Cilvēki, jūs man besijat, bet es jūs nedaudz mīlu

Nesen izsalkuma vadīts iegriezos darba tuvumā esošajā TOP! pēc plova un biezpiena.  Diemžēl izrādījās, ka no sociāli neveiklām situācijām es nespēju glābties pat salīdzinoši pazīstamās vidēs - būdams salīdzinoši tizls cilvēks, es ar dažām saraustītām kustībām pievērsos mākslai, un uz īsu brīdi piedāvāju TOP! apmeklētājiem apskatīt manu personālizstādi ar nosaukumu „Plovs nahuj”. Daudzi saka "Valters, plovs uz veikala grīdas nav māksla", bet tiem cilvēkiem es saku - Ejiet dirst. Tā nu es tur stāvu un domāju - šādā situācijā es bijis čista neesmu, un, kas ir stulbāk, garāk ejošie mākslas cienītāji tikai aplūko manu mākslas darbu un tā autoru un nav īpaši naski uz padomu sniegšanu. Īsu brīdi apsveru domu to plovu savākt, bet man ir aizdomas, ka man tad kāds gribētu pārmest vai nu a)Ka es ēdu plovu no zemes, vai b)Ka es mēģināšu kādam iesmērēt plovu no zemes. Pēc aptuveni 2 minūšu dīdīšanās ierodas ārkārtīgi neapmierināta salātu pasniedzēja un sāk vākt manu plovu. Es viņai prasu vai man par to vajadzētu samaksāt, kas it kā ir loģiski, jo es tomēr savai performancei esmu izmantojis veikala preci, taču kā atbildi saņemu minūti ilgu klusumu, un tad teikumu "Kā tad tu samaksāsi, ja tev roku nav!" tādā tonī, ka man šķiet, ka man ir 11 gadi, un mamma mani lamā. Nebiju īpaši tādā garastāvoklī, lai apspriestu savas fizioloģiskās īpatnības, tāpēc pateicu "Ā, labi.", paņēmu citu plovu un aizgāju. Īsti nesapratu šādu veikala politiku, un brīžiem domāju, ka vajadzēja tomēr par to plovu samaksāt, jo tagad es vadu savu dzīvi ārpus likuma, un tā nav vieglākā no dzīvēm. Pieņemu, ka, mainot darbavietu, mana kriminālā pagātne aizvērs uz mūžiem man daudz durvju, un par savu politisko karjeru droši vien varu aizmirst. Varbūt tomēr labi, ka laicīgi sapratu, ka nebūšu žurnālists, pretējā gadījumā man tagad būtu jāņemās ar tādām pašām problēmām, kā savulaik Jaunalksnei, kas arī apgājās ar substancēm sabiedrībai nepieņemamā veidā. 

Tajā pat laikā, ja neskaita to, ka man tagad nedaudz bail atgriezties tajā veikalā, nav tā, ka uz mani visur citur tagad skatītos kā kretīnu. Tieši otrādi - šodien bija viena no smukākajām lietām, ko manā mūžā man svešs cilvēks ir izdarījis. 

Es iekāpju vilcienā, klausos mūziku, kad pēkšņi, man sejā bāžas sieviete ar kaut kādu grāmatu. Es jau zinu šitos ielas bibliotekārus - viņu grāmatas lielākoties ir diezgan sūdīgas, turklāt nav nemaz bez maksas, kā tas ir Mālpils bibliotēkā. Nedaudz sabesīts izņemu austiņu, lai teiktu "LŪDZU ĻAUJIET MAN DZĪVOT NEIZGLĪTOTAM", taču tas ko es dzirdu ir "Sveiki! Es esmu ievērojusi, ka jūs vilcienā bieži lasāt Science Fiction un Fantasy grāmatas. Es pati esmu angļu valodas skolotāja, ņemiet šo, ja nepatīk, atdodiet kādam citam". Es nezinu. Es esmu stāvus sajūsmā. Un es nezinu īsti ko darīt, bet ir nedaudz skaisti, ka pasaule ir tik jauka. Es ceru, ka ap nākamajiem Ziemassvētkiem es viņu redzēšu vilcienā, un varēšu uzdāvināt piparkūkas.

Lūk, dažādi cilvēki.