Pirmās lietas

Pēdējo pāris mēnešu laikā arvien biežāk domāju par "pirmajām" lietām. Man ļoti patīk savu brīvo laiku veltīt domu eksperimentiem, neskatoties uz to, ka vēstures hronoloģija man ir tik pat stipra puse kā vizuāli iespaidīga presīte.
Ir lietas, kuru izgudrošana saprotama visai viegli - piemēram, dāvanu papīrs. Loģiski, atbrauca uz Latviju bīskaps Alberts, pateica, ka tagad visiem Ziemassvētkos jādāvina dāvanas - tu sēdi savā šķūni kaut kur pie Dobeles un domā - nu jā, jāklausa jau ir, negribas virsaiti Vaiņedoti sadusmot - bet no otras puses saproti, ka ja paliksi zem eglītes kāli šovakar, sīkie jau zinās, kas par dāvanām būs, un viss pārsteiguma efekts ir izjaukts. Pirmās reizes varbūt ietin kaut kādā aitas ādā vai segā, vēlāk jau saproti, ka var kaut ko krutu.
Bet, sēžu vienu dienu lekcijā, un domāju - kā reaļi notika pirmā reize, kad kāds izdomāja drēbes? Tu sēdi alā, apēdis tikko kaut kādu briedi. Pakožļā ādu, īsti iekšā neiet, un ko - uzliec uz galvas? "Eu Arni paskaties uz šito!", Arnis apskatās un "OMG WTF DUDE", jo nu jāņem vērā, ka cilvēki tajā laikā bija idioti totālākie. Un tad ko? Vai gan drīzāk varbūt tu skrien pa mežu un saproti, ka baigi krāns sitās pret skujām, un izdomā apsiet kaut ko ap vidukli? Kā tu to paskaidro pārējiem, ja reāli tev pat valoda normāla nav? Lien klāt Arnim, mēģini apsiet, viņš pretojas, nesaprot, ko tu viņam gar krānu grābsties, vēl pie tam ar dzīvnieka ādu rokā. Varētu būt bijis grūti.
Runājot par drēbēm, atceraties tos džekus skolā, kas vilka melnus un/vai pelēkus(ja baigie ekstrēmisti, tad pelēkus ar minimālu bēšu vai kādu citu nokrāsu) džemperus, kas šķietami radīti tam, lai tu pazustu cilvēku pūlī, kurā ir vairāk kā viens cilvēks? Jā, piemēram, mani. Nu baigi kruti, bet bloggers tikko sapisa visu, ko es te ierakstīju, tā kā par šo šodien īpaši nerunāsim. Jebkurā gadījumā man kursā tādi ir 2, un es nesaprotu kāpēc viņi seksu negrib (ar meitenēm).
Otra lieta par kuras izgudrošanu netieku gudrs ir rakstība. Derīga lieta, riktīgi sakarīga, bet vēl lielāks čakars nekā ar drēbēm. Vienkāršības labad, ka jau pirmie izgudrotie cipari/burti bija latīņu alfabēts un arābu cipari, jo man savādāk te jāčakarējas ar klaviatūru. Tu sēdi vienu dienu, domā, bļeģ, Andris taču pirms mēneša sievu paņēma, nav atnesis atpakaļ, gandrīz aizmirsu! Kāut kādā prāta aptumsumā paņem ar putru un uzķēzi uz sienas "A L" (Andris lohs). Domā - ej dirst, tik labi, un pēkšņi kļūsti par krutāko džeku ciemā, neviens nesaprot kā tu visu vari atcerēties (es gan pieņemu, ka nebija baigi daudz lietas, ko atcerēties, bet šo to jau varēja). Tā tu dzīvo mēnesi, līdz tu saproti, ka tas būs ieguldījums sabiedrības labā, uzaicini džekus pie sevis, parādīt kas te pa štelli slēpjas. Pieņemsim, ka tu no putras esi migrējis uz grebšanu pagalēs,jo nu savādāk visi domātu, ka tu vienkārši debils esi. Atnāk 3 džeki, un tu viņiem rādi pagali, tur iegrebts "ANDRIS KĀLIS". Un ko tagad? Tie džeki taču ir idioti, 99% sabiedrības tajā laikā visdrīzāk pat kurpes nemācēja aizšņorēt. Rādi ar pirkstu - rekur Andris - Juris paskatās, un saka - nu reāli neizskatās pēc Andra (Juris riktīgi labi māk govis uz sienām zīmēt). Tu skaidro - nē nē, te rakstīts, un velc ar pirkstu līdzi - A - N - D - R - I - S. Tagad pie lūrēšanas ticis arī Andris, pamana burtu D, nobļaujas "bļeģ es neesmu tik resns" un tā tu vakarā sēdi mājā ar asiņojošu degunu un domā, ka varbūt vajadzētu iet atpakaļ uz lauka strādāt.

Nedaudz no jauniem manās sociālajās prasmēs: skatos, metiene ielikusi FB bildi - izskatās diezgan smuki. Atceros kādreiz bija reāli resna. Gribas ierakstīt "wow, smuki esi notievējusi", kas it kā ir kompliments, bet tad no otras puses, es zinu, ka Laima man par kaut ko šitādu uzšautu pa galvu. Kāds sakars? Kad man būs sešpaka, man nebūs problēmas, ka visi teiks "wow, Valter, atceros biji pīrāgus sarijies, bet izskatās, ka tev tas labi beidzās".