Kurš putniņš agri ceļas

ir muļķis, nesaprot absolūti neko, ir zaudējis valodas prasmes, bet varbūt nenokavē darbu.

Es mīlu rīta ‘’ņerubiļņiku’’.
Izklausās kaut kā ļoti stulbi, bet es nezinu kā savādāk to nosaukt. Pēdējā laikā es esmu pasācis paust savu nostāju pret agru celšanos no rīta. Ja kādreiz modinātājs man bija signāls, tam ka ir jāceļas, tad tagad es pat vairs nesaprotu ko es daru.
Pirms pāris dienām no rīta zvanot modinātājam, es pat nemēģinu iet viņam pakaļ, bet vienkārši atgūlies rādu Laimai ar pirkstu kur viņš ir. Tā ka, ‘’Hei Mazā! Tu varbut nezini, bet tas modinatajs ir uz galda!’’, ko piebilst ir absoluti lieki, jo mana pirmā modinātāja skaļuma un melodijas kombinācija man reizēm liek domāt, ka telefonu ir apsēdis demons, un tā vietā, lai mēģinātu viņu izslēgt, drošāk ir meklēt priesteri.
Nākamajās dienās Laima uz šito triku jau vairs neuzķeras – modinātāju ārā neslēdz, bet iedod man rokās, kas rezultējas tajā, ka tagad mēs zinām, ka 07:00 man svarīgāk ir nevis pārtraukt to troksni, kas nāk no elles, bet nedaudz ‘’Pasērfot telefonā’’. Es nezinu kā to nosaukt, bet es vienkārši guļu, staigāju pa dažādām izvēlnēm, paskatos kā nomainīt laiku, kas jauns kalkulatoru sadaļā u.t.t. Un man ir reāli primitīvs telefons – tas nav tā, ka es pēkšņi jau esmu internetā un lieku instagram bildes ar savu branču – nē, tur ir īsziņas, telefongrāmata, kalkulators un spēle.  Laima mani par šito nosauca par muļķi, tāpēc tagad tas ko es pārsvarā daru ir 07:00 izslēdzu pilnīgi visus modinātājus [Nevis speciāli, bet tāpēc, ka tajā brīdī es esmu apmeram tik pat inteliģents kā biešu vagā ieaudzis kolrābis] un ļauju liktenim lemt to vai es uz darbu ieradīšos vai neieradīšos laicīgi.

Nedaudz vairāk par šito padomājot, es iespējams esmu izdomājis kaut ko ģeniālu  - ‘’Ņerubiļņika Džins”. Nē tas nav dzēriens, es tā kā domāju reālu Džinu, kas izlien no vāzes un piepilda vēlēšanās. Es domāju pasaule būtu vienkārši tik brīnišķīgi haotiska, ja pie katra mēgtu ierasties džins, un piepildītu 3 vēlēšanās, bet ar noteikumu, ka viņš ierodas tikai tad, kad tu no rīta nesaproti pilnīgi neko, un tev vēlēšanās ir jāizsaka momentāni. Es pat nevaru aptvert to visu, kas tur varētu sanākt, bet man ir aizdomas, ka vienu rītu šitā es varētu vienkārši pamosties un saprast, ka neviens vairs neēd sēnes, es tagad strādāju Ivara bārdā, un man ādas vietā ir džinsi.

Tagad es sēžu Mellužos uz terases, dzeru kafiju un man ir ārkārtīgi stipra pārliecība, ka šī ir labākā vieta, kur šādā rudens laikā vispār atrasties. Varbūt es tagad kaut kad atraušos pa muti no Siguldiešiem, bet nu ko nu vairs. Un tā nu es sēžu un reāli nezinu, kas notiek ar manām drēbēm.
Es saliku visu, kas bija netīrs vienkārši veļasmašīnā, un man ir aizdomas, ka viņa vienkārši salūza. Es nemāku veļasmašīnu un tas ir kkā tizli. It kā jau man liekas, ka es pats varu izmazgāt savas drēbes, bet tad atkal izrādās, ka nemāku, un vienu dienu mācība par kreklu un zeķēm ir tāda, ka mans sārtais krekls tagad izskatās apvemts ar naftu. Labi – tagad es vēl saprotu, ka reizē var mazgāt tikai lietas, kas izskatās līdzīgi, bet tad man ir vēl no 12 režīmiem jāizvēlas vai tas lux, extra lux, delicate, u.t.t. un tad es vairs nezinu. Manis pēc visas manas drēbes ir delikātas. Vai nebūtu loģiskāk uztaisīt vienkārši 3 režīmus – sviedri, zeme, asinis, un tad tu attiecīgi zini cik tieši tavas drēbes ir netīras, un cik traki viņas ir jāmazgā, un samet visu iekšā? Šis man liekas kaut kā loģiskāk.