Spēles, kas man visvairāk iespiedušās sirdī ir spēles, kuras es nespēlēju dēļ punktiem, achievementiem vai statusa dēļ. Es mīlu spēles, kas man spēj sniegt pieredzi, kas mani pilnībā atslēdz no realitātes un ļauj piedzīvot ko vairāk par vienu nošautu 13 gadnieku, vai 20 pārdotām govīm. Es mīlu spēles, kurās es varu pavadīt stundu uzjautrinoties par faktu, ka esmu nomētājis bāra grīdu ar vairogiem un grāmatām, vai iemūrējis kādu istabā aiz siera durvīm. Un tāpēc es mīlu Minecraft.
Pirms pāris dienām nācās secināt cik relaksējoši ir skatīties videoierakstus, kuros kāds cits spēlē Minecraft. Matīss mums ar Elīnu atrādīja savas saceltās mājas ar neskaitām istabām un dekorējumiem un dažādiem balkoniem u.t.t. - struktūrām, kuras ir 50reiz sarežģītākas par jebko, ko jebkad esmu uzcēlis es. Jo es esmu slinks un nepacietīgs un man interesē citas lietas. Elīna prasīja - ko tad es īsti tur daru, un tad nu es pieņemu, ka šis ieraksts varētu būt tam atbilde.
Ja Minecraft spēlētājus varētu klasificēt kaut kādās grupās, es pieņemu, ka mani varētu raksturot kā "explorer". Es nespēju ilgstoši nodarbināt sevi ar milzu peņa būvešanu, tāpat man īpaši neinteresē ātri sameklēt materiālus labākajam ekipējumam, lai skrietu piebeigt spēli. Es uztaisu primitīvu apmešanās vietu, kas mani nodrošina ar ēdienu, un notur vietā pāris smieklīgus rukšus, un dodos ceļojumos. Pēdējā laikā es esmu sācis spēlēt Hardcore mode, kas nozīmē to, ka, ja es nomirstu, es esmu miris uz mūžu un šī konkrētā pasaule ar visām manām mājām un mugursomas saturu ir dzēsta uz mūžu. Tas kaut kā maniem piedzīvojumiem piedod lielāku baiļu un atbildības sajūtu.
***
Es sāku jaunu pasauli, un pamostos okeāna vidū uz aptuveni 9x9 lielas salas. Par laimi es esmu atķeksējis, ka gribu, lai man blakus parādās "pirmās palīdzības kaste" ar pāris koka gabaliem un darbarīkiem, jo uz salas nav nekā, ja neskaita divas puķes un mālu(pirmajā brīdī es kā psihs sāku rakt mālu, jo.. nu.. man šķita, ka man vajag). Tik tālu cik, mans dators spēj renderēt es neredzu neko citu, kā tikai okeānu un tajā peldošos kalmārus, man nav ēdiena, kas nozīmē, ka man ir jākustas, vai arī mana nāve ir tikai laika jautājums. Es izmantoju koku, lai pagatavotu laivu un dodos okeānā.
Pieņemot, ka tādā veidā ātrāk uzduršos normālai sauszemei es duru tikai vienā virzienā. Riktīgi ilgi. Nu tā ka riktīgi. Un tur nav nekā, es esmu redzējis jau 100 kalmārus, un skatos kā mainās okeāna dziļums, bet tuvumā ne uz mirkli neesmu redzējis nevienu vietu, kur varētu piestāt pat ļoti tievs cilvēks. Un pienāk nakts, un vienā pusē okeānam riet milzīga kvadrātaina saule, kamēr otrā lec kvadrātains mēness, kas, teikšu godīgi, izskatās ārkārtīgi smuki, bet mani sākt mākt bažas, jo es vēljoprojām neredzu neko zemei līdzīgu.
Peldot naktī es okeāna dibenā pamanu gaismu, kas nāk no pusappludinātām raktuvēm un izlemju, ka gudrāk ir nirt dzelmē, jo sāk šķist, ka ir lielāka iespēja, ka es atradīšu ēdienu kādā no raktuvju lādēm, nekā zemi.
Es ienirstu un tā arī ir - pirmā lāde ko atrodu papildus visam pārējam satur maizi un kartupeli. KARTUPELI. Es nekad neesmu izaudzējis kartupeli, tāpēc noglabāju viņu somā, un maizi noriju uzreiz. Jā es esmu tāds džeks, kas apēd visu, ko viņam iedod rokās.
Nezinot ko īsti darīt, es turpinu klīst pa pusapplūdušajām raktuvēm, kas kļūst ļoti grūti, jo man nav nekādu gaismu, ja neskaita 4 lāpas, ko nozogu no sienām, un pa visiem caurumiem iekšā plūstošais ūdens mani nēsā visur kur, tikai ne tur, kur es gribu, pa ceļam liekot cīnieties ar pāris zombijiem un zirnekļiem.
Ir neliels EUREKA brīdis, kad es atrodu vienuviet 10 dimantus (ārkārtīgi rets un vērtīgs materiāls), bet es saprotu, ka man jāmēģina tikt augšup, jo esmu iznests ārā no raktuvju zonas, un klīstu pa vienkārši lavas pildītiem kambariem. Pēc negaidīta skeleta, kas uzrodas tik pēkšņi, ka es gandrīz aizmetu datoru, man ir vairs palikušas 3 sirsniņas (no 10 ja nemaldos) un ēdiena indikators liek manīt, ka ilgi šitas krastā neies, tāpēc es sparīgi rokos augšup, līdz izrokos atkal okeānā. Un es peldu uz augšu, bet attālums līdz ūdens virsmai ir lielāks, nekā manas gaisa rezerves, tāpēc es pazaudēju vēl 2 sirsniņas līdz tieku līdz gaisa ievilkšanai.
Tā nu es pusdzīvs un izsalcis esmu okeāna vidū, vēl joprojām bez jebkādas idejas kurā virzienā varētu būt krasts. Kas sliktāk - man arī vairs nav laivas, kas nozīmē ļooooooooti lēnu peldēšanu un to, ka es, par laimi kartupelim, nevaru nodarboties arī ar ēšanu, jo sākot skatīties somā uzreiz sāku slīkt. Tā nu es peldu, neko daudz negaidot līdz atrodu zemūdens kalnu, kura 1x1 lielā virsotne ir tieši tādā augstumā, lai es uz viņas nostātos līdz krūtīm ūdenī, novietotu savu darbagaldu un uztaisītu jaunu laivu.
Tas gan neko nemaina, jo mani jūras piedzīvojumi ir tikpat aizraujoši kā iepriekš, tikai šoreiz es esmu tuvāk nāvei nekā tie džeki, kas "Nāves Ēnā" palika tusēt uz ledus gabala. Pēc vēl vairāku minūšu ilgas peldēšanas, es saprotu, ka man nav izvēles. Es izvelku no somas kartupeli, kurš uz mani skatās ar asarainām acīm un.... pēkšņi es pamanu koku. Un vēl vienu. Un vēl un vēl un es ietriecos krastā, kurā mani sagaida 3 apmulsušas govis, un es redzu, ka zeme ir klāta ar sēnēm un kaut kur nedaudz tālāk klukst vistas. Kartupelis manā rokā notrauc asaru no vaiga un balsī, kāda piederētu bārenim no Dikensa stāstiem saka "We made it Sire! We made it!"
Lūk, mana kubiskā dzīve.
ceturtdiena, februāris 28
pirmdiena, februāris 25
Lūk, patriotisms.
Pirms pāris mēnešiem pametot savu trimdu Avotu ielā es nebiju ņēmis vērā faktu, ka acīmredzot kaut kādā brīdī es esmu izlēmis noslēpt savu bakalaura diplomu vietā, kur to neredz pat pēc tam, kad no istabas ir izvākts viss. Dažas reizes es mēģināju sakontaktēties ar dzīvokļa jauno iemītnieku, kas tur ar savu draudzeni un vēl vienu čali guļ uz piegānītiem matračiem, jo kaut kādu iemeslu pēc Skudruča dīvāns ir "off limits", bet izrādās, ka ar čali man tikšanos sarunāt ir grūtāk nekā jebkad ir bijis ar meiteni. Varbūt drīzāk vajadzēja mēģināt piebraukt viņa dāmai.
Lai nu kā, viņš tur vairs nedzīvo, un viņam zvanīt manuprāt varētu būt tik pieklājīgi, kā zvanīt Ronim no Mālpils, un prasīt atpakaļ 20snt, kurus reiz, pirms viņš ar savu brāli sāka gribēt sadot man pa muti, es viņam aizdevu, lai mēs varētu stundu skolas informātikas klasē uzspēlēt "Unreal Tournament".
Tad nu es domāju cik būtiski tas ietekmē manu dzīvi, un secinājums ir tāds, ka, ja neskaita pieņemšanos svarā, tad pagaidām pilnīgi nekā. Tā ka absolūti. Sākot normālu pieauguša cilvēka dzīvi, esmu secinājis, ka to diplomu nekur neviens neprasa, un es tik pat labi savā CV varētu rakstīt, ka esmu pie reizes pabeidzis arī baltu filoloģiju, un man ir aizdomas, ka, ja man kādreiz viņu vajadzēs, tad tām pūlēm, ko es ielikšu jauna dabūšanā, noteikti vajadzētu būt mazākām kā tagad.
Bet smuka ideja ir šāda - iedomājieties, ka Andris Bērziņš vienreiz aizbrauc vizītē uz Krieviju, un sabāž sev kabatās Putina kaviāru, ko aizvest mājās, par ko Putins nav sajūsmā un uzmet Eiropai 4 atombumbas un pāris bulgārus. Dzīve, kādu mēs to pazīstam, ir beigusies, un ir laiks postapokaliptiskam settingam, lai Valtera Brūna iekšējais nūģis priekā sasistu plaukstiņas un iespiegtos. Protams šis ir ziedu laiks mehāniķiem, elektriķiem, mediķiem, pavāriem un droši vien pat sistēmu analītiķiem, bet būtu jauks stāsts par to, kā pa radiācijas apsēstajiem laukiem klīst vīrs, kurš meklē ciemu, kas nespētu eksistēt bez komunikācijas zinātnes minieksperta. Tipiska situācija -"AKDIEVS. JAU PUSE CIEMA IR SLIMA. MUMS NEKAVĒJOTIES NEPIECIEŠAMA ŠĪ NARATĪVA ANALĪZE, VAI MĒS VARAM ATVADĪTIES ARĪ NO LOPIEM." Es domāju es savos ceļojumos varētu arī doties kopā ar satiktiem biedriem DJ Zexxxxxxx (es nezinu kādi DJ vārdi tagad ir modē) un grāmatvedi GJ Naud$$$$$, un mēs ejam no ciema uz ciemu un atsakāmies darīt jebkād darbu kā tikai šo. Kas man liekas drausmīgi ir iedomāties, ka teorētiski pastāv iespēja, ka es varētu nonākt situācijā, kurā DJ ir nopietnāks darbs kā tas, ko daru es.
Kaut kā tā.
Vēl es esmu nedaudz samulsis par pāris ierakstiem ko redzēju 23.02. gaidās, kas man skaidroja, ka 23. nav vīriešu diena, bet gan sarkanās armijas kaut kas tur. Un es skatos un nesaprotu. Nav gluži tā, ka es jau, svētkiem gatavojoties, (EJ DIRST, nopietni es tikko divdabja teicienu pamanīju? Ir iemesls dzert!) biju kliņģeri nopircis, bet es nesaprotu vai tiešām no manis gaida tādu patriotismu? Kas tad notika tiem džekiem vakarā mājās? Ienāk istabā dāma sarkanā sexxxy-time apakšveļā un saka "mazais, nāksi gultiņā?" uz ko saņem atbildi "BĻE TU ŠĻURA, JA TU SŪKĀ 23., TU SŪKĀ STAĻINAM!!!!!"? Nē paldies! Varbūt Dainis šo lasot dzēš manu numuru ārā no telefona, bet es neko nevaru darīt, ka mana vēlme vienoties patriotismā ar Delfu komentētājiem beidzas līdz ar vienu Dziesmu Svētku apmeklējumu 23 gadu laikā.
Lūk, patriotisms.
Lai nu kā, viņš tur vairs nedzīvo, un viņam zvanīt manuprāt varētu būt tik pieklājīgi, kā zvanīt Ronim no Mālpils, un prasīt atpakaļ 20snt, kurus reiz, pirms viņš ar savu brāli sāka gribēt sadot man pa muti, es viņam aizdevu, lai mēs varētu stundu skolas informātikas klasē uzspēlēt "Unreal Tournament".
Tad nu es domāju cik būtiski tas ietekmē manu dzīvi, un secinājums ir tāds, ka, ja neskaita pieņemšanos svarā, tad pagaidām pilnīgi nekā. Tā ka absolūti. Sākot normālu pieauguša cilvēka dzīvi, esmu secinājis, ka to diplomu nekur neviens neprasa, un es tik pat labi savā CV varētu rakstīt, ka esmu pie reizes pabeidzis arī baltu filoloģiju, un man ir aizdomas, ka, ja man kādreiz viņu vajadzēs, tad tām pūlēm, ko es ielikšu jauna dabūšanā, noteikti vajadzētu būt mazākām kā tagad.
Bet smuka ideja ir šāda - iedomājieties, ka Andris Bērziņš vienreiz aizbrauc vizītē uz Krieviju, un sabāž sev kabatās Putina kaviāru, ko aizvest mājās, par ko Putins nav sajūsmā un uzmet Eiropai 4 atombumbas un pāris bulgārus. Dzīve, kādu mēs to pazīstam, ir beigusies, un ir laiks postapokaliptiskam settingam, lai Valtera Brūna iekšējais nūģis priekā sasistu plaukstiņas un iespiegtos. Protams šis ir ziedu laiks mehāniķiem, elektriķiem, mediķiem, pavāriem un droši vien pat sistēmu analītiķiem, bet būtu jauks stāsts par to, kā pa radiācijas apsēstajiem laukiem klīst vīrs, kurš meklē ciemu, kas nespētu eksistēt bez komunikācijas zinātnes minieksperta. Tipiska situācija -"AKDIEVS. JAU PUSE CIEMA IR SLIMA. MUMS NEKAVĒJOTIES NEPIECIEŠAMA ŠĪ NARATĪVA ANALĪZE, VAI MĒS VARAM ATVADĪTIES ARĪ NO LOPIEM." Es domāju es savos ceļojumos varētu arī doties kopā ar satiktiem biedriem DJ Zexxxxxxx (es nezinu kādi DJ vārdi tagad ir modē) un grāmatvedi GJ Naud$$$$$, un mēs ejam no ciema uz ciemu un atsakāmies darīt jebkād darbu kā tikai šo. Kas man liekas drausmīgi ir iedomāties, ka teorētiski pastāv iespēja, ka es varētu nonākt situācijā, kurā DJ ir nopietnāks darbs kā tas, ko daru es.
Kaut kā tā.
Vēl es esmu nedaudz samulsis par pāris ierakstiem ko redzēju 23.02. gaidās, kas man skaidroja, ka 23. nav vīriešu diena, bet gan sarkanās armijas kaut kas tur. Un es skatos un nesaprotu. Nav gluži tā, ka es jau, svētkiem gatavojoties, (EJ DIRST, nopietni es tikko divdabja teicienu pamanīju? Ir iemesls dzert!) biju kliņģeri nopircis, bet es nesaprotu vai tiešām no manis gaida tādu patriotismu? Kas tad notika tiem džekiem vakarā mājās? Ienāk istabā dāma sarkanā sexxxy-time apakšveļā un saka "mazais, nāksi gultiņā?" uz ko saņem atbildi "BĻE TU ŠĻURA, JA TU SŪKĀ 23., TU SŪKĀ STAĻINAM!!!!!"? Nē paldies! Varbūt Dainis šo lasot dzēš manu numuru ārā no telefona, bet es neko nevaru darīt, ka mana vēlme vienoties patriotismā ar Delfu komentētājiem beidzas līdz ar vienu Dziesmu Svētku apmeklējumu 23 gadu laikā.
Lūk, patriotisms.
sestdiena, februāris 23
Kāpēc ģērbties normāli, ja tu vari ģērbties kā lohs!
Zini kas ir forši? Kad tev šķiet, ka tu uzzini kaut ko pilnīgi nedzirdētu, bet tad sēdi mājā, domā par pīrāgiem, sameklē žurnālu "Burda" internetā un ir BAM un kaut kur no atmiņas izlien ārā Valters bērnībā, kurš to žurnālu ir redzējis. Es dažreiz domāju ko nez tā visa informācija man galvā dara, jo viņa tur ir, bet netiek izmantota gadus 15. Varbūt, kad es palikšu vecs tas viss nāks atpakaļ, un es vienkārši vairs nesapratīšu lietas, jo domāšu par to kā bērnībā dzēru no peļķes.
Bet mēs tagad atgriežamies laikā, kur tas vēl nav noticis. Šodien no Bišas es autobusā uzzināju par žurnālu Burda, kas pirmajā brīdī šķiet viena no stulbākajām idejām jebkad, bet jāatzīst gan, ka 90-tajos cilvēki bija tādi idioti, ka es vairs nedrīkstu būt par to īpaši pārsteigts.
Tātad pēc Bišas stāstītā ir tā, ka ir 1993. gads, cilvēki sēž mājā, skatās - oi bļeģ, jau 23. februāris! Parīt taču atnāk jaunā Burda! Tad tu ej uz veikalu, sapērcies audumus, aizej mājā un gaidi pie pastkastes, kad pastnieks atnāks un parādīs tev ko tu valkāsi visu nākamo mēnesi. Pēc idejas tas ir vienkārši žurnāls, kurā ir uzzīmētas piegrieznes apģērbam. Tā ka vienkārši, es nezinu, bikses.? Es gan nesaprotu kas notiek, ja es aizeju un sapērkos 90m2 džinsu, jo domāju, džinsi - tā ir štelle, bet tad atnāk Burda un tu saproti, ka tur ir piegrieznes topiņam un kleitai. Tad tu sēdi mājā, kaut ko mēri, sagriez, sašuj un voila - tev ir džinsu kleita, cepure un varbūt arī zeķes.
Es īsti nevaru saprast vai es tiešām esmu vienīgais, kam šis liekas pārsteidzoši, jo gandrīz visi citi tā kā zin par šād štelli. Skudrucis ir kā "O, jā, Burda! Man mamma bija šuvēja, man vēl tagad ir zīda bikses ar daudz kabatām" un Biša esot reāli tās drēbes valkājis.
Kā jau teicu, tagad, kad es sameklēju kā izskatās vāks, es atceros redzējis tos žurnālus mājās, bet tajā laikā es, šķiet, biju pārāk stulbs, lai saprastu kas tas ir. Un man var piedot, jo es biju bērns, kurš skatās "O, minerālmēsli? Šitas gan biški jāieēd!".
Jebkurā gadījumā es nezinu vai tas žurnāls vēl iznāk, bet internets ir labs draugs, un es atrodu lapu "burdaSTYLE.com" un tagad manā rīcībā ir šī vestes piegriezne - http://www.burdastyle.com/pattern_store/patterns/fur-vest-plus-size-012013 .
Faking veste!?! Manas šūšanas spējas gan aprobežojas ar to, ka es sašuju bikses sev tā, ka cilvēki no RDMV aģērba dizaina saka, ka viņus izmetīs no skolas, ja redzēs man blakus, bet cik fakin grūti varētu būt uzšūt vesti. Nopietni. Paskaties uz to piegriezni un padomā vēlreiz - tas ir vienkārši kvadrāts.
Cilvēki ir idioti, un vēljovairāk 90-tajos. Es ceru, ka pēc gadiem 100 cilvēki skolās mācīsies par šo laiku kā periodu cilvēces vēsturē, kurā jebkas, ko tu varēji dabūt sev mugurā automātiski kvalificējās uz vārdu drēbes.
Bet mēs tagad atgriežamies laikā, kur tas vēl nav noticis. Šodien no Bišas es autobusā uzzināju par žurnālu Burda, kas pirmajā brīdī šķiet viena no stulbākajām idejām jebkad, bet jāatzīst gan, ka 90-tajos cilvēki bija tādi idioti, ka es vairs nedrīkstu būt par to īpaši pārsteigts.
Tātad pēc Bišas stāstītā ir tā, ka ir 1993. gads, cilvēki sēž mājā, skatās - oi bļeģ, jau 23. februāris! Parīt taču atnāk jaunā Burda! Tad tu ej uz veikalu, sapērcies audumus, aizej mājā un gaidi pie pastkastes, kad pastnieks atnāks un parādīs tev ko tu valkāsi visu nākamo mēnesi. Pēc idejas tas ir vienkārši žurnāls, kurā ir uzzīmētas piegrieznes apģērbam. Tā ka vienkārši, es nezinu, bikses.? Es gan nesaprotu kas notiek, ja es aizeju un sapērkos 90m2 džinsu, jo domāju, džinsi - tā ir štelle, bet tad atnāk Burda un tu saproti, ka tur ir piegrieznes topiņam un kleitai. Tad tu sēdi mājā, kaut ko mēri, sagriez, sašuj un voila - tev ir džinsu kleita, cepure un varbūt arī zeķes.
Es īsti nevaru saprast vai es tiešām esmu vienīgais, kam šis liekas pārsteidzoši, jo gandrīz visi citi tā kā zin par šād štelli. Skudrucis ir kā "O, jā, Burda! Man mamma bija šuvēja, man vēl tagad ir zīda bikses ar daudz kabatām" un Biša esot reāli tās drēbes valkājis.
Kā jau teicu, tagad, kad es sameklēju kā izskatās vāks, es atceros redzējis tos žurnālus mājās, bet tajā laikā es, šķiet, biju pārāk stulbs, lai saprastu kas tas ir. Un man var piedot, jo es biju bērns, kurš skatās "O, minerālmēsli? Šitas gan biški jāieēd!".
Jebkurā gadījumā es nezinu vai tas žurnāls vēl iznāk, bet internets ir labs draugs, un es atrodu lapu "burdaSTYLE.com" un tagad manā rīcībā ir šī vestes piegriezne - http://www.burdastyle.com/pattern_store/patterns/fur-vest-plus-size-012013 .
Faking veste!?! Manas šūšanas spējas gan aprobežojas ar to, ka es sašuju bikses sev tā, ka cilvēki no RDMV aģērba dizaina saka, ka viņus izmetīs no skolas, ja redzēs man blakus, bet cik fakin grūti varētu būt uzšūt vesti. Nopietni. Paskaties uz to piegriezni un padomā vēlreiz - tas ir vienkārši kvadrāts.
Cilvēki ir idioti, un vēljovairāk 90-tajos. Es ceru, ka pēc gadiem 100 cilvēki skolās mācīsies par šo laiku kā periodu cilvēces vēsturē, kurā jebkas, ko tu varēji dabūt sev mugurā automātiski kvalificējās uz vārdu drēbes.
Abonēt:
Ziņas (Atom)