Man vairs nav bail no reklāmistiem

Nu jau apritējis gads, kopš ar Laimu mēģinājām ievest jaunas vēsmas Latvijas reklāmas tirgū. Diemžēl gan ar skumjām jāatzīst, ka acīmredzami esam nākuši par ātru, un tirgus pagaidām vēl ir gatavs tikai Like&Share un dažreiz vēl nedaudz Share.

Labā ziņa ir tāda, ka esmu pārvarējis savas bailes no reklāmistiem, un nu sāku dzīvot ilūzijā, ka nemodīšos 03:00 no tā, ka visa Adwards žūrija būs ieradusies pie manām durvīm, lai liktu nekavējoties paskaidrot kā man nav kauna ņirgāties par industriju, un uzrakstīt vismaz 17 viduvējas kvalitātes tvītus, kas izraisa tādu pašu emociju gammu, kā pagraba stūrī aizmirsts kartupelis. Man vienkārši tagad ir slēdzamas kāpņu telpas durvis.
Tā kā nevienu atbildi, kā arī uzaicinājumu saņemt Grand Prix Adwardos, nesaņēmām, nododu mūsu kopdarbu tavam vērtējumam. Kad redzēsi šīs kampaņas ielās, zini, ka, lai arī cik neticami, patiesībā aiz tām stāv divi no pēdējiem cilvēkiem, kuri vēl nav paši sevi atzinuši par sociālo mediju ekspertiem.

Acīm redzamais - neticamais

Stāvu RIMI rindā, mani produkti smuki sakrauti uz slīdošās lentas, pārdevējas virzienā aiz produktu atdalītāja stāv, kāda cita vīra produkti, kas lēni tuvojas savam pīpstināšanas liktenim. Bet ne līdz galam pārdomāta lentas sašaurinājuma dizaina kļūdas (vai vēl ticamāk - mēness fāzes) rezultātā, priekšā stāvošā džeka Kinder Bueno veic Hudīnī cienīgu manevru, un iebēg aiz sadalītāja pie maniem produktiem. Es stāvu, skatos, domāju - nu vispār ar ko es esmu sliktāks? Vai es neesmu pelnījis Kinder Bueno? Muļķības.
Pārdevēja saskaita džeka produktus, aizlaiž vienā no joslām, kas paredzēta savākšanai, un tad manējos otrā. Džeks paskatās uz maniem produktiem, pamana Kinder Bueno - skatās uz saviem - acīmredzami Kinder Bueno tur neredz. Īsti nezinu vēl kā šī situācija risināsies, bet nu principā man ir čeks, es varu parādīt, ka esmu samaksājis, un lai novāc savu neķītro skatienu no maniem našķiem. Tā nu viņš skatās uz maniem produktiem, saviem produktiem, savā somā, uz saviem produktiem, savā somā, uz maniem produktiem.. Ir tik faking lieliski no malas vērot, kā acīmredzami kustībās ieliekas cilvēka domu process, sastopoties ar šīs zemes lielāko magu. Es tikmēr salādēju visu pārējo, paņemu to Kinder Bueno, tur pat atveru, un skatoties uz viņu nokožos. Viņš skatās man acīs un tad... paskatās savā somā.
Magic.

Citās ziņās no Valtera Brūna attiecību padomu grāmatas - nezini, kur vest meiteni otrajā randiņā, jo radošās spējas vietu izvēlē līdz tējas namiņam nesniedzas? 100% rekomendēju pavadīt kopīgi divas dienas gultā klepojot un šņaucot degunu. Ja reizēm rodas sajūta, ka dāmai elpa neaizraujas tik ļoti, cik vēlētos, skūpsti laikā, kad deguns ir tikpat funkcionāls, kā kājslauķis taisīts no glitteriem, atklās tev pilnīgi jaunu skābekļa trūkuma pasauli. Un kad all is said and done, kopīgi kā romantiskā filmā varat sagaidīt rītu ar Theraflu un cigaretēm.

Es tagad neatceros vai jau rakstīju par to, un man reāli nav pacietība iet tagad meklēt, bet esmu visai neapmierināts ar faktu, ka uz cigarešu paciņām cipari, kas apzīmē stiprumu aizstāti ar vēl papildus noderīgiem padomiem. Reāli es līdz tam brīdim nemaz nebiju iebraucis, ka tie cipari domāti kā brīdinājums. Šķiet kaut kā skaisti, ka tīri nejauši ar aizliegumu panākta ļoti noderīga informācija. Un kā man tagad atšķirt sarkano marļiku no baltā kent? Tagad man te tikai ir "Atmetiet smēķēšanu - tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs". Kā Jūs to zināt? Varbūt es esmu vienkārši nenormāls krāns. Varbūt mani tuvinieki ir sekta, kurai manas mirstīgās miesas ir daudz vajadzīgākas nekā šādi te jautājumi. Vai arī varbūt mana dzīvība ir apdrošināta par 17 miljardiem un zālēm pret vēzi.
Kaut kad stāvot rindā uz autobusu Mālpilī (jap, rinda Mālpilī, šis godavārds ir patiess stāsts) viena meitene stāsta citām, ka Signei* vecāki brauks prom brīvdienās un omīte pieskatīs kaut kādus sīkos, un Anna* tieši domāja, ka gribētu kaut kur dzimšanas dienu bez sencīšiem nosvinēt. Reāli pat šī būtu derīgāka informācija, ko likt uz cīgu paciņām.
*vārdi aizmirsti

Lūk, dzīve.

Davai, man velvienu sardeli!

Veikalā Top pie kases stāv 2 džeki, pirmajam ir 8 aliņi un 1 sardele, otrajam 4 aliņi, bet toties deguns pēc formas kā sažuvis kartupelis un tik intensīvi sarkans, ka drīzumā visticamāk atstās cilvēkam redzamās krāsas spektru. Pirmajam saskaita aliņus, pieskaita sardeli - 7.55 or smth. Viņš tāds o wow - pagriežas pret gaļas pārdevēju - "Davai, man velvienu sardeli!". Es saprotu. Dzīvojam taču tikai vienreiz. Bet mani nedaudz satrauc, ka es nezinu vai viņš abas sardeles ieplānojs sev, lai atzīmētu otrdienas rītu kā buržujs, vai viena tomēr ies kartupeļģīmim.
Nicīts saka, ka džeki ne tikai sadalēs, bet tās tiks nevis katram sava, bet pa vienai pēc kārtas uz pusēm. Es ļoti ceru, ka viņi tās notiesās kožot katrs no sava gala līdz viņu lūpas saskarsies un kartupeļģīmja deguns, iespiežoties pirmajam vaigā, sasniegts kritisko masu, pie kuras no sarkanā milža pārvētīsies supernovā.
Labi, ka es jau esmu mājās.

Laima cerēja, ka stāsts beigsies ar to, ka tiek nopīpstināts arī kartupeļģīmja deguns, un man sāp sirds par faktu, ka tā nav realitāte. Pasakiet, lūdzu, kāds Dievs eksistē, ja šis nenotika. 

Šis būtu īpaši skaisti tāpēc, ka šī veikala pārdevējas vienmēr pieskarās lietai, kuru pārdod, pat, ja tā nav pīpstināma. Pērkot kaut kādas bulkas, man šis nedaudz tracina, tāpēc ar katru reizi tās mēģinu nolikt arvien tālāk, tā, lai pārdevējai grūtāk pieskarties, bet tā, lai ir acīmredzams, kas ir tas, ko es pērku. Līdzšinējie eksperimenti liek man domāt, ka es varētu doties ekspedīcijā uz citu galaktiku, radot bērnus, mazbērnus un mirstot uz kosmosa kuģa, un pēc 17 paaudzēm mani maz...bērni nolaidīsies uz jaunas planētas. Viņi neatcerēsies mani, runās citā valodā, iespējams no vēstures būs dzēsta Zemes eksistence, viņu morāles principi būs kaut kas mums vispār prātam neaptverams, bet viņi izkāps no kosmosa kuģa, un tur stāvēs tā TOP pārdevēja, un iegrābsies viņiem bulkās.

Kas nenotiek Grobiņā

Uz ielas pienāca džeks un paprasīja vai nevar ieķīlāt pie manis savu telefonu. Es atteicos, jo nekad par šādu biznesa avantūru nebiju domājis. Saku uzreiz - es kļūdījos - tagad man ir vairāk jautājumu, kā matemātiskās analīzes eksāmenā. Kāds bija tas telefons? Vai varbūt es varēju nopirkt kaut ko par 5eur? Kā tieši izpaustos tā atķīlāšana man arī līdz galam nav skaidrs - piezvanīt viņš visticamāk man nevarēs. Mēs it kā varētu jau tagad sarunāt, ka tiksimies pēc 3 dienām pie Laimas pulksteņa, brīdī kad saule pieskarās LNB virsotnei, es stāvēšu ar rozi, bet viņam jāsāka parole senebreju valodā. Un ja nu tas telefons ir zagts - es reāli varētu būt izglābis kāda cilvēka informāciju. Šī vispār varētu būt burvīga nodarbošanās - uzpirkt zagtus telefonus un pārdot sarakstes/bildes/pierakstus tam, kas sola vairāk. It kā kompis(nedirsies, telefons ir kompis) ir nācis mums atvieglot dzīvi, bet tādam cilvēkam, kā man tas ir reizē svētība, bet reizē arī lāsts - man reāli ir vēl viena vieta, kur pazaudēt lietas. Man piemēram šobrīd ir pazuduši pāris notepadi. Nav gluži tā, ka es varētu vienkārši zvanīt mentiem par šito. Vispār cik lielai jābūt lietai, kas pazūd, lai būtu pieklājīgi zvanīt mentiem? Ok, es domāju piekritīsi man, ja es teikšu, ka atnākot mājā un secinot, ka tava māja vienkārši nav, kaut kādā brīdī, ja nu galīgi nav ko darīt rindā pēc alkohola, varētu piezvanīt mentiem. Tajā pat laikā diez vai tevi uzņemtu baigi silti, ja tu zvanītu un prasītu vai viņi nezin kur ir garie papīrīši. Diezgan ātri gan skaidrs, ka izmēram nav nozīme - bērnu varētu ielikt tādā palielākā atvilknē, bet neviens nebrauks meklēt manekenu. Man vismaz tā šķiet. Bet ja nozog veikalam? Ak dievs, es ceru, ka kāds policijas darbinieks ir uztaisījis manekenam "Wanted" plakātu. Bet īsumā skaidrs - man vienkārši vajag dārgus notepadus. Es varētu ielikt savos notepados adreses uz bitcoin makiem, ar 50 eur iekšā varbūt? Man gan ir bail, ka, ja es ar šo zvanīt mentiem, iespējams viņi tiešām atbrauktu. Vai šī skaitās kukuļdošana? Droši vien, ka nē, ja es nepiemiedzu ar aci. Kukuļdošana vispār tāds interesants koncepts - kā tieši tu iemācies iedot kukuli? Standartā jau šķiet vieglākais veids droši vien ir ielikt dokumentos naudu un tad sliktākajā gadījumā teikt "ooooo mana pazudusī naudiņa, jau domāju, ka līdz mēneša beigām nezivilkšu bez šī piecīša", lai gan nevar būt, ka kaut kas sāk skaitīties kā kukulis tikai brīdī, kad tu nosūti gaisa skūpstu, vai konkrēti pasaki "lūdzu ņemiet šo naudu un nelieciet mani cietumā".
Es biju aizbraucis uz Grobiņu, un tagad nezinu ko tieši es domāju, kad sāku rakstīt šo teikumu, jo principā tur vienkārši nekā nav - 3 tinder meitenes, 1 graffiti, viens hoverboards un kafejnīcas slēdzas 18os. Labā ziņa gan tāda, ka apkārt ir gana daudz lauku ceļu, lai pat tāds džeks, kā es, kurš neko jaudīgāku kā mikseri nav vadījis gadus 15, tiek pielaists pie stūres. Ok, bet nu  good enough - šis vismaz var kalpot kā vieglais ceļš uz ieraksta virsrakstu.
Es nezinu vai par šo pienākas nosodījums, bet zini ko es reāli nesaprotu? To vīriešu vēlmi sasveicināties stāvus. Vai kāds no mums plebejiem ir kādreiz citam aizrādījis par to? Bla-bla-bla respekts - es te džeki atnācu pačilot un aliņu iedzert, taču sēdi. Tas kļūst vēl jo muļķīgāk ja pienāc pie kāda, kas piemēram sēž uz sola pie galda, un tad piecelties tā kā īsti nevar ko ne? Nu ko, sociālās normas, ko tagad jūs sukas darīsiet? Un tas ko dara ir tas smieklīgais ietupiens, kad cilvēks principā palecās uz dibena ar cerību, ka paspēs sasveicināties, pirms nokritīs atpakaļ. No vienas puses jau nevar neko pārmest - visai ambiciozi, es nekad tik ļoti neuzticētos savām levitācijas spējām. Bet besī konkrēti. Un arī par to "cieņas" izrādīšanu - nu reāli čali, ja tevi aizvaino sēdoši cilvēki, iespējams, tikai iespējams, problēma nav viņos. Nevar gan noliegt, ka fakts, ka esi līdz kaut kurienei aizvilcies ir tādas cieņas vērts, ka principā es nesaprotu kāpēc viss krogs nepieceļas kājās un nesāk dziedāt himnu pie katra vīrieša ierašanās.
Jaunumi pārdevēju ziņās - BP narvīša pārdevēja man prasot filtrus atbildēja, ka nav - kāds atnāca un visus izpirka un viņa nezinot kurš. Tagad jādomā - ko tieši es varētu būt darījis, ja viņa zinātu kurš? Sameklēt dzīvesvietu un iemest ķieģeli logā ar lapiņu "Nākamreiz šis ķieģelis būs Tavas sievas sejā, filtrupidar"? Vienmēr jau, protams, risinājums ierakstīt sudzibas.lv - filtri nebūs joprojām, bet toties emocijas izlādētas.

Lūk, dzīve.

Divči un Sapņi

Ja neskaita Piena festu, kas uz vārdu "festivāls" šķiet kvalificējas tikai ar pieejamo dubļu apjomu, apmeklēju savas vasaras vienīgo festivālu - Divču Festivālu. Šogad pirmo reizi dalībnieku kārtā arī policisti, kas, lai arī iebilda pret mūsu izvēli mēģināt iztukšot 7 divčus pilsētas centrā, bija gana draudzīgi, lai padalītos par pašreizējo situāciju Mālpilī. Izrādās cieņa pret narkotikām esot kļuvusi daudz stiprāka kā kādreiz. Nezinu vai esmu idiots, un nezināju arī, ka vietējie brauc uz Terasi rīt ripas un tresīt, bet saku "Ā jā pareizi! Es dzirdēju, ka Bodži zāli tirgo!" Policists gan saka, ka bodži jau sen esot ārā no biznesa.
Šo padzirdējis mājās stāstu mammai, ka varbūt viņai jāpievēršas zāles tirgošanai, kā nekā tirgū tagad brīva vieta. Dārzā tāpat katru gadu parastās kaņepes saaug vairāk kā būtu nepieciešams (kas būtu 0), un kurš gan viņu, sākumskolas skolotāju, turētu aizdomās. Lai dod tirgot tiem bērniem, kas nāk pa vasaru mācīties. Nepatika ideja :<

Divču festivāla gaidību noskaņās nedrīkst nepieminēt arī Plaukstiņdivča festivālu, kas biznesa vidē parasti pazīstams ar abreviatūru PDF. Savācamies visi uz kopīgu iedzeršanu, iesildamies pirms plaukstiņdivča atvēršanas, izejam ārā uzpīpēt un te nu pēkšņi es izlemju demonstrēt savas pasākuma gaisotnes uzturēšanas spējas - metu renstelē benčiku un aizmetu garām. Būdams cilvēks, kam, acīmredzot, nav nekā labāka, ko darīt ar savu dzīvi,  pieliecos, lai iemestu kārtīgi, un tajā brīdī no krūšu kabatas renstelē iekrīt dzīvokļa vienīgās atslēgas valstī. Dzīvoklī neviena nav, ja neskaita plaukstiņdivčus, kas gaida savus īpašniekus kavējot laiku ballīšu mūzikas ritmos. Jejubog. Jēēēējubog. Otrreiz mūžā es šito čista nedarīšu.
Sākumā mēģinam ar magnētu. Tā kā nevienam no mums izņēmuma kārtā līdzi nav ne magnēta ne striķa, es skrienu tiem pakaļ uz KKC. Jā. Kaut kā nemanot pielavījies tas dzīves posms, kad krīzes situācijā es skrienu pēc palīdzības uz krogu. 2-3h vārtīšanās uz vēdera, smiekli, bezcerība un Mārtiņš ar krietni mazāku magnētu komplektu, kā to prezentē pa telefonu. Kaut kādā brīdī es saprotu, ka nu jau ir gana, nolemju, ka es varu samaksāt par Elīzas durvīm un zvanu diennakts atslēdzniekam. Paiet kāds laiciņš, kamēr paceļ nedaudz samiegojies vīrietis un superprofesionāli sāk sarunu ar "Kas noticis?! Kur?!" Uz ko es atbildu "nuuu te pie Vērmanes dārza" un "ĀĀĀĀĀĀĀĀĀ" ir kaut kas, kas atskan, kad izrādās, ka Jānis acīmredzot ir vadījis vakarus lūdzot Jēzu, jo pēkšņi viņa rokās ir atslēgas. Un tā lai visi zin - kamēr mēs tur ņēmāmies, Artuss Kaimiņš gāja garām un nenāca palīgā gulties uz zemes un bāzt roku renstelē. Artuss, tava tauta pie plaukstiņdivča netiek. Kauna nav?

Stāvu pie luksofora, pienāk 3 cilvēki sarkanos kreklos ar uzrakstu "Draugs 24/7". Nedaudz jau kļuvu ieinteresēts, piemēram tagad pusdivos naktī uz darbadienu man ganjau draugs noderētu. Izrādās nav nekādi draugi. Kundze pienāk, dod flajeri un saka "Atnāciet pie mums, mums te ļoti labs mācītājs kurš stāsta vai okultie spēki ietekmē mūsu dzīvi" Es prasu "Nu a kā tad ir? Ietekmē vai neietekmē?" uz ko saņemu atbildi "Mēs bieži domājam, ka neietekmē, bet patiesībā ietekmē gan!". Muļķe izspoiloja. Kāda tad tagad man interese tur vispār iet.

Vēl uz ielas redzēju meiteni, kas iet pa trotuāru ieurbusies grāmatā un nepievērš uzmanību apkārt notiekošajam vispār necik. Uz grāmatas rakstīts vienkārši "Tadžikistāna". Nekad nebūtu domājis, bet nu tagad es arī esmu ieinteresēts kas tur tik labs.

Bāc man reāli nav ne jausmas kā taisīt pārejas starp rindkopām. Es gribu vienkārši pierakstīt idejas. Vai tiešām ir laiks bullet-pointiem? Nu nevar būt, ka es esmu tik zemu kritis. Lai nu kā redzēju kā uz LuLu picu 1os naktī  ar rikšu atbrauc džeks ar dāmu un rozi. Manas kantes sišanas prasmes visticamāk ir kaut kur starp bērnu un programmētāju, bet ja šitāds džeks var dabūt dāmu, es nezinu vai man vispār vēl par kaut ko dzīvē jāsatraucās.

Gribi zināt kā man iet pa sapņiem? Nu principā nav jau tā, ka Tev ir baigā izvēle.
Kādu rītu, pretēji , pamodos ~5:00. Šoreiz ne no baznīcas zvaniem, bet gan sapņa - Pienāk kāda dāma un saka
-"Mēs neesam pazīstami, bet man tev jau sen bija jāpaprasa - nāksi ar mani uz randiņu uz Detlefa koncertu?"
-"Kas ir tas Detlefs?"
-"Nu tas pats, kas Dons, tikai ar citu vārdu".
Es pamostos, un uzreiz paņemu telefonu un meklēju, kas ir Detlefs. Izrādās tas nav Dons, tas ir kaut kāds cits fabrikas džeks. Dzīve mani ir salauzusi, es vairs neticu saviem sapņiem.

Vēl pēdējā laikā mēdzu sapņot par supergarlaicīgām lietām. Piemēram vienu nakti braucu pa Rīgas centru ar mašīnu, izraisu 4 avārijas un nobraucu 2 cilvēkus. Pie sevis domāju "wtf, man likās tam bija jābūt vieglāk". Tad atceros - ak jā, pareizi, man nav tiesību un es vispār nemāku braukt. Citā sapņi pēkšņi konstatēju, ka man ir dzīvokļabiedri, kas ir superbesīgi, nonstop pasūta picas un liek piegādātājam likt viņas manā istabā uz galda. Varētu padomāt, ka man ikdienā nepietiek problēmu, lai vēl risinātu viņas sapņos.

Saraksts ar lietām, ko darīt, kad iekāpju pensijā paliek tikai lielāks. Ideja #431 - jānovāc 11 cilvēku komanda un jāielaužas audumu/gultasveļas/aizkaru/galdautu veikalā un jāuztaisa forts pa visu ielu. Ja nāk policisti vienkārši jāsaka "aiaiai, esmu tik vecs gribēju tikai nosnausties, kur es esmu, ludzu palidziet"

Un nobeigsim ar ko smuku.
Pie lietām, ko esmu nopelnījis ar šiem ierakstiem (apkaunojums un viens aliņš) ir pievienojies arī saldējums. Es zinu, ka lai to dabūtu principā pietiktu arī ar vienām vakariņām, bet es esmu priecīgs tikuntā. Es pamatā šo rakstu vienkārši, lai neaizmirstu lietas, bet, ja tu gūsti no tā prieku murmuli, tas dara mani laimīgāku :)

Lūk, dzīve.

Es eju dirst

Iepriekš rakstīju par savu superveiklo komunikāciju ar Narvesen pārdevēju. Tā nu tomēr sirds balss laikam sauc, un dodos atkal pirkt tabaciņu. Šoreiz saku "Man tabaciņu un garos papīrīšus". "Garos papīrīšus?" - viņa prasa - "ooooooo" un rādā uz mani ar divām pistolēm, kas taisītas no plaukstām (ok to par tām pistolēm es piedomāju, bet tu nevari man pārmest, ka es gribu dzīvot skaistākā pasulē). Iedod man nepieciešamās preces, nav īpaši daudz komunikācijas, ja neskaita, ka saskatamies kamēr viņa apkalpo iepriekšējo džeku, samakasāju un dzirdu "bla bla kopiju?" uz ko es atbildu "Nē, paldies!". Paceļu acis, un redzu, ka viss frivolums no viņas sejas pazudis. "Ej dirst" saka viņas acis, bet no lūpām nāk "Es teicu Jauku tev dienu >:l". Vai es esmu visgrūtāk koļijamais džeks? Droši vien, ka nē, un tālāk šo jautājumu lugtum neiztirzāsim. :l Bet atzīšu, ka "Nē, paldies" manuprāt ir visai perfekta atbilde uz "Jauku Tev vakaru".
Šķiet kaut kā smuki uz viena viļņa ar kādu no manām mīļākajām dziesmām:

Citās pārdevēju ziņās - šodien darba TOPiņā samaksāju par pirkumu, un pārdevēja saka "Tā viss, es eju dirst". Teikšu godīgi - diezgan mulsinoši mēģināt saprast kāpēc pie manis ir šī informācija, un ko man tagad atbildēt, bet par laimi izrādās tas bija paredzēts otrai pārdevējai, lai nāk viņu aizstāt.

Mana omīte man šķiet ir tik nedumpinieciska, ka tas traucē viņai dzīvot. Situācija tāda - omīte veca, bail braukt ar ričuku, jo domā ka kādā brīdī paģībs un izdauzīs zobus ar stūri, tāpēc stumjas uz dārzu, jo nu ļoti patīk puķes apčubināt. Tajā pat laikā viņas daudzdzīvokļu māju pagalmā ir dobe, kuru neviens negrib ravēt, negrib neko darīt, negrib pat sēklām naudu samesties, bet visi sūdzas, ka izskatoties pēc sūda. Es viņai saku - rekur perfekta iespēja, tieši balkona priekšā vari iekopt sev puķu dārzu, nav nekur tālu jādodas, kaimiņi priecīgi, visi uzvarētāji. Paskatijas uz mani vienkārši kā uz borderline debilu. :/

Vēl no Mālpils ziņām - aizbraucu pie mammas, tur viņas draudzene. Saka man - bac Valter - tu tik labi tagad izskaties, bet varbūt vēl bišķīt vajadzētu svaru nomest. Es saku, ka tur jau īpaši daudz jau vairs nav ko nomest. -"Jā, nav, bet nu... nu varbūt tev to sešpaku vajadzētu!"  Viņai ~50. Nevar īsti tagad saprast vai tas ir padoms, kam gribu klausīt.

Vai es esmu vienīgais, kam šķiet, ka ir jocīgi, ka rakt ir kaut kas, ko es par naudu labprāt nekad nedarītu, bet līdz ko Tev neko nemaksā un vienkārši iedod lāpstu rokā, pēkšņi tas ir kaut kā interesanti. Es vienkārši meklēju domubiedrus. Vēl joprojām brīvas vakances arī cilvēkiem, kam patīk skatīties saulē. Ja Tu skaties Saulē, un tad izlem vēl novilkt saulenes, mums būs pa ceļam.
Šodien Nicīts pateica kaut ko burvīgu - "Man patīk tie inteliģentie dalbajobi". Inteliģentie dalbajobi, ir vienkārši fantastisks raksturojums galīgi foršam cilvēku pulkam.
Varbūt jātaisa biedrība?

Lūk, dzīve.

Chainsaws and kings

Ir vienkārši vārdu kombinācijas, kas izklausās burvīgi. Es nezinu kur rodas tā maģija, diezgan skaidrs, ka ne kontekstā, bet teksts spēj atstāt tādu burvīgu iespaidu, ka es random vietā atrodu uzrakstītu "Chainsaws and kings" un pavadu nākamās minūtes vienkārši smaidot un blisinoties tā, it kā skatītos uz gleznu.

Viens džeks stacijā pieiet pie lodziņa un saka "Man lūdzu vilciena kustības virzienā". Es īsti nedzirdu ko saka pārdevēja, iespējams šī ir standarta situācija, bet nu čalis atbild "Vienalga. Galvenais, lai vilciena kustības virzienā". Tas, kas šajā situācijā mani pārsteidza visvairāk ir tas, ka viņam tiešām kaut ko arī izsita. Un tie nebija zobi. Acīmredzami biļešu pārdevējas ir rūdītākas lēmumu pieņemšanā kā citu veikalu darbinieces, jo, kad LB uz "kurus papīrīšus Jums vajag?" es atbildu ar "vienalga, dodiet kas ir" tur pārdevēja šķiet vienkārši savā galvā ieiet mūžīgā ciklā ar tukšu skatienu. Tas šķiet kaut kā nedaudz burvīgi, ka paņemt pirmo lietu kas pa rokai laikam ir krietni grūtāk, kā meklēt plauktos kaut ko specifisku.

Esmu aizmirsis piebilst šādu lietu - ir kruti ievācoties jaunās telpās pārmeklēt visus stūrīšus vai tur kaut kas nav palicis. Pārsvarā iepriekšējie iemītnieki man ir atstājuši tikai vilšanos, neatkarīgi no tā cik krutas telpas es atrodu (iepriekšējā dzīvoklī, piemēram, bija "krāsnsaugša" vai vannasistabā atklāju, ka tur starp griestiem un īstajiem griestiem ir tik liela telpa, ka es varētu ierāpties), tur mani principā sagaida tikai putekļi un asaras. Kad vācos prom, domāju ka būtu forši nākamajiem īrniekiem aiztaupīt šo vilšanos un atstāt kaut ko interesantu. Sākumā domāju varbūt kaut ko pasmēķēt, bet tā kā es nezinu kas ir tas, kas tur dzīvos, negribētos cilvēkus iedzīt tādā panikā par iepriekšējiem iemītniekiem, ka viņi dzīvo bailēs, ka sienās šļirces sadurtas. Tāpēc izvēlējos dzudz normālāku variantu - atstāt kaut ko creepy. Nejaušas sakritības kārtā atradu galus, kas var sazīmēt grāmatas man nesaprotamā valodā un tagad kādu cilvēku gaida šāds pārsteigums.

Vienu dienu ejam ar Nicīti iedzert, es saku, pa ceļam vajadzētu ieskriet kaut ko paēst, jo es pa taisno no darba vēl neesmu ticis līdz vakariņām. Misters saka "no problemo" un vienkārši izvelk no somas maisu ar pīrāgiem. Take this with a grain of salt, jo, ja pie apvāršna parādās pīrāgi, es principā kļūstu par lētu mauku, taču staigāt apkārt ar ēdienu ir vienkārši faking ģeniāls plāns. Papildus arguments - pīpējam pie Dailes teātra un pienāk sīkais sakot "Privet vam sigareti ņebuģet?" uz ko saņem atbildi "Ņet, a višņu hočeš?". Burvīgi. Ķirsi gan negribēja, līdz ar to tālākas sarunas man izpalika, bet principā es gribētu tādu kabatu, no kuras es vienmēr varu izvilkt nelielu svaigu našķi, kuru dot cilvēkiem, kad negribu viņiem dot neko citu. Tikt līdz šai atmiņai vispār biaj salīdzinoši grūti, jo tas, ko es biju atstājis sev pierakstos bija "Nicots liragi u hichesh vishna?", un dienu nevarēju saprast, ko tieši es sev biju mēģinājis ar šo pateikt, nedaudz apsverot iespēju, ka iespējams ir dienas laiki, kuros manī iemiesojas demoni.

Un tad pie pārdomām:
Lasīju LA un tur pārsteidzoši bieži lasītāju sadaļās parādās tādi teksti kā "Meklēju bibliotēkā grāmatu par to kā cilvēki mira 1940-1990 un neko neatrodu. Tādas liwetas nedrikst aizmirst. Lūdzu domāsim par karu visu laiku, jo es arī biju karā" un man reāli rodas sajūta, ka cilvēki kas vienkārši nevar faking nevar tikt vaļā no šādu tēmu celšanas principā ir daudz sūdīgāks variants "Shit I lost the game" spēlētājiem, bet tā vietā, lai Tu atcerētos par joku, tu dabū domāt par karu. Paldies par kūkām. Dirst ejiet.

Tad vēl manā galvā grozās tādi būtiski jautājumi kā "Cik cilvēku vajag lai mēnesī apēstu mēnesi siera?". Aprēķins patiesībā pavisam vienkāršs - mēness tilpums 2.1958×10^10 km^3. 7.4 miljardi iedzīvotāju, 10^12 litri km^3, Kalkulējam kalkulējam, un sanāk, ka ja to darītu visa pasaule, katram dienā būtu jāapēd  98909909910 litri siera. Holy fucking shit. Mēnesi, Tu esi liels. Latvija čist nevar.

Es neko nezinu par šņabi. Nu tā, ka, ja man ir jāiet pirkt šņabi es zinu "zeļonaja marka" un "absolut" un viss pārējais šķiet ir 50:50 iespēja rītu sagaidīt ar vemšanu. Vakar stāvot pie plauktiem sāku domāt - tad LŪK kam ir derīgs 1188. Tas serviss tagad ir kļuvis tik dārgs, ka laikā, kad visiem lielāku dienas daļu ir pieejams internets, es vairs neredzu jēgu kaut kam tādam vispār eksistēt, taču piezvanīt un paprasīt kuru no šņabjiem ņemt, ir diezgan vienkāršs risinājums ne pārāk sarežģītais problēmai. Nezinu vienīgi vai cilvējks klausules otrā galā nebūs nedaudz bēdīgs, ka neaicini viņu līdzi.

Lūk, dzīve.

Kur jūs nesat tos krēslus?

Tā.. Kur mēs palikām?
Esmu pārvācies, tagad pirmo reizi savā mūžā dzīvoju viens. Nepatīkamais šajā procesā šķiet ir tas, ka, ja pagājušoreiz pārvācos ar principā 3 somām, tagad tam nepieciešami jau 3 braucieni ar mašīnu. Nezinu vai mēbēļu stiepšana obligāti ir kaut kas, kam vajadzētu iespiesties man atmiņā, bet nu smieklīgā daļa ir šāda - sabāžam Jānim pilnu mašīnu, aizbraucam līdz jaunajam dzīvoklim, secinam, ka bagažnieks neveras vaļā. Ok, Jānis 24x aizslēdzu n atslēdz mašīnu bez rezultātiem, līdz izštukojam, ka visticamāk bagažnieku var atvērt no iekšpuses - var. Ok, sanesam, aizbraucam pēc matrača, kurš jāiespiež tā, ka principā viņš stāv uz mūsu galvām sēžot priekšā, atbraucam atpakaļ, izkāpjam no mašīnas, veram bagāžnieku un... bļeģ. Bagažnieks ir ciets. Viss salons ir pilns ar matraci :l

Tā nu pirmo reizi savu 26 gadu mūžā dzīvoju viens. Ilgu laiku baidījos no šādas lietu kārtības, jo šķita, ka vientulība nav gluži priekš manis, taču es pat nevarēju iedomāties kādas pārmaiņas labsajūtā izraisa pašam savu bikšu valkāšanas likumu noteikšana. Bonusā ar dzīvokli saņēmu arī kaimiņus, kas ar lejkannu lej ūdeni uz sejas, ja aizej ciemos apskatīt viņu minci, citus kaimiņus kas spriežot pēc mūzikas sāk speedot ap vieniem naktī darba dienu vakaros un karameļu kafijas sīrupu.

Nu tagad es te sēžu un domāju. Kā Tev šķiet-  Latviešiem ir kaut kāda paraža, ka jāatstāj veļiem putra šķūnī, lai čaļi māk uzvesties - vai tas principā nav nabagu trick or treat? Man negribas iedomāties kas ir trick, ja treat ir putra.
Skatoties pierakstos secinu, ka par klauniem domāju biežāk, nekā gribētu publiski atzīt. Vai mīmu var saukt par klaunu? Man jau viss viens, bet minu, ka profesionālais kretīnisms šīs nozares pārstāvjiem varētu likt gribēt iesist man pa muti ar neredzamu bebru. Un ko pēc tam?"Nu ja es ceļu prasību tiesā, varbūt mīmus var likt neredzamos cietumos. Labs jautājums - vai mīmiem sava tēla integritāte ir tik pat stipra, kādu to žurnālistiem mēģināja iesist SZF? Ir tie dzīves lielie jautājumi, un viens no tiem pilnīgi noteikti ir vai labāk ir atsēdēt cietumsodu, vai izlikties, ka tu neievēro neredzamas sienas.

Es reāli nesaprotu ko nozīmē izteiciens "Vakars uz ezera". Nu kā teikumā "Bļeģ, Valters atnāca, nu ir vakars uz ezera". Ja kāds prasītu man, es teiktu vakars uz ezera izklausās faking burvīgi, un esmu gatavs izbraukt agad :l Vai ir tā, ka vienam cilvēkam sanāca reāli sūdīgs vakars uz ezera, un tagad mēs visi tā vienkārši ezerus nodiršam? Nu nav smuki.

Darbā vienu dienu aizeju pārrunāt ar priekšnieku kaut kādās darāmās lietas, un atsaucoties uz kādu no interfeisa elementiem viņš saka "tas zilais". Ir viens tāds elements kas konkrēti ir zils, bet minu, ka viņš domā citu, un saku "domā tas tirkīza ja?" uz ko saņemu atbildi "hahaha kirkīza.. jā jā tas kirkīza". Nav tā, ka es obligāti varu nosaukt vairāk par 20 krāsām, un atpazīt vairāk kā 7, bet man šķiet lieliski fakts, ka a) kāds nezin vārdu "tirkīzs" un b)Tā kā es klusēju joka vārdā, mans priekšnieks tagad dzīvo ar pārliecību, ka eksistē tāda krāsa kā "kirkīzs" un es ļoti ceru, ka atmiņa par šī vārda eksistenci viņam atgriezīsies arī sarunās ar citiem cilvēkiem.

Vēl - un es brīdinu, šis ir ar tādu novēlošanos, ka uz tevi iespējams rādīs ar pirkstiem jau par lasīšanu vien, bet nu ... baronielas bruģis. Sīkums par visu pārējo, bet kas mani ieinteresēja visvairāk visā šajā nebeidzamajā pasākumā ir tas, ka sākumā cilvēki satraucās kas notiks ar bruģi, rādās glābēju komandas, un cik saprotu kaut kādā daļa beigās kaut kur arī noglabāta. Un tagad pamēģinam paskatīties uz to ar parasta cilvēka acīm - kāds reāli glāba akmeni :l I shit you not. Bija cilvēki, kas kaut kad sen sameta zemē riktīgi daudz akmeņus zemē, lai vieglāk kaut kur aizkratīties, un ar to, ka mēs tik daudz reizes esam uzkāpuši viņiem uz sejas, šie akmeņi pēkšņi ir mocekļa lomā. Es nezinu, varbūt es ikdienā pārāk maz domāju par ielu segumu, bet kā tev šķiet ko domā tas akmens? Es domāju akmenim ir reāli pohuj.

No citām ziņām - aizvakar ( vai kādā citā dienā, kas bija senāk kā vakar) ieeju Narvesenā galīgi aizdomājies nopirkt tabaciņu, paprasu, un pārdevēja saka
P-"Garos papīrīšus arī?"
Es domāju "Ko tas nozīmē!?!?! >:l", bet saku
V-"Ko? Nē"
P-"Tu kaut ko ēd arī vai tikai no tabaks pārtiec?"
Tagad jau esmu viegli aizkaitināts un saku
V-"Ko tas nozīmē!?!?! >:l"
P-"Nu tu parasti te nāc un tikai tabaku pērc"
V-"Nu bet es taču nenākšu uz Narvīti gaļu pirkt.?"
P-"Nu jā, bet rekur piemēram burkāni ir"
V-"Jā, bet rekur pāri ielai ir Rimi, es ieiešu tur, sapirkšu kārtīgi produktus un aiziešu mājās sev uztaisīt normālas vakariņas ne?"
P-"Hmmm jā, nu labi"
Un atvadoties viņa novēl  "Lai tev jauka šī diena" un tajā brīdī es saprotu, ka visu šo laiku dāma uzvedās ārkārtīgi jauki, iespējams pat paārāk - un tagad es reāli vairs nesaprotu. Tas bija koļīšanās smalltalk, vai viens no viltīgākajiem veidiem, kā man kāds mēģinājis iesmērēt "šokolādīti".
Šī gan laba diena pārsdevēju pasaulē - mūždien sūdzos, ka man besī, ka cilvēki, kas to darbu dara ikdienā, nepamana viņā efektivitātes problēmas, kas man ir skaidras vien no pāris apmeklēšanas reizēm, taču Rimi pārdevēja iemācīja, ka aliņus uz letes vajag likt ar dibeniem pret viņu - tad pārliekot otrā pusē korķīši nedaudzās pret letes malu.

Rimi redzēju arī čipšu paku uz kuras pa gabalu rakstīts "Ballītes garša", domāju - ok, kas tad ir tas, pēc kā garšo ballīte - pieeju tuvāk - izrādās tomāts. Nu nezinu. Es neesmu gluži tas lielākais ballētājs, bet pat es esmu bijis labākās ballītēs.
Kādu vakaru sēžu ar draugiem, un tad jādodas uz ballīti, kura ir slēgtai kompānijai, nācās skaidrot biedriem kāpēc šovakar ar viņiem nedzeršu. Sarunu gaitā nonācām pie idejas, ka tā kā mēs esam 4, viens uzkāpj otram uz pleca, trešais stāv aiz muguras un ceturtais noguļas ar kājām uz pleciem trešajam un rokām pirmajam, pārmetam ar palagu un es varu ierasties vienkārši kā kentaurs. Ja tev šis plāns nešķiet lielisks, tad iesaku padomāt divreiz, jo šis principā ir Trojas zirgs, un es esmu konkrētā sajūsmā.

Nedaudz baudīju arī kultūru, beidzot aizgāju uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un, ja neskaita atsevišķus māksliniekus, uz kuru darbiem skatoties nav divreiz jādomā vai kādam gadījumā nav bijusi galva pārāk dziļi dirsā, ļoti ļoti baudāmas izstādes.
Miervalža Poļa "Ilūzija kā īstenība" izstādi vispār nevaru ieteikt gana daudz, pirmo reizi mūžā tik daudz smējos skatoties uz gleznām, un, lai arī viņam ir diezgan daudz fotoreālisma darbi, darbam "Dina" es vienkārši nebiju gatavs un lost my shit.

Vienkārši burvīgi.

Uz nots, kas tuvākas mūsdienām beigsim ar šodienu - nākam ārā no Franču Maiznīcas, un mums pa priekšu dodas džeks, kuram rokās krēsls. Turpinam tajā pašā virzienā, kad pēkšņi no aizmugures dzirdu kā pārdevēja, kas mūs tikko apkalpoja sauc "Es atvainojos! Jūs nedrīkstat nest prom krēslu" un kungs to krēslu noliek ielas malā un kā neko nemanījis aiziet prom. Tik faking perfekti, kā ir ieturēts zolīdums šī nozieguma risināšanas laikā. Nu kas zin - varbūt džeks tiešām nezināja. Būsim godīgi - kas tā par maiznīcu, kur krēslus nevar ņemt mājās. Es ceru tā viņi risina visu - "Es atvainojos, kungs, kasē atrodamā nauda ir kafejnīcas īpašums", "Lūdzu piedodiet, benzīns ir jālej bākā, nevis uz visa mūsu inventāra".
Pirms pāris gadiem [es redzēju sapni, kurā] mēs normālā vafelē uz "man vajag šādus krēslus mājās" premisas savācām krēslus un vienkārši tieši tāpat devāmies prom. Kad pakaļ nāca iestādes darbiniece un sauca "Eu! Kur jūs nesat tos krēslus?" atbildējām "Prom!" un ar to pilnībā pietika.
Dažreiz viss ko cilvēkiem vajag, ir tikai atbildes uz viņu jautājumiem.

Lūk, dzīve.

Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau

Sākšu šo paziņojot, ka nu jau kādas pāris nedēļas, es esmu cilvēks, kuru deputāts ir nosaucis par debilu.
Es zinu, ka daudz iespaidīgāk kaut ko tādu būtu dabūt no Āboltiņas, taču diemžēl realitāte ir tāda, ka tas ir tikai Kaimiņš :/ Sēžam Kaņepē, un mēģinam sasaukt Kaimiņa suni "ksksksks minc minc minc ksksksksks mjaumjaumjau". Viņš skatās uz mums, parāda "tu esi cirvis" žestu un saka "Jūs debili? Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau". Īsti tā arī nesapratu ko tieši viņam atbildēt uz tik spēcīgu argumentāciju, līdz ar to šī komunikācija tāda vienpusēja, bet anyways, šo es varu tagad izsvītrot no sava bucket list. Nicīts prasīja, vai saņemt uzdirsienu no deputāta tiktiešām bija manā bucket list. Nebija - es vienkārši tagad ierakstu un uzreiz izsvītroju. Man esot viegla dzīve.

Kādā citā vakarā, ejot mājās no kroga, saprotu, ka mans entuziastiskais draugs ir principā sarunājis pavadīt uz mājām divas dāmas. Ļoti, protams, džentlmeniski un tikai uzslavētu, ja nenāktos ceļā secināt, ka mājas, uz kurām viņš ir izdomājis viņas pavadīt, ir manas mājas. Nebiju līdz galam pārliecināts, ka esmu ieinteresēts šajā plānā, un šķiet, ka liktenis arī, jo pēkšņi pretim nāk kādi 8 16gadnieki un saka "Nāc līdzi kauties". Es gan pēdējā laikā kaujos reizi dekādē, un ar īpaši izvēlētiem partneriem, bet viņi to nezin, un es tomēr izskatos pēc "lielā džeka". Situācija esot tāda - kaut kāds Robins ir uztaisījis mājās ballīti, un tagad ir jākaujas. Ar ko un kāpēc šķiet nezin paši jaunieši, bet nu tā dzīvē reizēm gadās. Kamēr dodamies uz ballīti atskrien arī Mr. Džentlmenis, kurš padzirdējis par kautiņu ir atstājis abas dāmas uz ielas, un viena no viņām kāto vnk atpakaļ tajā pašā virzienā, kur ejam mēs. Es zinu, ka es neesmu gluži savas dāmu savaldzināšanas taktikas atstrādājis uz 10 un eksperts neskaitos, bet nu šitam koļītājam būtu vasaras darbi vajadzīgi.
Atnākam līdz ballītei - izrādās vispār neviens negrib kauties, un tas nav bijis arī vakara plānos, un bērnu plūsmas nesti iekļūstam ballītes dzīvoklī. Nu tā - teikšu visai iespaidīgi - redzēju 15+ cilvēkus un 0.5 šņabi. Ak, laiki, kad varējām būt stulbi arī nedzerot.
Īsti gan nekāda ballēšana nesanāca, jo mājas saimnieks pienāca palūgt, vai mēs gadījumā negribētu iet prom. Gribējām, un abi bijām tādā šokā par viņa drosmi, ņemot vērā, ka viņam izskatījās uz 15, un mans kolēģis izskatās principā pirmo dienu ārpus cietuma, ka paspiedām roku.

Manā dzīvē sāk atgriezties derības. Derības ir tāds interesants pelnīšanas veids - maizei mēnesim varbūt gluži nesanāks (OK, reiz ar darba projvadi bija minūti ilgs stand-off skatoties vienam otram acīs, un gaidot kurš salūzīs pirmais pie derībām uz pilnu algu. Salūzām abi, un es izrādījos idiots), bet tu nopelni tādas lietas, kā redzēt kā Jānis nav spējīgs uzvarēt cīņā pret gravitāciju, pat pieturoties pie koka. Es jums saku - ja kādreiz ir vienkārši nedaudz par skumju, lauztas sirdis, finansiālas problēmas, vientulība - vienkārši palūdziet Jānim uzkāpt kokā, un visas bažas pazūd smieklos.
Vēlvienu dešuku nopelnīju ar viesvienkāršākajām derībām savā mūžā - saderēju uz to kāds ir mans telefona numurs. Varu tikai apbrīnot to pašpārliecinātību, kad uzskati, ka zini numuru no galvas labāk, nekā cilvēks, kuru ar viņu var sazvanīt.
Protams viss vairs nav tikai priekos un pārticībā - atstāju 10eur Nicītim, jo viņa šaha stratēģija izrādījās labāka par manu "ok, es gribu kauties, labāk neskatīšos, kas notiek laukuma otrā pusē, labāk samainīšu savu dāmu pret pešku". Jāatzīst gan, ka arī ne bez ieguvuma - sapratu, ka esmu cilvēks, kurš var tik ļoti piedurties šaha spēlei, ka paliek karsti, un sirds sitas tā, kā pirmoreiz atvedot meiteni mājās.

Kas smuki - draugu lokā viens no džekiem, kas ielās pazīstams kā Dangels, vienkārši ierodas ciemos pie cilvēkiem ar ceriņiem. Un nevis vienkārši random jebkur, bet tā, ka atbrauc pat ar 5 dažādu ceriņu zariem. Īsti nesaprotu kā šis strādā, jo kopš vidusskolas pie neviena vīrieša ar ziediem nācis neesmu, bet esmu vieglā sajūsmā.

Pāris dienas atpakaļ, domāju, ka esmu īpašs cilvēks, jo man Mego pārdevēja novēlēja jauku dienu. Ir gan dāmas, kas stāsta, ka viņām tā principā ir ikdiena, un sajutos bišķīt mazāk pacilāts, bet tagad sāku domāt, ka varbūt tam ir iesmesls. Iegāju Rimi, pie kases aizmirsu izņemt austiņas, bet ņemot vērā, ka ar tiem pārdevējiem, kas nav izrādījuši īpašu vēlmi iesaistīties ar mani sarunās, tā komunikācija ir diezgan vienveidīga, un es principā minu kas man jāsaka atkarībā no tā cik produkti nopīpstināti.
Nu stāvu - skatos, kartei rāda "Lūdzu gaidiet". Šī viņiem tāda sūdīga diezaina problēma, jo diezgan bieži ir bijuši pārdevēji, kas īsti neiebrauc, ka viņiem jānospiež "enter" uz sava aparāta, lai es varētu samaksāt, tāpēc izņemu austiņas un saku
-"Man te tikai Lūdzu gaidiet rād"
-"JĀ! ES jums jau ČETRAS REIZES PRASIJU!!!"
-"Ui, sori, varējāt pamāt"
-"JĀ JĀ PAMĀT!!! RIMI KARTE BŪS?|"
- :l "Nu tač vienalga?"
-"NU JA JUMS VIENALGA, MAN ARĪ VISS VIENALGA!!"
-"Tad jau viss lieliski ne?"
-"JĀ!@! VISS IR LIELISKI!!"
:l Laikam nelaba diena, vai arī atkal tā vadītāja nākusi pārmest, ka persikiem kods nepareizs. Bet šķiet tik jocīgi, ka darbs veikalā tik ļoti laikam tomēr iznes.
Man šķiet, ja es strādātu Rimi, es vienkārši bazarētu ar tiem pircējiem visu dienu. Tāpat tev nav ko darīt, tad vari vismaz
"Rimi kartiņu lūdzu. Paldies. Vai jums arī šķiet, ka varētu pastāvēt laiktelpa, kurā viens cilvēks dzīvo divās paralēlās laika dimensijās, tādejādi atrisinot vectēva paradoksu?"
vai
"Tas būs 5.26 un kā jums šķiet, vai saiet kopā ar bijušajiem ir tāds nosodāms attiecību solis?"

Vēl izdomāju, ka zivis ir reāli sūdīgākais mājdzīvnieks aklam bērnam.
Es zinu, ka šis nav gluži tas zinātnes atklājums, kuru tu gaidi jau 20 gadus, bet man šķiet nedaudz fascinējoši, kā dzīvības formas galvenā funkcija tiek pilnībā nullificēta, tikai vienas maņas trūkuma dēļ. Bet šādas lietas jāzin. Tagad gan tu, gan es esam potenciāli labāki vecāki.

Un nobeigumā mans spilgtākais iespaids no muzeju naktīm - vesels bars cilvēku stāv rindā uz Mākslas muzeju, kad neilgi pirms 01:00 viens onkulis nonāk lejā un saka "Nestāviet rindā, muzeju aizslēdza, iekšā vairs nelaidīs", kas, protams, izklausās ļoti sakarīgi, līdz tu redzi, ka viņš uzkāpj un aizbrauc uz milzīga rozā sieviešu velosipēda. Nekad nebiju domājis par to, kādu spēku taviem argumentiem tomēr dod tavs ritenis.
Ticēt negribēja arī pārējie cilvēki. Saspiedās ciešā barā pie muzeja durvīm un sauca "LAAAIDIET IEKŠĀAA! LĀĀIDIET IEKŠĀAĀ!". Bet tu paskat tik. Tauta 01:00 naktī pieprasa kultūru! Vai nav burvīgi?

Lūk, dzīve.

Memory dump

Labdien dārgā dienasgrāmata, un tās lasītāj. Viss pa vecam - vēljoprojām neesmu sapratis kā uzsākt ierakstus, bet tas ir ok, jo man šodien ir daudz citas kvalitātes, piemēram, tīras bikses.
Ir nedaudz problemātiksi atcerēties kas tieši ir noticis šajā periodā starp darbu un gulēšanu, bet ņemot vērā, ka šādas problēmas risināšana ir šī daiļdarba mērķis, ir laikam labi apzināties tā vērtību.
Nu tad īsumā lietas, ko es vēl neesmu paspējis aizmirst.

Kaut kad sapnī redzēju Mālpils karti, kurā atzīmēti dažādi Mālpils interesantie apskates objekti (tādi kā "Lielākais akmens Mālpilī, bet droši vien ne tik liels kā tas Daiņa mežā" u.c.) un katram pielikts klāt neliels vērtējums vai to labāk apskatīt kopā ar ģimeni, vai objekts paredzēts pusaudžiem, bērniem u.t.t. Vienā vietā rakstīts "apdirsties vienkārši". Likās burvīgs sapnis, un tagad viņu zini arī tu, apsveicu, lūdzu nekad neaizmirsti.

Tad nu nedaudz krogu (būsim godīgi - "kroga") piedzīvojumi. Vienu vakaru ierodamies Kaņepē, un mums momentā klāt pienāk dāma zināmā reibumā, paprasa cigareti un paziņo, ka viņai nav naudas, un viņa tuliņ ies meklēt kādu, kas liks dzērienus. Teikšu godīgi - mad props par atklātību. Žēl gan, ka neviens no mums ikdienā nepiekopj sugar daddy pakalpojumus,
Pēc laika dāma atgriežas bariņā, bet nu jau ar jaunu kompanjonu, kuram ir zināmas grūtības turēties pretim no kājām nesošā vēja spēkam, kā arī saprast, ka jaunā dāma tomēr ir izlēmusi, ka negrib šeit radīt potenciālu dzimtas turpinājumam. To skaidro viņa, to skaidro viņas draudzene, to skaidro otra viņas draudzene, un kādu 20min argumentācija no viņām visām 3 kopā tomēr nav gana spējīga sašķobīt pamatus, uz kuriem balstās šī čaļa ticība, respektīvi - "Bet viņas mēle bija manā mutē!". Čalis gan tomēr pazūd, kad dāmas paziņo, ka visas dosies mājās. Nedara to - paliek pie galdiņa, pēc pāris minūtēm džeks ir atpakaļ, stāv telpas otrā un zvana savai jaunajai sirdsdāmai, izliekot sirdi tādā skaļumā, ka principā varēja arī nezvanīt. Pēc neilgas telefonsarunas ar lielu daļu pie galdiņa sēdošo, šķiet, ka viņš tomēr saprot, ka dāma neaizgāja mājās, un pienāk klāt. Es pieceļos, mierīgi aizvedu viņu prom, un saku "cmon čali, nu tā dāma tevi negrib, nav jēgas, skaties - rekur deju placis - go wild", uz ko viņš man atbild "ōōō nē nē nē, tu pārprati, es zvaniju pa visam citai meitenei, viņa ar savu draugu " - mani, es pacēlu telefonu un teicu, ka te runā dāmas džeks, lai nezvana - "kaut kur jau aizgāja, un es nevaru atrast". Es stāvu un skatos uz viņu - mēs tikko runājām pa telefonu, tā dāma sēž viņam acu priekšā pie galdiņa, bet viņš ir absolūti clueless. Es teiktu faking burvīgi.
Vēlāk arī atklājām, ka ar iepriekšminēto dāmu man ir Tindermatch un viņai ir bilde, kurās tur rokās arbaletu. Daži teiktu sakritība, un es arī tā teiktu.

Smuks pēdējā laika smuks atklājums ir Californium. Ja tev patīk Philip K. Dick, tev patiks šis. Tas nav gluži vienkārši kāda stāsta "digitalizēšana", taču veids kā viss ir pasniegts tik ļoti atgādina to sajūtu, kas rodas lasot Dicku, ka esmu vieglā sajūsmā. Kā tieši mēs atpazīstam to "vibe", kas raksturīgs rakstniekam, pat ja ideja pārnesta citā medijā, un nesatur pat oriģinālo stāstu detaļas? Man nav ne jausmas, bet mani tas reāli sajūsmina. Smuks un patiess virsraksts šīs spēles recenzijai - "Californium is the game that Dick heads deserve".
Nav daudz cilvēku, kuriem droši uzmācos ar šāda tipa sajūsmu, bet šad tad atraujas Aigars - sāku stāstīt uz Kaņepes terases, un uzzinot, ka viņam arī patīk Dicks(jā es zinu), sāku sajūsmā lēkāt. Uzreiz pienāk viegli satraucies apsargs un lūdz nekavējoties pārtraukt. Īsti uzreiz nesaprotu vai problēma kārtējo reizi manas balss skaļumā, vai tomēr no malas izskatās, ka es mēģinu uzsākt kautiņu izliekoties garāks, nekā patiesībā esmu, bet izrādās -problēma vienkārši tajā, ka lēkāju. Uz lūgumu nelēkāt mēģinu attaisnoties ar "ok, ok, es vienkārši esmu ļoti excited", un apsargs atbild "Nu.. varbūt pamēģini pietupties!". Man nav komentāra. Nākamreiz, ja redzat mani strauji pietupjamies vairākas reizes pēc kārtas, ziniet - viss ok. Aicinu pievienoties.

Kādā citā reizē rādot rītausmā Aigaram cēlu uz mājām, kādā krustojumā no ielas otras puses atskan "AAAIGARĪĪĪIŅ!!" un es redzu, kā mums pretī skrien bomzis un sētniece. Pieskrien klāt un izstiepj roku - mēs visi stāvam un skatamies, un nav īsti skaidrs kas tieši notiek, un kādā maģiskā veidā šie cilvēki ir kļuvuši par draugiem. Kāds ieliek izstieptajā bomža rokā 50centus, un tad pamanu, ka sētniece man pacēlus klāt savu šaufeli. Es skatos un nesaprotu. Viņa gan, saka - "kas? viņam nauda, a man tikai gruži?". Burvīga kompānija. Ļoti patīk fakts, ka pašam Aigaram nav ne jausmas kā viņi zin viņa vārdu, un tagad man ir cerība, ka kādā no tiem rītiem, kad es pats neatceros kā esmu nokļuvis līdz gultai, arī es esmu ieguvis jaunus draugus. EU SUKAS! Ko nezvanat!! Man garlaicīgi!.

Man ļoti patīk stāsti, un tas, ka ir tik liela dažādība kā viņus pasniegt ir viena no interesēm, kas nav pazudusi jau no pusaudža gadiem. Kā var nejūsmot par to, kā režisors spēlējas ar varoņu emocijām izmantojot tikai kadru ilgumu, vai kā datorspēles var likt justies tik slikti, liekot tev stāsta nepatīkamās morālās izvēles izdarīt pašam. Bet nesen uzzināju par pavisam jaunu stāsta formātu.
Kādu dienu satieku Oskaru, un Oskars saka, ka viņam ir vēstule, kuru viņš iedos man izlasīt. Izrādās tā ir vēstule, kurā rakstīts, ka viņam ir atnākusi vēstule. :l Bet iedod arī otru vēstuli un tajā ir protokols no tiesas. Šis ir vienkārši burvīgi - tā vietā, lai teiktu "vienreiz mēs piedzērāmies un tad..", es saņemu šī stāsta versiju no 3 dažādiem cilvēkiem - diviem jauniešiem un menta. Un lasot no katras iesaistītās puses skatpunkta, atklājas arvien vairāk detaļu, pa vidu ir dažādi tiesneses secinājumi, piemēram tādi kā "lai arī nav skaidrs [blablabla], tas, kas ir skaidrs, ir tas, ka Oskars bija piedzēries" vai interpetācijas par to, ko tieši varētu nozīmēt "transporta līdzeklis" vai "vadīt auto", un tā viss stāsts līdz galējam slēdzienam, kurš nostrādā kā būtisks sižeta "twist. Es nezinu vai ar mani tagad viss ir kārtībā, jo es reāli apsveru, ka vajadzētu pameklēt vai kaut kādu sēžu izraksti nav pieejami netā, un reizēm palasīt tos ikdienas literatūras vietā.

Paskaties uz saviem logiem. Kā viņi veras vaļā? Vai tu vari apsēsties pie atvērta loga uz palodzes, un atspiesties mierīgi ar muguru pret sienu, lai palasītu grāmatu saulītē vai uzpīpētu? KĀPĒC. Fak. Šī ir diezaina problēma, kas pēdējā laikā nes mani ārā. Es saprotu ka tāda veida logus ražot ir vieglāk, bet principā šādā veidā sanāk iznīcināt labāko no palodzes funkcijām.

Kaut kad noskuvos, veikalā pirku cigaretes, un sapratu, ka man līdzi nav vispār nekādi dokumenti (ne riteņbraucēja tiesības, kurās man uzzīmētas ūsas, ne studentu apliecība, kurai termiņš beidzies nu jau gadu). Ko darīt? Un te nu ir laiks teikt pagātnes Valteram, kurš šo problēmu atrisināja 16 gadu vecumā - "Bāāc.. tiesības mašīnā palika". Es nekad nebūtu domājis, ka atmaska, kuru izmantoju, kad nebiju pilngadīgs, noderēs man vēl 10 gadus vēlāk.

Nu jau pirms kāda laiga, kāds no draugiem izdomāja dienas vidū, ka varbūt nedaudz tomēr jāpakoļī kāda dāma, par kuru šķiet jau bija aizmirsis. Kāds ir labākais veids kā uzsākt neeksistējošu sarunu? Es par šo domājot esmu pavadījis vairāk stundu, nekā gribētu atzīt. Viņš gan nē. Viņš šo sarunu sāk nosūtot fotogrāfiju ar stārķa gleznu. Es teiktu 10/10 plāns - pilnīgi skaidri saruna tiek ielikta konkrētā gultnē, jau no paša sākuma. Varbūt ne pārāk taktiski, bet tomēr godīgi. Pēc laika tomēr pārdomā, sakaunas, un saka, lai arī es aizsūtu stārķa bildi, lai tas neizskatītos tik wierd. Ok mēģinu, bet ir lēns internets un, es spiežu "sūtīt" 5 reizes, nekas nenotiek līdz:

Jap. nav jēga likt visu saraksti, bet tagad manā dzīvē ar sieviete, ar kuru visa mana komunikācija bijusi 14 stārķa bildes. Neatbildēja : <

Lūk, dzīve.
P.S. Es redzu, ka kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ arvien beižāk šeit parādās cilvēki, kas kaut ko komentē. Tas ir lieliski, un mani tas priecē, neņemiet tikai ļaunā, ka es atbildu ar mēneša nokavēšanos. Paziņojumi par tiem man vienkārši nāk uz spama epastu, un es vēl neesmu atradis sevī entuziasmu situācijas labošanai.

Neskati vīru pēc liela vezuma

6dienas rītā neko nenojaušot iznācu no Rimi ar eļļu un krējumu rokās, domāju par to kā tieši es nenopirku cigaretes, ja tas bija galvenais iemesls, kāpēc izgāju no mājas, un man pienāk klāt kāda kundze ar kompanjonu "Es atvainojos. Kā jūs sauc?" sakot to tā, it kā nevis nezinātu, bet būtu piemirsusi. Un tā nu es esmu nokļuvis sarunā par Jēzu. Es teiktu jebkuras labas attiecības sākas ar to, ka cilvēks aizlūdz par mani un manu ģimeni, bet šo stāstu stāstu, lai tu redzi, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs.
Kundze man prasa vai esmu iepazinies ar mūžības konceptu. Saku - bet protams! Prasa vai man jau ir kur iet svētdienās. Negribu jau gluži svešiem cilvēkiem uz ielas atzīt to, ka mans draugu loks nav sevišķi plašs, un dažās vietās neesmu gaidīts, tāpēc atbildu "Jā" arī uz to. Tas esot lieliski, bet kā es vēlāk secinu, acīmredzot, arī pilnīgi nebūtiski - viņa saka "Bībelē ir rakstīts tā" un tad nolasa nelielu citātu no lapiņas, kurā teikts kā visi cilvēki grēko, un tikai tie, kas čilo ar Jēzu tiek debesīs. "Bet tagad lūgsim abi kopā" - viņa nolasa vienu teikumu no lūgšanas un gaida, kad es atkārtošu. Tā kā es Jēzu lūdzu tikai tad, kad man šķiet, ka es nepaspēšu pēc cigaretēm pirms Mālpils pēdējā veikala darba laika beigām, šādas publiskas izpausmes man nešķiet baigi ok. Es saku, ka es tā vienkārši neatkārtošu visu, ko viņa man saka, nav droši. Kundze saka - "nē, bet es taču Jums teicu - Bībelē ir rakstīts.." -  un rāda man atkal iepriekšējo citātu. Uz manu argumentu, ka man pašam būtu jāpārbauda vai tas Bībelē rakstīts nedaudz samulsa. No apgalvojuma, ka es varētu vienkārši izprintēt jebkādu tekstu un uz ielas teikt cilvēkiem, ka tas rakstīts Bībelē vispār palika uz pauzes. Vai tiešām sludinātāji domā, ka to, kas nav rakstīts Bībelē, vienkārši tehniski nav iespējams uz ielas pasniegt kā Bībelē rakstītu tekstu? Nav būtiski, lūgšanu pabeigs pati - vienā vietā ir teksts "Es apsolu Tevi ielaist savā sirdī Jēzu un kalpot tev godībā" or smth, uz ko es iebilstu, ka viņa principā mani mēģināja tikko apkrāpt. Bet būsim godīgi - tas ir kā likt meitenei krogā nolasīt no lapiņas "Es tev esmu 100 blowīšus parādā". Jēzu - I thought you were better than this. Kundze jau atkal samulst, bet tad saka tā
-"Bet ja tev šodien apstāsies sirds, tu uzbrauksi debesīs, tur būs Jēzus un Sātans, un Jēzus teiks piedod, es sūtīju pie devis divus cilvēkus, un ko tu viņam teiksi?" (piebildīšu, ka sirds apstāšanās tēma tuvāko 48h laikā bija pacelta jau 2 reizes iepriekš)
-"Nu ko es varu viņam teikt. Sori, Jēzu, es nezināju.."
-"Nu redz! Pārāk daudz domājat!"
Bet būsim godīgi - vai nepamatoti? :D Mani principā gribēja iemānīt attiecībās. Not cool!
Vienmēr esmu domājis, ka esmu vairāk "smarts" nekā "looks" un šeit arī dzīvs pierādījums - pēc sarunas prasīja man numuriņu ;)

Tagad gan šķiet, ka kundzes brīdinājums par manas neizbēgamās nāves tuvošanos iespējams bija pamatots - 6dien atnācu uz bāru satikt Kļaviņu, novilku, jaku, noliku somu, pieliecos un atdauzīju galvu pret bāra leti tā, ka nedaudz šķiet uz īsu brīdi redzēju Jēzu. Nu ko es varu teikt - man patīk ātri apsisties.
Par laimi nenomiru, un tagad manā dzīvē ir jaunas lietas.
-Man pirmo reizi mūžā ir bijis tabs. Es esmu vieglā sajūsmā, kad kļūstu par "īpašu" klientu jebkur - Gustava Beķerejā pie darba, piemēram, man dod karstas bulkas no pannas, pat ja mazāk karstas jau ir izliktas skatlogā, un kamēr pārdevēja lādē bulkas turzā, es pats drīkstu ievadīt tajā karšu automātā summu, un samaksāt par pirkumu. Es nezinu īsti vai tabs skaitās tabs, ja es viņu samaksāju tajā pašā vakarā, bet es dabuju alu, un nemaksāju par viņu uzreiz un mans vārds bija uz kaut kādas lapas, kas nebija paziņojums par cilvēkiem, kas ir policijas meklēšanā. Ja tu noliedz, ka šis tehniski ir tabs, tu sēdi tronī, kas būvēts no meliem *divi fakuči*
-Es ielēju pats sev alu no bāra krāna. Iespējams tas nav nekas baigi īpašs, bet tas ir kautk as ko es neesmu darījis, un es nezinu ko tieši es biju gaidījis, bet tas bija krietni vienkāršāk kā man likās. Vai man vajadzētu tādu krānu mājās? Neesmu īsti pārliecināts, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas ikdienā dzer no krāna. Šajā rindkopā pilnīgi noteikti vārds "krāns" atkārtojas vairāk reižu, nekā es pats uzskatītu par normālu.
-Uzzināju, ka softdrinkus vietās, kur tie patērēti lielā apjomā, taisa no sīrupa. Biju diezgan excited - tas ko es iedomājos ir principā kaut kas līdzīgs jāņogu sulai, ko mana mamma 5 gadus aizmirsusi pagrabā, un tagad tā principā ir kļuvusi par zapti, kas garšo pēc vīna, tikai ar kolas garšu. Šī bija reāli faking sūdīga analoģija, bet lūdzu piedodiet man, lai arī es izskatos pēc dieva, kas nokāpis starp mirstīgajiem, es arī esmu tikai cilvēks. Lai nu kā - pagaršo kolas sīrupu - biju gaidījis visintensīvāko kolas pieredzi savā mūžā, bet realitāte... realitāte ir kā gaidīt kā tu zaudēsi nevainību ar Kirsten Dunst, bet tad izrādās, ka tevi pasauca vienkārši bučoties, un tā nemaz nav Kirsten Dunst, tas ir vienkārši ir tavs kaimiņš no trešā stāva. Garšoja vienkārši pēc kolas, kas nav gāzēta. Vai tas kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Kas vispār kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Valters Brūns asking the big questions.

Tagad tev, mans dārgais, ir laiks doties prom. Viss, kas tevi šeit sagaida ir smiekli uz savas sirdsapziņas rēķina. 6dien stāvot RIMI produktu labirintā un apsverot savas dzīves jēgu, nonācu pie atklāsmes. Nezinu kā tieši nebiju informēts par šo agrāk, bet rapši angļu valodā ir "rapeseed". Daži ļaudis stāsta, ka tas neskaitās, ja ir saliktenis, bet lūdzu sakiet šo apgalvojumu nevis man, bet izvarošanas upuriem. Principā brīdis, kad tev vajadzēja aizvērt šo tabu bija 2 teikumus atpakaļ, šis ir pēdējais brīdinājums un tāpēc es droši turpinu - vai nav tā, ka bērnus, kas radušies izvarošanas rezultātā, vajadzētu saukt par "Rapšu bērniem"? Es labi saprotu, ka no šī brīža visticamāk vairs neesmu aicināts uz krietni vairāk dzimšanas dienām, bet es personīgi uzskatu, ka šādas lietas ir jāpārrunā. Nav jau varbūt jauki, bet tas apzīmējums ir kaut kā smuks. Ja šis ieietos tautās, savus labākos draugus varētu saukt par rapšu bērniem, norādot, ka nav nekāda varianta, ka viņu mātes būtu gulējušas ar viņu tēviem labprātīgi.

Un kas vēl ārkārtīgi skaists - cīnoties ar paģiru galvassāpēm iepazinos ar tādu jēdzienu, kā "malaphor". Principā tas ir divu idiomu / sakamvārdu krustojums, kā rezultātā etu esi ieguvis kaut ko lieliskāku. Es esmu pilnīgā sajūsmā par "Don't burn your bridges" and "We'll cross that bridge when we get to it." kombināciju, kas izvēršas par "We'll burn that bridge when we get to it", un šķiet šim vajadzētu būt manam jaunajam dzīves moto. Gribēju izdomāt kaut ko lielisku latviski, bet man bija paģiras, tāpēc viss, kas man ir, ir "Neskati vīru pēc liela vezuma".

Lūk, dzīve.

Vēl būs arī 8.marts

Nesen es gandrīz nomiru. Nu ne tā, ka pa īstam, bet iekšēji vismaz nedaudz - iepriekšējā zobārsta vizīte acīmredzot gājusi daudz sūdīgāk, kā es uzskatītu par normālu, jo norāvu zem tā zoba iekaisumu :l Tā kā rītā, kad es viņiem zvanu, viņi man saka "Nē vecīt sorix, ka tev sāp, bet mēs paņemsim pēc 5 dienām", es esmu nonācis jaunu zobārstu gādībā. Es nezinu kā šim normāli ir paredzēts strādāt - vai visi vienkārši reizē staigā pie vairākiem zobārstiem uzreiz? Es reāli neredzu veidu, kā pieaudzis cilvēks var pavadīt 5dienas nobliezies tā, lai nejustu zobu sāpes, un reizē kaut ko sakarīgu darbā izdarītu.
Jaunās zobārstes ir kaut kas smieklīgs.
Vai zobārstes māsiņa mani parāvai aiz bārdas? Jā, un es smējos par viņu!
Gan ārstei, gan māsiņai, abām uz kakla ir tetovējumi, un visam, ko viņas saka šķiet ir atrodama seksuāla konotācija. Nevarēju saprast vai man vajadzētu pievērst uzmanību šiem jokiem, jo viņas tomēr ir darbā, un tuliņ reāli čakarēs manus zobus. Sen nebija ar mani neviens tā ucinājies kā ar mazu bērnu - man reāli pie zobārstiem ir tikai 2 problēmas-  tas, ka ir jāpierakstās un nevar atnākt vienkārši kad ir laiks, un tas, ka mute jātur visu laiku vaļā, un tu principā nevari iesaistīties sarunās. Acīmredzot tā nav daudziem, jo vienā brīdī man saka "aizver acis", kas manī, protams, raisa zināmu satraukumu - izrādās vienkārši gribēja, lai es neredzu anestēzijas šļirci. Cute jau, bet smieklīgi. Nu ir tā nepierasti, ka divas meičas tavā vecuma diapazonā tā ņemas ap tevi. Laikam tas ko es gaidu komunikācijā ir "Valter davai neesi ņuņņa nevienam te nepiš". Varbūt ir jāsāk sist kanti zobārstēm? Kur dzer zobārsti?
Vēl saprastu, ka no 8 cilvēkiem, ko tur redzēju, tikai viens bija džeks (kurš izskatījās reāli sabliezies) un visas pārējās vienkārši jaunas dāmas. Ir zināmas bažas vai tik es vienkārši neesmu kļuvis par čali, kurš darba dienu rītos iet uz bordeli. :l

Pirms pāris gadiem, cerībā izraisīt beef starp latvijas magiem un tautas dziedniekiem, kādi cilvēki, kas noteikti nebijām mēs, kādu nakti vafelē nozaga Aleksandra Radžinska durvju plāksnīti. Ilgu laiku tur jauna netika likta, bet likteņa, vai Aleksandra Radžinska ietekmes rezultātā tā nu ir sanācis, ka tagad es dzīvoju blakus tai pašai vietai. Ejot ārā pīpēt pamanīju interesantu lietu:

Tagad man dzīvē gan ir vairāk jautājumu nekā atbilžu: Kāpēc viņš atstāja veco rāmi? Kāpēc viņš noņēma "augstākās maģijas maģistrs" titulu? Vai tās plāksnes tirgo kopā ar rāmjiem? Jebkurā gadījumā man jāsaka, ka šis ir visai nepārdomāti, jo tagad tur ir brīva vieta plāksnei, un es jau zinu, ka tā ir misiņa plāksne un Rīgas zīmogu fabrikas darba laiku :l

Rimi turpina spēlēties ar manām jūtām - vakar uzpildot savus pārtikas krājumus pie kases kādas sievietes aizmirsa savus salātus un dodas prom. Es saucu "Dāmas! Dāmas, nepametiet salātus", bet viņas vispār neskatās. Rihards - pārdevējs, kas manās acīs iekritis ar savu nelokāmo "Es negribu pīpstināt tavus produktus, es gribu nomirt" sejas izteiksmi lielākajā daļā tikšanās reižu uzsauc "Kundzes!" un viņas vienkārši momentā pagriežas un nāk atpakaļ. Vai šis ir tās brīdis, kad man jāsāk uztraukties par to, ka kļūstu vecs, un ir izstiepies mans "Dāmu" kategorijas diapazons? Es šaubos. Reāli viņām bija zem ~30. Dāma atnāk atpakaļ pārsmējusies (kkaut kāda korelācija starp salātiem un sieviešu smiekliem tomēr reāli eksistē) un saka "ko es bez jums darītu". Nu ko. Es saku "Nomirtu badā". Domāju, ka pēc šī atgadījuma mums ar Rihardu ir izveidojusies kaut kāda saikne, un nākamreiz viņš izčekos manu Rimi kartes vārdu taču nekā. Es esmu tikai kārtējā šļura Riharda ikdienas darba dunā. Kā dzīvē.

Jauni prieki no KKC - ar Jāni 5dien pieejam pie bāra - pienāk bārmenis un uzreiz prasa "Kosmosu"?. Fak JĀ! Neesmu pārliecināts vai viņš nemeloja (Jānis ir 100% pārliecināts, ka nē), bet teica, ka būšot arī dzērienkartē. Es degu nepacietībā.
Tajā pašā vakarā krogā aiz stūra atradu pārīti, kura sastāvs bija 50% visai sagurusi džuse un 50% waaaaaaaaay too drunk čalis. Neskatoties uz faktu, ka čalis bija tādā lupatā, ka cīņa pret gravitāciju bija pārāk grūta, un acīmredzot bija nepieciešama prezentācija ar šodien apēsto produktu klāstu, viņš bija pilnīgā pārliecībā, ka vēdīs to džusi mājā. Uz Berģiem. Ir grūti komentēt - protams naivi, stulbi, nabaga meiča, bet fak - tas entuziasms, tā ticība čalim - tas ir kaut kas, ko es varu tikai apbrīnot.
Un tagad man šķiet, ka būtu nepieciešams kas tāds kā "Vāķīšanas medaļa" ko izsniegt katram cilvēkam, kas upurējot savu vakaru savāķī un tiek galā ar kādu citu, kam ir bijušas taktiskas kļūdas vakara plānošanā. Bet es domāju to vajadzētu tā nopietni, nevis tipa kā Trijzvaigžņu Ordeni, ko dod par to, ka bezmaz Eirovīzijā piedalies, bet kaut ko, ko tu zini, ka tiešām esi pelnījis. Par labiem darbiem ir jāsaka Paldies!



Nezinu vai tas kādam interesē, bet domāju tīri vēstures arhivēšanas nolūkiem ir jāsāk pieglabāt lietas, kas man tajos brīžos, kad esmu saņēmies kaut ko drukāt, šķiet interesantas.

Firewatch
Nestāstīšu neko daudz, jo ir salīdzinoši grūti runāt konkrētas lietas par šo spēli neko neizspoilojot, bet Firewatch ir mans pēdējā laika skaistākais piemērs tam, kā stāstīt stāstus. Varbūt paša sižeta kvalitāte ir diskutējama, veids kā tas ir pasniegts mani vienkārši nedaudz iznesa no sliedēm. Tas brīdis, kad tu spēlē veic nepārdomātu dialoga izvēli, sagruzī citu personāžu un sajūties par to tik slikti, ka jāiet lejā pīpēt, manuprāt ir diezgan faking labs kvalitātes rādītājs.
Bet te maza lieta, kas man šķiet vienkārši brīnišķīga:
Spēlē pa lielam tu aizbrauc sargāt mežu un atstāj mājās savu sievu. Tur iepazīsties ar citu džusi, un jūsu attiecības rit virzienā, kas atkarīgs no tā, ko tu pats viņai izvēlies atbildēt. Spēle sadalīta vairākās dienās, un vienu rītu pamostoties es skatos - uz galda stāv mans laulības gredzens. Es neatceros brīdi, kurā es būtu viņu novilcis. Tu vari viņu atstāt, izsviest pa logu, uzvilkt atpakaļ pirkstā - tam nav nozīmes, tā nozīme ir tikai tev pašam, bet pats fakts, ka tev tiek piedāvāta izdarīt šo izvēli tīri personīgu apsvērumu dēļ, nevis kaut kādu specifisku sižeta problēmu risināšanai manuprāt ir vienkārši faking skaista detaļa. Stāvēju pie torņa margām, turēju gredzenu rokā un gribēju sviest pāri... bet iegāju atpakaļ iekšā un noliku uz galda.
Tieši šāda tipa mijiedarbība ar spēlētāju man šķiet ir tas spēļu stiprākais trumpis pret kino / literatūru. Esmu diezgan konkrēti sajūsmā.

Resurrect Dead: The Mystery of the Toynbee Tiles
Man nenormāli patīk dokumentālās filmas, kas konceptu skaidro nevis vienkārši caur faktiem un apkopoto informāciju, bet caur kādu cilvēku. Šajā gadījumā stāstas par vien džeka apsēstību ar mistēriju 10+ gadu garumā. Man vienmēr šķitis ārkārtīgi skaisti redzēt kā cilvēki kaut ko dara/stāsta ar tādu entuziasmu, ka tu zini, ka viņam tas ir konkrēti būtiski. Nav svarīgi, vai tas ir interesanti man, es vienkārši mīlu cilvēkus, kas kaut ko mīl. Neliels spoler-alert: man šķiet ārkārtīgi skaisti fakts, ka tur ir 3 džeki, kas gadiem mēģina atrast vienu citu džeku, satikt un uzzināt no viņa vienkārši visu, bet kad viņi viņu atrod tas džeks.. vienkārši negrib ar tiem čaļiem runāt. Tas brīdis, kad tu esi ieguldījis tik daudz laika un enerģijas mistērijas atrisināšanai, un tad saproti, ka mistērijai tu pa lielam vienkārši nepis ir kaut kā tā saldsērīgi skaisti.

Imaginary Cities

Māsa prasīja ko gribu dzimšanas dienā, es saku grāmatu, bet to grāmatu nesūta uz Latviju, tāpēc viņa vispirms pasūta sev (dzīvo Zviedrijā)  un tad sūtīs man. Tā nu es tē pa lielam sēžu uz dirsas un gaidu. Mēs bieži nerunājam, bet kādu vakaru saņemu šo bildi:

Brāļu-māsu attiecības at it's finest. Toties apņēmīgāki cilvēki par mani ir spējīgi sameklēt lietas ātrāk kā strādā pasts, un man ir pieejams jau vismaz neliels ieskats tajā ko gaidu: links

Nezinu vai bija gudri lasīt. Tagad es nevaru sagaidīt vēl vairāk :l

Un bonusā - vakar es vienkārši gribēju parubīties, sēdēju ar seju uz galda, un gadīju kad pulkstenis sasniegs tādus ciparus, lai man nebūtu kauns iet gulēt, kad man zvana Jānis un aicina uz vakariņām, uz kurām viņš pats nav ielūgts. Nezinu kā tieši man būtu jārīkos šādās situācijās, bet rezultāts ir tāds, ka es tomēr dabuju vakariņas, labu kompāniju, un vēl lielāku miega badu.

Izrādās arī, ka mēs esam tādi džeki, kas var piedāvāt vienkārši 2os naktī aizvest dāmas uz pamestu māju meža vidū, neskatoties uz to, ka viņas ir informētas par to, ka "kāds mūsu draugs" mēdz braukt ar meitenēm ekskursijās uz Statoil.

Ieejam vienā benzīntankā, un tā kā ir sākusies valentīndiena, Jānis prasa pārdevējai vai nav kaut kas puķēm līdzīgs, ko paķert dāmām. Nav. Nu neko, Jānis nedaudz sabozies pamet telpu, un pārdevēja, kundze uz 60, saka man "Pasaki viņam, ka vēl būs arī 8. marts!". Skaisti. Šodien es gribu nomirt, bet ir tā vērts.

Lūk, dzīve.

Pilnīgs kosmoss

Nav kaut kā tā, ka mēs visi esam pārmērīgi ieciklējušies uz izaugsmi un sasniegumiem? Visi
pasniedz medaļas krutākajiem sportistiem, dod prēmijas zinatniekiem, bet kas novērtēs tādu riktīgi smirdīgu bomzi? Vai kurš apbrinos vissūdīgāko pavāru pasaulē? Saka jau vienmēr "everybody roots for the underdog", bet vai tiešām tā ir? Cik daudzi no jums skatījās Lauku Sētu un var godīgi teikt, ka domāja, ka skaistākais, kas tur var notikt ir, ja Agnis tādā faking stounā uzvarēs? Ja mēs visi būtu pilnīgi perfekti, man škiet dzive būtu daudz mazāk skaista. Svinēsim nevis izcilību, bet diversitāti!
Un tieši tāpēc - lūk, vissūdigakais alkohols, kāds jebkad ir iekļuvis manā mutē.

Kad Jānis man pastāstīja par šādas lietas eksistenci, es biju iemīlējies jau no pirmās domas par to. Iztēlojos kā es dzeršu šo dievišķo nektāru kails stāvot kāda džungļu ūdenskrituma virsotnē, kamēr no mākoņiem spīdēs dievišķa gaisma, bet Jānis saka: "Garšo pec sūda". Tā, ka reāli negaršīgs. Es domaju - nu cik tieši negaršigs reāli var but alkohols, kura nosaukums ir Kosmoss. Oh boy.
Nav tā, ka es esmu īpaši izsmalcināts savā dzērienu izvēlē -  es nāku no Mālpils,un ir dzīvē bijusi nepieciešamība dzert tik apšaubāmas kvalitātes alkoholu, ka tas saucas "Ērika tētis". Bet Kosmoss - lūdzu piedodiet man šo pun, lūdzu, LŪDZU - ir pilnigs kosmoss. Es zinu, ka tev nevajadzētu būt sevišķi augstām ekspektācijām, kad iepazīsties ar 21 grādus stipru vīnu, bet alkohols pat nav tas, kas to padara tik traku. Tā ir tā garša. Es nezinu cik tieši neprasmīgam ražotājam tev jābūt, lai pagatavotu dzērienu, kas garšotu labāk, ja tajā pudelē būtu iepildīts vienkārši tīrs spirts, bet Baltkrievi var.
Laikam labā ziņa - uz diviem iztukšojot 0.5l, bijām tādā vafelē kā no 3 aliņiem katram. Bet cena 2.50. Nezinu kā tieši tas kādam ir izdevīgi, bet nu ir skaisti.
Nevarētu gan teikt, ka neesam sajūsmā - Jānis sarunāja, lai no tām pašām sastāvdaļām mums uzjauc kokteili KKC, un tagad izliekamies, ka šis dzēriens ir jaunais undergrounds. Kaut kad pa pālim Jānis pat dzērienkartē iešņāpa "K" burtu, un tagad domāju - katru reizi kad redzēšu tieši to dzērienkarti, ir jāņem Kosmoss. KKC jauktais gan ir tāda vārga atblāzma no īstās mantas, jo garšo puslīdz normāli, bet nu galvenais, ka apreibina.

Tad vēl - šogad sūdīgi ar sniegu. Es esmu par to tikai un vienīgi priecīgs, bet kaut kā gadiem jau nav sanācis normāli izārdīties pa kalnu ar plēvi/ragaviņām, tāpēc izlēmām to darīt pēc manas mammas dzimšanas dienas / pirms Kosmosa malkošanas.
Ir besīgi cilvēki, un ir cilvēki, kas man konkrēti besī. Mālpilī ir viena kaimiņiene, kuras balss izdzirdēšana rada manī pārmērīgu vēlmi nošauties jau kopš viņa tur ievācās. Atnāca ciemos arī uz mammas dzimšanas dienu, un tajā brīdī sapratu, ka tomēr ir tik faking viegli risināt problēmas, kad tā nav tava ballīte - es vienkārši aizgāju uz mammas istabu gulēt. Zvana Jānis:
J: Ballīte jau beidzās?
V:Nē, vēl iet, bet vari braukt pakaļ
J: Ok, mēs esam klāt.
Nedaudz skaisti.
Izeju ārā un tur ir divi burvīgi vīrieši - vienam ir motociklista kostīms, ko viņš ir norāvis par 5eur, otram ir kaut kas, ko vilkt, kad ej slepkavot jaunavas.

Izrādās uz kalnu tomēr nebraucam - džeki ir piesējuši pie mašīnas aizmugures virvi un tagad mēs braukājamies pa Mālpils ceļiem uz ragaviņām, padirseņa un matrača vienkārši turoties virvē aiz mašīnas.
Varbūt nav droši, bet teikšu godīgi - faking lieliski. Es savā mūžā vēl nebiju nolidojis no ragaviņām uz  ~60kmh. Neliela gan problēma ir tā, ka, ja uz viņām grib apsēsties divi džeki, jāsēž tuvāk, nekā es laižu meitenes pēc piektā randiņa, bet ar laiku tomēr pierodi, jo tas cik daudz dažādās pozās mēs no viņām nokritām ir tomēr laikam vishomoseksuālākā pieredze manā mūžā, un es es esmu bijis uz randiņu ar geju. Pilnu kamasutru gan tomēr nesavācām. Jābūt gan uzmanīgam, jo vienā brīdī velkot aiz mašīnas Mārtiņu uz matrača, sapratām, ka lai arī es it kā redzu, ka viņš tur vēl ir, tumsā ir grūti pateikt, vai viņš izbauda braucienu, vai vienkārši tā virve ir aptinusies viņam ap kaklu, un mēs iespējams mācam līkumos driftot viņa līķim.
Problēma arī tāda, ka, ja mašīna sāk braukt virs 40, tu principā vairs neko neredzi, jo tev sejā met sniegu, kas ir visai stulbi, kad nakts tumsā tu dzirdi kā tev no mājām pakaļ skrien suņi, tu neko neredzi, dibens lēkā uz padirseņa pa bedrēm, bet vaļā laisties nevar, lai tev vienkārši nenokož ausis. Pasākums beidzās, kad Jānis bija saplēsis padirseni, un Mārtiņam ragavas aizķērās uz akmens, un principā pārvērtās lielgabalā, kas uzšāva viņu stāvus. Nospriedām, ka, ja turpināsim, nākamais, kas plīsīs, būs kāds no mums.

Lūk, dzīve.

Dakburgas birža

Pirms kāda laika izdomāju - randiņi tomēr ir tāda ļoti laiku patērējoša lieta. Veids kā to labi risināt ir maksimāli ātri ir vienkārši jau uz randiņu izprintēt CV, lai mēs varam netērēt laiku runājot par darbu, un uzreiz vienkārši runāt par krūtīm.
(bļeģ man totāli ir sajūta, ka es šo vienreiz jau rakstīju) Lai nu kā, zini kas ir stulbi? Ka katru reizi, kad eju uz CopyPro kaut ko printēt, pēc tam jāiet Downloads folderī un jādzēš ārā savi dokumenti. Kas notiek, ja tu to nedari? Atnāk Valters Brūns un nosūta visu kas tur ir sev uz meilu vēlākai izmantošanai. Principā es to tagad domāju darīt katru reizi, kad kaut kas būs jāprintē. Man gan tagad tāda vajadzība ir reti, un tas ir stulbi, jo es nevaru sagaidīt, kad būs iemesls aiziet pakaļ vēl kādiem random dokumentiem. Šobrīd manā rīcībā ir 3 faili franču valodā, kuri pēc retarded Google translate tulkojuma šķiet ir kaut kas par rietumu vērtību sistēmas izcelsmi.
Varētu domāt, ka no tā nav īpaši lielas jēgas, bet pirms kādas nedēļas aizmirsu nomaksāt LMT rēķinu - atcerējos nākamajā dienā, samaksāju, un domāju - būšu pieklājīgs cilvēks - aizrakstīju viņu info cilvēkiem "sorix, totāli aizmirsu, šodien ieskaitīju" un pielikumā pievienoju vienu no tiem failiem. Atbildē gan saņēmu tikai "Paldies, jūsu maksājums ir saņemts. :/ Dzīve pilna vilšanos

Un tad vēl - kādreiz visi stilīgie bērni, kas nesmirdēja, bet tikai rullēja, lasīja Donaldu daku un saņēma līdzi tās fantastiskās lietas. Staipīgs citplanētietis, kaut kādi šaujamie, kas pārstāj strādāt pēc 2h, kārtis, galda spēles, pie kurām ar Ivaru pavadījām cauras naktis. Bija faking lieliski. Bet tad - kaut kādā brīdī acīmredzot to cilvēku, kas veltīja savu laiku, lai meklētu tās lietas, ko sūtīt līdzi, acīmredzot piemeklēja kāda traģiska problēma, jo vienu dienu savam Donaldam Dakam es saņemu līdzi akcijas. I shit you not. Kurā tieši brīdī tu izdomā, ka tas, ko labi apvēlies mazpadsmitgadīgs Valters Brūns uzskata par interesantu ir birža? BIRŽA. Kāds vienkārši faking sakars.

Šajās brīvdienās gribējās pamest Rīgas piedāvātās izklaides iespējas, un 5 džeki 17os vakarā devāmies uz Ložmetējkalnu. Vai tas ir labs plāns to darīt slapjā tumšā ziemas vakarā? Grūti teikt, jo es nebiju skaidrā. Ceļā uz mežu piestājām Maximā, un te tāds būtisks padoms, ko došu arī saviem bērniem - Maximas bulku pasaulē var vienkārši konkrēti iet dirst. Nopirku maizīti ar picas pildījumu - esmu varbūt nedaudz naivs, bet tas, ko es normāli šādā situācijā sagaidītu ir kaut kāds pīrāgs, kam iekšā sabāzta picas virsiņa. Tas ko es dabuju ir maizīte, kurai iekšā ir vienkārši vēl maize :l. Tehniski jau gan nav melots. Vēl ir interesanti kā Maxima ir pacentusies ar rindu inovācijām - tur ir atsevišķa kase, kurā nav jāstāv rindā, ja tu pērc tikai cigaretes. Šī ir pirmā reize manā mūžā, kad saņemu jebkādu atbalstu tam, ka esmu smēķētājs, teiktu - wow Maxima, jūs esat kruti džeki, bet tad es atcerējos to picas maizīti, un tagad man tek asaras. Vēl pie kases tur bija apsargs, kurš veikalu nosargājsi tik labi, ka tagad viņam principā nav ko darīt, tāpēc vienkārši atgādina apmeklētājiem par savu vērīgo aci, izsakot dažādus komentārus, kamēr viņi norēķinās. Vienai sievietei paprasīja "Jums gripa nav mājās?" nebija. Bet džekam pēc viņas - "ko, dzersi atkal?". :l Principā lielvaikeli varētu ieviest "mammu" pakalpojumu - vienkārši sievietes, kas staigā apkārt, un, ja esmu paņēmis pārāk daudz aliņus, vienkārši komentē "vai tad tiešām tik daudz jādzer?" vai pērkot bulkas atrgādina par zaļumiem, un pasaka ko man vēl vajag, lai uztaisītu vakariņas, kuras būtu gatavs ēst arī kāds cits bez manis. Fak. Es gribu šo palīdzību jau tagad :l
Lai nu kā - ložmetējkalnā izskatījās aptuveni šādi:

pirmo stundu pavadījām meklējot kādu taku, pa kuru nonākt purvā, līdz sapratām, ka mēs vienkārši ejam atpakaļ pa ceļu, pa kuru atbraucām. Kad atradām purvu tur izskatījās tieši tāpat - viss melns, bet tagad zem kājām arī mīksts.

Jauns gads, jauna Dagnijas māsa

Es esmu cilvēks, kam tik ļoti nepatīk organizēt ballītes, kas principā nesvinu pats savas dzimšanas dienas. Līdz šim gadam man šķita, kas tas vienkārši ietver sevī pārāk daudz darba, lai es to darītu dienā, kad atpūsties pelnījis esmu visvairāk. Izrādās ir tomēr arī vienkāršāki varianti - tas, ko dara Jānis, ir - uztaisa FB jaunā gada ballītes eventu "Aigara dišuks" un saaicina baru cilvēku ar domu - ejam visi pieliet seju uz Aigara dzīvokli. Un tā mēs arī daram.

Īsumā par Aigaru - mēs esam pazīstami kādus 6 gadus, gulējuši viens otra apskāvienos (Aigars šķiet ir vienīgais vīrietis manā mūžā, ar kuru esmu gulējis kā mazā karotīte), bet neesam FB. Abi divi esam tādi idioti, kas parasti neaicina draudzēties pirmie, un šajā brīdī man personīgi šķiet, ka ir nedaudz jau par vēlu šo situāciju labot :D Vēl uzzināju, ka Aigars sākumā iepazīstoties ar Jāni domāja, ka Jānis ir gejs, jo draugiem.lv bija pievienojies domubiedru grupā homoseksuāļiem. Tā notiek, kad tu esi Jānis Bičkovskis un aizej mājās neizlogojies no sava profila, kamēr apkārt klīst Valters. Šis gan ir visai smieklīgi, jo es ilgu laiku domāju, ka gejs ir Aigars, jo Jānis man bija pateicis, ka Rūsis ir viņa boyfriends.

Manas pirmās ekspektācijas bija zemākas par Aigara garumu un Jāņa aicinājumu "Nāc nāc, te būs smukas brīvas igaunietes!" es interpretēju kā "Te būšu es, Aigars un divcis".
Drošībai pirms tam iegāju RIMI paņemt kaut ko nopietnāku, un man priekšā rindā divi džeki ar 100 eiro banknoti nopirka vienu tamponu iepakojumu. Grūti saprast, bet es neesmu tas, kurš nosodīs cilvēkus par to, kā viņi pavada savu vecgada vakaru.
Atnāku pie Aigara - nav ne igaunietes, ne divcis. Ko darīt :l Ir jādzer.
Tā nu tas rums, ar kuru atnācu, iesildoties ballītei apdiršot Jāni ir pazudis vēl pirms 19iem, kad oficiāli ballīte nav pat sākusies, un mums sāk parādīties zināmas bažas par to, vai līdz divpadsmitiem vispār izvilksim. Nu tādas bažas vismaz bija man, bet tas laikam, jo esmu cilvēks, kas savos ikdienas plānos nekad neierēķina šņabi. Laikam jau tikai loģiski, ka no šā brīža mana atmiņa pārvēršas nevis secīgā plūdumā, bet vairāk tādos kā flashbackos. Piemēram - stāvam vienā brīdī 5 cilvēki virtuvē, visiem rokā tējas krūzes. Bet krūzēs šņabis, un otrā rokā gurķis. Esot bijis kaut kāds tosts. Es neko tādu nezinu.

Ap man nezināmu pulksteņa stundu beidzās šmiga, un Jānis aizdevās sameklēt vēl. Atnāca atpakaļ ar ko brīnišķīgāku:

Jānis saņēmis visskaistāko atlikumu jebkad. 2015 izbeidzas perfekti.

A photo posted by @vvvolis on Dec 31, 2015 at 10:18am PST

Kādā brīdī pie manis pienāk dāma un saka, ka ir Dagnijas māsa. Man nav ne jausmas kas ir Dagnija, bet esmu spējīgs nonākt pie secinājuma, ka mēs iepazīstamies - dodu roku, bet pamanu, ka viņa jau nāk pēc apskāviena - ohshit - paveru rokas apskāvienam, bet pretī man dod plaukstu. Apskatamies abi viens uz otru un ātri sarunājam, ka mēs varētu apskauties. Ja ir viena lieta, ko es cilvēkos mīlu, tad tā ir māksla nebū awkward. Tagad ir arī pilnīgi skaidrs, kāpēc tu nekad nedod roku meitenei pirmais.
Vēlāk izrādās, ka Dagnijas māsa pienākusi, jo Jānis ir pateicis Dagnijai, ka es esmu foršs džeks, un viņa pasaukusi savu māsu, lai pateiktu to viņai. Es par šo nebiju informēts, tāpēc man ir aizdomas, ka pēc iepazīšanās vienkārši pazudu kaut kur iepazīties tuvāk ar šņabi. Jāatzīst gan arī, ka realitāte šādā veidā, kļuvusi nedaudz garlaicīgāka, jo man vienkārši šķita, ka ir cilvēki, kas staigā apkārt un standartā ar visiem iepazīstas kā Dagnijas māsa.

Bet Jānis ir viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, ar kuru doties koļīties - atnākam no pīpēšanas un mums priekšā ir dāma - es saku "Šitā džuse man riktīgi patīk" uz ko Jānis atbild "NEDIRS!", jo arī viņš jau viņu noskatījis. Kā risināt? Tur pat dāmas priekšā vienkārši 5 sekunžu akmens šķēres papīrīts, un Jānis iet prom. Es it kā nemaz nebiju plānojis nevienam sist kanti, bet šajā brīdī jau tas laikam vienkārši būtu nepieklājīgi. Parunājām kādu pusstundu, un minu ka nebija kontakta, jo manas nākamās atmiņas jau ir pilnīgi citās dzīvokļa vietās. Vakara gaitā skatos, ka to pamanījis arī Jānis, un ir devies pārbaudīt lietas pats. No rīta prasu vai aizveda mājās - nē, viss esot atbesijis. Tagad tā domāju - nedaudz jau laikam tā nepieklājīgi - meitene redzēja, kā divi džeki viņu sadala, abi izčeko, bet mājās neaizved neviens. Es gan atsakos par to justies slikti.

Esmu nelielā sajūsmā, ka pulksten 00:00 es dzirdēju pāris "woooo" no apkārtējiem viesiem, bet pamatā vismaz cilvēki, kas tajā brīdī bija manā redzeslokā vienkārši turpināja dzert un pļāpāt. Es personīgi uzskatu, ka, ja tavā jaunā gada ballītē cilvēki ir pārāk aizņemti ar dzeršanu, lai skatītos salūtu, tā ir ļoti skaista ballīte.
Šķiet vispār vajadzētu checklistu ar lietām, kas ļauj notiek cik tieši lieliski mēs pašlaik piedzeramies. Viena no tām varētu būt  - vai uz tavu ballīti ir ieradušies citas jaungada ballītes rīkotāji, kamēr viņu viesi tikmēr sēž mājās un gaida atpakaļ? Oriģināli Jānis bija plānojis pēc Aigara apciemojuma doties pie Agates, bet tā kā mēs piedzērāmies superātri, un es vienkārši neredzēju jēgu mainīt vietu, jo cilvēku rotācija man apkārt bija straujāka, nekā es pats spētu izsekot līdzi, nekur neaizgājām. Agate atnāca pati. Te vajadzētu kaut kādu joku par to kā Jānis ir Muhameds un Agate ir kalns, bet realitāte ir tāda, ka Jānis ir vienkārši Bičkovskis.

Man ļoti patīk, ka dzeršanās ir cilvēki dažādos pāla līmeņos, lai tu vienmēr vari pārbaudīt cik liels idiots tu jau esi. Vakara gaitā saprotu, ka es sēžu nepazīstamu meiteņu kompānijā un vāros iespējams jau pārāk ilgi. Saku - ziniet kā ir - es esmu brutālā pālī - ja es runāju huiņu, vienkārši sakiet, vai var iet arī prom, nav obligāti šis jāklausās. Viena no dāmām pieceļas un aiziet sēdēt galda otrā pusē. No galda otras puses pieceļas cita dāma, un atnāk sēdēt iepriekšējās vietā. Tomēr skaistāk, nekā, ja nekas nebūtu noticis! :D

Ap vieniem ieradās Niklāvs, kurš ir cilvēks, kurš labprāt jaungada svinību laikā iedzer ūdeni. Es nezinu kā tu, bet man nav ne jausmas kur Aigara dzīvoklī ir glāzes, un izlemju, ka šis ir arī labs nakts brīdis, kad iepazināt Niklāvu ar namatēvu. Dodamies pie Aigara, kurš tajā brīdī stāv un pļāpā ar kaut kādiem cilvēkiem, pieeju klāt un saku "Klau, kur varētu dabūt glāzi?", Aigars paceļ acis no zemes, paskatās uz mums un es minu, ka fakts, ka kāds grib ūdeni, viņam varētu būt bijis vienkārši pārāk liels šoks, jo tas, ko viņš dara ir vienkārši nokrīt atmuguriski un pazūd caurumā starp dīvanu un galdu. Kopš šī brīža es jau esmu 100% pārliecināts, ka jaunais gads ir uzsākts perfekti.
Ko gan citu gan varētu gaidīt no vakara, kur viena no 2015. gada pēdējām lietām ir redzēt video kā Jānis dejo, un viena no pirmajām 2016. gada lietām ir redzēt dzīvajā kā Jānis dejo.

Ap kādiem 03:00 sapratu, ka vjadzētu tikt līdz mājām pirms esmu parubijies. Es esmu tas džeks, kas parasti vienkārši vienā brīdī ballītē vairs nav. Case in point - tusējam pie jāņa pie Cēsīm, viņš man zvana 10:00 no rīta, lai prasītu kurā istabā es guļu, un es jau esmu savā gultā Jūrmalā. Es zinu, ka tā nav smuki, bet brīdī, kad es esmu izlēmis, ka esmu saguris, man nav īpaši spēcīgā vēlme teikt cilvēkiem "jajajaja es eju prom nenenenene nelej NELEJ ok šito vienu es izdzeru un eju NELEJ VAIRĀK ES TEICU" , bet man ir jauns risinājums problēmai - pieej klāt cilvēkiem, kam tas varētu pist, un iečuksti austiņā ka bija forši, bet tu pa kluso pazūdi. Plāna nepārdomātā daļa - cilvēki tik un tā pamana, ka tu ej prom. Pienāk Rūsis un saka "EU!!" un tad tu iečuksti ari viņam. Tad atnāk Aigarsu n tu dari to pašu. Tā līdz principā tu vairs neej pa kluso prom. Bet dzert neviens nelika. :)

Vēl šodien īsti neesmu sapratis atrisinājumu mīklai kādā tieši veidā es beigās atnācu mājās uz dzīvokli no pilnīgi otras centra puses, bet es nevaru noliegt, ka izjūtu spēcīgu lepnumu, ka kaut kādā maģīskā fakging veidā vēl biju spējīgs sev pagatavot vakariņas nenosvilinot dzīvokli.

No rīta pamostoties skatos - man ir gandrīz pilna cigarešu paciņa, kura 100% zinu, ka nav mana. Značit pagātnes Valters ir zaglis. Stāstu šo Jānim - viņš saka "Nē, viss ok, tu viņu nenozagi, es tev viņu iedevu". Jānis atradis cīgu pačku savā zābakā, un prasījis man - "Valter, tās ir tavas?" uz ko es pārliecinoši atbildēju "Jā" un Jānim no manas atbildes momentā bija skaidrs, ka tās NAV manas. Tāpēc viņš man viņas iedeva. Skaisti.

Principā, ja man būtu jāpastāsta manas izjūtas šajā pasākumā vizuāli, nevaru pašlaik iedomāties labāku veidu, kā šo:

View post on imgur.com

Ja man ir kaut kas jānovēl tev jaunajā gadā, es novēlu tikai šo - Dari lietas, ko mīli ar tādu pašu entuziasmu, kā mēs dzeram.
Lūk, dzīve.