Lai arī es neteiktu, ka šī industrija ir maza, cilvēki, kas spēlē spēles, kas ir nopietnākas par 3 vienādu bumbiņu sašaušanu kopā, manu paziņu lokā ir kaut kā maz. Reiz Gatis Trikulis man vaicāja "Kādu spēli tu esi spēlējis?" un es nedaudz apstulbu nezinot, ko teikt, kā tas normāli būtu lielai daļai, ja es pajautātu "Kādu filmu tu esi redzējis?", kas droši vien bija pilnīgi normāls jautājums laikā, kad tikko bija iznākusi filma "Freds Otto šķauda".
Realitāte ir tāda, ka spēles sen vairs neaprobežojas ar arkādēm, kas naratīva ziņā ir tikpat bagātas, kā students pēc 15. datuma, vai fast-paced action shooters, kuros kvalitāti nosaka, tas cik neskaitāmas reizes tu jau esi izdarījis vienu to pašu, un tavu lamuvārdu krājuma 12 gadu vecumā.
Protams, ka šis medijs ir jauns, un tiešām kvalitāti un/vai skaisti darbi ir savā ziņā retums, bet tas ir piedodami, ņemot vērā cik ilgs laiks mācīties un laboties ir bijis pārējiem. Kaut kādu iemeslu pēc mani nūģa gēni mani ir piespieduši spēlēt spēles jau kopš bērnības, un laimīgā kārtā tas ir izvērties nevis 6 gadu ilga ieguldījuma "World of Warcraft" karakterā, bet vēlmes meklēt un redzēt spēles, kas izceļās, atšķirās un kaut kādā veidā ir ekselentākas un atrodas virs dominējošā vienveidības slāņa.
Es pieņemu, ka katram cilvēkam ir kaut kāda tieksme baudīt mākslu kaut kādā formā, vienalga vai tas būtu adījumi, kino vai komiksi. Man patīk filmas un grāmatas, un, manuprāt, atšķirībā no liela vairuma manu vienaudžu, man, piemēram, absolūti nepiš mūzika. Man patīk klausīties dziesmas, kas man patīk, bet tur tas arī apstājas, es nemeklēju kaut ko vairāk, vai neiekarstu rādot dažādas zīmes ar rokām skaļi saucot "KURT KOBEIN ES TEVI MĪLU". Tāpat es īsti nesaprotu gleznas, par ko man Laima gan jau varētu sadot pa purnu, bet tajā pat laikā man sirdī paliek vieta spēlēm.
Un tad nu lūk, es gribu Tev piedāvāt apskatīt "Thirty Flights of Loving", kas nebūt nav labākā spēle universā, taču tā ir tikai ~10 minūtes gara, un neskatoties uz faktu, ka tas ir ļoti īss laiks, veidotājs bez dialogu palīdzības spēj izvest tevi cauri naratīvam, kas manās acīs nevienā veidā nav sliktāks par Transformers triloģiju kopā ņemtu, un naratīva struktūras ziņā ir pat kompleksāks, un interesantāks.
Pamēģini. Būs smuki.
Un es tā kā tiešām labprāt dzirdētu komentārus. Man kaut kā ir cerībā, ka, kaut kur tur ārā ir vismaz vēl viens cilvēks, kam šis šķiet lieliski.
Un ja tev konkrēti nepatika - nesatraucies, tas nebūt nenozīmē, ka Tu neko nesaproti no spēlēm. Tas drīzāk nozīmē vienkārši to, ka Tev ir sūdīga gaume, bet tas nekas, Adamam Sendleram arī kaut kā naudiņa ir jāpelna.
Šitā spēle mani jau gaida kompītī, bet sesija un eksāmeni kaut kā traucē manai geimera karjerai, nesaprotu. Pēdējā laikā es arī(un laikam aizvien vairāk citi) vairāk uz mazajām indie spēlītēm skatos. Var iziet ātrāk, emocijas un prieka iegūt vairāk, nav tā stulbā sajūta, ka ložu vietā tas šūteris manas minūtes šāvis. Vispār esmu pamanījis, ka mani spēlēs baigi pievelk tieši skaņu celiņš, kas pa manai gaumei. Sword & Sorcery tas bija tik lielisks. Un tie teksti arī tik tvītojami, bet negribās jau lai visi atseko mani! Vakar izgāju Thomas Was Alone, tur arī smuka mūzika un foršs stāsta pasniedzējs. Tā kā jā- sižets, mazliet oriģinālas mehānikas, smukas mūzikas un es kāpju jūsu kuģī!
AtbildētDzēstSworcery mani arī ierāva dāāāāāudz vairāk nekā biju gadījis, lielākoties pateicoties mūzikai. Tik ļoti, ka es pat atļāvos ietvītot šo to. :D Tie "Laumiņu ķeršanas" brīži skaņas ziņā bija tik fantastiski, ka es vienkārši atlaidies krēslā to darīju ārkārtīgi lēni, lai izvilktu viņus garumā līdz pēdējām.
AtbildētDzēstUn TWA man ļoti patika atmosfēra, stāsts un teicējs, un es uzskatu, ka tas ir lielisks piemērs, ka arī ar ļoti ļoti vienkāršu pieeju vizuālajai daļai ir iespējams uztaisīt, kaut ko ļoti labu, lai gan šeit man uz beigām nedaudz sāka apnikt "pužļu" vienveidīgums, un principā cauri izvilka tikai stāsts.
Nepamēģināju spēli, bet varu teikt, ka viena no mīļākajām spēlēm vizuālā un auras ziņā man ir Syberia (abas daļas). Gan jau ir vēl čupa skaistu spēļu, bet šī bija pirmā, kura tiešām pārsteidza.
AtbildētDzēst