Piezīmes no Malaizijas #3 [Cameron Highlands]

Pēc Penangas dodamies uz Cameron Highlands. Šis man liek domāt par Dankanu Makleodu un viņa galvu nost ciršanas piedzīvojumiem. 90tie bija savāds laiks, skatoties caur gandrīz jebkuru prizmu, taču reti kad par to domāju kontekstā, ka tas bija laiks, kad es kā 7 gadīgs bērns ar nepacietību gaidīju seriālu, kurā galvas krīt biežāk kā Franču revolūcijas laikā, kāds vīrs bija ieslēgts betona pagrabā ar konserviem uz 100 gadiem un kāds cits tusēja apkārt vestē ar daudz kabatām.

Ceļa sākums ir nedaudz stresains, jo taksists, kas atbraucis mums pakaļ patiesībā ir undercover gids, un ļoti grib mums parādīt pilsētu. Mēs lūdzamies, ceļos krizdami sniedzam naudu - "Lūdzu, kungs, mums pēc 20min jau atiet autobuss", bet  šai zemē kungs ir tikai viens - cilvēks, kas ir pie šīs zemes stūres. Un cilvēks, kas ir pie šīs zemes stūres saka - mēs braucam apskatīt kādu tiltu. Vai šis tilts mums ir pa ceļam? Nē. Vai šis ir tilts, kuru neredzot mūsu ceļojums būtu metams ārā? Nē. Vai kādu tas rausta? Atbilde, dārgais lasītāj ir NJĀĀĀ man ir autoobuss pēc 20min bļaģ. Paspējām. Es pat nevaru dusmoties, tas vienkārši bija cute. Nez vai Akmens tiltu kāds mīl tik pat ļoti kā šis vīrs mīl Sultan Abdul Halim Muadzam Shah tiltu.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma (Kamerūnas augstiene), ceļš uz turieni ved vairāku kilometru garā serpetīnā augšup kalnā, un saistība ar iepriekš aprakstīto seriālu Kalnietis ir visai tieša - šī brauciena laikā saprotu, ka nemirstīgs esmu arī es - 2 joslu platais ceļš ir iesēdies tādā sastrēgumā, ka maršrutu no augstienes piekājes līdz augšai veicam 190 gadus. To laikā paspēju izspiest visu sulu no sava Nintendo Switch, kā arī tuvāk iepazīties ar kādu Malaizieti vārdā Hans. Hans man vēl joprojām ir draugs instagramā un ik pa laikam redzu viņa live video, kuros viņš co-streamo ar kādu citu cilvēku (šķiet, ka katru reizi citu) un rāda un tirgo dažādus modernus kreklus. Es īsti nesaprotu ko viņi runā, jo šī autobusa brauciena laikā neienāca prātā iemācīties Malaiziešu valodu, taču reizēm viņš mani angliski pasveicina, kas liek man justies īpašam. Brauciena laikā Hans dod arī nelielu ieskatu Malaizijas ikdienas problēmās - viņa universitātes teritoriju "uztur" kaut kādi mērkaķi un ar to es domāju nevis akadēmisko mācībspēku, bet burtiski mērkaķus. Ar tiem cīnās viņu dārznieks, taču reiz skolas teritorijā esot ieklīdušas cūkas, kāds no mērkaķiem esot uzlecis uz vienas, pieķēries, un skraidījis apkārt. Tur pat dārznieks bezspēcīgs. Stipri šaubos, ka LU SZF manos laikos būtu gatava izturēt cūku kavalērijas uzbrukumus.

Tiekot augšā atrodam viesnīcu un jāatzīst ka serviss ir top notch, jo brokastīs pat olas tiek ceptas. Tev šis nešķiet smieklīgi vienkārši jo tu nestāvēji man blakus tad, kad viesnīcas uzņemšanā (kā to džeku sauc? Viesnīcis?) džeks man stāsta par brokastīm un es prasu viņam vai ola būs "cooked" ar to domājot cepta (atšķirībā no vārītas), un viņš sāk nenormāli smieties. Es brīnos kāpēc - viņš saka - protams būs cepta, ko tad tu domāji, jēla būs? Par šo tagad daudz domāju - iedomājies tu no rīta pamosties viesnīcā, aizej brokastīs un tur tev iedod jēlu olu. Ko ar viņu darīt? Kurā brīdī tu vispār saproti, ka viņa ir jēla? Droši vien tajā kad toč jau ir par vēlu.
Nekā cita īpaši interesanta bez ceptām olām un interneta problēmām šajā viesnīcā nav. Internets tek ārā no WiFi rūtera, bet tas diemžēl ir novietots aiz stūra citā telpā - virtuvē tu kindof vari tikt internetā, bet istabiņā nē. Bet es neesmu muļķis - es virtuvē skapī ielieku savu mobilo telefonu, kurš pieslēdzies WiFi, un uzlieku tam virsū zīmīti "lūdzu nezodziet", un ieslēdzu hotspotu. Tā nu arī esam nonākuši situācijā, ka tagad savā LinkedIn varu rakstīt, ka esmu veidojis tīkla infrastruktūru Malaizijā.
Anyways - augstiene ir tiešām augstu, te ir visai vēss un istabā var dzīvot nu jau principā bez ieslēgta kondicioniera. Kas vēl lieliski - par to, ka esam kaut kur augšā liecina visas veikalos stāvošās čipšu pakas, kas, gaisa spiediena atšķirības rezultātā, ir gatavas sprāgt jebkurā brīdī. 

Ieeju internetā un sāk šķist, ka varbūt tomēr nevajadzēja - gribas it kā iet haikot pa kādām vietējām takām, bet visur rakstīts, ka uz tām takām esot suņu grupējumi kā arī bandīts ar nazi. Nav tas ko es gribēju lasīt. Bet nu sarankojam visas takas pēc bandītiem ar nazi dilstošā apjomā un izvēlamies vienu nākamās dienas pastaigai.
Pastaiga sanāk lieliska, sākam ar milzu būvlaukumu, kurš mūs ieved meža takās, kur džungļi tādi, ka koka zars nolūstot paliek karājoties liānās. Uz takas meža vidū kādā vietā uz nolūzuša koka sēž kāds vīrs. Domāju, ka varbūt tas ir bandīts ar nazi, bet patiesībā tas ir vienkārši kungs, kurs atnācis uz mežu paspēlēt kokiem ģitāru. Riktīgi smuki, es uz 4 rāpjos augšā pa kalnu un klausos mūziku, kas mijas ar džungļu skaņām. Izlienam no biezokņa kalna galā un tālāk jau ceļš caur čili plantācijām ar visiem pipariem, kas karājas zaros līdz pat galā nonākot milzu tējas plantācijā un es godīgi sakot jūtos kā Frodo pēc sava ceļojuma, kur tu no sava mazā miesta es pēkšņi nonācis kaut kādā vājprātīgā tripā kur tev katru dienu 3 jauni biomi rādās. Pie tējas plantācijas gan atgriežamies civilizācijā - par to liecina gan tur pat atvērta kafejnīca, gan māja pie kuras ir zīme ar bisi. Pēkšņi sāku justies nedroši par izvēlētajiem ceļiem, taču jāatzīst, ka noteikti ir samazinājies risks sastapt bandītus ar nazi.
Mūsu ceļš gan ir novedis mūs lejā no kalna, un atpakaļ ir tas pats 4km serpentīns, pa kuru atbraucām. Izlemjam nenovecot kopā Malaizijā un ceļu atpakaļ kalnā veicam ar kājām uzstādot rekordu ar visvairāk ar kājām apdzītajām mašīnām stundas laikā.

Otrajā dienā pamostos un konstatēju, ka man vairs nav mugursoma. Šis šķiet principā vispār nav legāli pēc fizikas likumiem, taču veicot tādu man netipisku darbību kā "atcerēties" es saprotu, ka iespējams soma ir bārā, kurā iepriekšējās dienas vakarā iepazināmies tuvāk ar tūristiem paredzētu alkohola kultūru. Aizskrienu līdz bāram - bāri izrādās nestrādā 9os no rīta >:ll
Nu neko, man nav laika gaidīt - mēs dodamies organizētā tūristu tūrē - esam padsmit cilvēku bariņš, kuru sadala pa 3 džipiem, kurus vada vairāki vīrieši kuri ir tikpat vīrišķīgi kā viņu mašīnas. Viņu vadonis un galvenais gids ir Malaizijas versija Dwayne the Rock Johnson. Kas ir tas, kas vieno šos vīrus un viņu džipus un bicepsus šajā svētajā trīsvienībā? Tējas, sūnas un selfiju taisīšana. No sākuma dodamies kalnā uz "sūnaino mežu", kas bija kaut kas vienkārši maģisks. Miglā tīti šķībi un greizi koki un liānas, kas tūkstošiem gadu apauguši tādā sūnas slānī ka es domāju tur pat sūnu ciema zēni būtu uz pakaļas. Gidi sajūsmā skraida apkārt un rāda uz dažādiem augiem - rekur šitas labs kontracepcijai, šitas tējai, un rekur šitas lai gāztu valdību. Mans mīļākais gan ir tas, kurš izdomājies-  "ok, jūs tur taisat savas semučkas, es visus savus evolūcijas punktus ielikšu kukaiņu nāves krūkas izveidē, ja paliks pāri, piemetīšu vēl vāciņu, lai lietus laikā nepielīst pilna".
Oficiālais "mossy forest" sākas kalna augšā kur meža vidū ir sēta, pie kuras samaksājot 30 ringitus (6 eur) var ieiet… dziļāk mežā", bet tagad jau pa koka taciņu. Gidi saka, ka tas ir pilnīgs vājprāts. Viņi mūs, protams, nevar apturēt, bet uzskata, ka tas nav normāli maksāt par ieeju mežā un vispār tā nauda aiziet tikai domes darbinieku džipos. Un vispār tur smird un tikai muļķi iet. Pēc tādas kaunināšanas neviens no tūristiem neuzdrošinās maksāt par to ieeju un mēs visi vienkārši izmetam vēl loku pa mežu un dodamies atpakaļ.
Cik ļoti pašvaldības tūrisma departamentam ir jāsapišas meistarībā, lai vietējie gidi ieguldītu tādas pūles lai atrunātu tūristus apmeklēt vietējos tūrisma objektus :D
Tad  aizbliežam uz tējas rūpnīcu. Pēc tās apmeklējuma savus pierakstos lepni esmu ierakstījis - "čista neesmu tēju eksperts, bet tagad vismaz zinu dažādu tēju atšķirības, un to, kā viņas taisa". Nu, gadu vēlāk, teikšu godīgi - vairs neko neatceros, izņemot faktu, ka lasīt tēju ir riktīgi sūdīgi apmaksāts darbs, bet tējas lauki izskatās nenormāli kruti.
Vakarā aizeju uz bāru pēc somas - viņi mani jau gaida, un viss dzīvē atkal ir skaisti.

Atpakaļceļā uz viesnīcu vēl iegriežamies kādā no zemeņu fermām - tas te ir baigais bizness, zemeņu fermas ir visās malās, izskatās, ka varētu izkonkurēt pat tēju. Kā tas ir iespējams es īsti nesaprotu, bet nu mans viedoklis ir subjektīvs, jo vasaras dienas kas pavadītas +50 grādu saulē lasot balandas no zemeņu vagām neaizmirstas pat pēc 20 gadiem.
Vēl citās ziņās, kam neatradu vietu - es uzēdu duriana saldējumu, un viņš garšoja tieši tā kā varētu iedomāties, par ko es biju pārsteigts (nevis tā, kā banānu saldējums "garšo" pēc banāna).