Mazpilsētas lepnums

Zini, kas ir mazpilsētas lepnums? Tas, ka es stāvu autoostā un domāju, „Kruti, ka es dzīvoju Mālpilī nevis Siguldā!” tam par kritēriju ņemot to, ka Mālpils autobusu sarakstam ir „ērtajā” pusē, kas ir pret kasēm, kamēr Siguldai otrā pie sienas. Un es zinu, ka tie maršruti ir sakārtoti alfabētiskā secībā, un tam nav nekāda sakara ar to, ka mums ir bijis vienīgais meliorizācijas muzejs AustrumEiropā (Hei, ko tagad dara Artūrs Dubaks? Viņš tā kā var vispār normālu darbu vēl pastrādāt bez kolēģu teikšanas, ka kaut kas ir tuvumā – tālumā? Vai tik nav tu esi tā, ka, ja tu esi mūziķis, tev ir jābūt stilīgam mūžam, vai arī jānošaujas), bet es tur vienkārši neko nevaru padarīt. Mālpils ir man asinīs.

Kas vēl? Mālpilī tagad ir arī veikals „Elvi”, kas principā ir nelieli svētki. Mana mamma esot mēģinājusi pirmajā dienā apskatīt, bet tur esot bijuši tik daudz cilvēki, ka bija jāstāv rindā, lai tiktu veikalā. BAF, savukārt, tikmēr esot grilējuši un devuši degustēt desiņas, un piedāvājuši vēl kaut kādas izklaides, kas man šķiet zināmā mērā smieklīgi. Lūk, mazpilsētas mārketings.

Un nenovērtē šito par zemu, tas ir liels notikums – kad atvēra „Zemūdeni” mēs bijām sajūsmā, un, kad atvēra BAF, es pats savām acīm redzēju, kā tantiņa vecumā, kad no kapiem var mājas vairs nenākt, stiepj pa ielu maisos savus 8kg sāls, ar šo žestu parādot, ka arī viņa iestājas par Mālpils mūžīgo izaugsmi.


Man pašam vien zināmu iemeslu dēļ pievienoju arī šo bildi ar klasi, kurā es it kā mācījos likt komatus: