Lietas

Kļaviņam krogā ir tabs. Es arī gribu. Prasu kā dabūt - vai man jāprasa bārmenei, vai, ja es izdzeršu gana daudz, man piedāvās? Kļaviņš man nevar atbildēt. Saka tas notiekot dabiski. Ko tas vispār nozīmē? Cik dabiski? Vai tik dabiski, kā sākt skūpstīties ar meiteni, pirmajā reizē, vai tomēr tik dabiski, ka man tas tabs būs piešķirts, un es pat to nemaz nezināšu, vienkārši tas tā notiks pēc fizikas likumiem. Var būt ka man kaut kur jau ir tabs? 

Vai pie maukām arī var tabu dabūt? Mamma man kādreiz teica, ka, ja labi grib, visu var. Tagad gan viņa man saka tikai "Paldies Dievam tu nogriezi matus". :/ "Tabs pie maukām" ir lieta, kuru es turpmāk iesaku izmantot arī visos sarakstos ar "wļēēē'ko nemaca skolā, kapic maca metmatik, bet nemac nodokli ;___; ". 

Viena no aktuālām lietām pašlaik man dzīvē ir mēbeles, jo tagad man ir 3, divas, no kurām man iedeva Eduards. Saku Kļaviņam, lai viņš man samaksā ar skapi. Viņš man saka, ka tā nevar, tas nekādā veidā neejot cauri viņam grāmatvedībai. Es saprotu no sistēmas viedokļa to pamatojumu, bet nevar būt, ka es esmu vienīgais, kam šķiet nedaudz ierobežojuši, ka tu legāli nevari savstarpēji norēķināties ar mēbelēm.

Tagad domāju daudz, ko man vajag nākamo, un sapratu, ka laikam tie ir aizkari. Es zinu, ka tā tā tehniski nav mēbele, bet būsim godīgi, tehniski tas vispār ir tāds lepni nosaukts palags. 

Vai es varētu gulēt aizkaros?

Es noteikti varētu pārgulēt aizkaros.

Es esmu viens no tiem muļķiem, kas atzvana cilvēkiem, kas man ir zvanījuši. Es vienkārši pārāk bieži nesaglabāju numurus, un tu nekad nezini, kad tev kāds zvanīs un piedāvās skapi. Jāatzīst gan, neesmu šo līdz galam izplānojis, jo vienu dienu darbā atzvanīju spamam. :l

Eju pa, koridori, domāju atzvanīšu kaut kam nepaceltam:
V-"Valters Brūns.?"
T-"...Labdien! Šeit no kompānijas.."
V-"Nē, paldies."
Aiz muguras gāja Kristaps, kurš to visu redzēja un prasa "Vai tu tikko piezvanīji kādam, lai pateiktu "Valters Brūns, nē paldies"? Man īsti nav komentāru :l

Tagad domāju kā atriebties par šo. Viena ideja ir nākamreiz, kad zvana izlikties, ka es esmu pārdevējs no citas kompānijas, un mēģināt viņiem iepārdot, piemēram kaut kādu Swedbank kredītkarti. Bet no otras puses šķiet ir daudz labāks plāns. Vai tie cilvēki nedrīkst nolikt klausuli, kamēr es runāju? Nākamreiz, kad zvanīs, vienkārši jāatrod kā telefonā ierakstīt sarunu, un jāmēģina izstāstīt savu dzīvesstāstu. Reāli interesē līdz kādam vecumam es paspēšu tikt, pirms viņiem apniks klausīties.

Viena dāma man teica, ka varētu reāli aptetovēties ar tiem telemarketeru tekstiem. Es pats nevaru iedomāties tetovējumu, kuru es droši varētu sev uzlikt, un nepārdomāt pēc ~3h, bet šis izklausās vienkārši faking lieliski.
Stāvi istabā, skaties, kā meitene novelk kreklu, un uz muguras gurnu daļā nevis tramp-stamp, bet "Labdien, šeit Andris no Baltcom, vai jums būs laiks nelielai sarunai?"

Lūk, lietas.

Atmiņu lāde

Ja esam personīgi pazīstami, droši vien teiksi "Valter, tava atmiņa ir kaut kas apbrīnojams. Es zinu, ka ja kaut ko pateikšu tev, tas tiks aizmirsts vēlāk, nekā, ja es sev to uz pieres ietetovētu", bet nu nav ko glaimot! Tomēr arī man šad tad vajag kaut ko pierakstīt, tāpēc biju pasācis dažādas lietas sūtīt pats sev īsziņās. Ja tu arī ar šo nodarbojies, zini, ka tagad tas ir ooooooooold. Jaunā štelle ir sūtīt citiem. Vienu vakaru nejauši sajaucu numura pēdējo ciparu, un tā sākās mans vasaras romāns ar whomever.

View post on imgur.com

Tagad vairs nezinu kā būt. Šīs attiecības bija pārāk skaistas, lai tā vienkārši beigtos, bet nu no otras puses nabaga cilvēks ir gatavs iet uz policiju. :D Vai tik nebūs otrā galā Ieva Puķe patrāpijusies.
Grūti gan iedomāties kā tieši šī situācija varētu risināties. Ja tā varētu darīt, es jau sen būtu policijā ar visiem LV spama numuriem, sākot ar Swedbank un beidzot ar pilnīgi visiem TV kabeļu vilcējiem. Bet nu būsim reali "Labdien, viņš kaut ko raksta uz telifonu, bet man nepatik :<". Izklausās pēc manām attiecībām ar Miķeli, nevis iesnieguma.

Lūk, atmiņu lāde.

P.S.
Šo tekstu rakstīju telefonā pa ceļam uz darbu. Kaut kādā brīdī pārslēdzot mūziku, meils noglabājās draftos, atvēru pēc tam, pierakstīju klāt un nosūtīju. Man šķita, ka sev. Patiesībā nosūtīju vienam no Latvijas IT uzņēmumiem. :l I guess vismaz tematiski ierakstam. Būtu jauki, ja viņi atsūtītu atpakaļ vismaz izlabotus komatus.

Kautiņš

Zini to situāciju, kad tu TIK ļoti nīsti kaut ko, bet tev nav īsti kā izgāzt to agresiju? Es zinu, es nedēļu CSS bakstīju, un mans kulaks sāka ilgoties pēc kādas sejas tik ļoti kā nekad. Sēžot, apcerot iespēju vienkārši izsviest datoru pa aizvērtu logu, sāku domāt - nezini cik šajās dienās varētu maksāt iemaukt pa seju studentam? Nu tādam, kāds es biju, kad mēs ar Filistru sēdējām un bērām savas asaras šķīvī ar vārītiem makaroniem, un vidū iespraustu vārītu sīpolu, bez sāls. Man šķiet es pa kādiem 100Ls būtu toč piekritis, bet gan jau varētu iet vēl zemāk. Vajadzētu varbūt atvērt kaut kādu kiosku ķēdi, kur tu vari ieiet un kādam iesist, varētu paskatīties, vai sabiedrība paliek jaukāka, atvērtāka.
>>cut to
Latvijā ir atgriezusies manas sirds otrā pusīte - Normunds neviens negrib ar mani dzert Skudrucis, tāpēc es laikam esmu uzstādījis sev nelielu rekordu - dzert vecrīgā veselas divas reizes nedēļā. Skudrucis ir džeks, kas dzer tik bieži, ka tiek uzaicināts uz bārmenes sālsmaizi. Vakara gaitā izkristalizējās doma, ka mums vajadzētu izkauties. Es piemēram neesmu kāvies, šķiet, kādus 8 gadus, un par Skudruci - nu nezinu vai visu laiku konkrēti atrauties pa purnu kvalificējas uz "kauties". Izdzērām vēl kādus 2 dzērienus, izdomājām noteikumus (neraut aiz drēbēm, nemaigoties uz zemes, usual stuff). Grūti saprast kur ir laba kautiņa vieta tādā vakarā, jo piektdienā pie kroga visticamāk kaut kādi cilvēki nāks traucēt, domājām tunelī, bet tas mūsu vakara kompanjonei likās par traku. Tā kā viņai ir bail no vilcieniem (wat), paņēmām aliņus un devāmies uz peronu. Skudrucis principā tagad ir tāds ielu nēģeris. Iet uz peronu pa staciju viņam ir pārāk mainstream, tāpēc apgājām no otras puses un ielīdām pa žoga apakšu. Vēl tagad īsti nesaprotu kāpēc, bet ok.

Izkāpām perona gaismā, novilkām jakas un.. vienkārši mēģinājām viens otram sadot konkrēti pa seju! Šķiet no malas vajadzētu izskatīties tā ļoti romantiski, divi džeki perona galā zem lampas skrien viens otram virsū, kamēr viņiem blakus stāv jauna dāma ar diviem aliņiem rokās, un skatās ar "ko jūs faking darat" sejas izteiksmi.
Tagad sāku domāt - vai vispār ir legāli kauties publiskā vietā? Nu tā, es atnācu ar savu bro uz kino un tagad mēs te pēdējā rindā mēģināsim klusām sadot viens otram pa purnu. Nevaru saprast kā to varētu aizliegt, bet tad no otras puses, kāpēc nav cilvēki, kas ar to jau nodarbotos?
Izkāvāmies kamēr šķita, ka pietiek (wow, es nezināju, ka kauties tik ļoti patērē spēku), un devāmies atpakaļ uz krogu dzert aliņu. Nezinu, kurā brīdī mums šķita, ka vajag kauties uz asfalta. Laikam, lai būtu tīras drēbes. Protams sāp, kad tev iesit pa seju, vai nieri, bet tas vismaz pāriet. Šeit lielākas problēmas sagāda, tas, ka uz elkoņiem un ceļiem caur drēbēm man ir tādi rag burns, kā pēc pasakaini karstas nakts ar meiteni telpā, kur principā viss ir no paklāja.

Un šeit sākas plānošanas problēmas - es tā kā biju rēķinājies ar zilu aci, sliktākajā gadījumā lauztu degunu. Man vienkārši šovakar jāiet dzert pie Kļaviņa, un tad, izvērtējot riskus, šķita pieņemami izkaušanos ieplānot iepriekšējā vakarā. Nezinu gan vai var pārmest man, ka es šo nezināju, bet izrādās var dabūt arī stulbākas traumas. Kaut kādā brīdī paceļot Skudruci gaisā un krītot, šķiet, esmu izmežģījis vienu potīti tik brutāli, ka no rīta pieceļeoties vienkārši gribējās raudāt kā mazai meitenei. Tās divas reizes, kad gāju pīpēt, kāpšana no 4 stāva raisa tādas sajūtas, kādas droši vien bija Jēzum, kad viņš savu krustu vilka.
Fuck you, ķermeni, es biju plānojis šonakt piedzerties krogos. -_____-
Bet, ja man ir jāsaka pilnīgi godīgi - 100% worth it.
Nekad nebiju iedomājies, ka šādas lietas var darīt arī nemaz nerunājot ar cilvēkiem, kuri tev nepatīk.
Pēc kautiņa sajūsmā domājām, ka varbūt vajadzētu kaut ko līdzīgu Fight Club, bet kur nāk tikai pārīši, kas ir ļoti labi draugi, kam vajag izkauties. Mēs varētu piedāvāt varbūt vienkārši normālu segumu, kaut kādas saites, plāksterus, alu.

Lūk, kautiņš.

Mesijas otrā atnākšana jebšu A-Eiropas koncis Koijotos.

Protams, daudzi teiks šis ieraksts ir novēlots, taču īsti fani zinās, ka uz šādu pauzi iedvesmoja Artura Duboka ierašanās uz skatuves 3h vēlāk, nekā varētu gaidīt. Kā zināms tas vīrietim sniedz tādu zināmu šarmu, un arī es droši vien drīzumā apmētāšu no skatuves meitenes ar baltām rozēm, sakot “meklējiet mani feisbukā, es tagad esmu brīvs”.

 Koncerts notika Koijotos, vietā, kura atrodās pilnīgi ne tur, kur es domāju, kas droši vien arī raksturo to, cik biju gatavs šim piedzīvojumam. Teikšu gan uzreiz, nevienu dāmu uz letes dejojam neredzēju, bet redzēju vienu, kas parubijās A-Eiropu tā arī nesagaidījusi.
Pirmo reizi mūžā izmēģināju face-control, un nokārtoju sekmīgi. Teikšu godīgi, neatceros pēdējo reizi, kad būtu bijis situācijā, kurā ar kādu vīrieti pavadītu vismaz minūti ilgi klusuma brīdi, kura laikā viņš var aplūkot manas bikses. Tagad šķiet kaut kā smieklīgi, ka stāvot rindā satraucos, ka man līdzi nav pase, un būs jārāda riteņbraucēja apliecība, kuras bildē man ir uzzīmētas ūsas.
Grūti raksturot publiku, jo pieņemu, ka šajā reizē liela daļa apmeklētāju arī bija ieradušies Duboka gaidībās, bet vienu viet tik vienāda paskata džekus šķiet nevar redzēt pat armijā. Vai tā ir kaut kāda viena dzimta, kas izdzīvojusi cauri gadsimtiem un pārojusies tikai klubos?

 Tā kā, kā jau minēju, Artūra pulkstenis iet pēc Reikjavikas laika, pavadīju ievērojamu laika sprīdi sekojot Laimas piemēram un sūcot dažādus krāsainus dzērienus aplūkojot vietējo publiku. Kādā brīdī, kad šķita, ka iekštelpās sāk kaut kas notikt, cerības, ka tas būs Arturs… nu nevarētu teikt pievīla - uz skatuves bija dejojošs, ēzeļa kostīmā tērpts cilvēks. Nezinu vai Koijotos tas standarts, klubā biju otro reizi mūžā, bet jāatzīst, ka esmu patīkami pārsteigts.
Taču brīdī, kad ticība manī bija izsīkusi, un domāju, ka nepaliksim te vēl ilgāk, kā vienu dzērienu, uz skatuves notika sprādziens. Sprādziens, tiem, kas nezina, krieviski rakstās Артур Дубок.

 Koncerts bija vienkārši fantastisks - Kad nodziedāja pirmo dziesmu, visi sauca atkārtot, atkārtot un Arturs to darīja. Kad nodziedāja otro, visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!” un Arturs sāka dziedāt trešo dziesmu. Kad nodziedāja trešo, visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!” un Arturs nodziedāja otro. Kad nodziedāja to,  visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!”  un Arturs nesaprata. Tad kuru atkārtot? Otro vai trešo? Nu vajadzēja trešo, Artūr.

 Sen nebiju juties tik iekārots - kādas Artūra dziesmas laikā, sajutu uz saviem gurniem rokas - pagriežos, tur ārkārtīgi pārsteigts jaunietis, lūdz atvainošanos un iet prom. Var gan saprast. Džekam ar otriem garākajiem matiem klubā bija divreiz īsāki mati kā man, un arī viņš tur bija ieradies pirmo reizi. Labi ka ikdienā tā nenāk klāt visu laiku atvainoties. Droši vien tagad draugiem stāsta, kādu bārdainu meiteni Koijotos redzēja.
Kādā brīdī paskatos - esmu aplicis roku ap kāda džeka kāju. Negadās bieži.

 Kādas citas dziesmas laikā kāds jaunietis man bija priekšā bija tik aizkustināts, ka rakstīja savai sirdsdāmai īsziņas “Pēc tevis vairs neviena neprasās” un iedvesmojies no dziesmas teksta
“Zini, debesis rokām neaizsniegt
Tikai esi man, tikai esmu tev!”
rakstīja dāmai
“Zīlīte debesīs, rokām neaiztikt,
Tu esi man, es esmu tev”.
Arturs Duboks personā tieši tajā brīdī tieši šo dziesmu dziedāja tieši viņam priekšā. :l
Jāatzīst arī, malacis, labi latviski iemācījies runāt!

 Runājot par pārējo grupas sastāvu, es personīgi esmu vīlies, ka jaunais sintiņa džeks vienkārši tā atnāk un nav izbalinājis matus. Kas tev te joku koncis kaut kāds? Kā nav kauna. Rupeklis. Pat sētnieks uz darbu var bikses uzvilkt.

Dāmas arī jaunas. No vienas puses šķiet tā - nu nedaudz autentiskums zaudēts, no otras - nu tādas svaigas džāriņas vismaz, tās oriģinālās jau varbūt vairs nav tik jauneklīgas. Arturs gan kā dimantā izcirsts, tas pats Duboks.

Lūk, Artūra-Eiropa.