Šodien ziņās

Šodien ap pulksten 17:00 menti uzspridzinājuši uz vanšu tilta kādu nevainīgu kristieti. Nekas cits, protams, neatliek, kā mest krustus. :<

Mazpilsētas lepnums

Zini, kas ir mazpilsētas lepnums? Tas, ka es stāvu autoostā un domāju, „Kruti, ka es dzīvoju Mālpilī nevis Siguldā!” tam par kritēriju ņemot to, ka Mālpils autobusu sarakstam ir „ērtajā” pusē, kas ir pret kasēm, kamēr Siguldai otrā pie sienas. Un es zinu, ka tie maršruti ir sakārtoti alfabētiskā secībā, un tam nav nekāda sakara ar to, ka mums ir bijis vienīgais meliorizācijas muzejs AustrumEiropā (Hei, ko tagad dara Artūrs Dubaks? Viņš tā kā var vispār normālu darbu vēl pastrādāt bez kolēģu teikšanas, ka kaut kas ir tuvumā – tālumā? Vai tik nav tu esi tā, ka, ja tu esi mūziķis, tev ir jābūt stilīgam mūžam, vai arī jānošaujas), bet es tur vienkārši neko nevaru padarīt. Mālpils ir man asinīs.

Kas vēl? Mālpilī tagad ir arī veikals „Elvi”, kas principā ir nelieli svētki. Mana mamma esot mēģinājusi pirmajā dienā apskatīt, bet tur esot bijuši tik daudz cilvēki, ka bija jāstāv rindā, lai tiktu veikalā. BAF, savukārt, tikmēr esot grilējuši un devuši degustēt desiņas, un piedāvājuši vēl kaut kādas izklaides, kas man šķiet zināmā mērā smieklīgi. Lūk, mazpilsētas mārketings.

Un nenovērtē šito par zemu, tas ir liels notikums – kad atvēra „Zemūdeni” mēs bijām sajūsmā, un, kad atvēra BAF, es pats savām acīm redzēju, kā tantiņa vecumā, kad no kapiem var mājas vairs nenākt, stiepj pa ielu maisos savus 8kg sāls, ar šo žestu parādot, ka arī viņa iestājas par Mālpils mūžīgo izaugsmi.


Man pašam vien zināmu iemeslu dēļ pievienoju arī šo bildi ar klasi, kurā es it kā mācījos likt komatus:

Bērni ir idioti

Sēžot autobusā uz Mālpili nedaudz aizdomājos par bērnību un man radās jautājums, uz kuru nekad atbildi tā arī neesmu saņēmis. Ko darīja cilvēki, par kuriem rakstīja uz sienas?
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.

Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās” u.t.t.
 WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.