No filozofa līdz kurītājam 4 burtos

Ja mēs tā tīri godīgi padomājam - kāda reāli ir atšķirība starp zāles kurītāju un filozofu? Ja neskatāmies uz šo no policijas vai manas mammas skatpunkta, abi divi pavada savus vakarus dziļās pārdomās par dzīvi, ūdriem (varbūt pirmais vairāk kā otrs) un dažnedažādām lietām, kam varbūt ikdienā netiek pievērsta tik liela uzmanība, jo jādomā par to vai sanāk cīgas, cikos jābūt darbā, un daži muļķi tērē savu laiku domādami, kur ir otra zeķe. Tas, protams, tādā gadījumā, ja tu neesi kāds no tiem Mālpils kurītājiem, kas aizdevušies zaļumos izlemj piedirst bikses un tad rādīt tās visiem (true story) vai ietīties toletes papīrā un aizdedzināties (also true story). Es teiktu, ka galvenā atšķirība ir tā, ka tur, kur filozofs velta pusi mūža idejas kristalizēšanai, argumentēšanai, un prezentēšanai, kuritājs piestumj seju ar 30% ledusskapja satura, aizmieg un nākamajā rītā nekur neatcerās. Bet ja tā tiešām ir, vai mēs varam piemānīt mācītus cilvēkus, ka to, ko ir teicis viens, patiesībā ir teicis otrs? Es teiktu, ka jā. Turklāt atļaušos būt nedaudz pārdrošs - šodien secināju, ka to pa lielam runājot var izdarīt ar 3-4 burtiem. Nē nopietni. 
Lūk piemērs. lasot sekojošos teikumus stereotipiskajā apkurijušos cilvēku balsī, uzmini ko no šiem ir teikuši kurītāji, ko filozofi:
Without music, life would be a mistake, maaan.
Man is the only creature who refuses to be what he is, duude.
There is nothing either good or bad, but thinking makes it so, maan.
I think therefore I am, dude.
We live in the best of all possible worlds, maaan.
God is dead, duude.
One cannot step twice in the same river, maaan.

Jap. Tieši tā.

Pinokio sindroms

Ir nedaudz stulbi, ka man ir draudzene, jo tā vietā, lai savas pārdomas es rakstītu šeit, es viņas izrunāju ar viņu. No otras puses - krūtis katru dienu.
Jebkurā gadījumā es nesen izdomāju kaut ko krutu, un ir tomēr mans pilsoņa pienākums dalīties ar visu pārējo tautu.

Esi ievērojis, ka daudzos vairāk vai mazāk Sci-Fi stāstos ir necilvēks, kas grib būt kā cilvēks? Bija filma A.I. ar to mazo čalīti, kurš tagad izskatās pēc cilvēka ar mazāko seju pasaulē, kurā viņš gribēja būt "īsts puisītis". ideja gan nav īpaši oriģināla, jo Džepeto sarakstīja "Pinokio" jau, manuprāt, gadus 100 atpakaļ, un arī tajā Pinokio staigāja apkārt klaudzinot savas koka tupeles, stādot naudas kokus pa labi un pa kreisi un gribot būt cilvēks. Vēl bija oza zemes burvis, kur putnu biedēklis, kurš gribēja smadzenes, un malkascirtējs, kurš gribēja sievu, vai kaut ko tamlīdzīgu, kas arī, manuprāt, uzskatāmas par vēlmēm būt cilvēcīgākam. Un šie nav vienīgie piemēri.
Tas man šķiet kaut kā reizē smuki un nedaudz iedomīgi. Interesanti, ka cilvēkiem šķiet, ka visi gribētu būt cilvēki. Ja jautātu man, es reāli labāk gribētu būt androīds. Iesnas? Fuck you, iesnas, es maucu ar plikām kājām pa sniegu, un neguļu 18 gadus no vietas. Vai kāpēc, piemēram, neviens negrib būt dinozaurs?
Jebkurā gadījumā nav īpaši būtiski, būtiski ir tas, ka es domāju, ka, ja termins šai lietai vēl nav, saucam to turpmāk par "Pinokio sindromu".
Brīdi, kad es šo izdomāju, man likās, ka tāda lieta eksistē, un Laima man neticēja, bet kad meklējām wikipēdijā, atrada tikai kaut ko saistībā ar anatomiju. Kaut kā debīli.
tagad gan es pagooglēju vēl un atrodu lūk šo. Fak. Pēkšņi es vairs neesmu tik kruts.
Cik reāli ir tas, ka kāds tieši šo pašu būtu izdomājis pirms manis, un nosaucis tieši tāpat? Man šķiet pārāk maza. Un šinī brīdī, loģika izrādās pārāka par manu atmiņu, jo pielietojot kaut ko tik elementāru kā Occam's razor mēs varam pieņemt, ka es  šo vienkārši kaut kad izlasīju un aizmirsu. Fuck you - atmiņa. Dura tu esi.

Lūk, vilšanās neliela.

Viena darba diena Valtera Brūna dzīvē

Domāju, ka sen vairs nav noslēpums, ka par manām cīgām, alu un biļetēm uz Mālpili vairs nemaksā Swedbank, bet gan mans darbs. Es pats uzskatu, ka es esmu faking lielisks darbinieks, uz darbu eju lielākoties ar prieku, un kā jau kārtīgam mietpilsonim pienākās, mājās atstāstu savai dāmai savas dienas pārdzīvojumus.

Nezinu vai vaina ir tajā, ka destilēju informāciju, vai Laima vienkārši izvēlas atcerēties atsevišķas lietas, bet rezultāts ir tāds, ka Laima man tikko aprakstīja viņas iespaidus par tipisku manu darba dienu un tā izklausās šādi:

Es atnāku uz darbu, uzpīpēju, iedzeru kafiju, pasēžu FB, Twitterī, paskatos, kas internetā notiek. Atnāk Kļaviņš un es viņam saku "Hei Kļaviņ, tu zināji, ka pērtiķiem ir 2 dibeni?", uz ko Kļaviņš atbild "Ā ja?" un pats sāk meklēt, tad pēc neilgas datu vākšanas mēs ieslīgstam pusstundas diskusijā par pērtiķu dibeniem. Tad pēkšņi kādam kaut ko no manis vajag, es sāku riktīgi hardcorā strādāt 2h, un pēc tam ierakstu Twitterī "EKSELIS EKSELIS", bet nu jau ir klāt pusdienlaiks un man ir jāēd, es paēdu, sāku atkal runāt ar Kļaviņu. Iespējams par to pašu tēmu, kuru no rīta, iespējams citu (iespējams kaut ko šovinistisku, piemēram "Sievietes nevar gaterī strādāt"). Mēs diskutējam tik aktīvi, ka diskusijā iesaistās vēl citi, kas iet garām un tā jau vēl kāda stunda darba ir garām. Tad es izlemju, ka negribu īsti strādāt, pastaigāju pa biroju, paskatos kā kāds spēlē novusu un saku "Ē Bļē, šitais nemāk novusu spēlēt". Man atbild "Nu tad nāc un parādi prātvēder", es nerādu, bet palieku bazarēt un nodirst spēlētājus. Tad es aizeju līdz Bišam un saku "Ē BLŪ BLĒ BIŠA BĒ" un izlemju, ka vajadzētu Bišam bārdas vietā iešopot torti, ko arī dodos darīt. Tad saprotu, ka drīz jau darba dienas beigas, un vairs var arī baigi nestrādāt, un rakstu Laimai skypā "WOO HOO drīz jau mājā!", kad pēkšņi pienāk kāds, kam no manis kaut ko vajag, un es nenormāli iesprindzis atkal strādāju hardcore režīmā un rakstu Laimai "bļē manšķiet, ka uz vilcienu nepaspēšu" un riktīgi dragāju. Tad skrienu uz vilcienu, secinu, ka nemaz nav jāsteidzas, vēsā mierā uzpīpēju un aizbraucu mājās.

Rinse and repeat 5 times a week.

Lūk, darbs.