Es sagaidot brīnišķo vasaras iesākšanos izlēmu nogriezt matus. Es nezinu kāpēc, bet man reāli nepatīk pierakstīties uz lietām un tā man ir problēma. Man besī, ka man ir kaut kur jābūt kaut kādā laikā, un neviens mani negaidīs tur nevienā citā laikā, bet tā kā Mālpilī pa lielam tāpat nav ko darīt, tad apvienot šo braucienu ar friziera apmeklējumu ir viena no labākajām kombinācijām, ko dabūt. Tā, kā mana māsa ir ārzemēs, palūdzu mammu pierakstīt pie kāda no vietējiem frizieriem, ko viņa arī izdarīja pasakot "man dēls atnāks matus nogriezt". Droši vien nebūs lieli meli, ja teikšu, ka Mālpils nav vīriešu frizūrām bagātākā pilsēta tīri racionālu apsvērumu dēļ - mati garāki par 1cm nav īpaši derīgi spēlējot basketbolu un pālī guļot parkā, kā rezultātā man ierodoties pie frizieres viņa ir nedaudz apmulsusi un saka, ka tik garus matus viņa nekad mūžā nav griezusi. Man it kā ir pofig, tāpēc es sēžos krēslā. Tā kā friziere strādā Rīgā, Rīgas modes viņai ir zināmas un man momentā piedāvā izskūt sānus, no kā es atsakos turpmākās 20 minūtes, jo ir acīmredzami skaidrs, ka gari mati viņai nav saprotami vienkārši vispār. Pēc aptuveni 20 minūtēm mēs esam nonākuši pie viņas izpratnes vārdiem "nedaudz īsākus". Mati principā ir tādā garumā, kādu es vēlos, taču ir neliela problēma - es īsti nezinu kā strādā frizēšanas maģija, bet acīmredzot arī tā, ka man galvā ir vienkārši gara bļodiņa. Es neņemos apgalvot, ka es esmu tas stilīgākais čalis rajonā (un kā mēs vēlāk uzzinām, čist neesmu), bet šķiet, ka bļodiņa nav gana seksīgi pat man. Tā kā īpaši nekādu citu risinājumu neredzu es pasaku frizierei, lai viņa dara ko grib, kā rezultātā man ir īsākie mati pēdējo ~8 gadu laikā.
Sēžot friziera krēslā ilgi domāju kāds man tagad būs pārdzīvojums, jo esmu diezgan labi saradis ar to, kas notika uz manas galvas. Rezultāts - īpaši nekāds. Es nezinu. Es gaidīju, ka varbūt man atvērsies jauna čakra vai kaut kas tāds, bet realitāte ir tāda, ka es slaukot matus varu sajust dvieļa tekstūru, šampūna patēriņš ir samazinājies reizes 4, un es esmu biški par stilīgu tam, ko es uzskatītu par normu.
Bet izrādās, ka nevienmēr tavas izmaiņas ir izmaiņas tavā dzīvē. Šajā gadījumā izrādās es esmu sagandējis dzīvi lielākai daļai kolēģu, nekā es gribētu, lai man ikdienā pievērš uzmanību. Pār mani ir nākusi skarba atklāsme, kašķiet, ka birojā ir vairāk modes speciālistu, nekā cilvēku, kas mācētu darboties ar ekseli augstākā līmenī par tā atvēršanu. Tas varbūt nav obligāti slikti, bet tas ir slikti man. :D Tā kā ja tev šķiet, ka tev ikdienā ir jādīlo ar huiņu, tu nezini kā ir man. No otras puses, ja tu strādā Narvesenā tu zini kā ir sliktāk kā man, bet tad atkal es domāju to drošāk vari cilvēkiem teikt "pisies nahuj", jo tev viņi nav obligāti jāsatiek otreiz. Par laimi jau ir trešdiena, un nesmieklīgākie joki ilgāk par nedēļu lielākajā tiesā neturas so theres that.
Vai tu zini Jāni Bičkovski? Jānim ir zili džinsi melns, krekls, pliks pauris un viņš Jāņos ar visām drēbēm mēdz atrasties ūdenstilpnēs. Kad Jānim piedāvā sausus džinsus pirms visa pārējā ir jautājums vai tie ir zili, un tikai tad var notikt turpmākas sarunas. Viens no klasiskajām pazīmēm kā pālī atpazīt vai kāds ir Jānis, ir pēc viņa "pastāstiem", kas ir savdabīgs literārs žanrs, kurā ir ievads un atrisinājums, kurš parasti ir mazāk aizraujošs par manu bikšu aizmugurējo kabašu saturu.
Šādu Jāni mēs pazīstam jau gadiem, taču šajās brīvdienās es uzzināju, ka pašam Jānim līdz galam nemaz nav skaidrs, kas tas "pastāsts" tāds ir. Viņš saka "es tev pastāstīšu pastāstu" un tam seko šāds stāsts:
Jāņa brālis brauc mājās, un redz ceļa malā avarējušu mašīnu. Piestāj, lai apskatītos kā dzīvē sokas šīs mašīnas pasažieriem, un redz, ka vienam no viņiem klājas tīri labi - viņš izkāpj no mašīnas un iesit Jāņa brālim pa seju ar beisbola nūju. Jo.. kāpēc ne?
Tas ko es saku Jānim ir tas, ka ja stāstā kāds atraujas pa seju ar beisbola nūju visticamāk ir labs kritērijs tam, ka šis nav pastāsts. Jānis apmulsis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru