Mani fascinē fakts cik ļoti cilvēki māna sevi, neatkarīgi no tā cik labi viņi spēj izdarīt racionālus spriedumus.
Man personīgi šķiet, ka rudens ir vienkārši nēēēnormāli foršs, un pretēji jebkāda veida loģiskiem spriedumiem, es mīlu faktu, ka mainās gaismas, mainās dabas krāsas, no rīta pa vilciena logu virs Lielupes ir tāda migla, ka es neredzu otru krastu. Man patīk, ka man ir nedaudz vēsi un pīpēt ir patīkamāk nekā vasaras karstumā, un kaut kādā veidā skaisti ir arī tas, ka ir nedaudz skumji saprotot, ka drīz vairs normāli nevarēs dzert alu ārā.
Tajā pat laikā, ja man būtu jāizvērtē argumenti par labu konkrētam gadalaikam, es zinu, ka situācija būtu pilnīgi citādāka - vasarā es varu aizmigt lauka vidū, un tam pretī ir tas, ka rudenī es maucu pa ielu un man kājās ir divi noslīkuši ūdri.
Un tā nu es te sēžu ar savām iesnām, man blakus top neliels everests no izlietotā šņaucampapīra un manas nāsis jau otro reizi šodien ir izdomājušas "Eu čali, skaties, ko es māku - BOOOM, ASINIS!!!!" Zini kas būtu stulbi? Tu cilvēks dzīvo normālu dzīvi, bet izrādās vienu dienu, ka tavas nāsis ir metālistes.
Vēl man pēdējā laikā sāk uzmākties stipra vēlme piedzerties tik ļoti, ka es 2. reizi savā mūžā pa pālim varētu pazaudēt savas bikšu kabatas. Es nevaru saprast - vai es esmu palicis lielāks nūģis, vai cilvēki vispār ar gadiem sāk dzert pieklājīgāk. Kādreiz mēs tā kā dzērām tā, ka izlauzām svešu meiteņu mājām durvis, vai attapāmies Ķirbūžos, bet tagad visas dzeršanas ir kaut kā savā veidā strukturētas. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo iziet avotu ielā linoleja bruņās man šķiet aptuveni 84,6x krutāk, nekā attapties kaut kādā pirtī, kur tu vairs nesaprotu kurš grib piekaut tevi, un kurš Saimi, bet kurā brīdī šī pārmaiņa no tika es nezinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru