas jocīgs. Kā jau ar visām jocīgām lietām, es to pa taisno lieku sev mutē un secinu - gaļa. Nezinu kāpēc vispār jebkad krabim būtu gaļa jāliek klāt, bet nu ok, pasaucam viesmīli - viņš arī šokā, ko tad jūs, pasūtījāt krabja zupu un gaidījāt bez gaļas būs?  ¯\_(ツ)_/¯ Nu neko, jāņem kaut kas cits. Piemēram spring rolls. Tos atnes un viņiem blakus gaļa. Yo, vecīt, viss šis par ko mēs runājam, tā problēma ir tajā gaļā dude. Ok, saprata, aiznes prom, atnes atpakaļ (visticamāk to pašu šķīvi tikai nolasot gaļu). Nokožos no spring rolla - tur iekšā arī gaļa. Es izvelku maku, lai maksātu, tur naudas vietā arī gaļa. Mēģinu likt atpakaļ kabatā, bet nelien, jo kabata pilna ar gaļu. Es apskatos uz savām rokām, es pats arī esmu no gaļas.