Spēles, kas man visvairāk iespiedušās sirdī ir spēles, kuras es nespēlēju dēļ punktiem, achievementiem vai statusa dēļ. Es mīlu spēles, kas man spēj sniegt pieredzi, kas mani pilnībā atslēdz no realitātes un ļauj piedzīvot ko vairāk par vienu nošautu 13 gadnieku, vai 20 pārdotām govīm. Es mīlu spēles, kurās es varu pavadīt stundu uzjautrinoties par faktu, ka esmu nomētājis bāra grīdu ar vairogiem un grāmatām, vai iemūrējis kādu istabā aiz siera durvīm. Un tāpēc es mīlu Minecraft.
Pirms pāris dienām nācās secināt cik relaksējoši ir skatīties videoierakstus, kuros kāds cits spēlē Minecraft. Matīss mums ar Elīnu atrādīja savas saceltās mājas ar neskaitām istabām un dekorējumiem un dažādiem balkoniem u.t.t. - struktūrām, kuras ir 50reiz sarežģītākas par jebko, ko jebkad esmu uzcēlis es. Jo es esmu slinks un nepacietīgs un man interesē citas lietas. Elīna prasīja - ko tad es īsti tur daru, un tad nu es pieņemu, ka šis ieraksts varētu būt tam atbilde.
Ja Minecraft spēlētājus varētu klasificēt kaut kādās grupās, es pieņemu, ka mani varētu raksturot kā "explorer". Es nespēju ilgstoši nodarbināt sevi ar milzu peņa būvešanu, tāpat man īpaši neinteresē ātri sameklēt materiālus labākajam ekipējumam, lai skrietu piebeigt spēli. Es uztaisu primitīvu apmešanās vietu, kas mani nodrošina ar ēdienu, un notur vietā pāris smieklīgus rukšus, un dodos ceļojumos. Pēdējā laikā es esmu sācis spēlēt Hardcore mode, kas nozīmē to, ka, ja es nomirstu, es esmu miris uz mūžu un šī konkrētā pasaule ar visām manām mājām un mugursomas saturu ir dzēsta uz mūžu. Tas kaut kā maniem piedzīvojumiem piedod lielāku baiļu un atbildības sajūtu.
***
Es sāku jaunu pasauli, un pamostos okeāna vidū uz aptuveni 9x9 lielas salas. Par laimi es esmu atķeksējis, ka gribu, lai man blakus parādās "pirmās palīdzības kaste" ar pāris koka gabaliem un darbarīkiem, jo uz salas nav nekā, ja neskaita divas puķes un mālu(pirmajā brīdī es kā psihs sāku rakt mālu, jo.. nu.. man šķita, ka man vajag). Tik tālu cik, mans dators spēj renderēt es neredzu neko citu, kā tikai okeānu un tajā peldošos kalmārus, man nav ēdiena, kas nozīmē, ka man ir jākustas, vai arī mana nāve ir tikai laika jautājums. Es izmantoju koku, lai pagatavotu laivu un dodos okeānā.
Pieņemot, ka tādā veidā ātrāk uzduršos normālai sauszemei es duru tikai vienā virzienā. Riktīgi ilgi. Nu tā ka riktīgi. Un tur nav nekā, es esmu redzējis jau 100 kalmārus, un skatos kā mainās okeāna dziļums, bet tuvumā ne uz mirkli neesmu redzējis nevienu vietu, kur varētu piestāt pat ļoti tievs cilvēks. Un pienāk nakts, un vienā pusē okeānam riet milzīga kvadrātaina saule, kamēr otrā lec kvadrātains mēness, kas, teikšu godīgi, izskatās ārkārtīgi smuki, bet mani sākt mākt bažas, jo es vēljoprojām neredzu neko zemei līdzīgu.
Peldot naktī es okeāna dibenā pamanu gaismu, kas nāk no pusappludinātām raktuvēm un izlemju, ka gudrāk ir nirt dzelmē, jo sāk šķist, ka ir lielāka iespēja, ka es atradīšu ēdienu kādā no raktuvju lādēm, nekā zemi.
Es ienirstu un tā arī ir - pirmā lāde ko atrodu papildus visam pārējam satur maizi un kartupeli. KARTUPELI. Es nekad neesmu izaudzējis kartupeli, tāpēc noglabāju viņu somā, un maizi noriju uzreiz. Jā es esmu tāds džeks, kas apēd visu, ko viņam iedod rokās.
Nezinot ko īsti darīt, es turpinu klīst pa pusapplūdušajām raktuvēm, kas kļūst ļoti grūti, jo man nav nekādu gaismu, ja neskaita 4 lāpas, ko nozogu no sienām, un pa visiem caurumiem iekšā plūstošais ūdens mani nēsā visur kur, tikai ne tur, kur es gribu, pa ceļam liekot cīnieties ar pāris zombijiem un zirnekļiem.
Ir neliels EUREKA brīdis, kad es atrodu vienuviet 10 dimantus (ārkārtīgi rets un vērtīgs materiāls), bet es saprotu, ka man jāmēģina tikt augšup, jo esmu iznests ārā no raktuvju zonas, un klīstu pa vienkārši lavas pildītiem kambariem. Pēc negaidīta skeleta, kas uzrodas tik pēkšņi, ka es gandrīz aizmetu datoru, man ir vairs palikušas 3 sirsniņas (no 10 ja nemaldos) un ēdiena indikators liek manīt, ka ilgi šitas krastā neies, tāpēc es sparīgi rokos augšup, līdz izrokos atkal okeānā. Un es peldu uz augšu, bet attālums līdz ūdens virsmai ir lielāks, nekā manas gaisa rezerves, tāpēc es pazaudēju vēl 2 sirsniņas līdz tieku līdz gaisa ievilkšanai.
Tā nu es pusdzīvs un izsalcis esmu okeāna vidū, vēl joprojām bez jebkādas idejas kurā virzienā varētu būt krasts. Kas sliktāk - man arī vairs nav laivas, kas nozīmē ļooooooooti lēnu peldēšanu un to, ka es, par laimi kartupelim, nevaru nodarboties arī ar ēšanu, jo sākot skatīties somā uzreiz sāku slīkt. Tā nu es peldu, neko daudz negaidot līdz atrodu zemūdens kalnu, kura 1x1 lielā virsotne ir tieši tādā augstumā, lai es uz viņas nostātos līdz krūtīm ūdenī, novietotu savu darbagaldu un uztaisītu jaunu laivu.
Tas gan neko nemaina, jo mani jūras piedzīvojumi ir tikpat aizraujoši kā iepriekš, tikai šoreiz es esmu tuvāk nāvei nekā tie džeki, kas "Nāves Ēnā" palika tusēt uz ledus gabala. Pēc vēl vairāku minūšu ilgas peldēšanas, es saprotu, ka man nav izvēles. Es izvelku no somas kartupeli, kurš uz mani skatās ar asarainām acīm un.... pēkšņi es pamanu koku. Un vēl vienu. Un vēl un vēl un es ietriecos krastā, kurā mani sagaida 3 apmulsušas govis, un es redzu, ka zeme ir klāta ar sēnēm un kaut kur nedaudz tālāk klukst vistas. Kartupelis manā rokā notrauc asaru no vaiga un balsī, kāda piederētu bārenim no Dikensa stāstiem saka "We made it Sire! We made it!"
Lūk, mana kubiskā dzīve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru