Pirms pāris mēnešiem pametot savu trimdu Avotu ielā es nebiju ņēmis vērā faktu, ka acīmredzot kaut kādā brīdī es esmu izlēmis noslēpt savu bakalaura diplomu vietā, kur to neredz pat pēc tam, kad no istabas ir izvākts viss. Dažas reizes es mēģināju sakontaktēties ar dzīvokļa jauno iemītnieku, kas tur ar savu draudzeni un vēl vienu čali guļ uz piegānītiem matračiem, jo kaut kādu iemeslu pēc Skudruča dīvāns ir "off limits", bet izrādās, ka ar čali man tikšanos sarunāt ir grūtāk nekā jebkad ir bijis ar meiteni. Varbūt drīzāk vajadzēja mēģināt piebraukt viņa dāmai.
Lai nu kā, viņš tur vairs nedzīvo, un viņam zvanīt manuprāt varētu būt tik pieklājīgi, kā zvanīt Ronim no Mālpils, un prasīt atpakaļ 20snt, kurus reiz, pirms viņš ar savu brāli sāka gribēt sadot man pa muti, es viņam aizdevu, lai mēs varētu stundu skolas informātikas klasē uzspēlēt "Unreal Tournament".
Tad nu es domāju cik būtiski tas ietekmē manu dzīvi, un secinājums ir tāds, ka, ja neskaita pieņemšanos svarā, tad pagaidām pilnīgi nekā. Tā ka absolūti. Sākot normālu pieauguša cilvēka dzīvi, esmu secinājis, ka to diplomu nekur neviens neprasa, un es tik pat labi savā CV varētu rakstīt, ka esmu pie reizes pabeidzis arī baltu filoloģiju, un man ir aizdomas, ka, ja man kādreiz viņu vajadzēs, tad tām pūlēm, ko es ielikšu jauna dabūšanā, noteikti vajadzētu būt mazākām kā tagad.
Bet smuka ideja ir šāda - iedomājieties, ka Andris Bērziņš vienreiz aizbrauc vizītē uz Krieviju, un sabāž sev kabatās Putina kaviāru, ko aizvest mājās, par ko Putins nav sajūsmā un uzmet Eiropai 4 atombumbas un pāris bulgārus. Dzīve, kādu mēs to pazīstam, ir beigusies, un ir laiks postapokaliptiskam settingam, lai Valtera Brūna iekšējais nūģis priekā sasistu plaukstiņas un iespiegtos. Protams šis ir ziedu laiks mehāniķiem, elektriķiem, mediķiem, pavāriem un droši vien pat sistēmu analītiķiem, bet būtu jauks stāsts par to, kā pa radiācijas apsēstajiem laukiem klīst vīrs, kurš meklē ciemu, kas nespētu eksistēt bez komunikācijas zinātnes minieksperta. Tipiska situācija -"AKDIEVS. JAU PUSE CIEMA IR SLIMA. MUMS NEKAVĒJOTIES NEPIECIEŠAMA ŠĪ NARATĪVA ANALĪZE, VAI MĒS VARAM ATVADĪTIES ARĪ NO LOPIEM." Es domāju es savos ceļojumos varētu arī doties kopā ar satiktiem biedriem DJ Zexxxxxxx (es nezinu kādi DJ vārdi tagad ir modē) un grāmatvedi GJ Naud$$$$$, un mēs ejam no ciema uz ciemu un atsakāmies darīt jebkād darbu kā tikai šo. Kas man liekas drausmīgi ir iedomāties, ka teorētiski pastāv iespēja, ka es varētu nonākt situācijā, kurā DJ ir nopietnāks darbs kā tas, ko daru es.
Kaut kā tā.
Vēl es esmu nedaudz samulsis par pāris ierakstiem ko redzēju 23.02. gaidās, kas man skaidroja, ka 23. nav vīriešu diena, bet gan sarkanās armijas kaut kas tur. Un es skatos un nesaprotu. Nav gluži tā, ka es jau, svētkiem gatavojoties, (EJ DIRST, nopietni es tikko divdabja teicienu pamanīju? Ir iemesls dzert!) biju kliņģeri nopircis, bet es nesaprotu vai tiešām no manis gaida tādu patriotismu? Kas tad notika tiem džekiem vakarā mājās? Ienāk istabā dāma sarkanā sexxxy-time apakšveļā un saka "mazais, nāksi gultiņā?" uz ko saņem atbildi "BĻE TU ŠĻURA, JA TU SŪKĀ 23., TU SŪKĀ STAĻINAM!!!!!"? Nē paldies! Varbūt Dainis šo lasot dzēš manu numuru ārā no telefona, bet es neko nevaru darīt, ka mana vēlme vienoties patriotismā ar Delfu komentētājiem beidzas līdz ar vienu Dziesmu Svētku apmeklējumu 23 gadu laikā.
Lūk, patriotisms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru