Kurš putniņš agri ceļas

ir muļķis, nesaprot absolūti neko, ir zaudējis valodas prasmes, bet varbūt nenokavē darbu.

Es mīlu rīta ‘’ņerubiļņiku’’.
Izklausās kaut kā ļoti stulbi, bet es nezinu kā savādāk to nosaukt. Pēdējā laikā es esmu pasācis paust savu nostāju pret agru celšanos no rīta. Ja kādreiz modinātājs man bija signāls, tam ka ir jāceļas, tad tagad es pat vairs nesaprotu ko es daru.
Pirms pāris dienām no rīta zvanot modinātājam, es pat nemēģinu iet viņam pakaļ, bet vienkārši atgūlies rādu Laimai ar pirkstu kur viņš ir. Tā ka, ‘’Hei Mazā! Tu varbut nezini, bet tas modinatajs ir uz galda!’’, ko piebilst ir absoluti lieki, jo mana pirmā modinātāja skaļuma un melodijas kombinācija man reizēm liek domāt, ka telefonu ir apsēdis demons, un tā vietā, lai mēģinātu viņu izslēgt, drošāk ir meklēt priesteri.
Nākamajās dienās Laima uz šito triku jau vairs neuzķeras – modinātāju ārā neslēdz, bet iedod man rokās, kas rezultējas tajā, ka tagad mēs zinām, ka 07:00 man svarīgāk ir nevis pārtraukt to troksni, kas nāk no elles, bet nedaudz ‘’Pasērfot telefonā’’. Es nezinu kā to nosaukt, bet es vienkārši guļu, staigāju pa dažādām izvēlnēm, paskatos kā nomainīt laiku, kas jauns kalkulatoru sadaļā u.t.t. Un man ir reāli primitīvs telefons – tas nav tā, ka es pēkšņi jau esmu internetā un lieku instagram bildes ar savu branču – nē, tur ir īsziņas, telefongrāmata, kalkulators un spēle.  Laima mani par šito nosauca par muļķi, tāpēc tagad tas ko es pārsvarā daru ir 07:00 izslēdzu pilnīgi visus modinātājus [Nevis speciāli, bet tāpēc, ka tajā brīdī es esmu apmeram tik pat inteliģents kā biešu vagā ieaudzis kolrābis] un ļauju liktenim lemt to vai es uz darbu ieradīšos vai neieradīšos laicīgi.

Nedaudz vairāk par šito padomājot, es iespējams esmu izdomājis kaut ko ģeniālu  - ‘’Ņerubiļņika Džins”. Nē tas nav dzēriens, es tā kā domāju reālu Džinu, kas izlien no vāzes un piepilda vēlēšanās. Es domāju pasaule būtu vienkārši tik brīnišķīgi haotiska, ja pie katra mēgtu ierasties džins, un piepildītu 3 vēlēšanās, bet ar noteikumu, ka viņš ierodas tikai tad, kad tu no rīta nesaproti pilnīgi neko, un tev vēlēšanās ir jāizsaka momentāni. Es pat nevaru aptvert to visu, kas tur varētu sanākt, bet man ir aizdomas, ka vienu rītu šitā es varētu vienkārši pamosties un saprast, ka neviens vairs neēd sēnes, es tagad strādāju Ivara bārdā, un man ādas vietā ir džinsi.

Tagad es sēžu Mellužos uz terases, dzeru kafiju un man ir ārkārtīgi stipra pārliecība, ka šī ir labākā vieta, kur šādā rudens laikā vispār atrasties. Varbūt es tagad kaut kad atraušos pa muti no Siguldiešiem, bet nu ko nu vairs. Un tā nu es sēžu un reāli nezinu, kas notiek ar manām drēbēm.
Es saliku visu, kas bija netīrs vienkārši veļasmašīnā, un man ir aizdomas, ka viņa vienkārši salūza. Es nemāku veļasmašīnu un tas ir kkā tizli. It kā jau man liekas, ka es pats varu izmazgāt savas drēbes, bet tad atkal izrādās, ka nemāku, un vienu dienu mācība par kreklu un zeķēm ir tāda, ka mans sārtais krekls tagad izskatās apvemts ar naftu. Labi – tagad es vēl saprotu, ka reizē var mazgāt tikai lietas, kas izskatās līdzīgi, bet tad man ir vēl no 12 režīmiem jāizvēlas vai tas lux, extra lux, delicate, u.t.t. un tad es vairs nezinu. Manis pēc visas manas drēbes ir delikātas. Vai nebūtu loģiskāk uztaisīt vienkārši 3 režīmus – sviedri, zeme, asinis, un tad tu attiecīgi zini cik tieši tavas drēbes ir netīras, un cik traki viņas ir jāmazgā, un samet visu iekšā? Šis man liekas kaut kā loģiskāk.

Es esmu resns, vai kaut kā tā.

Laima man saka, lai es sāku šo ierakstu ar ''Labdien, mani sauc Valters Brūns un es esmu resns. Turpmāk sauciet mani par Lāci Pekausi vai par resnu" un ar to arī beidzu.
 Bet tas arī pa lielam ir lielākais jaunums manā dzīvē - es esmu palicis resns. Zini, kas nav normāli? Vienu dienu man sāk sāpēt vēders un es domāju ''Fak, ej dirst apendicīt'' un man nopietni liekas, ka man ir apendicīts, jo es nevaru vilcienā piecelties kājās. Un tas ir tizli, jo vilciens galīgi nav forša vieta, kur tusēt ar apendicītu, jo man ir aizdomas, ka visi tur ir lohi. Kādreiz man likās, ka braukšana vilcienā ir nedaudz romantiska, jo tu nekad nezini, kas tur būs, un varbūt tu pēkšņi sadraudzējies ar cilvēkiem un visa tava dzīve kļūst par piedzīvojumu. Nē. Pārsvarā tur brauc galīgi neinteresanti cilvēki un Bulduros katru rītu iekāpj čalis, kas man vienreiz iespēra pa kāju un tagad katru reizi, kad es viņu redzu, es ceru, ka viņu kāds arestēs. Tajā pat laikā, es arī droši vien neesmu interesantākā persona, kam tur pievērst uzmanību. Vienu rītu es skatos datorā lekciju, un man garām iet māte ar bērnu un meklē kur sēsties, un bērns sāk trakot un saka, ka jāsēž tur kur sēžu es.
Viņi man apsēžas blakām un bērns visu laiku cenšas pāri mātes somai saskatīt kas man notiek datorā, un kad viņam tas beidzot izdodas viņš redz.... chartus. Tur patiesībā interesanti - es skatos ko darīt ar lineāro regresiju, ja datiem ir sezonāla daba, bet bērns atkal izskatās tik ļoti vīlies, ka man sāk šķist, ka es varbūt ar savu dzīvi daru kaut ko nepareizi. Bet tas tāpēc, ka viņš ir idiots.
Jebkurā gadījumā es aizeju pie sava ģimenes ārsta un dabuju nosūtījumu uz analīzēm, kuras parāda aptuveni pilnīgi neko, bet toties es esmu 5 reizes redzējis video par to, kā darbojas E.Gulbja laboratorija.
Tad es uztaisu vēlvienas analīzes un izrādās, ka man vienkārši asinīs ir par daudz sliktā holesterīna, cukura un magnija, un verdikts ir tāds, ka esot jābeidz rīt bulkas un saldumi, kas ir nedaudz stulbi, jo man nenormāli garšo bulkas. Ja man būtu neierobežots vēders, es no maizes varētu uztaisīt laivu, un tad viņu apēst. Nedaudz gan tomēr es esmu lepns par to magniju. Es gan nezinu, ko tieši tas nozīmē, bet paaugstināts magnija līmenis tomēr izklausās nedaudz forši vismaz manām ausīm.

Vēl es esmu secinājis, ka mums ar Laimu ir diezgan labas prasmes reālu scenāriju izdomāšanā. Vienu vakaru pa pālim nākot mājās, mēs izlēmām, ka mums tagad būs kāda Latvijas augstākās maģijas maģistra un ērgļa ordeņa biedra durvju plāksne mājās. Zini tās ''zelta'' plāksnes pie mājas sienām uz kurām rakstīts par augstākas maģijas maģistriem, bet pārsvarā par juristu praksēm? Tādu mēs noskrūvējam un aiznesam. Ideja ir tāda, ka ja viņš tiešām ir augstākās maģijas maģistrs, viņam nevajadzētu būt porblēmām mūs atrast. Tajā laikā gan mēs atradāmies vienā mājā ar ''Tautas dziednieku asociāciju'' un bija aizdomas, ka varbūt iepriekš minētais mags atklās, ka plāksne ir pie dziedniekiem, un uzsāks kaut kādu maģijas karu, liekot visām Dziednieku gurķu burkām sarūgt, vai ko viņas tur dara brīvajā laikā. Un šodien es lasu ziņas un kas tur - Tautas Dziednieku asociācija apdirš iepriekš minēto magu. CIk tieši nikni ir tas? es teiktu vismaz uz 27 skalā no 5-100.

Un vēl mani nedaudz nomāc tāda lieta, ko es sev galvā esmu nosaucis par ''Loha perspektīvu''. Es skatos, ko raksta pāris mani paziņas, un viss, ko man gribas ir teikt ir ''Pirmkārt tu esi idiots, un tu raksti reāli sūdīgi.'', bet es, protams, to nedaru, jo cilvēki šādus manus komentārus parasti neuzņem ar smaidu un no otras puses arī kas tad es esmu, lai kādam aizrādītu, ņemot vērā, ka es komatus lietoju tik pat labi kā tās dzelzs plaķenes, ar kurām dāmas uzloka skropstas. Bet tad es domāju - bet tie cilvēki noteikti nezin ka ir idioti. Es, piemēram, ja zinātu, ka esmu idiots nerakstītu neko vispār. Un tad šeit ieslēdzas ''Loha perspektīva'' - es tagad sēžu un rakstu, kaut ko, kas man pašam šķiet adekvāts vismaz pēc kaut kādiem standartiem, un šī situācija paliek nemainīga neatkarīgi no fakta vai es esmu, vai tomēr neesmu pilnīgs idiots, jo, ja esmu, tad es to nezinu un viss ir kārtībā, un, ja tomēr neesmu tad viss atkal ir kārtībā.

Atā, Avotu iela!

Beidzot ir pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad mēs esam pametuši savu Avotu ielas rezidenci, atstājot to tikai peļu un slikta aromāta pārvaldniecībā. Pārsvarā, kopš es dzivoju Rigā, man pārvārkšanās nekad nav sagādājusi tādas ārkārtīgi intensīvas emocijas. Nav bijis nekad skumji un nav bijis arī tā, ka nenormāli laimīgi. Izņemot šoreiz - šīs abas brīvdienas es sēžu ar smaidu sejā zinot, ka pirmdien pēc darba es iekāpšu vilcienā un vakarā sēdēšu normālās telpās, kurās nekas nedraud sabrukt tikai tāpat vien, prieka pēc.
Tā kā līdz augusta vidum mēs paši nezinājām, ka pārvācamies, šis viss notika kaut kā nedaudz steidzīgi. Principā pat ļoti steidzīgi, jo kamēr mēs 5dien krāmējam no mašīnā mantas, mums tiek paziņots, ka pēc 30min dzīvokli nāk skatīties citi cilvēki un principā tuvākās 1h laikā visām mantām, kas mums jebkādā veidā interesē vajadzētu būt ārpus dzīvokļa. It kā jau pofig, ja ne fakts, ka mašīnas ietilpība ir tieši tik liela, cik tā ir.
Ir nedaudz savādi stāvēt istabā ar putekļu sūcēju, kamēr pa dzīvokli staigā tā potenciālie jaunie iemītnieki. Šādās situācijās, kad esmu bijis vai dzirdējis par citiem esam otrā pusē, man vienmēr bijis nedaudz kaut kā skumji par tiem cilvēkiem, kam tās mājas jāpamet. Kaut kā nejauki šķeit, ka kāds mans paziņa iet skatīties sev dzīvokli, kamēr tur ģimene sēž pie TV un ēd vakariņas, vai citam lūdz nepirkt dzīvokli, lai cilvēkus neizliktu uz ielas. Tajā pat laikā es nekad nebiju iedomājies, ka tie cilvēki varētu arī nebūt nelaimīgi.
Es protams necentos izrādīt nekādas emocijas, un iztiku bez komentāriem, lai nebojātu dzīvi dzīvokļa īpašniekiem, bet no otras puses mēs iespējams ļāvām kādiem cilvēkiem ieiet lamatās, kas beidzas ar aukstiem ziemas mēnešiem, kas tiek pavadīti dzenot no istabas ārā peles sveču gaismā, jo elektrības vadi ir vienkārši nosviluši. Nu stulbi viņiem, ko citu lai es saku. Interesanti ka divas dāmas, kurām par dzīvokļu apskati sajēga ir aptuveni tik pat liela kā man par krēmiem un skrubi, saka ''Nu šis pagaidām ir sakarīgākais variants'', kamēr diviem čaļiem pietiek ar 35sek ekskursiju, lai viņi pateiktu ''dasvidaņija'' un purpinādami aiztītos.
Beidzās šī vākšanās ārā ar to, ka veļas mašīnu Skudruča mašīnā iebāzt nevar, mantas mēs gribam savākt visas, bet dzīvokļa atslēgas jāatdod pēc 15min. Paldies Matīsa vecākiem ir tāds Matīss, kurš atbrauc man pakaļ no Ādažiem, kamēr es pirmoreiz mūžā sajūtos kā bezpajumtnieks.
Ir kaut kā totāli interesanti pavadīt vakaru sēžot pagalmā ar daļu savu mantu, veļasmašīnu un kāmi, stundu pīpējot, lēnām dzerot aliņu un lasot grāmatu. Nav bijis manā dzīvē situācijas, kad es būtu juties vēl vairāk bez mājam kā tad. Un tā nu es tur stundu sēžu un domājo ko tieši man iesākt, ja veļasmašīna neielīdīs arī otrā mašīnā, jo dzīvoklī atpakaļ es viņu neiedabūšu.
Bet nu protams viss beidzas labi, un tā nu es ar visām savām mantām esmu Mellužos pēc divām kaut kā ļoti labi pavadītām brīvdienām.
Īsumā - sorry visiem, kas bija dzirdējuši par kaut kāda veida sālsmaizi - mēs sadirsām, gads bija par īsu, lai mēs to uzrīkotu.

Vēl lieta ko es gribētu minēt - zini tos piedāvājumus, kas bieži gozējas blakām tādiem pieturu uzrakstiem, kā ''Rutai liela peža''? Es runāju par ''Gribu lai mani izpiš. Anna no Raganas'', kas bieži papildināts ar numuru. Es domāju vai nevarētu būt tā, ka iespējams starp visu to huiņu kaut kur tiešām slēpjas meitene, kurai ir nu ārkārtīgi ārkārtīgi grūti dabūt čali gultā. Kaut kā skumji. Bet ne par to ir runa - šodien Slokas stacijā izskatīju 2 piedāvājumus. Maija 13 aicināja pieteikt interesentus, kas gribētu viņu ''izpist pīzdā'', kamēr Līga 14 nevar turpināt savu dzīvi, ja nedabūs mutē pimpi. Lai arī tomēr Līga ar savu gada pārākumu varētu būt vairāk pieredzējusi un prasmīgāka, es tomēr pa lielam jebkurā dzīves situācijā dodu priekšroku seksam pāri minetam, tāpēc zvanīju Maijai. Pēc balss, tavu pārsteigumu, izrādījās Maijai nav 13, visticamāk vārds nav Maija (latviski nerunāja necik), un lai arī neprasīju, esmu diezgan pārliecināts, ka tur nebūtu arī nekādas intereses par seksu. Tad nu es domāju visus iespējamos variantus kam es varēt būt piezvanījis, un vienīgais loģiskais man šķiet ir skolotāja. Es īsti nezinu cik ir pieņemamais apjoms ar ''pieredzējušu'' sieviešu numuriem katra telefonā, it sevišķi tādu, kuru numurus labprāt rakstītu uz sienas, bet man tādu nav īsti daudz. Es pieņemu, ka no visām vecajām sievietēm, kas man īpaši nepatīk, numuru dabūt arī varētu būt salīdzinoši grūti, ja vien tā nav skolotāja. Ja es kļūdos - labojiet. Un tad nu te ir dzīves reālitāte - tu pavadi savas dienas cenšoties baram absolūti spriest-nespējīgu idiotu iemācīt kaut ko, kas varētu viņiem dzīvē noderēt, un par to viņi pateicas ar centieniem padarīt interesantāku tavu intīmo dzīvi. Interesanti. Vai varbūt tajā pat laikā kaut kur sēž dziļi vientuļa Maija, kuras telefonu šodien pacēla viņas mamma. Tas savukārt būtu kaut kā ļoti smieklīgi.