Bērni ir idioti

Sēžot autobusā uz Mālpili nedaudz aizdomājos par bērnību un man radās jautājums, uz kuru nekad atbildi tā arī neesmu saņēmis. Ko darīja cilvēki, par kuriem rakstīja uz sienas?
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.

Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās” u.t.t.
 WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.