Avotu ielas ļaudis

Laika, kad planoju ievakties tagadeja dzivokli man skita, ka Avotu iela ir tada Maskackas centra radiniece, kur aiz katra stura vari sastapt kadu roma tautibas cilveku, kurs ta vai savadak parliecinas tevi atstat vinam dalu savu lietu.

Nu jau pagajis gandriz gads un realitate ar ko es sastopos ikdiena ir pilnigi cita.

Avotu ielas iedzivotaji lielakoties ir nedaudz ka makslinieki – nabadzigi, citu nesaprasti un konkreti jocigi.

Viena lieta, ko es ieveroju jau pirmajas dienas ir – tu nevari nosaut greizi ar pufaiku. Pufaikas te ir visur, pirmaja diena kad es ievacos es, iespejams, redzeju tik pat daudz pufaikas, ka pa visu savu bernibu kopa, un berniba pufaiku skaits, ko redzeju, ir tuvs miljardam. Iespejams ta ir kaut kada savstarpeja atpazisanas zime, starp avotu ielu parvaldosajiem grupejumiem (Pufaiku laudis un viencimdainie pipetaji).

Pirmas divas reizes, kad man nacas sastapties ar lugumu pec finansiala atbalsta ari bija nedaudz savadakas, neka pierasts. Pirmaja reize 2 dzeki uz Lienes ielas krustojuma no otras ielas puses centas mani parliecinat, ka esmu vinu bralis un draugs, un sis draudzibas cena ir 20s. Zinot, ka mana mate varetu ari nepiekrist adoptet divus 28g vecus viriesus es atteicos no si radu saisu veidosanas piedavajuma un ar to ari viss beidzas. Otraja reize tika izmeginata cita taktika, un mes ar Laimu, nakot no veikala, sanemam komplimentu ka viens no skaistakajiem pariem uz Avotu ielas. Es nezinu vai cilvekiem ir pienemts maksat katru reizi, kad sanem komplimentu, bet ja ir, tad kads man ir kaut ko loti svarigu berniba nepateicis, ka ari es pienemu, ka ir lerums cilveku, kas doma, ka esmu loti nepieklajigs, jo par sadiem pakalpojumiem nekad maksajis neesmu.

Protams, seit atrodami ari agresivaki vietejas kulturas parstavji, tacu ari tie ir kaut kada veida nedaudz haotiski. Seit, piemeram, dialogs ar viru, kuru vienkarsibas labad sauksim par Tali Akseli IIV Luiju.

Mes vienkarsi ejam pa ielu, kad mus uzruna Talis:

T.A. IIV L.: Eu dzeki es cista nedirsu!

W: Tas labi!

T.A. IIV L.: Man rita beres!

W: Tas stulbi. :<

T.A. IIV L.: Jus naudinu nevarat iedot?

Skudrucis: Ne.

T.A. IIV L.: A PA MUTI NEGRIBI?!!!

Cits čalis, kas pilnīgi normālā paskatā ar savu dāmu pastaigājās pa ielu, mums ar Skudruci pa lielam tapēc, ka mēs ejam pa ielu ar Hektoru rokā, teica "Bļe ej mājās, sūkā pimpi, nāc šurp". Teikumu konstrukcija tomēr nav no tām vieglākajām disciplīnām. Smieklīgākais, ka mums pa muti sadot gribēja gan viņš, gan viņa draudzene.

Nelaimiga karta visi sie cilveki kaut kur ari dzivo, un dazi no viniem ari viena maja ar mums. Viena no krutakajam lietam sim dzivoklim ir konstanta setnieces Iras uzraudziba, kura regulari nak ciemos, lai panemtu udeni vai pateiktu Skudrucim, lai vins sakarto istabu. Ja – ta vienkarsi, tu sedi pie kompja, dzirdi ka atveras dzivokla durvis un peksni jau tava istaba ir Ira. Ir pilnigi normali ari tas, ka vina ap 7:00 no rita zvanas pie dzivokla durvim ka psiha, jo mes, acimredzot, ar motorolleri esam izgazusi vartus. Nav jau butiski, ka mums nav motorollera, un ari varti stav ka stavejusi.

Kaut kada bridi starp Skudruci un Iru saka veidoties ari romantiskas jutas (ka rezultata varbut ari aizradijums par nekartigu istabu) un nu jau Ira saprata, ka vinas ieceretais var palidzet ari ar karoga uzliksanu, vai miskastu izstumsanu no pagalma 7:00 no rita. Taja pat laika, kad Skudrucim vajag dabut masinu no pagalma ara, vinai kajas par vecu, lai nonaktu leja un atslegtu vartus. Tadas jau ir tas sievietes.

Tagad jau Skudrucis dzivokli paradas krietni retāk, un to sajūt arī Ira. Pēdējoreiz kad tikāmies, viņa ienesās ap 10:07 dienā, kad es gulēju slims. Tas ir tikai normāli, ka es guļu un dzirdu, ka kāds padeso garām uz Skudruča istabu un sauc “NORMUNDS!”. Es izeju no istabas un prasu, ko vajag, un izrādās karoga kāts atkal jānoņem. Es atbildu, ka to nedarīšu un esmu slims, un pretī ar skumjas pilnām acim Ira jautā “A gde Normunds?? :<”. Es atbildēju, ka Normundsa nav un nedaudz dusmīgākā tonī palūdzu viņu vairāk nenākt nekad. Un viņa nenāk. Es gan nezinu vai dēļ pieklājības, vai tomēr salauztas sirds.

Ar to gan prieki ar kaimiņiem nebeidzās.

Kādu rītu pamostos – ārā tumšs. Skaidrs, ka ir nakts, bet it kā nevaru saprast kāpēc esmu pamodies, bet redzu – Laima arī ir augšā ar vaļā acīm. Pēkšņi dzirdam tādu staigāšanas skaņu no virtuves, un nedaudz nobīstamies, jo es, gudrs būdams esmu atstājis vaļā gan durvis, gan virtuves logu. Tad es dzirdu kā krīt trauki un kāds saka “MJAU”, bet tā kā kaķis, nevis kā čigāns, kas izliekas par kaķi, kamēr zog mums tosteri. Aizeju līdz virtuvei un tiešām – uz palodzes vienkārši sēž kaķis. Laima ir atnākusi man līdzi, bet es vēl absolūti nepamodies pagriežos pret viņu un saku “Ej gulēt!”. Šis iespējams ir maskulīnākais brīdis manā mūžā, un es reāli brīnos, kā man tajā brīdī vienkārši neizsprāga iespaidīgas ūsas. Lai arī es pats neatceros pilno pamatojumu, bet šī doma “Ej gulēt, sieviete, man te ar minci jātiek galā” šķiet vienkārši fascinējoša. Laima būdama apmēram tāda pašā stāvoklī tiešām ari aiziet gulēt.

Es eju klāt tam mincim vicinos ar rokām un saku “Eu minci, kraties laukā, tu te nedzīvo”, bet mincis vienkārši ieķeras logā un mēģina pa viņu rāpties augšā. Tad es dzirdu, ka zvana pie durvīm – tāds pats šortos arī atveru tās durvis, un tur stāv maza tantiņa melnā mētelī un saka “moj koķik moj koķik!!”. Es vienkārši ielaižu viņu iekšā un parādu uz virtuvi, kur viņa aiziet pēc minča. Mincis gan ir citās domās, un reāli negrib doties rokās, tāpēc kādas 15s tā tantiņa cenšas viņu noraut no loga, kamēr mincis ar nagiem spītējas pretī. Kad tomēr tas izdodas mincis tiek iznests ārā un nomests kāpņutelpā, bet saskaroties ar zemi viņš sāk desot atpakaļ uz mūsu dzīvokli, un es vienkārši aizcērtu durvis. Tā kā nevienam no manis vairāk neko nevajag, eu atpakaļ uz gultu. Paskatos pulkstenī – 04:30. WTF?

Un šī gan nav pie nepilnākā prāta esošā no mūsu kaimiņiem, jo mums dzīvoklī pretī dzīvo sieviete ar 2 bērniem, kura ar mums runā ļooooooooooti lēnā skaidrojošā tonī. No sākuma mēs domājām, ka vai nu viņa ir garīgi atpalikusi, vai arī domā, ka tādi esam mēs, bet reiz viņa izdomāja, ka viņai jānomaina koridorī spuldzīte (kas viņai nav jādara, tam ir Ira un Normunds), un pēc tam atnāca pie mums, paziņoja, ka ir to izdarījusi un nedaudz agresīvi lika saprast, ka nākamreiz tas jādara mums. Mums ir pamatotas aizdomas, ka tajā blakus dzīvoklī ir cirvji, kas, ja es nebeigšu bļaustīties vannas istabā, kad aiz sienas bļaustās viņas bērni, tiks novietoti manā galvā.

Vēl pretī mums (iekšpagalma otra puse) ir tusētāji, kas vienu vakaru taisīja 90to pieagušu cilvēku diskotēku ar ārkārtīgi sliktu mūziku, pie kuras divi vīrieši dejo ar divām sievietēm, tad pārtrauc mūziku, izbļaustās, un atkal dejo tālāk. Mums ir aizdomas, ka kāds kādam šņabi izlēja. Tajā pašā mājā ir “Tautas dziednieku asociācija” kuras kāds no apmeklētājiem iespējams iepriekš dzīvoja mūsu dzīvoklī, jo šeit ievācoties atradām balderiāņus, un lapiņas ar buramvārdiem, kuras it kā jānoskaita, un tad pār kreiso plecu jāizmet tekošā ūdenī. Līdz Daugavai tālu, tāpēc izmetām vienkārši miskastē.

Iekšpagalma kreisajā pusē dzīvo arī sieviete, kas regulāri resna pīpē pie palodzes un nenormāli skaļi strīdas un sauc visus par idiotiem (ne mūs (cerams)), un man nez kāpēc liekas, ka kaut kad bija strīds par izbērtu sāli.

Labajā iekšpagalma pusē pie loga savukart regulāri iet pīpēt pavecs vīrietis bez krekla, un viņam nedrīkst skatīties acīs, jo tad tu, iespējams, uzreiz viņam apsolies. Laima man nepiedotu.

Principā te vēl ir interesanti aprakstāms vietējo veikalu klāsts, bet es izlikšos, ka dušā iešana ir gana nopietns attaisnojums, lai beigtu nodarboties ar muļķībām. Ja kādam interesē šis dzīvoklis, mēs vācamies ārā septembra beigās! :)

Es nedaudz arī atvainojos par garumzīmju trūkumu šeit, es vienkārši biju ticis jau pāri pusei, kad izdomāju, ka vajag viņas ieslēgt, un tad man bija slinkums labot. sōōōrīi.